Divas pilsētas : Limbaži - 1840 un Limbaži - 1897
Atvadīšanās no pagātnes?
Pavisam nesen vienkārša studentu aptauja divās amerikāņu universitātēs sagādāja pārsteigumu, kas tika plaši apspriests Rietumu pasaules blogosfērā. Amerikāņu studentiem - filologiem, tātad valodas lietošanas profesionāļiem, nevis nejaušiem garāmgājējiem, bija likts priekšā viņu spējām šķietami vienkāršs uzdevums - izlasīt ievada rindkopas no Čarlza Dikensa 1852.gadā uzrakstītā romāna ''Saltais nams'' un paskaidrot, par ko ir runa. Te jānorāda, ka romāna ievads ir smalki poētisks Londonas miglas apraksts, kura elegance latviešu tulkojumā daļēji zudusi. Kā varat nojaust, par pārsteigumu šis vienkāršais pārbaudes tests kļuva tikai tāpēc, ka studenti, lielā skaitā un varbūt pat vairākumā, izrādījās nespējīgi saprast dzimto valodu no 170 gadu senas pagātnes un masveidā pieļāva vienlīdz komiskas un traģiskas kļūdas. Taču, iepazīstoties ar ''Saltā nama'' ievadu oriģinālā, kļūst skaidrs, ka problēma ir dziļāka un sarežģītāka, un skar latviešus ne mazākā mērā kā amerikāņus. Studenti nespēja saprast 1852.gada tekstu, pat pazīstot gandrīz visus valodas vārdus (daži, jāatzīst, bija izzuduši no aprites jau uzrakstīšanas brīdī). Nelaime un šķērslis, kam pēc būtības veltīts šis raksts, bija kas cits - studentiem nebija kaut cik stingra priekšstata par dzīvi 19.gadsimta vidus pilsētā un no tā izrietēja nespēja redzēt jēgu, pat saprotot katru vārdu atsevišķi.
Pieminot šo atgadījumu, nāk prātā savdabīga diskusija, kas izcēlās Latvijā aptuveni pirms gada. Sākotnējais strīds - vai ir pieļaujama romāna ''Mērnieku laiki'' teksta vienkāršota pārstrādātā varianta izdošana, bija neauglīgs un no praktiskā viedokļa pat bezjēdzīgs (pēc Latvijā pieņemtā likuma brāļu Kaudzīšu autortiesības ir beigušās). Svarīgāks bija kas cits - vairākas uz sabiedrisku atpazīstamību pretendējošas personas diskusijas sakarā uzstājās ar izteikumiem, no kuriem varēja noprast viņu lepnu nevēlēšanos jebkad lasīt ''Mērnieku laikus'' tās pašas teksta sarežģītības un nesaprotamības dēļ. Vēlreiz jānorāda, ka, tāpat kā Amerikā, runa bija nevis par vārdu, bet to kopuma jeb teksta nesaprotamību. Vēl pirms pusgadsimta latvietim viņa tautas liktenis 19.gadsimtā bija vismaz aptuveni skaidrs un papildus parasti vajadzēja izklāstīt tikai atsevišķus vēstures faktus. Šodien jaunāko paaudžu apziņā priekšstati par pasauli un cilvēku attiecībām pat ne 19.gadsimtā, bet pirms 1966. - 1968.gada globālās sociālās revolūcijas, ir ļoti nepietiekami. Pats ļaunākais - ir notikusi atteikšanās no priekšstata, ka par nezināšanu varbūt arī nav jākaunas, taču arī gods tas nav. Tagad kļūst sociāli pieļaujama nevēlēšanās zināt savas izcelsmes saknes, kas, patīk vai nē, visapkārt zemes virsū ir pirmais priekšnoteikums visdažādāko tautu etniskajai pašapziņai.
Ar ko mēs riskējam, ja zaudēsim skaidru savas pagātnes sapratni. Divas vēsturisko apziņu iznīcinošas sērgas, kas parādījās vēl pirms mākslīgā intelekta ieviešanas, ir labi zināmas. Tās ir alternatīvā vēsture (šī vārda jaunajā, 21.gadsimta nozīmē) un Mandelas efekts, kas pēc popularitātes internetā pārspēj otrpus okeānam modē nākušo plakanās zemes teoriju. Kaut arī dažādas pēc ievirzes, abas interneta apmātības apgalvo to pašu - pagātne, par kuru jūs zināt no literatūras un mēdijiem, nav reāla ne lielās lietās, ne niecīgos sadzīves sīkumos. Kāds, vai pat kaut kas (reāla izskaidrojuma parasti nav), esot pārrakstījis visus avotus par cilvēces pagātni un pēc būtības cilvēcei šīs pagātnes neesot - ja pieņem alternatīvās vēstures fanātiķu versiju, ka mūsu tālākie senči bijuši radīti vai atdzīvināti pirms nedaudz vairāk kā 200 gadiem. Realitāte esot kļuvusi nestabila un cilvēku individuālās izjūtas par laiku, telpu un dabas apstākļiem mainoties, vienas personiskās atmiņas aizstājot citas. Mandelas efekta izcelsmei no informācijas pārbagātības elektroniskajos mēdijos ir samērā viegli izsekot, taču apņēmīgu pētnieku, kas to uzņemtos, nav manāmi. Labāk par visu citu pasaules radošās domas apsīkumu pašlaik rāda tracis ap asteroīda Atlass lidojumu caur Saules sistēmu, kur neviens no simtiem astronomijas zinātnes korifeju vēl nav uzdrošinājies atspēkot apgalvojumus par citplanētiešu ierašanos.
Limbažu muzejs un 19.gadsimts
Viss iepriekš teiktais bija nepieciešams lai paskaidrotu, ka pagātnes atainošana muzejā šajos mainīgās domāšanas laikos nav viegla lieta. Limbažu muzejs ir atbildīgs par vēsturiskā Limbažu novada (astoņi līdz 14 pagasti ap pilsētu) pagātnes saglabāšanu, taču galvenie pētniecības virzieni un priekšstati par tautas pagātni tiek noteikti galvaspilsētā un pa laikam pat citviet Eiropā. Diemžēl, lietu kārtība pašlaik ir tāda, ka savas apkārtnes pagātnes apzināšana vismaz tuvākajā nākotnē būs jāveic mums pašiem, pieejamo resursu ietvaros. Otra grūtība ir tā, ka, vietējās savdabības dēļ, izšķirošo notikumu vai lūzuma brīži Latvijas un Limbažu novada vēsturē ne vienmēr sakrīt. Par piemēru ņemot - Limbaži samērā mierīgi pārdzīvoja 18.gadsimta sākuma Ziemeļu karu, bet divus gadsimtus vēlāk, 1912.gadā, filca fabrikas bankrots, ar kuru beidzās ilgstošais saimnieciskais uzplaukums, notika visu laiku ''treknākajos gados'' - cilvēcisku, nevis ekonomisku iemeslu dēļ. Limbažu gadu simteņu rindā 19.gadsimts ir vislielāko pārmaiņu laiks, kas salīdzināms vienīgi ar 13.gadsimta krustnešu iebrukumu un pilsētas dibināšanu. 19.gadsimtā izveidotās pilsētas un pagastu latviskās kopienas, pašvaldību politika un pragmatiskā pieeja ikdienas jautājumiem, joprojām ir novada dzīves pamatā.
Limbažu 19.gadsimts sākas laikā, kad pilsēta bija pilnībā atguvusies pēc iznīcinošā 1747.gada ugunsgrēka un izveidojusi noteiktu saimniecisko sakaru tīklu, kas, pirmo reizi vēsturē, ļāva tai būt par novada centru bez varas iestāžu starpniecības. Diemžēl, jau ap 1805.gadu Limbažu starpnieka loma zemnieku ražojumu piegādē Rīgai bija zaudēta un uz vairākiem gadu desmitiem pilsētas saimnieciskā izaugsme faktiski apstājās. Tikai Pilsmuižas klātbūtne un kopējais novada iedzīvotāju skaita pieaugums neļāva sākties pagrimumam. Izaugsmes atsākšanos iezīmē oktobra krāmu jeb ievesto preču gadatirgus dibināšana 1837.gadā - limbažniekiem atkal sāka rasties nauda importa mantu iegādei. Atgūtā mērenā pārticība veicina apkārtnes latviešu ieceļošanu Limbažos, pilnībā pārmainot šīs iepriekš vāciskas pilsētas etnisko seju. Sabrūkot feodālajai kārtībai un izzūdot ceļošanas, amatu un dzīves vietas ierobežojumiem, līdz ar ''mērnieku laikiem'' ap 1865.gadu Limbažos sākas varens saimnieciskais uzplaukums. Tā rezultāts joprojām redzams Baumaņu Kārļa laukuma un Jūras ielas sākuma apbūvē. 1880.gadu vidū iestājas īslaicīgs attīstības tempu apsīkums, ko tuvāk 19.gadsimta beigām nomaina vēl viens lielais uzplaukums gandrīz līdz kara sākumam 1914.gadā, kas izpaužas ar jaunām ielām un pilsētas izplešanos.
Ko mēs par šo laiku zinām. Diemžēl, krietni mazāk, nekā vēlētos. Kā jau teikts, varas iestāžu skatījumā Limbaži bija mazsvarīga apdzīvotā vieta, jo, pēc Krievijas impērijā no vissenākajiem laikiem pieņemtā noteikuma, īstai pilsētai bija jābūt noteiktas teritorijas varas centram un nekādi saimnieciskie nopelni šo trūkumu neaizstāja. Lielāko daļu 19.gadsimta Limbažu turpināja kontrolēt tās feodālais virskungs - Rīgas pilsēta, lai arī Rīgai bija palikušas tikai ekonomiskās ietekmes sviras. Turpmākajos gados būs iespējams izpētīt saglabājušos Rīgas rātes dokumentus par lielpilsētas attiecībām ar Limbažu maģistrātu un precizēt atsevišķu būvju ierīkošanu, iecelšanu amatos un izdoto noteikumu hronoloģiju. Taču ārpus šīs informācijas telpas paliek daudzu ietekmīgu limbažnieku dzīves stāsti, lielā mērā tāpēc, ka izzūdošā baltvācu kopiena paņēma līdzi savus personiskos arhīvus, kas nereti nepārdzīvoja laikmetu griežus. Muzeja rīcībā pagaidām nav 19.gadsimta ievērojamākā Limbažu birģermeistara Vitkovska portreta, lai arī šis acīmredzami prasmīgais cilvēks izvadīja pilsētu caur trīsdesmit nebūt ne viegliem gadiem. Pirmais patiesi kvalitatīvais Limbažu dzīves apraksts latviešu presē ir no 1878.gada. Muzeja liktenis ir izmantot materiālus, ko izdodas iegūt, nevis to, kas noderētu visvairāk.
Divi Limbaži Baumaņu Kārļa mūžā
Pilsētas pārstāj mainīties tikai kļūstot par visu pamestām drupām. Senā grieķa Homēra visiem zināma padarītā Troja vairākos gadu tūkstošos piedzīvoja deviņus atšķirīgus laikmetus un atstāja arheologiem 47 pakāpeniskas attīstības slāņus. Tieši tāpat nav stāvējuši uz vietas arī Limbaži. Pilsēta, ko ap 1840.gadu pirmo reizi ieraudzīja Baumaņu Kārlis ļoti atšķīrās no Limbažiem pēc 1886.gada, viņa mūža noslēgumā. 1840.gada Limbaži joprojām dzīvoja pēc viduslaiku noteikumiem un ievērojamākie ļaudis te bija nedaudzi muižnieki un kroņa iestāžu ierēdņi. Pusgadsimtu vēlāk vecā aristokrātu kārtība bija aizpūsta vēstures vējiem līdzi un iedzīvotāju skaits pieaudzis trīs reizes. Limbaži - 1840 un Limbaži - 1897 bija vienas pilsētas divi dažādi izaugsmes slāņi. Ņemot par pamatu Baumaņu Kārļa dzīves stāstu, Limbažu muzejs ir sagatavojis izstādi, kur pilsēta no jau pusotru gadsimtu senas pagātnes ir redzama ar visām ēkām, iedzīvotājiem, darba un atpūtas paradumiem, modes un izklaides lietā. Iztrūkst tikai mūsu dižais novadnieks un himnas autors, bet viņš ir turpat blakus, aiz kadra un, kā vienmēr, piedalās Limbažu dzīvē ar domām un paveiktajiem darbiem. Mūsu jaunā izstāde ''Divas pilsētas'' nav ne mācību stunda, ne sprediķis, bet tikai liels vēstures fakts, ko aicinām apskatīt, novērtēt un par pārējo spriest pašiem.
Izstāde ''Divas pilsētas'' ir Gundara Pleša nopelns, 19.gadsimtā būtu lietojuši vārdu benefice. Pleša kungs veltījis ilgus gadus, lai pētītu apdzīvotības vidi Limbažu novada laukos un pilsētās. Izstāde ataino svarīgākās 19.gadsimta būves, to krāsojuma un ārējās apdares īpatnības un visu to, ar ko dzīvoja un no kā pārtika Limbaži. Kā jau minēts, pirmais no divu pilsētu atskaites punktiem, 1840.gads, izvēlēts kā Baumaņu Kārļa pirmo bērnības iespaidu brīdis un arī laiks, kad Rīgā un Pēterburgā publicēja pirmos vispārējās statistikas krājumus, kur bija atainoti arī Limbaži. 1897.gadā Krievijas impērijā notika pirmā zinātniski precīzā vispārējā tautas skaitīšana. Tās rezultāti par Limbažiem ir nenovērtējams dārgums, jo ļauj redzēt novada iedzīvotāju notikušo migrāciju no laukiem uz pilsētu. 1897.gads ir arī varbūt viens no lielākajiem optimisma un nākotnes plānu veidošanas brīžiem Limbažu vēsturē. Par to sīkāk aicinām iepazīties izstādē. Citādi jau arī nevarēja būt - trīsdesmit gadu laikā Latvijas lauku apvidi bija iegājuši globalizētajā pasaules civilizācijā. Citiem vārdiem - tas bija lēciens no ''Mērnieku laiku'' klaušu verdzības bezcerības uz varbūt pieticīgo, bet krietni cerīgāko ''Skroderdienu'' pasauli, kur mazturīgs kalpa zēns jau sapņoja par tām pašām lietām, ko tobrīd vēlējās arī jebkurš amerikāņu fermeru zēns.
Kā, pienākas, izstādes sagatavošanas laikā tikuši izdarīti daži mazi atklājumi, kas papildina Limbažu vēstures kopainu. Viens no tiem saistīts ar pirmajām modernajām Limbažu ielu apgaismošanas ierīcēm - tā saucamajām Vašingtonas gaismas lampām, kas darbojās ar augstspiediena tvertnē iepildītu degmaisījumu un 19.gadsimta pašās beigās tika uzskatītas par tikpat efektīvām, kā pirmās elektrolampas. Jūsu uzmanībai tiek piedāvāta arī kroga iekštelpas izkārtne - brīdinājums no 19./20.gadsimtu mijas par stipro dzērienu pārdošanas kārtību. Limbažos, par nožēlu, 1897.gadā tādu bija daudz, ne mazāk par 20, neskaitot alus bodes, kas nenāca par labu krietnas iedzīvotāju daļas paradumiem un uzvedībai. Un, cita starpā, jums ir iespēja apskatīt izstādē zemnieku tirgū pārdoto preču apjoma tabulu, kas pierāda, cik aplami ir apgalvojumi par reņģu tirdzniecību Limbažos. Taču galvenais izstādē ir kas cits - Gundara Pleša atlasītās izteiksmīgākās Limbažu seno ielu skatu fotogrāfijas. Izstādes veidošanas pamata ideja šoreiz ir pavisam vienkārša - ļaut jums, mūsu godāto viesi un vēstures mīļotāj, pašam apstaigāt šos attēlus, atcerēties, vai dažos gadījumos uzminēt, kas šai vietā atrodas tagad, un nostiprināt savu priekšstatu par tālo un vēl joprojām tik tuvo 19.gadsimtu. Jo, mēs nevaram būt latvieši bez savas lielās un mazās vēstures tikpat, kā bez savas valodas
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks