Limbažu muzejs - Lietu vēsture

Perambulators

Wed, 16 Sep 2020 07:19:00 +0000

Viduslaikos līdz Eiropai nonāca tik veiksmīgs ķīniešu izgudrojums kā ķerra. Ap 1170.gadu kāds saprātīgs vācu vai franču zemnieks izdomāja, ka ar ķerru nelielos attālumos var pārvadāt bērnus, kas vēl nespēj staigāt. 16.gadsimtā Vācijā izgatavoja pirmo ķerru, kas bija speciāli paredzēta kā transports bērniem. Cienījamu ļaužu bērnus protams šādi vadāt nevarēja, tāpēc 18.gadsimtā Anglijā parādījās pirmās rotaļu karietes, ko vilka poniji vai ēzelīši. Pirmos ratiņus - karieti 1733.gadā izgatavoja angļu mākslinieks Viljams Kents. Nākamo simts gadu laikā rotaļu karietes kļuva aizvien pieticīgākas izmēros, nonāca arī pilsētās un poniju vietā tos sāka vilkt aukles. 1840.gadā bērnu ratiņi, ko atbilstoši tā laika valodas augstajam stilam iedēvēja par perambulatoru, jeb pastaigas rīku, jau bija tik populāri, ka to ražošanai Londonā atvēra fabriku. 1852.gadā velkamos bērnu ratiņus Leipcigas gadatirgū pirmo reizi Vācijā izrādīja Ernsts Nāters un 1896.gadā ražoja jau 100 dažādus modeļus. Visticamāk, Nātera firmas ratiņi ap 1860.gadu nonāca arī Limbažu novada muižās. 1853.gadā anglis Čarlzs Bartons izgudroja bērnu ratiņus Londonas divriteņu karietes - taksometra jeb keba formā, ko vajadzēja nevis vilkt, bet stumt. Tikai no 1880.gada sāka ražot ratiņus pašiem mazākajiem, kur bērns varēja gulēt, nevis, kā iepriekš, tikai sēdēt. Ratiņu - gultiņas pamatā bija parasts lielais grozs, kādā mazuļus nēsāja vasarā. Kopā ar vieglās karietes pārsegu un četriem vai vismaz trīs riteņiem 19.gadsimta beigās perambulators ieguva mūsdienās atpazīstamu veidolu. 1873.gadā britu likumi atzina visa veida bērnu ratiņus par transporta līdzekli un vēl 1985.gadā kāds angļu ģimenes tēvs tika sodīts par sava bērna ratiņu vadīšanu dzērumā.

Līdz pat 20.gadsimta vidum bērnu ratiņus Latvijā parasti izgatavoja uz vietas, retāk ieveda no Vācijas. To masveida pielietošana mūsu novadā sākās padomju laikos. 1953.gadā Dubnas mašīnbūves rūpnīca sāka izgatavot bērnu ratiņus uz Vācijā rekvizēto firmas Brennabor iekārtu bāzes un līdz PSRS sabrukumam saražoja 4,5 miljonus. Populārākais Brennabor ratiņu modelis 30.gados bija attēlā redzamā tā saucamā ''sacīkšu mašīna'' un to arī izvēlējās atdarināšanai. Pēc 1965.gada ''mašīnu'' aizstāja klasiskās groza formas ratiņi, ko lieto vēl šodien. Pa to laiku pasaules uzskats atkal bija mainījies un ārsti nolēma, ka mazuļiem jābūt maksimāli aktīviem un sēdošiem. 1967.gadā Rietumos sāka ražot saliekamus ratiņus no alumīnija caurulēm, kas jau ir cita tipa rīks un pazīstams kā strollers. Dubnas fabrikā tos izgatavoja no 1975.gada. Nākamais jaunievedums - ātrās kustības ratiņi, kurus varēja pārvadāt skrienot vai velkot aiz velosipēda, parādījās 1980.gadā un Latvijā nonāca līdz ar neatkarības atgūšanu. Padomju deficīta apstākļos no tā, vai jaunā māmiņa stumj lietotus, jaunus, VDR vai Polijas vai arī Rietumu ražojuma ratiņus, varēja spriest par ģimenes statusu. Šodien tas ir tikai naudas jautājums.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists

Centra kioska skatlogā no 2020.gada 1.augusta. Tautas odekolons

Thu, 30 Jul 2020 12:16:00 +0000

Spirta un alkoholisko dzērienu tirdzniecību Ulmaņlaikos stingri kontrolēja valsts. Atbildīgā iestāde - Valsts Spirta monopols, 1936.gada oktobrī sāka ražot lētu odekolonu ''Trīskārtīgais'', kas bija paredzēts kā dezinfekcijas un nepatīkamu aromātu apkarošanas līdzeklis. ''Trīskārtīgais'' tika pirkts lielos daudzumos, taču tā nenoturīgā smarža un augstais alkohola saturs izpelnījās kritiku. Tādēļ 1938.gada jūnijā Spirta monopols izlaida jaunu odekolonu ''Zeltīte'', kura ražošanā izmantoja franču smaržvielas. Šeit redzamais 100 gramu odekolona flakons ar tikai šai šķirnei paredzētu melnu plastmasas vāciņu maksāja 1, 30 latus un 1938 - 39.gadā bija iecienīts kā maza dāvaniņa.

Centra kioska skatlogā no 2020.gada 1.augusta. Tūrisma pastkartes

Thu, 30 Jul 2020 12:10:00 +0000

1931.gada augustā Iekšlietu ministrijas Tūrisma nodaļa lūdza Pasta un telegrāfa departamentu apzīmogot visus Latvijas pasta sūtījumus ar uzaicinājumu ''Pazīsti dzimto zemi''. Kampaņu bija paredzēts turpināt arī nākamajā gadā, taču visu izjauca ekonomiskā krīze. Iestājoties Ulmaņlaikiem, tūrisma propaganda atsākās un kļuva sevišķi aktīva no 1937.gada. Limbaži iesaistījās tūrisma reklāmas un veicināšanas darbos 1935.gadā, pēc dzelzceļa līnijas izbūves. Limbažu kioski un grāmatu veikali sāka tirgot pastkartes ar šeit redzamo lozungu un Latvijas pilsētu un dabas skatiem par 6 santīmiem gabalā. Labākā pastkaršu izvēle bija pirms 1936.gada Ziemassvētkiem Limbažu stacijā atvērtajā tūrisma informācijas stendā.

Centra kioska skatlogā no 2020.gada 1.augusta. Sarkanā krusta spēļu kārtis

Tue, 28 Jul 2020 08:00:00 +0000

1922.gada 31.augustā Ministru prezidents Z.Meierovics piešķīra Latvijas Sarkanajam Krustam spēļu kāršu tirdzniecības monopolu. Līdz pat neatkarības zaudēšanai visi kāršu spēlētāji ar savu kaislību pabalstīja tautas veselības uzlabošanas pasākumus. Viens spēļu kāršu komplekts atkarībā no kāršu skaita un materiāla maksāja no 1,50 līdz 4,50 latiem. Latvijas spēļu kāršu attēli jau no sākuma bija zīmēti atbilstoši nacionālās etnogrāfijas priekšrakstiem. Tos bieži mainīja, pieaicinot pazīstamus māksliniekus un 1936.gada oktobrī arī tradicionāli rūtainais kāršu mugurpuses ornaments tika pārveidots tautiskā garā. Šeit redzams trīsdesmito gadu mazā komplekta ietinums un parastā, jeb Nr.5, lielā komplekta paciņa, ko varēja nopirkt katrā kioskā par, respektīvi, 1,50 un 2,50 latiem.

Centra kioska skatlogā no 2020.gada 1.augusta. Zelteris no Limbažiem

Mon, 27 Jul 2020 11:04:00 +0000

19.gadsimta vidū Eiropā iemācījās ražot gāzēto ūdeni. Vācijā, atbilstoši senajam vietējo minerālūdens avotu nosaukumam, to iedēvēja par zelteri. Kā pilnīgi jauns produkts, gāzētais ūdens sākotnēji tika uzskatīts par ārstniecisku līdzekli, kas īpaši noderīgs paģiru gadījumā. 19.gadsimta 70.gados tika izgudrots parocīgs gāzētā ūdens izgatavošanas aparāts, ko varēja uzstādīt katrā aptiekā. Attēlā jūs redzat Limbažu Lauvas aptiekas farmaceita Teodora Hansena zeltera, jeb ar dažām piedevām papildināta gāzētā ūdens reklāmu, visticamāk no 20.gadsimta divdesmito gadu vidus, kad Hansens pārņēma Lauvas aptiekas vadību no sava nelaiķa radinieka Jēkaba Prūsa.

Bērnu šujmašīna no PSRS

Wed, 03 Jun 2020 06:01:00 +0000

Pirms 130 gadiem amerikānis Edvards Bellamī publicēja romānu ''Atskatoties pagātnē'', kur aprakstīja savu nākotnes sabiedrības redzējumu. Pēc viņa domām, cilvēcei bija jāpārtop par milzīgu Darba Armiju, kur katrs visu mūžu strādā viņam norādītajā arodā no bērna kājas un visi saņem vienādu, valsts noteiktu iztikas līdzekļu devu. Tieši Bellamī romāns, nevis Marksa, Ļeņina vai Mao idejas ir pamatā dažādajiem 20.gadsimta komunisma kustības strāvojumiem un sabiedrībām, ko tie izveidoja.

Šeit jūs redzat Bellamī Darba Armijas idejas pielietojumu praksē. 1902.gadā Podoļskas pilsētā Krievijā tika uzcelta šujmašīnu firmas Singer fabrika vietējā tirgus nodrošināšanai. Jau 1913.gadā tā ražoja 600 tūkstošus šujmašīnu. Tad notika boļševiku apvērsums un jaunie Krievijas saimnieki nozaga fabriku tās amerikāņu īpašniekiem. 1928.gadā Podoļskas mehāniskā fabrika sāka ražot Singer pakaļdarinājumus no vietējām detaļām. 1935.gadā tapa rīks, ko redzat attēlos - bērnu šujmašīna. Citās zemēs to izgatavoja kā mācību rotaļlietu meitenēm. Staļina PSRS lika pie fabrikas darba no bērnības un bērnu šujmašīna bija instruments, ar kuru pildīja ražošanas normas darbnīcā pie skolas. 1940.gadā te redzamā ''rotaļlieta'' nonāca Latvijā līdz ar padomju okupācijas armiju un pašlaik atrodas Limbažu muzejā.

Padomju bērnu šujmašīna un daudzi citi interesanti priekšmeti no pagājušo laiku bērnu dienām sākot no 3.jūnija apskatāmi Limbažu muzeja jaunajā izstādē ''Rotaļlietas''. Gaidām jūs!

Limbažu brīvprātīgo ugunsdzēsēju auto

Thu, 14 May 2020 08:12:00 +0000

Limbažu ugunsdzēsēju lielākā problēma pusotra gadsimta garumā bija nespēja laicīgi atvest ūdeni ugunsgrēka vietā. Pēdējos gados pirms neatkarības zaudēšanas pilsētas brīvprātīgie ugunsdzēsēji pūlējās savākt naudu pārvadājamai cisternai, kas ļautu palīdzēt lauku novadiem, taču nepaguva. Padomju varas gados, kad ugunsdzēsību uzskatīja par svarīgu militāru nozari, arī Latvijas ugunsdzēsējus beidzot apgādāja ar tā laika modernākajām autocisternām uz PSRS ražojuma smago automašīnu bāzes. Pilsētas un lielās ražotnes saņēma ZIL modeļa ugunsdzēsības transportu, mazpilsētu un kolhozu ugunsdzēsības organizācijas - GAZ - 53. Lai izgatavotu efektīvu mazo ugunsdzēsības auto, padomju konstruktoriem bija vajadzīgi četri gadi, līdz 1970.gadā sākās AC - 30 (53A) - 106A ražošana. Pirmais un pēdējais cipars šai rindā apzīmēja ugunsdzēsības iekārtu ar 1900 litriem ūdens un 100 litriem putu - pietiekamu daudzumu, lai ātri apdzēstu vietēja mēroga ugunsgrēku. Latvijā vēl ir saglabājusies šāda modeļa automašīna darba kārtība, taču Limbažu muzeja Vecajā ugunsdzēsēju depo tā pārvērsta par interesantu brīvas pieejas eksponātu, kas patiks kā lielajiem tā mazajiem. Visi, kas pie mums bijuši un visi, kas vēl būs, mīļi aicināti nākt un apskatīt šo un citas Vecā depo lietas.

Armijas apbalvojuma pulkstenis

Mon, 11 May 2020 07:08:00 +0000

1879.gadā Krievijas impērijas armijā ieviesa apbalvojumus par panākumiem šaušanas sacensībās. Kā balvu piešķīra īpašu krūšu nozīmi, bet pirmo vietu ieguvēji saņēma sudraba pulksteni ar nozīmes attēlu. Pulksteni bija atļauts nēsāt kopā ar kareivja uniformu kā dienesta piederumu. Atkarībā no sacensībās izmantotā ieroča, uz nozīmes un pulksteņa vāka varēja atainot divas pistoles, šautenes, vai, sākot ar 1914.gadu, pat ložmetēju. Pēc būtības šāds pulkstenis vienlaikus bija arī armijas medaļa. Pirmā Pasaules kara laikā balvas pulksteņus sāka izsniegt ne tikai par sporta šaušanu, bet, galvenokārt, ierindas karavīru militāriem nopelniem frontē. Sudraba korpusā parasti ievietoja Krievijas vai Francijas, bet pēc 1914.gada, kā šai gadījumā, arī angļu pulksteņa mehānismu. Ar attēlos redzamo apbalvojumu mājās no pasaules kara atgriezās Andrejs Mangulis no Limbažu pagasta ''Baltgalvjiem'', viens no deviņiem bērniem, ko tēvs bija spējis uzaudzināt pēc pāragras mātes nāves, pierādot, ka latvietis spēj gan savu zemi kopt, gan visus miera un kara darbus labi paveikt.

Limbažu luterāņu baznīcas ziedojumu trauks

Thu, 07 May 2020 06:55:00 +0000

Ticīgs cilvēks pārtiek no ikviena vārda, ko sludina viņa mācība. Taču, lai reliģija varētu pastāvēt uz grēcīgās zemes, naudu jādod ne vien ķeizaram, bet arī augstākam spēkam. Ziedojumu vākšana lūgšanu namos vienmēr bijusi mazliet privāta tēma, jo nav taču pieklājīgi iejaukties brīvprātības un teoloģijas doktrīnu lietās. Lai nekārdinātu negodīgus ļaudis ar pilnu ziedojuma šķīvi, Latvijas luterāņu un vēlāk arī citu protestantu vidū parasti lietoja neuzkrītošu dāvinājuma maku, vai, kā redzat attēlā, īpašu ziedojuma trauku, ko vēlāk pārņēma jaunāko laiku labdarības organizācijas. Visi Limbažu iedzīvotāji, kas pieskaitīja sevi pilsētas luterāņu draudzei, 19.gadsimtā un līdz pat padomju laikiem bieži pagāja garām ziedojuma traukam pirms vai pēc dievkalpojuma un deva pienācīgu artavu, jo savas ticības pabalstīšana bija nerakstīts Limbažu pilsētas vai pagasta kopienas locekļa pienākums. 1994.gadā, pateicoties dāvinājumam, trauks, kopā ar citiem pirmskara draudzes paglābtajiem priekšmetiem, nonāca Limbažu muzejā.

Limbažu pagasta ziņojumu stends

Tue, 05 May 2020 06:24:00 +0000

1866.gada Baltijas pagastu likums pārveidoja Vidzemes pagastus par īpašām pašvaldību iestādēm, deva tiem juridiskas patstāvības statusu un padarīja zemnieku ''pārstāvjus'' par pilnvarotiem pagasta vecāko un vietniekiem. Par vienu no svarīgākajiem vietējās varas atribūtiem, kas sākumā tika izmantots pagasta tiesās, bet vēlāk arī citās sapulcēs, kļuva trīsstūraina stiklota likumu teksta izstādīšanas vitrīna ar krievu valsts ērgli tās virsotnē, ko pašlaik parasti dēvējam par ziņojumu stendu. Attēlos redzamo priekšmetu 1995.gadā atrada bijušās Limbažu pagasta ēkas bēniņos. Lai arī necils pēc izskata un smagi cietis no laika zoba salīdzinājumā ar 19/20.gadsimta mijas fotogrāfijā redzamo analogu, 1866 - 1917. gadu periodā lietotais pagasta likumu stends ir ļoti svarīga novada vēstures liecība. Visi, kam senči vai nu dzīvoja Limbažu pagastā, vai bija zemnieku kārtas Limbažu pilsētnieki, var būt droši, ka viņu priekšgājēji daudzas reizes stāvēja pagasta runas vīru priekšā un redzēja arī ziņojumu stendu ar ērgli, no kura tagad palicis koka pamats. Šī ir viena no kopīgās pagātnes piemiņas lietām, kuras glabāšanai vajadzīgi muzeji.

Umurgas pagasta valde 1904.g. Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma.