Kā kafija nonāca līdz Vidzemes zemnieka brokastu galdam. Veltījums Limbažu novada Mājas kafejnīcu dienām
Pieminot Latvijas cukura rūpniecības dibināšanas simtgadi, nevar nepiebilst, ka galvenais iemesls, kā dēļ tik ļoti uzplauka šī produkta ražošana, bija nepieciešamība saldināt nesen ieviestos siltos dzērienus - tēju, kafiju, kakao. Vēl viena jubileja, ko varam atzīmēt šogad, ir 150 gadi kopš Vidzemes zemnieku sētās aizsākās kafijas baudīšanas tradīcijas. Lai šis tik daudziem tīkamais dzēriens beidzot nokļūtu arī pie latviešiem, bija vajadzīgi ilgi gadsimti un gari aplinkus ceļi, taču tagad un turpmāk mūsu tautas ikdiena bez kafijas (no pupiņām vai jebkura tās aizvietojoša auga) vairs nav iedomājama.
Kā zināms, arābiem patīk stāstīt pasakas ne mazāk kā latviešiem, tāpēc nav brīnums, ka sākotnējā notikumu gaita par to kā necila Etiopijas auga sēklas ar laiku kļuva par pamatu iecienītākajam musulmaņu kopienu dzērienam, tagad ir paslēpta aiz virknes leģendu un teiku. Ko zinām droši - arābi sāka lietot kafiju drīz pēc pievēršanās islama ticībai. Tam bija divi iemesli - Muhameda atnestā reliģija apkaroja alkoholu, ar to apdraudot saviesīgo saietu brāļošanās rituālu būtību. Otrkārt - Allāha pielūgšanai bija jānotiek stingri noteiktā laikā un garīdzniekiem nebija viegli vienmēr būt nomodā. Aptuveni piecsimt gadu kafija bija Arābijas pussalas vienkāršo ļaužu dzēriens un tautas medicīnas līdzeklis. Beidzot, ap 1400.gadu kafijas dzeršana ieviešas svētās pilsētas Mekas bagāto un vareno ļaužu vidū un no turienes sākas tās uzvaras gājiens pāri pasaulei. Ap 1550.gadu kafiju tik ļoti iemīļo Konstantinopoles iedzīvotāji, ka Eiropā tā kļūst pazīstama kā turku dzēriens un vēl šodien ne mazums ļaužu uzskata, ka īsta kafija gatavojama tikai pēc turku gaumes. Vismaz divus gadsimtus kā musulmaņu tā kristiešu garīdznieki un valdnieki te atļauj te aizliedz kafijas lietošanu tās iespējamā grēcīguma vai piedauzības dēļ. Visvairāk apvainoti par kafiju ir pasaules varenie, jo kopīga laika pavadīšana pirmajās kafejnīcās rada ko līdzīgu ''sociālajiem tīkliem'', kur apmeklētāji, paliekot skaidrā prātā, saglabā spēju apspriest jaunumus un nežēlīgi kritizēt savus valdniekus.
Eiropas kontinentā kafija ienāca pa diviem ceļiem sākot ar 1600.gadu. Jūrasbraucējas valstis ( Francija, Holande, Anglija ) ieveda kafiju tieši no Arābijas vai Ēģiptes. To pakāpeniski pieaugošos daudzumos patērēja Rietumeiropas lielās pilsētas, kur ne tik sen bija radusies kāda sadzīves problēma. Aizvien lielāks skaits cilvēku iesaistījās nodarbē, ko šodien saucam par biznesu. Tam, protams, bija vajadzīga īpaši skaidra galva, kas, par nelaimi, parasti sāpēja no iepriekšējā vakara lietišķajās sarunās izdzertā vīna. Par vienīgo glābiņu pēc 1650.gada kļuva dažas tases rīta kafijas, ko varēja iedzert tā saucamajos kafijas namos. Tie bija savdabīgi kafejnīcas un kluba krustojumi, kur katrā pulcējās vienas noteiktas profesijas vai interešu loka ļaudis. Bija vajadzīgs aptuveni gadsimts lai, pēc 1750.gada, kafijas nami kļūtu par vietu, kur pulcējās vairs ne tikai profesionāļi, bet arī visi moderna dzīvesveida piekritēji un kafijas dzeršana no dūšas uzlabošanas pārtapa par laba stila pazīmi. No Eiropas otras puses kafija ceļoja līdz ar turku armiju uz Austriju un Poliju. Ap 1690.gadu, pateicoties pēc turku sakāves kā trofejām iegūtiem kafijas pupiņu krājumiem, rodas austriešu turku kafijas variants, turpmāk pazīstams kā Vīnes kafija. Vīne pārtop par otru kafijas galvaspilsētu pēc Konstantinopoles un šeit, politiskās cenzūras dēļ, kafejnīcas kļūst par atpūtas vietām, kur apspriež mākslu, literatūru un citas augsti apgarotas lietas. Poļi iepazinās ar turku kafiju pēc 1670.gada, taču nepaguva iepazīstināt ar to ne savus ziemeļu ne austrumu kaimiņus.
Ap 1685.gadu, cik varam spriest, pateicoties holandiešu tirgotājiem no Antverpenes par kafiju uzzināja Baltijas jūras reģionā - sākotnēji Ziemeļvācijā un Zviedrijā. Laika zobu pārdzīvojuši dokumenti liecina, ka pirmais kuģis ar tējas un kafijas paraugiem ieradās Rīgā 1694.gadā. Zinot, ka Zviedrijā kafiju sākotnēji izmantoja galvenokārt medicīnā, nav iemesla šaubīties, ka sākotnēji zviedriskajā Rīgā darīja tieši tāpat. Tad sākās Ziemeļu karš un krievu armijas iebrukums Vidzemē. Tikai pēc 1720.gada vidzemnieki varēja sākt atjēgties no mēra un kara sekām. Pa to laiku izrādījās, ka kafija ir paguvusi kļūt par krievu cara Pētera Pirmā iecienītu dzērienu un to pienākas obligāti likt galdā saviesīgos saietos. Tomēr šis rīkojums attiecās vienīgi uz augstākās aristokrātijas un amatpersonu svinībām un neskāra pilsētniekus un vēl jo vairāk nebrīvos zemniekus. Var vien secināt, ka kafija pēc Ziemeļu kara bija tik izslavēts modes produkts, ka pavisam noteikti pirms 300 gadiem, ap 1725.gadu, tā pirmo reizi nonāca līdz Limbažiem un vismaz dažām turību kaut cik saglabājušām novada muižām. Taču cara Pētera vardarbīgie mēģinājumi piespiest savu galmu mīlēt kafiju noved pie tā, ka pēc viņa nāves tauta turpināja turēties pie līdzšinējiem karstajiem dzērieniem - siltā zviedru alus Baltijā un par sbiteņu sauktā medalus Krievijā. Pa to laiku pāri Vācijai vēlās jauns kafijas patēriņa vilnis ar Baha ''Kafijas kantāti'' kā pirmo reklāmas džinglu vēsturē. Tā pamatā bija vairs nevis kafijas nami, bet mājas omulībā rīkots kafijas galds ar pēc pašu receptes gatavotu dzērienu.
1763.gadā noslēdzās visu Ziemeļeiropu aptvērušais Septiņgadu karš, kura laikā bija daļēji izjaukti arī tirdzniecības ceļi. No kafijas patēriņa viedokļa šim notikumam bija divas svarīgas sekas. Katrs vācu tautības un kultūras pilsētnieks (daļēji tas attiecas uz Baltiju) sāka lietot kafiju kā baudvielu un tonusa uzlabošanas līdzekli tik bieži, cik atļāva viņa rocība. Tas neizbēgami noveda pie zelta un sudraba naudas aizplūšanas no attiecīgās valsts ārzemju importētāju rokās. Karā cietušajām vācu valstīm ar Prūsiju priekšgalā tas bija absolūti nepieņemami. Ar 1766.gadu Vācijā sāka izdot rīkojumus kas aizliedza kafijas importu un mājas grauzdēšanu (pupiņas ieveda zaļas un grauzdēja pašu spēkiem). Drīz vien soda apmēri par neatļautu kafijas iegādi sasniedza trīs gadus cietumā. Kā izeju no šīs problēmas, vienlaikus saglabājot valsts valūtas krājumus, Prūsijā jau ar 1770.gadu sāka piedāvāt vietējā ražojuma kafiju no cigoriņiem. Tuvāk 18.gadsimta beigām kā vēl vienu aizvietotāju sāka ražot kafiju no ozolzīlēm. Valsts kontrolētajā presē tika izplatīti pārsteidzoši moderni reklāmas raksti par kafijas kaitīgumu un aizvietotāju nevainojamo garšu. Tā rezultātā arī Baltijā pēc 1780.gada tika lietota ''vācu kafija'' - dabīgās kafijas sajaukums ar cigoriņiem. Ap šo pašu laiku Baltijas pilsētās, acīmredzami arī Limbažos, sāk lietot tādus mājsaimniecības priekšmetus kā kafijas dzirnaviņas un kafijas ''servisa'' traukus - no šī franču vārda nāk mūsdienu servīze.
Ar 19.gadsimta sākumu lielais pretstats starp Baltijas brīvajiem vāciešiem un nebrīvajiem latviešiem un igauņiem izpaužas arī atšķirīgas pārtikas lietošanā. Latviešu zemnieks, kā muižas strādnieks vai kalps pilsētā, jau labi zina, ka kungi dzer ''kafeju'' un, ļoti iespējams, pats viņiem to gatavo. Kafijas patēriņš Krievijas impērijā pēc Napoleona karu noslēguma 1815.gadā bija nevienmērīgs un stipri atkarīgs no juceklīgajiem muitas iestāžu lēmumiem, kas regulāri svārstīja nodevu par pudu (16 kg) kafijas no 2 līdz 5 sudraba rubļiem. Straujš pieprasījuma pieaugums, līdz pat desmit reizēm pārdesmit gados, izpaudās jau pēc Nikolaja I drūmās valdīšanas noslēguma 1855.gadā. Baltijas vācieši, kā liecina ziņas par kafijas importu caur Rīgu, 19.gadsimtā bija taupīgi un iepirka galvenokārt lētākās šķirnes, vispirms no britu plantācijām Ceilonā, bet pēc tam no holandiešu Javas, par kurām prasīja ap 20 rubļu pudā. Vidzemes latviešu 1860-to gadu mērnieku laiki un klaušu atcelšana sakrita ar pēkšņu ekonomikas uzplaukumu Ziemeļeiropā. Tiklīdz latviešu saimnieks bija ticis skaidrībā par savu zemi, māju un ģimeni, viņš sāka censties atdarināt bijušo vācu kaklakungu tā turībā. Kā statusa simbols kalpoja arī ''kafeja'', jo līdz tam pasauli redzējušie, galvenokārt armijas veterāni, parasti dzēra ''krievu čaju''. Ļoti ātri latviešiem kafija iegaršojās un ap 1890.gadu tā ir obligāta pietiekami turīga cilvēka ēdienkartes daļa, vienlaikus izmantojot kafiju kulinārijā. Ap 1900.gadu, tūlīt pēc tā ieviešanas vācu valodā, arī latvieši pārņem izteicienu ''kafijas klačas'', lai raksturotu dāmu pasēdēšanu kafejnīcā-konditorejā vai mājās pie kafijas galda. 19./20.gadsimtu mijā arī Baltijā, vispirms jau Rīgā, galvenokārt vīriešu apmeklētus traktierus un restorānus papildina konditorejas bez alkohola, kur brīvi var ierasties arī sievietes ar bērniem un bez vīrieša-radinieka klātbūtnes. Limbažos pirmo šādu ''tējnīcu'' mēģina atvērt 1901.gadā tikko slēgtajā Sleikas krogā.
Tāds, īsumā, ir latviešu ceļš pie savas dienišķās kafijas tases. Stāstu par 20. gadsimtu turpināsim Centra kioska jaunajā ekspozīcijā “Kafijas tradīcijas Limbažos” jau šovasar.
Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs