Starptautiskajai Sieviešu dienai jau 110 gadu
Kad Latvija atguva neatkarību, līdz ar okupācijas nejēdzībām tika atmestas un nosodītas daudzas lietas un paradumi, kam ar komunistisko pagātni bija ļoti maz sakara. Viena no tām ir Sieviešu dienas tradīcija, kas jau dziļi iesakņojusies vismaz daļā tautas un tiek atzīmēta ja ne mājās, tad krietnā skaitā mūsu zemes darbavietu. Kārtējo reizi tuvojoties svētkiem, pamēģināsim pierādīt, ka lai arī Sieviešu diena, kā daudzi nu jau latviski svētki un svinības, nāk no ārzemēm, tie nav izgudroti ne Maskavā, ne vēl jo vairāk Kremlī.
Pirms pusotra gadsimta, kad sāka strauji augt Eiropas un Amerikas pilsētas, izrādījās, ka Rietumu civilizācija vairs nevar iztikt bez sieviešu dalības milzu saimnieciskajā procesā, kas šodien tiek dēvēts par globalizāciju. Dažos gadu desmitos radās plašs sieviešu strādnieču, speciālistu un pat uzņēmēju kopums, kas vairs nevēlējās tikt uzskatītas par vārgām, mūžīgā vīriešu uzraudzībā turamām radībām un pieprasīja vienlīdzību likuma priekšā, vispirms jau ar to saprotot vēlēšanu tiesības.1903. gadā Lielbritānijā dibināja tā saucamo balsstiesīgo, jeb sufražistu kustību, kurā iesaistījās tūkstošiem aktīvu un ietekmīgu britu un amerikāņu sabiedrības dāmu. Vienkāršo darba sieviešu intereses vairākās Eiropas zemēs, galvenokārt politisku iemeslu dēļ, uzņēmās aizstāvēt sociālistu un sociāldemokrātu politiskās kustības, kas, kā vīriešu organizācijas, sākotnēji nepievērsa šai lietai īpašu uzmanību. Atbildot uz to, sievietes sociālistes sāka veidot atsevišķas organizācijas un 1907.gadā sasauca savu pirmo starptautisko konferenci. Pāris gadus vēlāk, 1909.gadā, Amerikāņu Sociālistiskās partijas sieviešu komiteja izteica priekšlikumu atzīmēt īpašu darba sieviešu dienu pēc jau pazīstamo 1.maija svētku parauga. Pasākumu paredzēja rīkot ik gadu februārī, bez noteikta datuma un tādējādi pirmās Sieviešu dienas svinības, mītiņi un demonstrācijas notika pirms 110 gadiem, 1910.gada februāra beigās.
1910.gada 27.augustā Kopenhāgenā pulcējās otrā sieviešu sociālistu konference, kur pēc ievērojamās sociāldemokrātes (kaut arī nākamās komunistes) Klāras Cetkinas priekšlikuma Sieviešu dienu piekrita atzīmēt arī citu konferences dalībvalstu organizācijas. Pats 1910.gads kopumā bija lūzuma brīdis politiskajās attiecībās starp dzimumiem ar kulmināciju 18.novembrī, kad astoņdesmit kareivīgu dāmu devās uz britu parlamentu un nedaudz iekaustīja premjerministru Herbertu Askvitu par vienaldzību pret sieviešu prasībām. Kamēr angļu politiķi svārstījās, vācu Sociāldemokrātiskā partija, kas tobrīd bija lielākā valstī, nolēma palielināt ietekmi, padarot Sieviešu dienu par partijas svētkiem. Tieši vācu sociāldemokrātu līderi izraudzījās par svētku datumu 8.martu un 1914.gadā paredzēja to atzīmēt nacionālā mērogā, taču sadūrās ar policijas aizliegumu. Pretēji viņu pašu apgalvojumiem, krievu boļševiki, kopš viņu partijas dibināšanas izturējās pret sieviešu vienlīdzības jautājumu kā sādžas zemnieki un godāja to vārdos, bet ne darbos. Ļeņins un Staļins neprata uzturēt attiecības ar sievietēm, tāpēc visu mūžu turēja tuvāko līdzgaitnieku un draugu lokā tikai dažas, politiski pārbaudītas ''biedrenes''. Boļševiku politiskā kustība, ja drīkst tā teikt, piekabinājās Sieviešu dienas svinēšanai pavisam nejauši. 1921.gadā Maskavā notikusī komunistisko sieviešu konference paziņoja, ka turpmāk atzīmēs 8.martu kā darba sieviešu atbrīvošanas cīņu dienu, jo 1917.gada 23.februāri, jeb 8.martā pēc jaunā kalendāra, Pēterburgas strādnieces esot sākušas bada dumpi, kas pāraudzis revolūcijā.
Limbažu Saviesīgas biedrības dāmu komitejas valdes locekles Limbažos 5. VI 1928.g.
Pēc Pirmā pasaules kara pasaules sieviešu kustība apsīka un 8.martu turpmākos 50 gadus atzīmēja kā boļševiku-komunistu mazsvarīgu atceres dienu, pie tam vadoties nevis no 1910.gada vācu sociālistu, bet 1921.gada Maskavas komunistu tradīcijas. Lielvalstis viena pēc otras piešķīra sievietēm vēlēšanu tiesības un 8.marts sociālistiem vairs nebija interesants. Latvijas Sociāldemokrātiskā partija 1918 - 1934.gadā savas avīzes slejās Sieviešu dienu nepieminēja. Lielā komunistiskā Ķīna 1949.gadā padarīja 8.martu par tikai sievietēm domātiem svētkiem, kas uz vīriešiem neattiecas. Iespējams, šodien Sieviešu diena jau būtu aizmirsta, ja 1965.gada maijā tikko pie varas nākušais PSRS līderis Leonīds Brežņevs neizdomātu iepriecināt tautu ar divām papildus svētku brīvdienām. Viena no tām bija 9.maijs, jeb Uzvaras svētki, ko iepriekš padomju zemē nesvinēja, otrā - 8.marts, sākot no 1966.gada. Desmit gadu laikā Sieviešu diena kļuva par darbavietās un pat skolās un daudzās ģimenēs pilnībā iesakņojušamies svētkiem un 1975.gadā to par vispasaules svētku dienu atzina arī Apvienoto Nāciju organizācija. Turpmākās 8.marta svētku dienas un nedienas lasītājiem labi zināmas. Izvēle tos svinēt vai ignorēt ir katra paša rokās, tikai jāņem vērā, ka šos svētkus mums atnesusi nevis kāda austrumu zeme, bet Vācija kopā ar virkni citu rietumu valstu un tie bija un ir paredzēti nevis kā komunistiska dumpošanās, bet gan abu dzimumu pilnīgas vienlīdzības apliecinājums pasaules priekšā.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists