Baumaņu Kārļa mūža veidoli
Jo tālāk laiks ved mūs prom no Baumaņu Kārļa dzīves un darba gadiem, jo vairāk mēs uzzinām par viņa talantu daudzveidību. Zemnieka dēls no Limbažu novada bija prasmīgs rakstnieks un publicists, veiksmīgi darbojās mākslas un mūzikas jomā, bija atzīts pedagogs un sabiedrisks darbinieks ar politiķa spējām. To visu Baumaņu Kārlis sasniedza kā īstam latvietim pienākas - ar vissmagāko darba piepūli un apņēmību. Pienākot dižgara 190 dzimšanas dienai, Limbažu muzejs vēlētos pavērt vēl vienu tautas himnas autora talantu šķautni - prasmi vienmēr ieturēt elegantu un uzticību radošu ārējo veidolu kā apģērbā, tā manierēs un valodā.
Strādājošo kungu mode
Sākot no 14.gadsimta, kad Eiropā ieviesās tradīcija regulāri mainīt apģērba detaļas, ko šodien dēvējam par modi, valdošo aprindu un tām pakļautās tautas ģērbšanās paradumi pastāvēja savrupi. Līdz pat 19.gadsimtam augsti kungi un dāmas tērpās vienlīdz demonstratīvi greznās un cik vien iespējams dārgās drānās. Personas piederību pasaules varenajiem noteica viņa tērpa cena, pat ja šis tērps bija tikko cietis nebruģēto ielu dubļos. Kungu un dāmu mode piedzīvoja vienlīdz vētrainas pārvērtības un atšķīrās tikai pēc dzimuma piederības. Pārmaiņas sākās pēc Franču revolūcijas, kad par kungu modes galvaspilsētu Parīzes vietā kļuva Londona. Visu laiku ievērojamākais vīriešu modes reformators Džordžs Brummels ap 1810.gadu ieviesa joprojām par pašsaprotamiem uzskatītos augstās modes noteikumus - eleganta kunga apģērbam jābūt dārgam, bet pieticīgam pēc izskata, tikko šūtam, bet šķietami valkātam, nedaudz nekārtīgam, uzpošot šo ''nekārtību'' ar milimetra precizitāti un virkni neuzkrītošu aksesuāru stila pilnībai. Šis tā saucamais dendiju ģērbšanās stils ātri pārņēma Eiropas galvaspilsētas, taču tika piekopts galvenokārt šaurās pārlieku bagātu un garlaikotu jaunskungu aprindās. Tāpat kā agrākajos gadsimtos, kungu mode pirms 1850.gada joprojām demonstrēja apģērba valkātāja izcilību pūļa priekšā, lai gan bija atteikusies no daudziem 18,gadsimta tērpu piederumiem. Tad izcēlās Krimas karš un krietns skaits angļu un franču aristokrātu pavadīja gandrīz trīs gadus aplenkuma nometnē pie Sevastopoles, ciešā žurnālistu uzraudzībā. Kaujas notika reti un preses slejas tika aizpildītas ar stāstiem par karavīru sadzīvi. Armijas virsnieku ģērbšanās stils un paradumi, kas vairākus gadsimtus bija uzskatīti par piedienīgiem tikai militāristiem, ienāca Eiropas sadzīvē, jo precīzi atbilda 19.gadsimta vidus mežonīgā kapitālisma pasaules uzskatam. Brummela dendijisms pieņēma virkni kara nometnes paradumu un kļuva par līdz pat Pirmajam pasaules karam stingri ievērotu Eiropas civilizācijas vīriešu modes tradīciju.
Līdz 1850.gadam gandrīz visi ierobežojumi, kas atšķīra pēc izskata zemnieku, pilsoņu un dižciltīgo kārtas, bija atcelti un vietu sabiedrībā noteica personiskā kapitāla apjoms. Atbilstoši jaunajam ģērbšanās stilam cienījams kungs izrādīja pasaulei tikai savu uzticamību lietišķos darījumos. Spilgtas krāsas un greznība piedienēja viņa sievai, pats ģimenes galva nu valkāja tirgus ekonomikas uniformu - fraku kādā no tās paveidiem, ko pēc 1870.gada strauji aizstāja žakete un par globalizētās pasaules apģērbu kļuvušais trīsdaļīgais uzvalks. Lai demonstrētu pārticību, uzvedības etiķete prasīja no kunga mainīt virsdrēbes un kreklu divas - trīs reizes dienā. Pieklājīgā sabiedrībā uzņemtajam bija jāvalkā četru veidu uzvalki - rīta, dienas, saviesīgo un svinību, kam katram bija savi stila noteikumi. Uz ielas kungs nevarēja parādīties bez galvassegas - līdz 1870.gadam tas parasti bija dažāda garuma cilindrs, ko tuvāk gadsimta beigām aizstāja boulera un homburga tipa cepures. Jūtams jaunievedums bija kungu frizūru modes rašanās, ņemot par pamatu militāro stilu. Īsi pirms 1860.gada par vispārpieņemtām kļūst ūsas, bārdas un kupli mati, kam bija daļēji jāaizstāj apģērba krāsu pieticība. Vīriešu sejas apmatojuma mode sāk mainīties tikpat strauji kā sieviešu tērpi. Vēl viens Krimas kara efekts ir smēķēšana uz ielas, kas iepriekš likās nepiedienīga, lai gan joprojām ir tabu darīt to telpās dāmu klātbūtnē. Sabiedriskais stāvoklis tiek demonstrēts neuzkrītoši, ar dažādu ekskluzīvu organizāciju biedrības gredzeniem un apbalvojumu zīmēm. Cienījams 19.gadsimta cilvēks obligāti kaut kur strādā, ar to gan nedomājot roku darbu - lai demonstrētu kārtu atšķirību, līdz tika nēsāts dekoratīvs spieķītis. Strādāšana bija arī uzņēmējdarbība un īpašuma pārvaldīšanu vismaz dažas stundas ik darbadienu. Kopumā vīriešu modes jaunievedumi izrādījās krietni sarežģītāki par iepriekšējiem un nav brīnums, ka daudzi Pirmās atmodas tautas darbinieki, kā redzam no foto, spēja pildīt tikai pieticīgākās sava laika apģērba stila prasības, ja vien nekalpoja armijā vai citā dienestā ar obligātu uniformas valkāšanu.
Bruņinieks - zemnieka dēls
Tikai ņemot vērā, ka 19.gadsimtā Krievijas impērijas sabiedrība joprojām bija ar likumu dalīta kārtās un starp šīm kārtām pastāvēja gandrīz nepārvaramas barjeras, var saprast, cik grūts patiesībā bija Baumaņu Kārļa ceļš no galdnieka mācekļa darbiem Limbažos līdz armijas pulkvedim pielīdzinātai civildienesta amata pakāpei Pēterburgā. Pie tam, viņš to paveica lepnā vientulībā, bez ietekmīgiem draugiem vai atbalsta varas aprindās, pa laikam par spīti visai pasaulei. Brīnumi nenotiek, tāpēc bija jābūt nopietnam iemeslam, kādēļ Baumaņu Kārlis guva panākumus ceļos, ko tautieši - laikabiedri pat nemēģināja iet. Atbildi dod pēc viņa palikušie raksti un vēstules, bet īpaši - virkne fotogrāfiju, kur tautas himnas autors iemūžināts dažādos laikos no jaunības līdz mūža norietam. Visos šajos attēlos uz mums raugās cilvēks, ko pat nezinātājs nodēvētu par tā laika globalizēto eiropieti un vienu no viselegantāk ģērbtajiem 19.gadsimta latviešiem. Lieta tāda, ka Baumaņu Kārlis, ar milzu zinātkāri un prasmi mācīties, jau savu Cimzes semināra un muižas mājskolotāja gaitu gados bija apguvis augstākajā sabiedrībā pieņemtos uzvedības un izskata noteikumus tikpat viegli, kā viņš apguva vairākas valodas un mūzikas komponēšanu. Kad 1858.gadā pienāca laiks parādīt sevi Pēterburgā, Baumaņu Kārlis ieradās impērijas galvaspilsētā bez ieteikuma vēstulēm un ģimnāzijas diploma, bet ar nevainojamu prasmi ģērbties, uzturēt sarunu un ievērot manieres atbilstoši dižciltīgo viesistabu stingrajiem noteikumiem. Tas var nelikties kas īpašs, bet vismaz deviņi no desmit vienkāršas izcelsmes censoņiem, neatkarīgi no tautības, kas šajos gados bija nākuši ''iekarot Pēterburgu'', neko no tā neprata un parasti, apvainoti un saniknoti, zaudēja cerības vai piebiedrojās revolucionāriem. Pateicoties manierēm un prātam Baumaņu Kārlim Pēterburgā izdevās neiespējamais - viņu atzina par vācieti pēc statusa, ļāva mācīt prestižākajās ģimnāzijās bez augstskolas diploma un veidot ierēdņa karjeru ārpus birokrātijas žņaugiem.
Kā redzam no fotogrāfijām, gadu gaitā Baumaņu Kārlis prasmīgi maina savus uz apkārtējo pasauli projicētos veidolus - saukt tos par imidžiem nebūtu ne latviski, ne īsti precīzi. Pirms veiksmīgas karjeras sākuma Pēterburgā viņš ģērbjas kā pienākas cienījama cilvēka ģimenes mājskolotājam. Tumša fraka ar vesti un kaklasaiti pēc gadus desmit un pat senāk modē nākuša fasona un sprogaina frizūra, lai no galvas nenokristu cilindrs. Tā 1840.-1850-jos gados ģērbās visi Eiropas un Amerikas jaunie karjeras cilvēki. Pēkšņi viss mainās. Kļuvis par aristokrātisku, pēc pēdējās modes ietērptu jauniešu skolotāju, arī Baumaņu Kārlis sāka pieturēties pie, kā to dēvēja Pēterburgā, franču modes, kas patiesībā bija Londonas un Parīzes stilu patvaļīgs sajaukums. Godīgi jāsaka, ka modes jaunumi, no apģērba līdz melodijām, parasti sasniedza Pēterburgu ar dažu gadu nokavēšanos, taču to ievērošana bija vēl stingrāka nekā izcelsmes vietās. 1860.gados Baumaņu Kārlis apvieno angļu uzvalku un cilindru ar franču parauga matu sakārtojumu pēc Krimas kara parauga un, kā pienākas īstam vīrietim, sāk smēķēt cigārus. Saspringtais dzīves ritms prasa savu un, sasniedzis četrdesmitgadi un ieguvis personisko dižciltību ar tiesībām dēvēt sevi par bruņinieku (ritter) vāciskās vizītkartēs, viņš pielāgo apģērbu un frizūru Eiropas pusmūža aristokrātu modes paradumiem, kas balstās uz dažu slavenāko monarhu un prinču izskata atdarināšanu, it īpaši matu sakārtojumā. Te Baumaņu Kārlis ir mazāk veiksmīgs, jo jūtas noguris un viņam vairs nevajag tik ļoti izpatikt karjeras dēļ. Gadu gaitā cēlies uz augšu, Baumaņu Kārlis 1881.gadā, pametot Pēterburgu, ir sasniedzis visu, ko toreiz varēja gūt no zemnieku kārtas nākušais. Viņam nav liegta Napoleona III stila frizūra, taču uz ielas, līdzās varas un naudas vīru zvērādu kažokiem, jāvalkā vienkāršs skolotāja dienesta šinelis. Baumaņu Kārļa talantiem vairs nav kur iet tālāk un tādēļ dižgara mūža beigām ir jūtama melanholijas pieskaņa. Tomēr ārienes un dvēseles elegance paliek kopā ar viņu līdz pēdējam brīdim.
Salonu jaunlatvietis
Sabiedriski aktīvu izglītotu cilvēku mijiedarbība 19.gadsimta pilsētās notika ar tā saucamo salonu palīdzību. Baumaņu Kārļa dzīves laikā tas bija tik vispārpieņemts paradums, ka sava veida salonus, kaut pieticīgā formā, mēģināja veidot arī Limbažos. Ar šo vārdu apzīmēja sarunas biedru pulciņus, kas regulāri sanāca par salona uzturētājiem sevi iecēlušu privātpersonu dzīvokļos. Saloni nebija ekskluzīvi un ar rīkotāju piekrišanu uz saviesīgiem vakariem bieži aicināja arī jaunus cilvēkus no zemas kārtas, ja viņi prata būt interesanti un izklaidēt. Pēterburgā tas nozīmēja obligātu augstākās sabiedrības manieru, runas stila un aktuālo sarunu tēmu pārzināšanu līdz ar vismaz pieciešamu franču valodas prasmi. Par ''patīkamu'' atzīts viesis drīz tika ieteikts arī citos salonos un, ja paveicās, varēja būt stādīts priekšā ietekmīgiem ļaudīm. Tieši šāds bija Baumaņu Kārļa šķietami neticamais sākotnējās karjeras ceļš Pēterburgā 1858. - 1860.gadā, iegūstot prestižu skolotāja vietu. Panākumi bija gūti tikai pateicoties Pēterburgas vācu kopienas salonos gūtajai reputācijai, vienlaikus uzturot sarunas trīs valodās - vācu, franču un krievu, spēlējot un dziedot muzikālos priekšnesumos un, ko nu tur slēpt, piedaloties šodien par bērnišķīgām uzskatītās rotaļās. Augstākās aprindas toreiz ne velti dēvēja par ''tīro'' publiku - tikai pasaules varenajiem bija ļauts ierasties uz viesībām ar jau minētajiem Brummela noteikumiem neatbilstošu apģērbu. Mēs diemžēl nezinām, kādas pūles Baumaņu Kārlim prasīja katras apģērba un frizūras detaļas uzturēšana obligātajā kārtībā, bet vismaz varam teikt, ka šajā cīņā viņš uzvarēja. 1860.gadu Pēterburgā sapulcējušos latviešu vidū viņš, kā izskatās, tāds bija vienīgais. Pat ceturtdaļu gadsimta vēlāk jau Jāņa Raiņa paaudze - turīgu vecāku dēli ar ģimnāziju diplomiem, nespēja ''iekarot'' Pēterburgu tik veiksmīgi, kā Baumaņu Kārlis, kurš vienlīdz labi prata būt latvietis starp latviešiem, vācietis starp vāciešiem un krievu ierēdnis starp krieviem.
Baumaņu Kārļa ieguldījums Pirmās atmodas kustībā parasti tiek atainots, ņemot vērā viņa kā tautas himnas autora nopelnus. Taču, ja mūsu šodienas priekšstati par viņa sociālās komunikācijas apjomu Pēterburgā ir pareizi, tas bija daudz lielāks. Baumaņu Kārlis vienīgais no jaunlatviešiem personiski pazina desmitiem cilvēku, kam savukārt bija pieeja lēmumus pieņemošām amatpersonām. Vēstures avoti nav saglabājuši ziņas par daudziem šķietami neciliem izpildītiem lūgumiem, kas nodrošināja ''Pēterburgas Avīžu'' un galvaspilsētas aktīvo latviešu izdzīvošanu tā saucamās ''vācu partijas'' vislielākās politiskās varenības gados. Pagaidām nav pietiekami novērtēts viņa materiālais un tīri praktiskais atbalsts Pēterburgā iebraukušajiem tautiešiem, ko viņš palīdzēja izmitināt un acīmredzami izglītoja par lielās pilsētas iespējām un ēnas pusēm. Nav līdz galam izprasts arī atbalsts, ko Baumaņu Kārlis 1880.-1890-jos gados sniedza Saviesīgajai biedrībai Limbažos, kad pēc rusifikācijas sākuma novadā reālo ietekmi pārņēma neliela no Krievijas iebraukušu ierēdņu kopa. Baumaņu Kārlis bija devies amata pensijā būdams tik augstā dienesta pakāpē un cienījami apbalvots, ka pat šādā statusā bija pilnīgi līdzvērtīgs augstākajām Limbažos rezidējošajām amatpersonām. Ņemot vērā viņa spēju iejusties krievu ierēdniecībā kā līdzīgam starp līdzīgiem, nav šaubu, ka tieši Baumaņu Kārļa mazpilsētas diplomātija bija ja ne izšķirošais, tad vismaz viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ 1890.gados Limbažu latvieši pārspēja vietējos vāciešus arī kultūras dzīves jomā. Protams, var uzskatīt par latviskuma cīnītāja ideālu Juri Alunānu vai Eduardu Veidenbaumu, kas nonāca konfliktā ar apkārtējo pasauli un sadega šajās pretrunās, bet nevajag aizmirst, ka 1918.gada Balfūra nota, pirmais Latvijas neatkarības starptautiskas atzīšanas dokuments, ļoti iespējams, tapa tikai tāpēc, ka lepnajam angļu ārlietu ministram bija simpātisks eleganti ģērbtais un aristokrātu angļu valodu pieprotošais Zigfrīds Meierovics, kura dzīves stāsts daudzās lietās sasaucas ar Baumaņu Kārli. Tautām, to neatkarības cīņu ceļā, vienlīdz vajadzīgi patrioti, kas peld kā pret sava laikmeta straumi, tā līdz ar to. Svarīgs ir vienīgi ziedojums uz nācijas brīvības altāra.
Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs