Limbažu muzejs - Jaunumi

Limbažu muzeja lūgums visiem Barikāžu dalībniekiem un aculieciniekiem

Mon, 19 Jan 2026 09:03:00 +0000

Godātie novadnieki!

Kopš 1991.gada janvāra pagājuši jau 35 gadi. Pagaidām Barikāžu notikumi vēl šķiet nesenas atmiņas, drīz, drīzāk nekā mums šķiet, tie jau būs rakstos iezīmēta vēsture, ko nodot nākamajām paaudzēm. Kad pēc daudziem gadiem atkal un atkal radīsies nepieciešamība atskatīties pagātnē, vienīgais avots patiesai šo notikumu atdzīvināšanai būs laikabiedru atmiņas. Kā labi zināms, cilvēka atmiņa nekļūst stiprāka ar laiku, tā var vienīgi saglabāties nemainīga. Kavēšanās vairs nav iespējama. Atmiņas par 1991.gada janvāri jāpieraksta tagad, lai patiesība netiktu zaudēta pat mazākajā mērā.

Daudzu ievērojamu cilvēku mūža nogales pieredze ir apliecinājums, ka izlikt rakstos savu dzīves pieredzi nemaz nav tik viegli pat tiem, kam dots rakstnieka talants. Mēs neprasām no jums neko pārmērīgu. Pietiek ar pāris lappusēm, nav vajadzīgs īpašs stils vai valodas brīnumi, jo tuvāk Jūsu stāstījums būs tam, kas esat Jūs paši, jo vairāk tas noderēs vēsturei. Barikāžu Lielās Vēstures gaita ir vai nu jau izklāstīta, vai joprojām gulstas kā pienākums uz tiem, kas tobrīd atradās dažāda ranga līderu un komandieru amatos. No Jums Muzejam un novadam vajadzīga Mazā Vēsture - personiskie pārdzīvojumi, sadzīves novērojumi, sīkas ikdienas detaļas, kas tāpēc nav iekļuvušas lielās hronikas kopainā. Ticiet vai nē, bet pārsteidzoši papildus fakti, kas paplašina vēsturiska notikuma kopainu, parasti atrodami nevis oficiālo atskaišu ruļļos, bet gan bez īpaši augsta nodoma rakstītos dzīves stāstos.

Katrs laikmets rada savus varoņus un īstie varoņi vienmēr izrādās tie, kas lielā darba paveikšanas brīdī neapzinās savu likteni. 1991.gada Barikādes nebija ne apgarota pasaka, ne apstākļu sakritības izraisīta nejaušība. To diženums izpaudās vienkāršajā patiesībā, ka pavisam parasti cilvēki uzņēmās darīt to, kas pārējai pasaulei šķita esam brīnums. Lai šī patiesība netiktu aizmirsta, lai prasmīgs dabiskais vai mākslīgais intelekts reiz neatņemtu tās jēgu vai būtību, ir vajadzīgas jūsu atmiņas. Rakstiet, ierunājiet vai nāciet ar mutvārdu stāstu uz Limbažu muzeju - jebkurā veidā tapušas, Jūsu atmiņas tiks saglabātas, cik ilgi vien pastāvēs Muzejs un pilsēta, kurā tas stāv.

Tālrunis saziņai ar Limbažu muzeja krājuma glabātājām: 28443720

Dr. hist. Dzintara Ērgļa lekcija “Limbažnieka – pareizticīgo priestera Jāņa Garklāva kalpošanas gadi Ziemeļkurzemes draudzēs (1936–1942)”

Tue, 13 Jan 2026 06:38:00 +0000

2026.gada 24.janvārī plkst.12.00 aicinām apmeklēt Dr. hist. Dzintara Ērgļa lekciju “Limbažnieka – pareizticīgo priestera Jāņa Garklāva kalpošanas gadi Ziemeļkurzemes draudzēs (1936–1942)”.

Jānim Garklāvam, kurš ilgstoši bija pildījis Limbažos vietējās pareizticīgās baznīcas psalmotāja pienākumus, pēc viņa iesvētīšanas 1936. gadā Latvijas Pareizticīgās Baznīcas (LPB) priestera kārtā pirmā kalpošanas vieta bija Ziemeļkurzemē (Ventspils un Talsu apriņķī). Visas trīs J. Garklāvam uzticētās draudzes: Dundagas, Kolkasraga un Ķūļciema bija nabadzīgas, un priesteris pašaizliedzīgi risināja to problēmas.

1940.–1941. gada politisko pārmaiņu un traģisko notikumu rezultātā J. Garklāva slodze arvien pieauga, un nacistu okupācijas laika sākumā viņa aprūpē Ziemeļkurzemē nonāca jau septiņas draudzes. Bez tam 1941. gada augustā J. Garklāvs tika iecelts arī par LPB Jelgavas iecirkņa prāvesta vietas izpildītāju. Neskatoties uz transporta problēmām un citām neskaitāmām Otrā pasaules kara laika radītajām grūtībām, J. Garklāvs līdz pat savas kalpošanas beigām Ziemeļkurzemē 1942. gadā spēja uzturēt garīgo dzīvi visās viņam uzticētajās draudzēs.

Par lekcijas autoru: Dzintars Ērglis. Dzimis 1967. gada 15. martā Talsu rajona Dundagā. 1985. gadā absolvējis Talsu rajona Rojas vidusskolu, bet 1992. gadā – Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti vēsturnieka specialitātē. 2003. gadā aizstāvējis disertāciju un ieguvis doktora zinātnisko grādu vēstures zinātņu nozarē (Dr. hist.). Grāmatas „Latvijas Centrālās padomes vēstures nezināmās lappuses” autors un septiņu grāmatu līdzautors. No 1992. gada līdz 2021. gadam strādājis LU Latvijas vēstures institūtā.

Pēc lekcijas būs iespēja apmeklēt ekspozīciju "Svētās ikonas glabātāji" jeb Jāņa Garklāva piemiņas istabu Limbažu Kristus Apskaidrošanas baznīcas draudzes ēkā, Klostera ielā 6, Limbažos.

Divas pilsētas : Limbaži - 1840 un Limbaži - 1897

Thu, 13 Nov 2025 10:45:00 +0000

Atvadīšanās no pagātnes?

Pavisam nesen vienkārša studentu aptauja divās amerikāņu universitātēs sagādāja pārsteigumu, kas tika plaši apspriests Rietumu pasaules blogosfērā. Amerikāņu studentiem - filologiem, tātad valodas lietošanas profesionāļiem, nevis nejaušiem garāmgājējiem, bija likts priekšā viņu spējām šķietami vienkāršs uzdevums - izlasīt ievada rindkopas no Čarlza Dikensa 1852.gadā uzrakstītā romāna ''Saltais nams'' un paskaidrot, par ko ir runa. Te jānorāda, ka romāna ievads ir smalki poētisks Londonas miglas apraksts, kura elegance latviešu tulkojumā daļēji zudusi. Kā varat nojaust, par pārsteigumu šis vienkāršais pārbaudes tests kļuva tikai tāpēc, ka studenti, lielā skaitā un varbūt pat vairākumā, izrādījās nespējīgi saprast dzimto valodu no 170 gadu senas pagātnes un masveidā pieļāva vienlīdz komiskas un traģiskas kļūdas. Taču, iepazīstoties ar ''Saltā nama'' ievadu oriģinālā, kļūst skaidrs, ka problēma ir dziļāka un sarežģītāka, un skar latviešus ne mazākā mērā kā amerikāņus. Studenti nespēja saprast 1852.gada tekstu, pat pazīstot gandrīz visus valodas vārdus (daži, jāatzīst, bija izzuduši no aprites jau uzrakstīšanas brīdī). Nelaime un šķērslis, kam pēc būtības veltīts šis raksts, bija kas cits - studentiem nebija kaut cik stingra priekšstata par dzīvi 19.gadsimta vidus pilsētā un no tā izrietēja nespēja redzēt jēgu, pat saprotot katru vārdu atsevišķi.

Pieminot šo atgadījumu, nāk prātā savdabīga diskusija, kas izcēlās Latvijā aptuveni pirms gada. Sākotnējais strīds - vai ir pieļaujama romāna ''Mērnieku laiki'' teksta vienkāršota pārstrādātā varianta izdošana, bija neauglīgs un no praktiskā viedokļa pat bezjēdzīgs (pēc Latvijā pieņemtā likuma brāļu Kaudzīšu autortiesības ir beigušās). Svarīgāks bija kas cits - vairākas uz sabiedrisku atpazīstamību pretendējošas personas diskusijas sakarā uzstājās ar izteikumiem, no kuriem varēja noprast viņu lepnu nevēlēšanos jebkad lasīt ''Mērnieku laikus'' tās pašas teksta sarežģītības un nesaprotamības dēļ. Vēlreiz jānorāda, ka, tāpat kā Amerikā, runa bija nevis par vārdu, bet to kopuma jeb teksta nesaprotamību. Vēl pirms pusgadsimta latvietim viņa tautas liktenis 19.gadsimtā bija vismaz aptuveni skaidrs un papildus parasti vajadzēja izklāstīt tikai atsevišķus vēstures faktus. Šodien jaunāko paaudžu apziņā priekšstati par pasauli un cilvēku attiecībām pat ne 19.gadsimtā, bet pirms 1966. - 1968.gada globālās sociālās revolūcijas, ir ļoti nepietiekami. Pats ļaunākais - ir notikusi atteikšanās no priekšstata, ka par nezināšanu varbūt arī nav jākaunas, taču arī gods tas nav. Tagad kļūst sociāli pieļaujama nevēlēšanās zināt savas izcelsmes saknes, kas, patīk vai nē, visapkārt zemes virsū ir pirmais priekšnoteikums visdažādāko tautu etniskajai pašapziņai.

Ar ko mēs riskējam, ja zaudēsim skaidru savas pagātnes sapratni. Divas vēsturisko apziņu iznīcinošas sērgas, kas parādījās vēl pirms mākslīgā intelekta ieviešanas, ir labi zināmas. Tās ir alternatīvā vēsture (šī vārda jaunajā, 21.gadsimta nozīmē) un Mandelas efekts, kas pēc popularitātes internetā pārspēj otrpus okeānam modē nākušo plakanās zemes teoriju. Kaut arī dažādas pēc ievirzes, abas interneta apmātības apgalvo to pašu - pagātne, par kuru jūs zināt no literatūras un mēdijiem, nav reāla ne lielās lietās, ne niecīgos sadzīves sīkumos. Kāds, vai pat kaut kas (reāla izskaidrojuma parasti nav), esot pārrakstījis visus avotus par cilvēces pagātni un pēc būtības cilvēcei šīs pagātnes neesot - ja pieņem alternatīvās vēstures fanātiķu versiju, ka mūsu tālākie senči bijuši radīti vai atdzīvināti pirms nedaudz vairāk kā 200 gadiem. Realitāte esot kļuvusi nestabila un cilvēku individuālās izjūtas par laiku, telpu un dabas apstākļiem mainoties, vienas personiskās atmiņas aizstājot citas. Mandelas efekta izcelsmei no informācijas pārbagātības elektroniskajos mēdijos ir samērā viegli izsekot, taču apņēmīgu pētnieku, kas to uzņemtos, nav manāmi. Labāk par visu citu pasaules radošās domas apsīkumu pašlaik rāda tracis ap asteroīda Atlass lidojumu caur Saules sistēmu, kur neviens no simtiem astronomijas zinātnes korifeju vēl nav uzdrošinājies atspēkot apgalvojumus par citplanētiešu ierašanos.

Limbažu muzejs un 19.gadsimts

Viss iepriekš teiktais bija nepieciešams lai paskaidrotu, ka pagātnes atainošana muzejā šajos mainīgās domāšanas laikos nav viegla lieta. Limbažu muzejs ir atbildīgs par vēsturiskā Limbažu novada (astoņi līdz 14 pagasti ap pilsētu) pagātnes saglabāšanu, taču galvenie pētniecības virzieni un priekšstati par tautas pagātni tiek noteikti galvaspilsētā un pa laikam pat citviet Eiropā. Diemžēl, lietu kārtība pašlaik ir tāda, ka savas apkārtnes pagātnes apzināšana vismaz tuvākajā nākotnē būs jāveic mums pašiem, pieejamo resursu ietvaros. Otra grūtība ir tā, ka, vietējās savdabības dēļ, izšķirošo notikumu vai lūzuma brīži Latvijas un Limbažu novada vēsturē ne vienmēr sakrīt. Par piemēru ņemot - Limbaži samērā mierīgi pārdzīvoja 18.gadsimta sākuma Ziemeļu karu, bet divus gadsimtus vēlāk, 1912.gadā, filca fabrikas bankrots, ar kuru beidzās ilgstošais saimnieciskais uzplaukums, notika visu laiku ''treknākajos gados'' - cilvēcisku, nevis ekonomisku iemeslu dēļ. Limbažu gadu simteņu rindā 19.gadsimts ir vislielāko pārmaiņu laiks, kas salīdzināms vienīgi ar 13.gadsimta krustnešu iebrukumu un pilsētas dibināšanu. 19.gadsimtā izveidotās pilsētas un pagastu latviskās kopienas, pašvaldību politika un pragmatiskā pieeja ikdienas jautājumiem, joprojām ir novada dzīves pamatā.

Limbažu 19.gadsimts sākas laikā, kad pilsēta bija pilnībā atguvusies pēc iznīcinošā 1747.gada ugunsgrēka un izveidojusi noteiktu saimniecisko sakaru tīklu, kas, pirmo reizi vēsturē, ļāva tai būt par novada centru bez varas iestāžu starpniecības. Diemžēl, jau ap 1805.gadu Limbažu starpnieka loma zemnieku ražojumu piegādē Rīgai bija zaudēta un uz vairākiem gadu desmitiem pilsētas saimnieciskā izaugsme faktiski apstājās. Tikai Pilsmuižas klātbūtne un kopējais novada iedzīvotāju skaita pieaugums neļāva sākties pagrimumam. Izaugsmes atsākšanos iezīmē oktobra krāmu jeb ievesto preču gadatirgus dibināšana 1837.gadā - limbažniekiem atkal sāka rasties nauda importa mantu iegādei. Atgūtā mērenā pārticība veicina apkārtnes latviešu ieceļošanu Limbažos, pilnībā pārmainot šīs iepriekš vāciskas pilsētas etnisko seju. Sabrūkot feodālajai kārtībai un izzūdot ceļošanas, amatu un dzīves vietas ierobežojumiem, līdz ar ''mērnieku laikiem'' ap 1865.gadu Limbažos sākas varens saimnieciskais uzplaukums. Tā rezultāts joprojām redzams Baumaņu Kārļa laukuma un Jūras ielas sākuma apbūvē. 1880.gadu vidū iestājas īslaicīgs attīstības tempu apsīkums, ko tuvāk 19.gadsimta beigām nomaina vēl viens lielais uzplaukums gandrīz līdz kara sākumam 1914.gadā, kas izpaužas ar jaunām ielām un pilsētas izplešanos.

Ko mēs par šo laiku zinām. Diemžēl, krietni mazāk, nekā vēlētos. Kā jau teikts, varas iestāžu skatījumā Limbaži bija mazsvarīga apdzīvotā vieta, jo, pēc Krievijas impērijā no vissenākajiem laikiem pieņemtā noteikuma, īstai pilsētai bija jābūt noteiktas teritorijas varas centram un nekādi saimnieciskie nopelni šo trūkumu neaizstāja. Lielāko daļu 19.gadsimta Limbažu turpināja kontrolēt tās feodālais virskungs - Rīgas pilsēta, lai arī Rīgai bija palikušas tikai ekonomiskās ietekmes sviras. Turpmākajos gados būs iespējams izpētīt saglabājušos Rīgas rātes dokumentus par lielpilsētas attiecībām ar Limbažu maģistrātu un precizēt atsevišķu būvju ierīkošanu, iecelšanu amatos un izdoto noteikumu hronoloģiju. Taču ārpus šīs informācijas telpas paliek daudzu ietekmīgu limbažnieku dzīves stāsti, lielā mērā tāpēc, ka izzūdošā baltvācu kopiena paņēma līdzi savus personiskos arhīvus, kas nereti nepārdzīvoja laikmetu griežus. Muzeja rīcībā pagaidām nav 19.gadsimta ievērojamākā Limbažu birģermeistara Vitkovska portreta, lai arī šis acīmredzami prasmīgais cilvēks izvadīja pilsētu caur trīsdesmit nebūt ne viegliem gadiem. Pirmais patiesi kvalitatīvais Limbažu dzīves apraksts latviešu presē ir no 1878.gada. Muzeja liktenis ir izmantot materiālus, ko izdodas iegūt, nevis to, kas noderētu visvairāk.

Divi Limbaži Baumaņu Kārļa mūžā

Pilsētas pārstāj mainīties tikai kļūstot par visu pamestām drupām. Senā grieķa Homēra visiem zināma padarītā Troja vairākos gadu tūkstošos piedzīvoja deviņus atšķirīgus laikmetus un atstāja arheologiem 47 pakāpeniskas attīstības slāņus. Tieši tāpat nav stāvējuši uz vietas arī Limbaži. Pilsēta, ko ap 1840.gadu pirmo reizi ieraudzīja Baumaņu Kārlis ļoti atšķīrās no Limbažiem pēc 1886.gada, viņa mūža noslēgumā. 1840.gada Limbaži joprojām dzīvoja pēc viduslaiku noteikumiem un ievērojamākie ļaudis te bija nedaudzi muižnieki un kroņa iestāžu ierēdņi. Pusgadsimtu vēlāk vecā aristokrātu kārtība bija aizpūsta vēstures vējiem līdzi un iedzīvotāju skaits pieaudzis trīs reizes. Limbaži - 1840 un Limbaži - 1897 bija vienas pilsētas divi dažādi izaugsmes slāņi. Ņemot par pamatu Baumaņu Kārļa dzīves stāstu, Limbažu muzejs ir sagatavojis izstādi, kur pilsēta no jau pusotru gadsimtu senas pagātnes ir redzama ar visām ēkām, iedzīvotājiem, darba un atpūtas paradumiem, modes un izklaides lietā. Iztrūkst tikai mūsu dižais novadnieks un himnas autors, bet viņš ir turpat blakus, aiz kadra un, kā vienmēr, piedalās Limbažu dzīvē ar domām un paveiktajiem darbiem. Mūsu jaunā izstāde ''Divas pilsētas'' nav ne mācību stunda, ne sprediķis, bet tikai liels vēstures fakts, ko aicinām apskatīt, novērtēt un par pārējo spriest pašiem.

Izstāde ''Divas pilsētas'' ir Gundara Pleša nopelns, 19.gadsimtā būtu lietojuši vārdu benefice. Pleša kungs veltījis ilgus gadus, lai pētītu apdzīvotības vidi Limbažu novada laukos un pilsētās. Izstāde ataino svarīgākās 19.gadsimta būves, to krāsojuma un ārējās apdares īpatnības un visu to, ar ko dzīvoja un no kā pārtika Limbaži. Kā jau minēts, pirmais no divu pilsētu atskaites punktiem, 1840.gads, izvēlēts kā Baumaņu Kārļa pirmo bērnības iespaidu brīdis un arī laiks, kad Rīgā un Pēterburgā publicēja pirmos vispārējās statistikas krājumus, kur bija atainoti arī Limbaži. 1897.gadā Krievijas impērijā notika pirmā zinātniski precīzā vispārējā tautas skaitīšana. Tās rezultāti par Limbažiem ir nenovērtējams dārgums, jo ļauj redzēt novada iedzīvotāju notikušo migrāciju no laukiem uz pilsētu. 1897.gads ir arī varbūt viens no lielākajiem optimisma un nākotnes plānu veidošanas brīžiem Limbažu vēsturē. Par to sīkāk aicinām iepazīties izstādē. Citādi jau arī nevarēja būt - trīsdesmit gadu laikā Latvijas lauku apvidi bija iegājuši globalizētajā pasaules civilizācijā. Citiem vārdiem - tas bija lēciens no ''Mērnieku laiku'' klaušu verdzības bezcerības uz varbūt pieticīgo, bet krietni cerīgāko ''Skroderdienu'' pasauli, kur mazturīgs kalpa zēns jau sapņoja par tām pašām lietām, ko tobrīd vēlējās arī jebkurš amerikāņu fermeru zēns.

Kā, pienākas, izstādes sagatavošanas laikā tikuši izdarīti daži mazi atklājumi, kas papildina Limbažu vēstures kopainu. Viens no tiem saistīts ar pirmajām modernajām Limbažu ielu apgaismošanas ierīcēm - tā saucamajām Vašingtonas gaismas lampām, kas darbojās ar augstspiediena tvertnē iepildītu degmaisījumu un 19.gadsimta pašās beigās tika uzskatītas par tikpat efektīvām, kā pirmās elektrolampas. Jūsu uzmanībai tiek piedāvāta arī kroga iekštelpas izkārtne - brīdinājums no 19./20.gadsimtu mijas par stipro dzērienu pārdošanas kārtību. Limbažos, par nožēlu, 1897.gadā tādu bija daudz, ne mazāk par 20, neskaitot alus bodes, kas nenāca par labu krietnas iedzīvotāju daļas paradumiem un uzvedībai. Un, cita starpā, jums ir iespēja apskatīt izstādē zemnieku tirgū pārdoto preču apjoma tabulu, kas pierāda, cik aplami ir apgalvojumi par reņģu tirdzniecību Limbažos. Taču galvenais izstādē ir kas cits - Gundara Pleša atlasītās izteiksmīgākās Limbažu seno ielu skatu fotogrāfijas. Izstādes veidošanas pamata ideja šoreiz ir pavisam vienkārša - ļaut jums, mūsu godāto viesi un vēstures mīļotāj, pašam apstaigāt šos attēlus, atcerēties, vai dažos gadījumos uzminēt, kas šai vietā atrodas tagad, un nostiprināt savu priekšstatu par tālo un vēl joprojām tik tuvo 19.gadsimtu. Jo, mēs nevaram būt latvieši bez savas lielās un mazās vēstures tikpat, kā bez savas valodas

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks

Kā kafija nonāca līdz Vidzemes zemnieka brokastu galdam. Veltījums Limbažu novada Mājas kafejnīcu dienām

Thu, 17 Jul 2025 12:08:00 +0000

Pieminot Latvijas cukura rūpniecības dibināšanas simtgadi, nevar nepiebilst, ka galvenais iemesls, kā dēļ tik ļoti uzplauka šī produkta ražošana, bija nepieciešamība saldināt nesen ieviestos siltos dzērienus - tēju, kafiju, kakao. Vēl viena jubileja, ko varam atzīmēt šogad, ir 150 gadi kopš Vidzemes zemnieku sētās aizsākās kafijas baudīšanas tradīcijas. Lai šis tik daudziem tīkamais dzēriens beidzot nokļūtu arī pie latviešiem, bija vajadzīgi ilgi gadsimti un gari aplinkus ceļi, taču tagad un turpmāk mūsu tautas ikdiena bez kafijas (no pupiņām vai jebkura tās aizvietojoša auga) vairs nav iedomājama.

Kā zināms, arābiem patīk stāstīt pasakas ne mazāk kā latviešiem, tāpēc nav brīnums, ka sākotnējā notikumu gaita par to kā necila Etiopijas auga sēklas ar laiku kļuva par pamatu iecienītākajam musulmaņu kopienu dzērienam, tagad ir paslēpta aiz virknes leģendu un teiku. Ko zinām droši - arābi sāka lietot kafiju drīz pēc pievēršanās islama ticībai. Tam bija divi iemesli - Muhameda atnestā reliģija apkaroja alkoholu, ar to apdraudot saviesīgo saietu brāļošanās rituālu būtību. Otrkārt - Allāha pielūgšanai bija jānotiek stingri noteiktā laikā un garīdzniekiem nebija viegli vienmēr būt nomodā. Aptuveni piecsimt gadu kafija bija Arābijas pussalas vienkāršo ļaužu dzēriens un tautas medicīnas līdzeklis. Beidzot, ap 1400.gadu kafijas dzeršana ieviešas svētās pilsētas Mekas bagāto un vareno ļaužu vidū un no turienes sākas tās uzvaras gājiens pāri pasaulei. Ap 1550.gadu kafiju tik ļoti iemīļo Konstantinopoles iedzīvotāji, ka Eiropā tā kļūst pazīstama kā turku dzēriens un vēl šodien ne mazums ļaužu uzskata, ka īsta kafija gatavojama tikai pēc turku gaumes. Vismaz divus gadsimtus kā musulmaņu tā kristiešu garīdznieki un valdnieki te atļauj te aizliedz kafijas lietošanu tās iespējamā grēcīguma vai piedauzības dēļ. Visvairāk apvainoti par kafiju ir pasaules varenie, jo kopīga laika pavadīšana pirmajās kafejnīcās rada ko līdzīgu ''sociālajiem tīkliem'', kur apmeklētāji, paliekot skaidrā prātā, saglabā spēju apspriest jaunumus un nežēlīgi kritizēt savus valdniekus.

Eiropas kontinentā kafija ienāca pa diviem ceļiem sākot ar 1600.gadu. Jūrasbraucējas valstis ( Francija, Holande, Anglija ) ieveda kafiju tieši no Arābijas vai Ēģiptes. To pakāpeniski pieaugošos daudzumos patērēja Rietumeiropas lielās pilsētas, kur ne tik sen bija radusies kāda sadzīves problēma. Aizvien lielāks skaits cilvēku iesaistījās nodarbē, ko šodien saucam par biznesu. Tam, protams, bija vajadzīga īpaši skaidra galva, kas, par nelaimi, parasti sāpēja no iepriekšējā vakara lietišķajās sarunās izdzertā vīna. Par vienīgo glābiņu pēc 1650.gada kļuva dažas tases rīta kafijas, ko varēja iedzert tā saucamajos kafijas namos. Tie bija savdabīgi kafejnīcas un kluba krustojumi, kur katrā pulcējās vienas noteiktas profesijas vai interešu loka ļaudis. Bija vajadzīgs aptuveni gadsimts lai, pēc 1750.gada, kafijas nami kļūtu par vietu, kur pulcējās vairs ne tikai profesionāļi, bet arī visi moderna dzīvesveida piekritēji un kafijas dzeršana no dūšas uzlabošanas pārtapa par laba stila pazīmi. No Eiropas otras puses kafija ceļoja līdz ar turku armiju uz Austriju un Poliju. Ap 1690.gadu, pateicoties pēc turku sakāves kā trofejām iegūtiem kafijas pupiņu krājumiem, rodas austriešu turku kafijas variants, turpmāk pazīstams kā Vīnes kafija. Vīne pārtop par otru kafijas galvaspilsētu pēc Konstantinopoles un šeit, politiskās cenzūras dēļ, kafejnīcas kļūst par atpūtas vietām, kur apspriež mākslu, literatūru un citas augsti apgarotas lietas. Poļi iepazinās ar turku kafiju pēc 1670.gada, taču nepaguva iepazīstināt ar to ne savus ziemeļu ne austrumu kaimiņus.

Ap 1685.gadu, cik varam spriest, pateicoties holandiešu tirgotājiem no Antverpenes par kafiju uzzināja Baltijas jūras reģionā - sākotnēji Ziemeļvācijā un Zviedrijā. Laika zobu pārdzīvojuši dokumenti liecina, ka pirmais kuģis ar tējas un kafijas paraugiem ieradās Rīgā 1694.gadā. Zinot, ka Zviedrijā kafiju sākotnēji izmantoja galvenokārt medicīnā, nav iemesla šaubīties, ka sākotnēji zviedriskajā Rīgā darīja tieši tāpat. Tad sākās Ziemeļu karš un krievu armijas iebrukums Vidzemē. Tikai pēc 1720.gada vidzemnieki varēja sākt atjēgties no mēra un kara sekām. Pa to laiku izrādījās, ka kafija ir paguvusi kļūt par krievu cara Pētera Pirmā iecienītu dzērienu un to pienākas obligāti likt galdā saviesīgos saietos. Tomēr šis rīkojums attiecās vienīgi uz augstākās aristokrātijas un amatpersonu svinībām un neskāra pilsētniekus un vēl jo vairāk nebrīvos zemniekus. Var vien secināt, ka kafija pēc Ziemeļu kara bija tik izslavēts modes produkts, ka pavisam noteikti pirms 300 gadiem, ap 1725.gadu, tā pirmo reizi nonāca līdz Limbažiem un vismaz dažām turību kaut cik saglabājušām novada muižām. Taču cara Pētera vardarbīgie mēģinājumi piespiest savu galmu mīlēt kafiju noved pie tā, ka pēc viņa nāves tauta turpināja turēties pie līdzšinējiem karstajiem dzērieniem - siltā zviedru alus Baltijā un par sbiteņu sauktā medalus Krievijā. Pa to laiku pāri Vācijai vēlās jauns kafijas patēriņa vilnis ar Baha ''Kafijas kantāti'' kā pirmo reklāmas džinglu vēsturē. Tā pamatā bija vairs nevis kafijas nami, bet mājas omulībā rīkots kafijas galds ar pēc pašu receptes gatavotu dzērienu.

1763.gadā noslēdzās visu Ziemeļeiropu aptvērušais Septiņgadu karš, kura laikā bija daļēji izjaukti arī tirdzniecības ceļi. No kafijas patēriņa viedokļa šim notikumam bija divas svarīgas sekas. Katrs vācu tautības un kultūras pilsētnieks (daļēji tas attiecas uz Baltiju) sāka lietot kafiju kā baudvielu un tonusa uzlabošanas līdzekli tik bieži, cik atļāva viņa rocība. Tas neizbēgami noveda pie zelta un sudraba naudas aizplūšanas no attiecīgās valsts ārzemju importētāju rokās. Karā cietušajām vācu valstīm ar Prūsiju priekšgalā tas bija absolūti nepieņemami. Ar 1766.gadu Vācijā sāka izdot rīkojumus kas aizliedza kafijas importu un mājas grauzdēšanu (pupiņas ieveda zaļas un grauzdēja pašu spēkiem). Drīz vien soda apmēri par neatļautu kafijas iegādi sasniedza trīs gadus cietumā. Kā izeju no šīs problēmas, vienlaikus saglabājot valsts valūtas krājumus, Prūsijā jau ar 1770.gadu sāka piedāvāt vietējā ražojuma kafiju no cigoriņiem. Tuvāk 18.gadsimta beigām kā vēl vienu aizvietotāju sāka ražot kafiju no ozolzīlēm. Valsts kontrolētajā presē tika izplatīti pārsteidzoši moderni reklāmas raksti par kafijas kaitīgumu un aizvietotāju nevainojamo garšu. Tā rezultātā arī Baltijā pēc 1780.gada tika lietota ''vācu kafija'' - dabīgās kafijas sajaukums ar cigoriņiem. Ap šo pašu laiku Baltijas pilsētās, acīmredzami arī Limbažos, sāk lietot tādus mājsaimniecības priekšmetus kā kafijas dzirnaviņas un kafijas ''servisa'' traukus - no šī franču vārda nāk mūsdienu servīze.

Ar 19.gadsimta sākumu lielais pretstats starp Baltijas brīvajiem vāciešiem un nebrīvajiem latviešiem un igauņiem izpaužas arī atšķirīgas pārtikas lietošanā. Latviešu zemnieks, kā muižas strādnieks vai kalps pilsētā, jau labi zina, ka kungi dzer ''kafeju'' un, ļoti iespējams, pats viņiem to gatavo. Kafijas patēriņš Krievijas impērijā pēc Napoleona karu noslēguma 1815.gadā bija nevienmērīgs un stipri atkarīgs no juceklīgajiem muitas iestāžu lēmumiem, kas regulāri svārstīja nodevu par pudu (16 kg) kafijas no 2 līdz 5 sudraba rubļiem. Straujš pieprasījuma pieaugums, līdz pat desmit reizēm pārdesmit gados, izpaudās jau pēc Nikolaja I drūmās valdīšanas noslēguma 1855.gadā. Baltijas vācieši, kā liecina ziņas par kafijas importu caur Rīgu, 19.gadsimtā bija taupīgi un iepirka galvenokārt lētākās šķirnes, vispirms no britu plantācijām Ceilonā, bet pēc tam no holandiešu Javas, par kurām prasīja ap 20 rubļu pudā. Vidzemes latviešu 1860-to gadu mērnieku laiki un klaušu atcelšana sakrita ar pēkšņu ekonomikas uzplaukumu Ziemeļeiropā. Tiklīdz latviešu saimnieks bija ticis skaidrībā par savu zemi, māju un ģimeni, viņš sāka censties atdarināt bijušo vācu kaklakungu tā turībā. Kā statusa simbols kalpoja arī ''kafeja'', jo līdz tam pasauli redzējušie, galvenokārt armijas veterāni, parasti dzēra ''krievu čaju''. Ļoti ātri latviešiem kafija iegaršojās un ap 1890.gadu tā ir obligāta pietiekami turīga cilvēka ēdienkartes daļa, vienlaikus izmantojot kafiju kulinārijā. Ap 1900.gadu, tūlīt pēc tā ieviešanas vācu valodā, arī latvieši pārņem izteicienu ''kafijas klačas'', lai raksturotu dāmu pasēdēšanu kafejnīcā-konditorejā vai mājās pie kafijas galda. 19./20.gadsimtu mijā arī Baltijā, vispirms jau Rīgā, galvenokārt vīriešu apmeklētus traktierus un restorānus papildina konditorejas bez alkohola, kur brīvi var ierasties arī sievietes ar bērniem un bez vīrieša-radinieka klātbūtnes. Limbažos pirmo šādu ''tējnīcu'' mēģina atvērt 1901.gadā tikko slēgtajā Sleikas krogā.

Tāds, īsumā, ir latviešu ceļš pie savas dienišķās kafijas tases. Stāstu par 20. gadsimtu turpināsim Centra kioska jaunajā ekspozīcijā “Kafijas tradīcijas Limbažos” jau šovasar.

Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs

Tikšanās ar Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktori, kultūrvēsturnieci Ventu Koceri Limbažu muzejā

Mon, 07 Jul 2025 05:53:00 +0000

2025. gada 16. jūlijā plkst. 16.00 aicinām uz tikšanos ar novadnieci - Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktori, filoloģi un kultūrvēsturnieci Dr.h.c.philol. Ventu Koceri. Pasākuma laikā V.Kocere dāvinās Limbažu muzejam 20.gs. 80. gados pašas izšūtas kleitas, kā arī fotogrāfiju kolekciju ar Limbažu novada apkārtnes skatiem un notikumiem no 1957. līdz 2010. gadam (250 vienības).

V.Kocere dzimusi 1954. gadā Ventspilī, bet no 1956. līdz 1977. gadam dzīvojusi Limbažos, beigusi Limbažu 1. vidusskolu. V.Koceres darba gaitas saistītas ar Latvijas Universitātes Akadēmisko bibliotēku, bijusi tās ilggadējā (2000 - 2024) direktore, ieguvusi atzinības un pateicības par nozīmīgu darbību bibliotēku zinātnē, kultūrvēsturiskā mantojuma popularizēšanā un starpkultūru sadarbības veidošanā kā Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Ukrainā, Polijā un Gruzijā, ir daudzu zinātnisko publikāciju autore.

Dāvinājumus pavadīs Ventas Koceres stāstījums un fotogrāfiju demonstrējumi uz lielā ekrāna, tāpēc aicinām visplašāko interesentu loku apmeklēt pasākumu, lai uzzinātu vairāk par Limbažu novada vēsturi.

Dalība pasākumā bez maksas. Sīkāka informācija, tālrunis: 28682410, e-pasts: limbazu.muzejs@limbazunovads.lv, www.limbazumuzejs.lv.

Kristīnes Nuķes Panteļejevas personālzstāde 1/10

Wed, 11 Jun 2025 10:30:00 +0000

"Viena desmitā ir laika posms no manas dzīves, kura laikā ir tapuši izstādes darbi. Viena desmitā ir daļa laika, ko es pavadu radot savus darbus. Škietami tikai viena maza daļa, bet tā ir viena daļa, kuru kopums veido vienu veselumu. It kā atdalāmas un sadalītas, bet pazaudējot kādu no tām neveidojas tas kopums. Kopums kuram ir tas vienojošais kopsaucējs. Viens ir mainīgais, bet otrs tas, kas visiem nemainās. Nav tā, ka esmu svārstīga savās aizrautībās, un ir tikai tā viena desmitā. Viņa ir klātesoša un līdzesoša visā. Mēs varam sadalīt, bet tā ir mijiedarbības kopuma daļa, bez kuru savienošanas mēs neiegūsim vienotu veselumu.
Vienu desmito es pavadu dabā to pētot, baudot.... iedvesmojoties, ko pēc tam caur savu sajūtu prizmu transformēju savos darbos", tā par izstādi stāsta K.Nuķe Panteļejeva.

Māksliniece Kristīne Nuķe Panteļejeva (1982) ir beigusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Vides dizaina nodaļu (2003), savukārt Latvijas Mākslas akadēmijā absolvējusi Metāla dizaina apakšnozari (MA 2009), studiju laikā papildinoties metālmākslā un juveliermākslā Lahti Lietišķo zinātņu universitātē Somijā. Pēc studijām uzsākusi darbu Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā par sudraba kalšanas pasniedzēju ar specializāciju emaljēšanā. Paralēli nodarbojas ar radošiem eksperimentiem, veidojot konceptuālas rotas – darbi ir bijuši eksponēti Latvijā, ASV, Grieķijā, Krievijā, Lietuvā, Rumānijā. 2016. gadā sākusi studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļā, kur strādā ar porcelānu un apvieno metālmākslā gūtās zināšanas ar prasmēm un iemaņām keramikā, lūkojot, kādas iespējas mākslā paver šāda sintēze.

Sestdien 5.jūlijā plkst. 12.00 Limbažu muzejā, Burtnieku ielā 7 aicinām uz tikšanos ar mākslinieci Kristīni Nuķi Panteļejevu porcelāna rotu meistarklasē “No porcelāna saktas līdz…”, kur ikvienam būs iespēja piedalīties rotu veidošanā.

Kristīnes Nuķes Panteļejevas personālizstāde Limbažu muzejā būs apskatāma no 2025.gada 12.jūnija līdz 6.septembrim.

Baumaņu Kārļa mūža veidoli

Sat, 10 May 2025 05:32:00 +0000

Jo tālāk laiks ved mūs prom no Baumaņu Kārļa dzīves un darba gadiem, jo vairāk mēs uzzinām par viņa talantu daudzveidību. Zemnieka dēls no Limbažu novada bija prasmīgs rakstnieks un publicists, veiksmīgi darbojās mākslas un mūzikas jomā, bija atzīts pedagogs un sabiedrisks darbinieks ar politiķa spējām. To visu Baumaņu Kārlis sasniedza kā īstam latvietim pienākas - ar vissmagāko darba piepūli un apņēmību. Pienākot dižgara 190 dzimšanas dienai, Limbažu muzejs vēlētos pavērt vēl vienu tautas himnas autora talantu šķautni - prasmi vienmēr ieturēt elegantu un uzticību radošu ārējo veidolu kā apģērbā, tā manierēs un valodā.

Strādājošo kungu mode

Sākot no 14.gadsimta, kad Eiropā ieviesās tradīcija regulāri mainīt apģērba detaļas, ko šodien dēvējam par modi, valdošo aprindu un tām pakļautās tautas ģērbšanās paradumi pastāvēja savrupi. Līdz pat 19.gadsimtam augsti kungi un dāmas tērpās vienlīdz demonstratīvi greznās un cik vien iespējams dārgās drānās. Personas piederību pasaules varenajiem noteica viņa tērpa cena, pat ja šis tērps bija tikko cietis nebruģēto ielu dubļos. Kungu un dāmu mode piedzīvoja vienlīdz vētrainas pārvērtības un atšķīrās tikai pēc dzimuma piederības. Pārmaiņas sākās pēc Franču revolūcijas, kad par kungu modes galvaspilsētu Parīzes vietā kļuva Londona. Visu laiku ievērojamākais vīriešu modes reformators Džordžs Brummels ap 1810.gadu ieviesa joprojām par pašsaprotamiem uzskatītos augstās modes noteikumus - eleganta kunga apģērbam jābūt dārgam, bet pieticīgam pēc izskata, tikko šūtam, bet šķietami valkātam, nedaudz nekārtīgam, uzpošot šo ''nekārtību'' ar milimetra precizitāti un virkni neuzkrītošu aksesuāru stila pilnībai. Šis tā saucamais dendiju ģērbšanās stils ātri pārņēma Eiropas galvaspilsētas, taču tika piekopts galvenokārt šaurās pārlieku bagātu un garlaikotu jaunskungu aprindās. Tāpat kā agrākajos gadsimtos, kungu mode pirms 1850.gada joprojām demonstrēja apģērba valkātāja izcilību pūļa priekšā, lai gan bija atteikusies no daudziem 18,gadsimta tērpu piederumiem. Tad izcēlās Krimas karš un krietns skaits angļu un franču aristokrātu pavadīja gandrīz trīs gadus aplenkuma nometnē pie Sevastopoles, ciešā žurnālistu uzraudzībā. Kaujas notika reti un preses slejas tika aizpildītas ar stāstiem par karavīru sadzīvi. Armijas virsnieku ģērbšanās stils un paradumi, kas vairākus gadsimtus bija uzskatīti par piedienīgiem tikai militāristiem, ienāca Eiropas sadzīvē, jo precīzi atbilda 19.gadsimta vidus mežonīgā kapitālisma pasaules uzskatam. Brummela dendijisms pieņēma virkni kara nometnes paradumu un kļuva par līdz pat Pirmajam pasaules karam stingri ievērotu Eiropas civilizācijas vīriešu modes tradīciju.

Līdz 1850.gadam gandrīz visi ierobežojumi, kas atšķīra pēc izskata zemnieku, pilsoņu un dižciltīgo kārtas, bija atcelti un vietu sabiedrībā noteica personiskā kapitāla apjoms. Atbilstoši jaunajam ģērbšanās stilam cienījams kungs izrādīja pasaulei tikai savu uzticamību lietišķos darījumos. Spilgtas krāsas un greznība piedienēja viņa sievai, pats ģimenes galva nu valkāja tirgus ekonomikas uniformu - fraku kādā no tās paveidiem, ko pēc 1870.gada strauji aizstāja žakete un par globalizētās pasaules apģērbu kļuvušais trīsdaļīgais uzvalks. Lai demonstrētu pārticību, uzvedības etiķete prasīja no kunga mainīt virsdrēbes un kreklu divas - trīs reizes dienā. Pieklājīgā sabiedrībā uzņemtajam bija jāvalkā četru veidu uzvalki - rīta, dienas, saviesīgo un svinību, kam katram bija savi stila noteikumi. Uz ielas kungs nevarēja parādīties bez galvassegas - līdz 1870.gadam tas parasti bija dažāda garuma cilindrs, ko tuvāk gadsimta beigām aizstāja boulera un homburga tipa cepures. Jūtams jaunievedums bija kungu frizūru modes rašanās, ņemot par pamatu militāro stilu. Īsi pirms 1860.gada par vispārpieņemtām kļūst ūsas, bārdas un kupli mati, kam bija daļēji jāaizstāj apģērba krāsu pieticība. Vīriešu sejas apmatojuma mode sāk mainīties tikpat strauji kā sieviešu tērpi. Vēl viens Krimas kara efekts ir smēķēšana uz ielas, kas iepriekš likās nepiedienīga, lai gan joprojām ir tabu darīt to telpās dāmu klātbūtnē. Sabiedriskais stāvoklis tiek demonstrēts neuzkrītoši, ar dažādu ekskluzīvu organizāciju biedrības gredzeniem un apbalvojumu zīmēm. Cienījams 19.gadsimta cilvēks obligāti kaut kur strādā, ar to gan nedomājot roku darbu - lai demonstrētu kārtu atšķirību, līdz tika nēsāts dekoratīvs spieķītis. Strādāšana bija arī uzņēmējdarbība un īpašuma pārvaldīšanu vismaz dažas stundas ik darbadienu. Kopumā vīriešu modes jaunievedumi izrādījās krietni sarežģītāki par iepriekšējiem un nav brīnums, ka daudzi Pirmās atmodas tautas darbinieki, kā redzam no foto, spēja pildīt tikai pieticīgākās sava laika apģērba stila prasības, ja vien nekalpoja armijā vai citā dienestā ar obligātu uniformas valkāšanu.

Bruņinieks - zemnieka dēls

Tikai ņemot vērā, ka 19.gadsimtā Krievijas impērijas sabiedrība joprojām bija ar likumu dalīta kārtās un starp šīm kārtām pastāvēja gandrīz nepārvaramas barjeras, var saprast, cik grūts patiesībā bija Baumaņu Kārļa ceļš no galdnieka mācekļa darbiem Limbažos līdz armijas pulkvedim pielīdzinātai civildienesta amata pakāpei Pēterburgā. Pie tam, viņš to paveica lepnā vientulībā, bez ietekmīgiem draugiem vai atbalsta varas aprindās, pa laikam par spīti visai pasaulei. Brīnumi nenotiek, tāpēc bija jābūt nopietnam iemeslam, kādēļ Baumaņu Kārlis guva panākumus ceļos, ko tautieši - laikabiedri pat nemēģināja iet. Atbildi dod pēc viņa palikušie raksti un vēstules, bet īpaši - virkne fotogrāfiju, kur tautas himnas autors iemūžināts dažādos laikos no jaunības līdz mūža norietam. Visos šajos attēlos uz mums raugās cilvēks, ko pat nezinātājs nodēvētu par tā laika globalizēto eiropieti un vienu no viselegantāk ģērbtajiem 19.gadsimta latviešiem. Lieta tāda, ka Baumaņu Kārlis, ar milzu zinātkāri un prasmi mācīties, jau savu Cimzes semināra un muižas mājskolotāja gaitu gados bija apguvis augstākajā sabiedrībā pieņemtos uzvedības un izskata noteikumus tikpat viegli, kā viņš apguva vairākas valodas un mūzikas komponēšanu. Kad 1858.gadā pienāca laiks parādīt sevi Pēterburgā, Baumaņu Kārlis ieradās impērijas galvaspilsētā bez ieteikuma vēstulēm un ģimnāzijas diploma, bet ar nevainojamu prasmi ģērbties, uzturēt sarunu un ievērot manieres atbilstoši dižciltīgo viesistabu stingrajiem noteikumiem. Tas var nelikties kas īpašs, bet vismaz deviņi no desmit vienkāršas izcelsmes censoņiem, neatkarīgi no tautības, kas šajos gados bija nākuši ''iekarot Pēterburgu'', neko no tā neprata un parasti, apvainoti un saniknoti, zaudēja cerības vai piebiedrojās revolucionāriem. Pateicoties manierēm un prātam Baumaņu Kārlim Pēterburgā izdevās neiespējamais - viņu atzina par vācieti pēc statusa, ļāva mācīt prestižākajās ģimnāzijās bez augstskolas diploma un veidot ierēdņa karjeru ārpus birokrātijas žņaugiem.

Kā redzam no fotogrāfijām, gadu gaitā Baumaņu Kārlis prasmīgi maina savus uz apkārtējo pasauli projicētos veidolus - saukt tos par imidžiem nebūtu ne latviski, ne īsti precīzi. Pirms veiksmīgas karjeras sākuma Pēterburgā viņš ģērbjas kā pienākas cienījama cilvēka ģimenes mājskolotājam. Tumša fraka ar vesti un kaklasaiti pēc gadus desmit un pat senāk modē nākuša fasona un sprogaina frizūra, lai no galvas nenokristu cilindrs. Tā 1840.-1850-jos gados ģērbās visi Eiropas un Amerikas jaunie karjeras cilvēki. Pēkšņi viss mainās. Kļuvis par aristokrātisku, pēc pēdējās modes ietērptu jauniešu skolotāju, arī Baumaņu Kārlis sāka pieturēties pie, kā to dēvēja Pēterburgā, franču modes, kas patiesībā bija Londonas un Parīzes stilu patvaļīgs sajaukums. Godīgi jāsaka, ka modes jaunumi, no apģērba līdz melodijām, parasti sasniedza Pēterburgu ar dažu gadu nokavēšanos, taču to ievērošana bija vēl stingrāka nekā izcelsmes vietās. 1860.gados Baumaņu Kārlis apvieno angļu uzvalku un cilindru ar franču parauga matu sakārtojumu pēc Krimas kara parauga un, kā pienākas īstam vīrietim, sāk smēķēt cigārus. Saspringtais dzīves ritms prasa savu un, sasniedzis četrdesmitgadi un ieguvis personisko dižciltību ar tiesībām dēvēt sevi par bruņinieku (ritter) vāciskās vizītkartēs, viņš pielāgo apģērbu un frizūru Eiropas pusmūža aristokrātu modes paradumiem, kas balstās uz dažu slavenāko monarhu un prinču izskata atdarināšanu, it īpaši matu sakārtojumā. Te Baumaņu Kārlis ir mazāk veiksmīgs, jo jūtas noguris un viņam vairs nevajag tik ļoti izpatikt karjeras dēļ. Gadu gaitā cēlies uz augšu, Baumaņu Kārlis 1881.gadā, pametot Pēterburgu, ir sasniedzis visu, ko toreiz varēja gūt no zemnieku kārtas nākušais. Viņam nav liegta Napoleona III stila frizūra, taču uz ielas, līdzās varas un naudas vīru zvērādu kažokiem, jāvalkā vienkāršs skolotāja dienesta šinelis. Baumaņu Kārļa talantiem vairs nav kur iet tālāk un tādēļ dižgara mūža beigām ir jūtama melanholijas pieskaņa. Tomēr ārienes un dvēseles elegance paliek kopā ar viņu līdz pēdējam brīdim.

Salonu jaunlatvietis

Sabiedriski aktīvu izglītotu cilvēku mijiedarbība 19.gadsimta pilsētās notika ar tā saucamo salonu palīdzību. Baumaņu Kārļa dzīves laikā tas bija tik vispārpieņemts paradums, ka sava veida salonus, kaut pieticīgā formā, mēģināja veidot arī Limbažos. Ar šo vārdu apzīmēja sarunas biedru pulciņus, kas regulāri sanāca par salona uzturētājiem sevi iecēlušu privātpersonu dzīvokļos. Saloni nebija ekskluzīvi un ar rīkotāju piekrišanu uz saviesīgiem vakariem bieži aicināja arī jaunus cilvēkus no zemas kārtas, ja viņi prata būt interesanti un izklaidēt. Pēterburgā tas nozīmēja obligātu augstākās sabiedrības manieru, runas stila un aktuālo sarunu tēmu pārzināšanu līdz ar vismaz pieciešamu franču valodas prasmi. Par ''patīkamu'' atzīts viesis drīz tika ieteikts arī citos salonos un, ja paveicās, varēja būt stādīts priekšā ietekmīgiem ļaudīm. Tieši šāds bija Baumaņu Kārļa šķietami neticamais sākotnējās karjeras ceļš Pēterburgā 1858. - 1860.gadā, iegūstot prestižu skolotāja vietu. Panākumi bija gūti tikai pateicoties Pēterburgas vācu kopienas salonos gūtajai reputācijai, vienlaikus uzturot sarunas trīs valodās - vācu, franču un krievu, spēlējot un dziedot muzikālos priekšnesumos un, ko nu tur slēpt, piedaloties šodien par bērnišķīgām uzskatītās rotaļās. Augstākās aprindas toreiz ne velti dēvēja par ''tīro'' publiku - tikai pasaules varenajiem bija ļauts ierasties uz viesībām ar jau minētajiem Brummela noteikumiem neatbilstošu apģērbu. Mēs diemžēl nezinām, kādas pūles Baumaņu Kārlim prasīja katras apģērba un frizūras detaļas uzturēšana obligātajā kārtībā, bet vismaz varam teikt, ka šajā cīņā viņš uzvarēja. 1860.gadu Pēterburgā sapulcējušos latviešu vidū viņš, kā izskatās, tāds bija vienīgais. Pat ceturtdaļu gadsimta vēlāk jau Jāņa Raiņa paaudze - turīgu vecāku dēli ar ģimnāziju diplomiem, nespēja ''iekarot'' Pēterburgu tik veiksmīgi, kā Baumaņu Kārlis, kurš vienlīdz labi prata būt latvietis starp latviešiem, vācietis starp vāciešiem un krievu ierēdnis starp krieviem.

Baumaņu Kārļa ieguldījums Pirmās atmodas kustībā parasti tiek atainots, ņemot vērā viņa kā tautas himnas autora nopelnus. Taču, ja mūsu šodienas priekšstati par viņa sociālās komunikācijas apjomu Pēterburgā ir pareizi, tas bija daudz lielāks. Baumaņu Kārlis vienīgais no jaunlatviešiem personiski pazina desmitiem cilvēku, kam savukārt bija pieeja lēmumus pieņemošām amatpersonām. Vēstures avoti nav saglabājuši ziņas par daudziem šķietami neciliem izpildītiem lūgumiem, kas nodrošināja ''Pēterburgas Avīžu'' un galvaspilsētas aktīvo latviešu izdzīvošanu tā saucamās ''vācu partijas'' vislielākās politiskās varenības gados. Pagaidām nav pietiekami novērtēts viņa materiālais un tīri praktiskais atbalsts Pēterburgā iebraukušajiem tautiešiem, ko viņš palīdzēja izmitināt un acīmredzami izglītoja par lielās pilsētas iespējām un ēnas pusēm. Nav līdz galam izprasts arī atbalsts, ko Baumaņu Kārlis 1880.-1890-jos gados sniedza Saviesīgajai biedrībai Limbažos, kad pēc rusifikācijas sākuma novadā reālo ietekmi pārņēma neliela no Krievijas iebraukušu ierēdņu kopa. Baumaņu Kārlis bija devies amata pensijā būdams tik augstā dienesta pakāpē un cienījami apbalvots, ka pat šādā statusā bija pilnīgi līdzvērtīgs augstākajām Limbažos rezidējošajām amatpersonām. Ņemot vērā viņa spēju iejusties krievu ierēdniecībā kā līdzīgam starp līdzīgiem, nav šaubu, ka tieši Baumaņu Kārļa mazpilsētas diplomātija bija ja ne izšķirošais, tad vismaz viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ 1890.gados Limbažu latvieši pārspēja vietējos vāciešus arī kultūras dzīves jomā. Protams, var uzskatīt par latviskuma cīnītāja ideālu Juri Alunānu vai Eduardu Veidenbaumu, kas nonāca konfliktā ar apkārtējo pasauli un sadega šajās pretrunās, bet nevajag aizmirst, ka 1918.gada Balfūra nota, pirmais Latvijas neatkarības starptautiskas atzīšanas dokuments, ļoti iespējams, tapa tikai tāpēc, ka lepnajam angļu ārlietu ministram bija simpātisks eleganti ģērbtais un aristokrātu angļu valodu pieprotošais Zigfrīds Meierovics, kura dzīves stāsts daudzās lietās sasaucas ar Baumaņu Kārli. Tautām, to neatkarības cīņu ceļā, vienlīdz vajadzīgi patrioti, kas peld kā pret sava laikmeta straumi, tā līdz ar to. Svarīgs ir vienīgi ziedojums uz nācijas brīvības altāra.

Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs

MŪŽA VEIDOLI. BAUMAŅU KĀRLIM 190. SVĒTKU PROGRAMMA LIMBAŽOS

Mon, 05 May 2025 07:57:00 +0000

Pagājuši jau 190 gadi kopš 1835.gada 11.maija, kad Viļķenē piedzima Baumaņu Kārlis, kam bija lemts kļūt par Latvijas tautas himnas autoru. Savus pirmos dzīves gadus, pirmās skolas gaitas un mūža noslēgumu viņš pavadījis Limbažos, ieņemot ievērojamu vietu pilsētas un Limbažu novada vēsturē. Atzīmējot viņa dzimšanas dienu, ikviens ir aicināts pagodināt Baumaņu Kārli, šī gada 11.maijā piedaloties svētku programmā Limbažos. Vispirms mēs noliksim ziedus pie Baumaņu Kārļa pieminekļa Cēsu ielā 8. Burtnieku kvartālā notiks leļļu teātra studijas ''Ilze'' izrāde “Kārlēns”. Svinības turpināsies Limbažu muzejā, kur varēs apskatīt ekspozīcijas ''Baumaņu Kārlis un dziedāšanas tradīcija Limbažu novadā'' jaunos eksponātus – priekšmetus ar Baumaņu Kārļa autogrāfu, kā arī pārlapot “Austra” faksimilizdevumu, kur pirmo reizi tika publicēta himna. Ar īpaši sagatavotu muzikālo programmu uzstāsies Limbažu mūzikas skolas audzēkņi un pedagogi. Svētku programmas ietvaros notiks Modes muzeja kuratores Agritas Grīnvaldes priekšlasījums par to, kāds bija apģērbs un mode Vidzemē un Limbažos Baumaņu Kārļa mūža nogalē - 19./20. gadsimtu mijā. Ar tērpu demonstrējumiem piedalīsies Baiba Vaivare un TLMS ''Dzilna'' dalībnieki.

Laikrakstā “Auseklis” un Limbažu muzeja mājas lapā būs lasāms vēsturnieka Jura Pavloviča raksts “Baumaņu Kārļa mūža veidoli”, bet sociālajos tīklos svētku nedēļā publicēsim Baumaņu Kārļa pazīstamākās fotogrāfijas ar komentāriem par viņa apģērba stilu un prasmi izrādīt pasaulei nevainojami elegantu veidolu.

Pēcpusdienā, pēc svētku kliņģera baudīšanas, iespēja doties nelielā pastaigā pa Limbažu ielām un vietām, kur parasti staigāja komponists. Par pavadoni būs pats Baumaņu Kārlis. Svētkiem par godu visi pilsētnieki un viesi ir aicināti, ģērbties atbilstoši 19./20.gadsimtu mijas apģērba stilam vai izmantot kādu no tā laika zīmīgākajiem aksesuāriem. Noslēgumā Pilsētas parkā pie Teātra mājas notiks humora un jautrības vakars ar Jaunsudrabiņa komēdijas ''Jo pliks, jo traks'' izrādīšanu.

Sākot ar 11.maiju ikvienam interesentam lietotnē Actionbound būs pieejams digitālais maršruts "Baumaņu Kārļa pieturvietas" – interaktīva izziņas spēle. Šī izzinošā aktivitāte vedīs dalībniekus pa nozīmīgām vietām Limbažos, kas saistītas ar Baumaņu Kārli, dodot iespēju ģimenēm, skolēniem un visiem interesentiem apvienot izklaidi ar izziņu, iepazīstot Limbažu vēsturiskās vietas un bagāto kultūras mantojumu.

Limbažu bize

Tue, 08 Apr 2025 06:01:00 +0000

Dažām pilsētām vēsture ir devusi vairāk zīmolu, nekā to iedzīvotāji varētu vēlēties. Limbažu liktenis ir bijis skarbāks, jo, pēc dažādu pārpratumu un nevalodu virknes vismaz pāris gadsimta garumā, Vidzemē mūsu pilsētas vārds joprojām tiek saistīts ar zivju tirdzniecību un cita redzama zīmola mums nav. Taču Limbažu vēsture ir sena un bagāta, ar pietiekamu skaitu savdabīgu notikumu, lai vismaz daži kalpotu par aizsākumu jaunu zīmolu idejām.

Viens no tiem ir stāsts par ''pēdējo bizi Eiropā''.

Prūsijas karaļa kaprīze

Pirms 350 gadiem, 17.gadsimta beigās, Eiropas kungu frizūru modē notika divas vērā ņemamas izmaiņas. Vispirms pasaules varenie, bet pēc dažiem gadu desmitiem arī zemāka stāvokļa ļaudis, sāka valkāt parūkas, kuru kopšana un pūderēšana kļuva par nopietnu ikdienas pienākumu. Tai pašā laikā lielāko armiju karavīru vidū ieviesās paradums siet bizē savus pēc toreizējās tradīcijas ļoti garos matus. Ļoti iespējams, ka šie divi modes paradumi nekad netiktu saistīti, ja tikko karaļa godā sevi cēlušajam Prūsijas kūrfirstam Fridriham Vilhelmam I neienāktu prātā viena no viņa ''radošajām'' idejām, ko laikabiedri bieži vien uzskatīja par ļaunprātībām. Laikā starp 1713. un 1718.gadu karalis veica savas armijas uniformas reformu, uzliekot kā virsniekiem tā karavīriem pienākumu pīt matus garā bizē, pārsienot to ar melnu zīda lenti. Svētku un parādes dienās mati bija jāpūderē, lai tie atgādinātu parūku. Tuvāk 1750.gadam šīs tā saucamās ''zaldātu bizes'' (Soldatenzopf) kļuva par Eiropas militāro aprindu modes lietu. Dažādu Vācijas valstu izlases vienību karavīru pēc reglamenta pieprasītais bizes garums tuvojās 60 centimetriem un sniedzās pāri jostas vietai. Īpaši centīgi bizes ieviesa Hesenē un tās grenadieri ar laiku kļuva par karikatūru varoņiem. Kamēr vienkāršo karavīru bizes turējās garas, vācu virsnieki pakāpeniski panāca sev privilēģiju valkāt vien nelielu bizi nedaudz pāri apkaklei un tieši tāda bija baronam Minhauzenam, kad viņš vilka sevi aiz matiem ārā no purva. Lai arī pēc 1750.gada karavīru bizes uz laiku ieviesās angļu, franču, spāņu un krievu armijās, ārpus Vācijas nebija vērojama tik ārkārtēja dzīšanās pēc militārās disciplīnas. Bizes te nēsāja galvenokārt gvardes daļās, jo jebkuram saprātīgam ģenerālim ātri vien kļuva skaidrs, ka likt saviem jau tā mācībās nodzītajiem zaldātiem pīt bizi un audzēt matos miltu pūderi ēdošus kukaiņus ir nepraktiski. Līdz ar parūku izzušanu civilajā modē beidzās arī zaldātu bižu un pūderēto frizūru laiks.

Divi Eiropas frizūru modes celmlauži 18.gadsimta beigās bija dzejnieks Gēte, kurš 1792.gadā atteicās no parūkas un Napoleons, kam 1798.gada Ēģiptes karagājienā iepatikās valkāt īsi apgrieztus matus un 1804.gadā pietika varas, lai atceltu ''vecā režīma'' frizūras franču armijā. 1805.gadā frizūras brīvību saņēma angļu virsnieki, bet vēl divus gadus vēlāk, pēc apkaunojošas sakāves karā, bizes atcēla Prūsijas armijā. Karavīri, kā labi zināms, ir konservatīvi ļaudis, tādēļ daudzās gvardes vienībās pie veco laiku bizes turējās vēl pēc Napoleona karu noslēguma un šo paradumu nācās izskaust piespiedu kārtā. Francijas maršals Lanns iegāja vēsturē kā vienīgais savas zemes karavīrs, kas saglabāja savu bizi pēc 1815.gada aizlieguma. Bizi īpaši iecienījušajā Hesenē to atcēla 1821.gadā un četrus gadus vēlāk Bavārija kā pēdējā Eiropā atteicās no jau par dīvainu uzskatītā 18.gadsimta paraduma. Kas attiecas uz 18.gadsimta Vidzemi un Igauniju, karavīru bizi šeit pazina galvenokārt kā dīvainu apģērba piedevu, kas laiku pa laikam ''greznoja'' krievu armijas zaldātus. Krievijas impērijas armijā prūšu parauga matu sakārtojumu ieviesa pēc 1760.gada un tas izrādījās tik nepiemērots, karā ar turkiem, ka 1786.gadā tika atcelts. 1796.gadā vēl uz pieciem gadiem to uzspieda visa prūsiskā fanātiķis imperators Pāvils I. Kaimiņos, poļu valsts zemēs, karavīra bizi, ko poļi sauca par harcapu (izkropļots haarzopf), uzskatīja par bezjēdzīgu vācu ākstību. Tādējādi, vienīgie avoti, no kuriem vidzemnieki varēja zināt par dienesta ļaužu bizēm, bija Krievijas un pa laikam arī Vācijas armijas karakalpu sniegtās ziņas. No Vācijas pēc 1815.gada atnāca paruna ''nogriezt vecās bizes'' (atteikties no pagātnes), kas Baltijas guberņās tika lietota arī kā jēdziens ''vecās bizes'' (vecmodīgi vai konservatīvi cilvēki). Pēc 1840.gada 18.gadsimta frizūru izsmiešana Vācijā kļuva par iecienītu humora literatūras tematu, jo tas bija viens no nedaudziem, ko neierobežoja tolaik visaptverošā cenzūra.

Eiropas pēdējā bize

1883.gada 10.decembrī avīze ''Rigasche Zeitung'' publicēja kārtējo daļu no anonīma autora atmiņām par savu skaisto jaunību Vidzemē pirms četrdesmit gadiem. Baltijas vācu aristokrātiem 1880.gadi bija drūms un nedrošs laiks ar nepatīkamu pārmaiņu priekšnojautām, kas drīz vien piepildījās līdz ar rusifikācijas kampaņu. Tāpēc baltvāciešu aprindās tieši tolaik uzplauka memuāru literatūras žanrs, apdziedot neseno pagātni, kad līdz ar zilākām debesīm un zaļāku zāli arī latvieši un igauņi zināja savu vietu un cara ierēdņi neaizskāra muižnieku patstāvību. Avīzē publicētajā rakstā tika mēģināts izvērtēt, ar ko vācu kopienas acīs izcēlās katra no vecās Vidzemes pilsētām. Ja neskaita Tērbatu un Valmieru, kur rakstītājs acīmredzot bija dzīvojis, skatījums bija stipri skeptisks, ar uzsvaru uz cilvēku vājībām un trūkumiem. Par Limbažiem šis vācu kungs varēja vien teikt, ka tā bija ''pilsēta Rīgas ēnā'', kur, iebraucot divdesmit gadus vēlāk, nevarēja atrast kaut vienu vērā ņemamu jaunu ēku. 1840.gadu Limbažiem, pēc viņa domām, bija tikai viena ievērības cienīga iezīme - pilsētas viesnīcas īpašnieks R., kurš greznoja savu galvu ar pēdējo karavīra bizi Eiropā. Protams, jāšaubās, vai citviet Eiropā nebija palikuši vismaz daži dīvaiņi ar 18.gadsimta parauga bizē pītiem matiem, taču ir skaidrs, ka rakstītājs savā mūžā nebija dzirdējis par vēl kaut vienu tā laika vāciskās Baltijas iedzīvotāju ar līdzīgu frizūru. Limbažu viesnīcnieks tāds bija vienīgais vismaz Vidzemes guberņā. Raksta autors gan piebilda, ka R. kungs bija spiests atteikties no savas dabisko matu bizes īsi pēc 1840.gada, būdams jau krietnā vecumā, un tā vietā laiku pa laikam valkāja tās aizvietojumu no mākslīgiem matiem. Par iemeslu tam esot bijusi maza cilvēciska traģēdija - vecais vīrs reiz vasarā aizsnaudies pie dabas krūts kaut kur Limbažu apkārtnē un vietējie jaunieši nolēmuši viņu izjokot, slepus nogriežot bizi un ar to sagādājot lielas sirdssāpes.

1886.gadā tobrīd vadošais baltvācu žurnāls ''Baltische Monatschrift'' publicēja atmiņas par Vidzemes ''labāko ļaužu'' 19.gadsimta vidū iecienīto paradumu ik vasaru atpūsties nesen dibinātajā Neibādes kūrortā, mūsdienu Saulkrastos. Atmiņās, kas attiecas aptuveni uz 1850.gadu, stāstīts par kūrorta sezonu ievadošo ceļojumu no Tērbatas uz Valmieru un no turienes caur Limbažiem uz Neibādi, pa ceļam pulcējot peldviesus. Tikai pateicoties šiem memuāriem mēs droši zinām, ka citviet tikai par R. dēvētā bizes īpašnieka uzvārds bija Reinhards un viņa viesnīca tobrīd tika uzskatīta par vienīgo restorānu vai, mūsdienu vārdiem, bāru un kafejnīcu, kur Limbažos iebraukušie augstie kungi uzskatīja par iespējamu iebaudīt kādu glāzīti bez saskarsmes ar ''vienkāršo tautu''. Nekas vairāk tieši par šo Reinharda kungu mums pagaidām nav zināms. Ļoti iespējams, ka tas bija amatnieks Reinhards, kurš 1826.gadā sāka pārbūvēt viņam piederošo namu un, visticamāk, tieši šī nama vietā Kungu jeb Jūras ielā vēlāk atradās Dobina viesnīca. Mēs diemžēl nezinām arī to, vai bizi valkājušais Reinhards bija patiesais viesnīcas īpašnieks, vai tikai viņa radinieks. 19.gadsimtā valdošie paradumi gan liek domāt, ka viesnīcas īpašnieks viņš tomēr bija, jo tikai pašam saimniekam pienācās tiesības izklaidēt pašus cienījamākos viesus. Bizes izrādīšana 1850.gadā, ciktāl varam ticēt memuāristam, jau bija Vidzemē labi zināma tūristu atrakcija, ko varēja skatīt tikai ''solīdi'' ļaudis, iepriekš apmaksājuši dzērienu un uzkodu tēriņu. Tobrīd Reinharda kungs jau bija ļoti vecs, vismaz pēc sava laika priekšstatiem, un tika uzskatīts, ka bize viņam ir atmiņas par dienestu vēl pirms Napoleona kariem, tātad 18.gadsimta beigās. Tā kā Krievijas armijā bizes lietošana, kā jau tika teikts, bija neregulāra un uzspiesta, Reinhards visticamāk bija ieceļojis Limbažos no Prūsijas, vai vismaz krietnu savas jaunības laiku dienējis prūšu vai citas vācu valsts armijā kā algotnis. Bijušie Prūsijas pavalstnieki 19.gadsimta sākumā pa laikam apmetās Limbažos un novadā, it īpaši tad, ja Prūsijā par viņiem interesējās varas iestādes.

Labās un ļaunās bizes
19.gadsimts prasīja no cilvēkiem dižus darbus lielu ideju vārdā un pieticīgais stāsts par Reinharda kunga bizi te iederējās tikai kā anekdote. Baltvācu memuāru literatūrā tā iegāja un palika kā vēl viens pieklājīgā sabiedrībā stāstāms joks. Taču par Limbažu bizi bija dzirdējuši arī Vidzemes latvieši un ir pamats domāt, ka ar Cimzes skolotāju semināra starpniecību šis stāsts ap 1860.gadu kļuva zināms arī citu novadu jaunlatviešiem. Slaveno ''Pēterburgas Avīžu'' otrajā numurā, 1862.gada 14.jūlijā, pirmo reizi latviešu publicistikā ienāk negatīvais tēls Bizmanis vai vienkārši Bize. Ar šo vārdu rakstošie latvieši turpmākos pārdesmit gadus apzīmēja aktīvākos cara Aleksandra II reformu pretiniekus, galvenokārt vāciešus. Kā viegli pārliecināties no 14.jūlija raksta, par Bizmaņa tēla pirmavotu kalpoja ne tikai sava laika vācu humora literatūra, bet arī vietējā Baltijas pieredze, kas lielā mērā balstījās uz atgadījumu ar Limbažu bizi. Avīzes māksliniekam jau tolaik bija stipri aptuvens priekšstats par 18.gadsimta vīriešu bizēm un karikatūrā pie raksta redzama civilpersona ar karavīra bizi. Nākas paskaidrot, kādēļ jaunlatvieši tā turējās pie literatūras tēla, kas nebija īsti saprotams pat daļai laikabiedru. Par iemeslu bija cenzūras noteikumi. Lai arī ''Pēterburgas Avīžu'' iznākšanas brīdī Nikolaja I laiku ierobežojumi, kas nereti aizliedza rakstīt pat par vētrām un plūdiem, bija daļēji atcelti, iespēju brīvi apskatīt politiskus jautājumus bija maz. Blakus laicīgajai, pastāvēja garīgā cenzūra, kas aizliedza izteikt jebkādus pareizticīgās baznīcas oficiālajam viedoklim pretējus uzskatus. Par laimi, Pēterburgā bija iespējams darīt to, kas būtu pilnīgi neiespējams 19.gadsimta vidus Baltijā - smieties par vāciešiem, protams, neaizskarot vācieti - caru un viņa ''vācu partijas'' galminiekus. Bizmaņu un ''veco bižu'' nosodīšana, ciktāl to atļāva pieklājības likumi, bija jaunlatviešu gandrīz vienīgā iespēja uzstāties pret baltvāciešu varu latviešu un igauņu zemēs. Slavenākās satīriskās dzejas šai jomā protams ir rakstījis Auseklis, taču dalību vāciskuma kritikas lietā ir ņēmis arī Baumaņu Kārlis.
Tas nu ir galvenais, kas būtu sakāms par Limbažu bizi un turpmākie lēmumi ir novada ļaužu rokās. Jums tagad lemt, vai brašais viesnīcnieks Reinharda kungs un viņa kopš jaunības saglabātā bize kļūst par vēl vienu Limbažu pilsētas zīmolu, vai atgriežas vēsturisko anekdošu laukā, blakus pastāstam par Pilsētas nama pulksteņa ierīkošanas apstākļiem. Kā lasītāji nu ir redzējuši, Reinhards nekādā veidā nebija bizmanis. Viņa bize bija godīga daļa no kādreizējās, visticamāk vācu, karavīra uniformas un apliecināja goda vīra uzticību cienījamiem paradumiem. Cieņa pret tradīcijām, atturēšanās rīkoties mirkļa iespaidā, visu stabilo un godīgo lietu saglabāšana, ciktāl tās nekļūst par traucēkli, ir Limbažos gadsimtiem koptas un uzturētas pārliecības pamats. Bize uz Reinharda kunga galvas bija viena no tām karavīru bizēm, kas kļuva par izšķirošo spēku Napoleona sakāvē. Izpildījis savu pienākumu jaunībā, viesnīcnieks Reinhards neuzskatīja par vajadzīgu atteikties no sava mūža labāko gadu apliecinājuma zīmes tikai tāpēc, ka bija mainījusies mode. 19.gadsimta vidū Reinharda iebraucamajā vietā pavisam noteikti pabija gandrīz visi ar kaut ko ievērojamie ceļotāji, ko liktenis bija atvedis uz Limbažiem. Viesnīcnieka bizes izrādīšana kalpoja par apliecinājumu Vidzemei un visai Baltijai, ka Limbaži var mainīties līdzi laika prasībām, bet savā dziļākajā būtībā paliks tā pati vaiga sviedros strādājošā un vecos, labos tikumus uzturošā pilsēta. Pārlieku steidzīgajiem jau toreiz, 19.gadsimtā, tas likās vecmodīgi, uz savas zemes stingri stāvošie iebildīs un dēvēs šādu attieksmi par pārmantojamību. Limbažu bize ir pelnījusi palikt pilsētas vēsturē, kā piemiņa un paraugs pagātnes tikumu godā turēšanas lietā.

Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs

A.Komarova foto

Centra kioskā sezonas piedāvājumā: Amatnieku Baumaņu dzimta

Wed, 02 Apr 2025 08:40:00 +0000

Latviešiem nav savu dižciltīgo. To vietā mūsu tautai ir amata meistaru un gara darbinieku dinastijas.
Šeit jūs redzat stāstu par amatnieku Baumaņu dzimtu.
Tenis Baumanis (1770 - 1823) bija celtniecības darbu priekšstrādnieks un ar to ieguva uzvārdu kas vāciski nozīmē - būvmeistars.
Viņa dēlam Jēkabam, kurš apguva drēbnieka arodu, bija septiņi vīriešu kārtas pēcnācēji.
Jānis Baumanis - mācījies par skroderi Valmierā
Tenis Baumanis - kurpnieks Limbažu novadā, vēlāk gleznotāja māceklis Pēterburgā.
Pēteris Baumanis - galdnieks Rīgā
Mārtiņš Baumanis - kurpnieks Limbažos, vēlāk Pēterburgā
Jēkabs Baumanis - drēbnieks kura darba gaitas sākās Valmierā un noslēdzās Somijā
Ernests Baumanis - smalkmaizīšu beķeris Limbažos
Kārlis Baumanis, parasti dēvēts par Baumaņu Kārli - pedagogs, komponists, sabiedriskais darbinieks un tautas himnas autors

Kad Jānis Ruģēns vaicāja - ''Kad atnāks latviešiem tie laiki'', atbildēja darbīgākie no tautiešiem un - gaisma ausa.

Ekspozīcija "Amatnieku Baumaņu dzimta" apskatāma no 2025.gada 25.marta līdz 2025.gada rudenim.