Limbažu muzejs - Pamatekspozīcija

Perpetuum mobiles. Limbažu pilsētas un novada kultūrvēsturiskie procesi un saimnieciskā dzīve

Fri, 02 Feb 2024 12:37:00 +0000

Ekspozīcija ataino Limbažu pilsētas kā novada centra veidošanos 13.-15.gs.; ilustrē saimnieciskās un kultūras dzīves norises Limbažu novadā 16.-18.gs., izmantojot Perpetuum mobile ideju un darbības principu; demonstrē industrializācijas un globalizācijas izpausmes Limbažu novadā 19.-20.gs. sākumā

Limbažu muzeja jaunā pamatekspozīcija izvietota Pilsmuižas galvenās ēkas 1.stāva 3 zālēs, aizņemot kopējo platību 56,8 m².
Katrā no 3 ekspozīcijas zālēm izvietotas vairākas apskatāmās tēmas, kas iekļaujas hronoloģiskā secībā.
Ekspozīcijas izklāsta pamatā ir dinamika visos šī termina veidos un izpausmēs. Akcentējot kustīgus modeļus katrā no ekspozīcijas zālēm, apmeklētāji iepazīstas ar vēsturiskā laika jēdzienu un izjūt vēsturi kā plūsmu, gūstot pamata izpratni par notikumu kontinuitāti un hronoloģisko secību. Šādi tiek izskaidrota ekspozīcijas pamata ideja - Limbažu novada pakāpeniska attīstība pēdējo 800 gadu laikā un šī procesa vairāki posmi.
Apmeklētājiem tiek piedāvāta iespēja vērot kustībā vai dinamiskā situācijā tādas formas un priekšmetus kā rats, dzirnakmens, dzirnavu rats, pulksteņa zobrats, vēja roze u.c.. Tādējādi ekspozīcija kļūst par vairāku aktivitāšu zonu secīgu virkni, kur katrs interesents, neatkarīgi no viņa vecuma vai priekšzināšanām, var aktīvi iesaistīties un līdzdarboties pagātnes izziņā, padziļinot savus priekšstatus par astoņiem Eiropas progresa gadsimtiem no viena Latvijas novada piemēra.

II zāle Vitrīna

Wed, 09 Feb 2022 09:14:00 +0000

Bībele, izdota 1825. gadā Pēterburgā latviešu valodā. LžNM 270

19. gs. sākumā Krievijas Baltijas guberņās pateicoties imperatora Aleksandra I īslaicīgajai reliģiskās tolerances politikai, plašos apmēros sāka iznākt arī reliģiskie teksti, kas neattiecās uz pareizticību. Bībeles atkārtota izdošana plašā tirāžā sakrita ar dzimtbūšanas atcelšanu un bija vēl viens nacionālās pašapziņas veicinātājs. Zemnieku mājās Bībele kalpoja kā pirmais lasītprasmes apguves līdzeklis.

Bībeles izdevuma titullpa; BIBLIA, tas irr ta Svehta Grahmata jeb Deeva Swehti Wahrdi

Epitāfija veltīta Limbažu ev. lut. draudzes mācītāja Karla Kristofa Neienkirhena (kalpojis 1840. – 1855.g.) piemiņai. K. Kr. Neienkirhens bija ievērojams 19. gadsimta vidus sabiedriskais darbinieks Limbažos.

Baznīcas epitāfijas jeb piemiņas plāksnes ir sena reliģiska tradīcija un sakrālās mākslas forma. Tās novietoja dievnama iekštelpās, pieminot ievērojamu draudzes locekļus, mācītājus vai veltīja kādam svarīgam notikumam draudzes dzīvē.

Epitāfijas fragments ar Visu redzošās Dieva acs simbola atveidojumu, 18. gs./19. gs. I p. LžNM 27197

Biķera/dievgalda kausa pārklājs. LžNM 14636

Rituāla priekšmets lietots Limbažu luterāņu dievnamā no 19. gs II p. līdz 20. gs 40 gadiem. Pārklājs bija daļa no luterāņu baznīcu iekštelpās pieļaujamās greznības.

Dievgalda kausa pārklājs. Izmantots Limbažu luterāņu baznīcā no 19. gs b. līdz 20. gs. 40 gadiem. LžNM 14637

Teodora Gelhāra litogrāfija - Kirche, 1837. g ar Limbažu luterāņu baznīcas atainojumu. LžNM 27201

Limbažu aptiekārs T. Gelhārs studējis farmakoloģiju Tērbatā, kur paralēli mācībām apguva arī grafiku un glezniecību. Kā izglītots 19. gadsimta cilvēks, T. Gelhārs centās iemūžināt savas pilsētas izteiksmīgākos vaibstus.

Viņa zīmējumi satur bagātīgu informāciju par Limbažu pilsētas kultūrvidi un saimnieciskām norisēm 19. gadsimtā.

Ziedojumu trauks no krāsota skārda. Lietots Limbažu luterāņu baznīcā no 19. gs. sāk. līdz pat 20. gs. vidum. LžNM 14645

Ziedojumu vākšana savas konfesijas atbalstam ir svarīga katrai ticībai. Luterāņu dievnamos šo darbību veic novietojot ziedojuma traukus redzamā vietā.

Reģistra grāmata Umurgas luterāņu draudzes iesvētāmo reģistrs, draudzes jauno locekļu uzskaitei, 1834. – 1875. gads. Teksts vācu valodā. LžNM 20114

Pēc iesvētībām, pilngadību sasniedzis jaunietis kļuva par draudzes locekli, iepriekš uzrādot šim lēmumam atbilstošu pārliecību un zināšanas. Reģistru grāmata bija arī viens no svarīgākajiem dokumentiem, kas apliecināja cilvēka izcelsmi un stāvokli 19. gadsimta Baltijā.

I zāle Gadsimtu rats

Mon, 31 Jan 2022 09:31:00 +0000

Arheoloģiskās izpētes un uzraudzības laikā no 2000. līdz 2013. g. Limbažu pils galvenās ēkas telpās, pils pagalmā un viduslaiku pilskalnam pieguļošajā teritorijā atrastās arheoloģiskās liecības un savrupatradumi. Atrasto priekšmetu spektrs samērā plašs. Tie saistīti lielākoties ar pils un pilsmuižu ēku būvvēsturi. Tomēr dominē arī sadzīves un citi priekšmeti.

Māla vārāmā trauka – t.s. trijkāja cilindrisks rokturis un citi fragmenti. Datētas ar 17. gs. Atrastas uz pils piebraucamā ceļa un apkārtmūra vārtu zonā. LžNM p1028/1-4.
Trauks, iespējams importēts vai to uz vietas gatavojis vācu podnieks.

Māla trauka - iekšpusē gaiši brūni glazētas bļodas fragments ar horizontāli stiprinātu rokturi/osu. Sākotnēji datēts ar 17.-18 .gs. Atrasts pils galveno vārtu zonā. LžNM 20768

Akmens masas trauka – t.s. svētceļnieka pudeles fragmenti. 14.-17.gs. Atrasti pils ziemeļaustrumu korpusa zemesstāva telpā. LžNM 20752/1-5

Bronzas karotes roktura fragments. Uz sānu skaldnes iegravēts putna – pelikāna/dzērves (?) attēls. Rokturis platākajā daļā iešķelts, metāla karotes/dakšas ievietošanai. 16.-17. gs. Atrasts uz pils vārtu bruģa. LžNM 20764

Bronzas mucas krāns. Atrasts pils Ziemeļrietumu korpusā, iegruvumu slānī virs pils pagrabstāva telpas velves. Datēts ar 16. gs. II p. -17.gs. I p. LžNM 20776

Baltmāla pīpes galva ar reljefu, līnijveida rotājumu un apakšdaļas izvirzījumu - pēdu. 18.-19. gs. Atrasta pie ēkas Burtnieku ielā Nr. 5. LžNM 25891. Pēc galvas dekoratīvās apdares un uzrakstiem/marķējuma uz pīpes kātiem iespējams identificēt to ražotāju.
Baltmāla pīpes jeb t.d. kaļķīšu dūmu kanāla/kātu fragmenti ar iespiestiem uzrakstiem – IOHA un G. WEYS. 17.-19. gs. Atrasti pils aizsarggrāvī, Pils ielas posmā un uz pils piebraucamā ceļa bruģa. LžNM 25892/1-2. No 17. gadsimta sākuma par nozīmīgu baltā māla, pīpju ražošanas reģionu un modes noteicēju kļuva Nīderlande. Stilīgāko un dārgāko t.s. baroka pīpju kāti varēja sasniegt pat 1 metru. 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta I pusē arī Rīgā darbojas divas māla pīpju manufaktūras.

Musketes jeb gludstobra šautenes svina lodes 17./18.gs. Lodes atrastas pils plakumā pie aizsargsienas un pilskalna pakājē, Burtnieku ielā Nr. 5.-7. LžNM 25898-25901, p9653/1-2

Slānekļa galoda 14.-18.gs. Atrasta Limbažu pils vārtu daļā. Akmens galodu datējums bez precīza arheoloģiskā konteksta problemātisks. Galodas no akmens materiāliem izmantotas ilgstošā periodā. Jaunākos laikos instrumentu asināšanai izmantoti arī māla dakstiņu atšķēlumi. LžNM 20761

Nazis ar kaula spalu. 15.-18.gs. Atrasts Limbažu pils pagalma mūrgružu slānī.
LžNM p10243

Kaltu pakavu fragmenti. 16.-18.gs. Atrasti pils pagrabstāvā un uz pilskalna rietumu nogāzes. LžNM p11319, 22976. Pakavi varētu attiekties uz pilsmuižas bijušajiem staļļiem.

Mājlopu un meža zvēru kauli. Iespējams, atliekas no ēdiena sagatavošanas. Atrasti pils pagalma daļā un visā pilskalna teritorijā. Arī 16./17. gs kultūrslānis virs piebraucama ceļa bruģējuma pie pils galvenās ēkas vārtiem, bija piesātināts ar zivju asakām, mājputnu un citu dzīvnieku kauliem.

Kalēju kaltas būvnaglas 16.-18.gs. Atrastas pilskalna plakumā. LžNM p11346/1-2, p7504/1-5. Platgalvas naglas kāta garums neļauj to pieskaitīt pils nocietinājumam un izmantojumam vārtu apkalšanai. Metāla būvkalumi saistāmi ar pils galveno ēku un citām pilsmuižas saimniecības būvēm.
Logu stikla fragments. 16.-18.gs. Atrasts uz pilskalna nogāzes pret Mūru ielu. LžNM p11341. Stikls izgatavots saplacinot jeb izrullējot karstu stikla masu. Iespējams bijis iestrādāts logu vērtņu svina dzīslu spraišļojumā.
Pudeļu lauskas ar marķējumu – reljefiem medaljoniem un pudeļu fragmenti 18. -19.gs. Atrastas pils pagalma daļā un ziemeļaustrumu korpusa pagrabstāva telpā. LžNM 22975, 23130-23132

Polijas karaļa Jana II Kazimira Vāsas sudraba sešgrasis. Kalts Krakovā (?). Atrasts Burtnieku ielā Nr. 7, Pilsmuižas galvenās ēkas priekšlaukuma zonā. LžNM p10382

Prūsijas karaļa Frīdriha III 1/12 daļu dālderis. Atrasts Burtnieku ielā Nr. 5. p10380

Rīgas brīvpilsētas šiliņš 17.gs. vidus - II puse. Vara skārds. Monēta atrasta uz pils piebraucamā ceļa. LžNM 20762

Zviedrijas karaļa Kārļa XII 1 ēre. Kalta Zviedrijā 17 gs.b. Atrasta Pils ielā Nr.4 LžNM 3573

Zviedrijas karaļa Kārļa XI ēre. Kalta Zviedrijā 17.gs. II. p. Atrasta Pils ielā Nr.4. LžNM 22624 25903

III zāle Tvaika spēks

Thu, 27 Jan 2022 12:21:00 +0000

No 19. gadsimta 70. gadiem Limbažu novada ražotnēs, lauku un meža darbos sākās tvaika dzinēju jeb lokomobiļu ieviešana. Lokomobile bija lauka apstākļos darbināms tvaika katls, pēc nedaudz pārveidota dzelzceļa lokomotīves dzinēja uzbūves principa. Sākotnēji, 19. gs. II pusē lokomobile latviešu valodā tika dēvēta par – garaiņu mašīnu.

Tvaika mašīna darbināja arī 1876. g. Aleksandra Tīla dibināto vilnas pārstrādes uzņēmumu, kas vēlāk kļuva par lielāko pilsētas filca fabriku ar aptuveni 400 strādājošajiem. Fabrikā bija vairākas lokomobiles, kuru darbinātie ģeneratori nodrošināja ar elektrību arī pilsētas iestāžu un daļēji arī ielu apgaismojumu.

Limbažos, 1913. gadā atvēra Latviešu ekonomiskās sabiedrības veikalu, kas tirgoja arī lokomobiles jeb t.s. dampjus.

Modelis - pašgājēja tvaika lokomobile, kuļmašīnas vilkšanai. Izgatavojis Ojārs Lapiņš, Kuivižos, 20. gs. 80. gados. Kā modeļa prototips izmantota jau starpkaru periodā vietējo meistaru pārbūvēta Vidzemes tvaika lokomobile. Modeļa krāsojums atbilst angļu firmas Garrett & Sons ražojumiem.

III zāle Tirgusplacis

Thu, 27 Jan 2022 12:21:00 +0000

Tirgus. Pilsētas dzīves centrs jau no viduslaiku sākuma tiek dēvēts par Tirgus laukumu - Marcht platz. Gadatirgi pilsētā darbojās nepārtraukti, izņemot kara, sērgu gadus, to izvietojuma vietas mainījās. 19. gs. 20. gadsimta sākumā iecienīts bija zemnieku jeb t.s. ratu tirgus. Piekrastes zvejnieki šeit tirgoja sālītas un arī svaigas reņģes no mucām. Gadatirgi bieži beidzās ar uzdzīvi un kautiņiem Rīgas pilsētai piederošajos krogos un pilsētnieku traktieros.

Meistari. Savdabīga pilsētas vizītkarte 19. gs./20. gadsimtu mijā bija Zelta kliņģeru izkārtnes. Pilsētas maiznieki konkurēja, pat ja preces preču bija mazāk kā pircēju.

18. gadsimtā lielākā namnieku daļa bija amatnieki. 18. gs. 80. gados pilsētā darbojās četras maiznīcas/beķerejas. Strādāja 5 galdnieki un namdaris, 3 drēbnieki, miesnieks, stiklinieks, kā arī juvelieris jeb zeltkalis. Vidzemē pieprasīti bija arī Limbažu podnieki.

Līdzīga situācija saglabājās arī 19. gadsimtā. 20 gs. sākumā pilsētas galdnieku darba apjoms pieauga, saistībā ar vairākstāvu īres namu būvniecību. Katra galdniecība sāka izgatavot arī zārkus.

Mehāniķi. 20. gs. sākumā mehāniķi - meistari bija jauna profesija. Katrs šāds meistars strādāja vairākos amatos. Tomsons komplektēja ne tikai velosipēdus, bet laboja arī piena seperatorus, šaujamieročus un citus rīkus.

Braucamie. Jau 1930. gados Limbažos bija vairāki privāti kravas - General Motors Truck, kā arī citu marku vieglie auto. Firmas Chevrolet auto ar sūkni bija arī pilsētas ugunsdzēsēju (BUB) rīcībā. 20. gs. 30. gados atklāja autobusu satiksmi uz vairākām tuvējām pilsētām. Maršruta Limbaži - Rīga galapunkts atradās Tirgus laukumā, kura vidū izvietojās jauno laiku simbols - firmas Standart benzīntanks.

Vilciens. Rīgas – Rūjienas dzelzceļa līnijas aizsākumi meklējami jau 19. gadsimta beigās, kad Krievijas Pirmā pievedceļu sabiedrība uzsāka Rīgas – Limbažu – Rūjienas līnijas projektēšanu. 1914. gadā tika nosprausta dzelzceļa stiga un atzīmētas staciju vietas. Plānus izjauca Pirmais pasaules karš. 1923. g. 6. nov. sēdē Ministru kabinets nolēma, ka Rīgas – Rūjienas dzelzceļš vitāli nepieciešams Latvijas ziemeļaustrumu uzplaukumam. Dzelzceļa līnijas būvdarbus uzsāka 1923. g. pavasarī ar sliežu platumu 750 mm. 1930. gadā to mainīja uz platsliežu. Limbažu stacija jeb piestātne tika izveidota līdzenumā starp seno mūra riju jeb augļu žāvētavu un veco krievu kapsētu. Divstāvu stacijas ēku uzcēla 1936. gada rudenī pēc inženiera J. Šarlova projekta (ēka uzspridzināta 1945. g.). Pirmais vilciens Limbažos iebrauca 1934. gada 15. septembrī.

III zāle Dzimtas dārgumi

Thu, 27 Jan 2022 12:20:00 +0000

19. gadsimtā Limbažos pakāpeniski pieauga arī latviešu amatnieku un uzņēmēju skaits. Viens no turīgāko dzimtu ģimeņu pārņemtajiem paradumiem bija ģimenes relikviju glabāšanas, nododot tās nākamajām mantinieku paaudzēm. Šie priekšmeti bija liecības par kristībām, laulībām, īpašumu iegādi un citiem būtiskiem notikumiem viņu dzīvē. Piemiņas lietas netika aizmirstas pat smagās dzīves situācijās, karam sākoties ņemtas līdzi arī bēgļu gaitās.

Ģertrūde Grīnberga (dz. Cībere) devās bēgļu gaitās 1944. gadā. Viņas vīrs, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Ojārs Grīnbergs tika arestēts un nošauts 1941. gada vasarā. Grīnbergas kundze aizbrauca kopā ar meitu Ēriku, līdzi ņemot radniecīgo Boneckes, Cīberu, Moricu, Pommeru un Vilderu dzimtu vēstures priekšmetus un piemiņas lietas, tai skaitā arī senu, 1795. gada Vilderu dzimtas laulības gredzenu.

Dzimtu dārgumus Limbažu muzejam dāvinājusi Ērika Vilipsone.

III zāle Zārki un velosipēdi

Thu, 27 Jan 2022 12:20:00 +0000

Savdabīga pilsētas vizītkarte 19. gs./20. gadsimtu mijā bija Zelta kliņģeru izkārtnes. Pilsētas maiznieki konkurēja, pat ja preces preču bija mazāk kā pircēju.

II zāle Ūdensdzirnas

Thu, 27 Jan 2022 12:19:00 +0000

Ūdensdzirnavas bija būtiskas muižu saimnieciskās struktūras, kuru ierīkošana un mākslīgo ūdenstilpju jeb dzirnavezeru izveide radīja arī būtiskas lauku ainavas izmaiņas. Ievērojama daļa no ezeriem bija virknēti kā uzpludinājumu kaskādes. Uzpludinājumu izveides iespēja bija būtisks faktors muižas saimniecisko centru novietojumam. Limbažu novada teritorijā 15. – 19. gadsimtā uzbūvētas aptuveni 50 ūdensdzirnavas.

Ūdensdzirnavu izvietojums tag. Limbažu novada teritorijā 15./19. gadsimtā. Pamatam izmantots L. A. Mellina sastādītais karšu Atlants - Liefland oder die beyden Herzogthumer und General Governementer Lief und Ehstland nebst den Provinz Oesel. 1798

Dzirnavu apzīmēšanai Izmantoti tagadējie nosaukumi. Vietās, kur hidrobūves zudušas, izmantoti jaunākā periodā fiksētie vai rekonstruēti apzīmējumi pēc senākā ciema vai sētu grupas nosaukuma, kura teritorijā vai ciešā tuvumā tās atradās. Vai apzīmējums, kas saistīts ar to kādreizējo piederību.

Nozīmīgākie ūdensteču aizsprosti un tilti 17./18. gadsimtā, kā arī 19. gadsimta dambji kuru izveide būtiski ietekmēja jau esošo ceļu struktūru, jaunu trašu veidošanos šajā laikā. Nav atzīmēti lokāli upju sķērsojumi. Daļa aizsprostu iespējams, tika veidoti jau ieplānojot ceļu struktūras, virzienu izmaiņas. Veidojās vairāki šķērceļi, kas ievērojami uzlaboja vietējo komunikāciju.

Novada teritorija jau no Livonijas perioda ir ar ļoti blīvu ceļu tīklojumu, kam ir vēsturisks pamatojums (Hanzas periods u.c.).

II zāle Laikrādis

Thu, 27 Jan 2022 12:19:00 +0000

Bindenšu dievnams

Kopš 17. gadsimta beigām Limbažu luterāņu baznīca ar torņa smaili ir pilsētas augstākā dominante.

Tā kā iepriekšējā, 17. gadsimta 20. gados celtā, Sv. Bērtuļa baznīcas koka karkasa ēka bija daļēji sabrukusi, bet pilsētnieku maksātie nodokļi ieplūda Rīgas pilsētas kasē, tad Rīgas rāte lēma finansēt jaunas baznīcas celtniecību Limbažos.
Par baznīcas ēkas celtniecības uzsākšanu Rīgas rātes kolēģijas 1679. gada 17. aprīļa sēdes protokolā minēts: “Mūrnieku meistars Hinrihs Henikens vienojas, ka astoņi zeļļi, kas viņam vajadzīgi, tiks no pilsētas bez atlīdzības doti, bez tam vēl 5 mucas alus. Jāsagādā ari divas uztaisītas gultas viņa četriem vācu zeļļiem. (...) Par zeļļu uzturu jāgādā meistaram Heinricham un vajadzīgie produkti jāņem no Limbažu pārvaldes par šādām cenām - 1 muca krogus alus par 3 šilingiem Alberta naudā,1 vērša rumpis ar iekšām par 3 valsts dālderiem Alberta naudā,1 aita par 10 markām Alberta naudā, 1 puds sviesta par 1 valsts dālderi Alberta naudā.” Vēl putraimi, smalka maize, zivis un citi produkti par fiksētu cenu.

Pamatakmens būvlaukumā tika guldīts 1679. gada 5. maijā Baznīcas celtniecības darbus pabeidza jau nākamā gada rudenī. Ir zināms, ka vēl 1681. gadā nebija pabeigta torņa izbūve un iekārtots interjers.

Baznīcas skices projekta autors bija viens no baroka laikmeta izcilākajiem celtniekiem Rīgā - pilsētas būvmeistars Ruperts Bindenšu (1645.- 1690.). Viņš piedalījies arī Rīgas Sv. Pētera baznīcas torņa rekonstrukcijā, kas kļuva par tā laika augstāko koka konstrukciju Eiropā.

Limbažu dievnama ēkai kopumā piemīt vienkāršība, atturība un tieksme uz klasisku nosvērtību. Tās stilistikā jūtama Skandināvijas zemju, Holandes un arī Vācijas sakrālo celtņu arhitektūras ietekme.
Virs divām no trim dievnama ieejām novietoti, dolomītā kalti un krāsoti cilņi - t.s. mazie Rīgas ģērboņi, uz kuriem atainots krusts un divas sakrustotas atslēgas.

40 m augstā torņa novietojums attiecībā pret kopējo būvpjomu ir viena no Limbažu baznīcas īpatnībām. Tornis atrodas nevis būves priekšā, bet ietilpināts baznīcas kopējā plānā. Torni vainago četršķautņains barokāls kupols ar piramidālu, seššķautņu skārda smaili, atgādinot viduslaiku torņa formu. Noslēgumā vēja rādītājs ar gaiļa atveidojumu.

Tornī bija izvietots pulkstenis. Pulksteņa ciparnīca fiksēta G. Bergmaņa, J.K. Broces zīmējumos 18. gadsimta beigās, kā arī Limbažu farmaceita T. Gelhāra 1837. gada litogrāfijā. Ciparnīca iespējams bija uzkrāsota uz koka vairoga, kuras sākotnējā koloristika nav zināma. Pulkstenim bija tikai stundu rādītājs. Atkarībā no apkopes un sākotnējās detaļu izgatavošanas kvalitātes, šāda laikrāža kļūda varēja svārstīties no divām stundām līdz pāris minūtēm diennaktī. Precīzu pulksteņa darbību varēja nodrošināt tikai uz 12 stundām, uztinot atsvaru auklu koka skriemeļiem.
Pulkstenis cietis kādā no 18./19. gadsimta ugunsgrēkiem, pēc kura tā mehānisms no torņa demontēts vai arī nokritis un tika atrasts ēkas bēniņos 2005. gadā.

Zvanu torņa mehāniskais - t.s. rata pulkstenis. Šādi pulksteņi dēvēti arī par skeleta pulksteņiem, jo to mehānisms nebija ietērpts korpusā.
Pulksteņa daļu konservācijas procesā secināts, kā tā konstrukcijai un savienojumiem pielietotas diezgan arhaiskas kalēju metodes. Tā karkasa/rāmja detaļu nostiprināšanai nav izmantotas vītnes un uzgriežņi, bet caurcirtumi un ķīļveida metāla tapiņas.
Līdz ar to tika izvirzīta versija, ka mehānismu var datēt ar 15./ 16. gadsimtu, un Limbažos tas nonācis kā dāvinājums vai pārvests no kāda cita dievnama vai pulksteņtorņa Rietumeiropā.
Torņa pulksteņu ikonogrāfija liek domāt, ka specifiskie karkasa savienojumi un rāmja statņu nobeiguma dekoratīvais noformējums tīstokļa formā, ir kādas konkrētas kalēja darbnīcas rokraksts vēl 17. gadsimta II pusē.

Rīgas Sv. Pētera baznīcas torņa griezums. J. Zviedrāna zīmējums pēc 20. gadsimta 20. gadu uzmērījumiem. No, Koka Rīga, Neputns, 2001

II zāle Mērs un svars

Thu, 27 Jan 2022 12:19:00 +0000

Tilpuma un svara mēri, kas saistīti ar dzirnavu darbību, tirgošanos, un citām saimnieciskām norisēm novadā.

Jau no viduslaiku perioda tika lietoti dažādi beramie, šķidruma un smaguma jeb cietpreču svari un mēri, lai precīzi tirgotos un maksātu nodevas.

Limbažu gadatirgu aizsākumi meklējami jau Livonijas periodā uz ko norāda arī pilsētas centrālais laukums ar apzīmējumu – Marcht Platz (Tirgus laukums).

18.gs. II pusē un 19. gadsimtā Vidzemē lietotie labības mēri, koka un misiņa bezmēni, piekaramie vienādplecu svari un pudu/ mārciņu atsvari.