Pats par savu naudu. Iedzeršanas un uzdzeršanas paradumu apvērsums Vidzemē
No akcīzes līdz monopolam
Pētera Pirmā Vidzemes muižniecībai 1710.gadā dāvātās privilēģijas paredzēja arī muižnieku neierobežotas degvīna un alus darīšanas un tirgošanas tiesības savās guberņās. Šīs labvēlības rezultāti joprojām nav līdz galam novērtēti. Pār latviešu un igauņu zemnieku galvām nākamo pusotru gadsimtu gāzās īsti degvīna plūdi. Vietējais degvīns bija tik lēts, ka muižām nenācās grūti piešķirt nolīgtiem strādniekiem pa stopa pudelei nedēļā bonusam. Grādīgo dziru tirgoja krogos turpat, kur ražoja, tāpēc nekas netraucēja iztikt bez norēķiniem naudā, pieņemot no zemniekiem labību vai linus. Īpaši smalkumi šai biznesā prasīti netika, ja nu vienīgi ražojot eksporta preci kā Allažu ķimelis. Vācu muižnieku laimīgā dzīve turpinājās līdz Krievijas impērijas sakāvei Krimas karā, kad Pēterburgā beidzot apķērās, ka arī no Baltijas vajadzētu sākt ko iekasēt. Ar 1863.gadu visa impērijas spirta rūpniecība tika aplikta ar vienotu akcīzi - sākotnēji 4 rubļi par vedru (12, 3 litri) spirta vai 1, 60 rubļi par to pašu apjomu degvīna, vēlāk palielinot to vēl pusotras reizes. Katrā apriņķa pilsētā sāka darboties ietekmīgs ierēdnis, ko tautā dēvēja par akcīznieku. Viņš ievāca impērijai svarīgāko nodokli, tādēļ reti kad ļāvās tikt piekukuļots. Ja Krievijā, kur degvīna tirdzniecība maksāja nodevas jau agrāk, akcīze izrādījās neliels papildus apgrūtinājums, Baltijā tā noveda pie jūtamas degvīna patēriņa mazināšanās. Muižas degvīns tagad bija iegūstams tikai par naudu un jūtami dārgāk, nekā zemnieki bija pieraduši maksāt no sentēvu laikiem. Pakāpeniski, pēc 1870.gada, to tautas saviesīgajos saietos sāka aizstāt vietējā brūvējuma alus, atliekot stipros dzērienus īpašu svētku reizēm. Neskaitāmie ceļmalas krogi, ko bija uzturējis lētais degvīns, sāka pakāpeniski panīkt. Jau 1880.gados, kā redzam no Blaumaņa ''Aizvien lillā'', pārmērīga spirtotu dziru lietošana zemnieku vidū vairs nebija kaitīgs ieradums, bet turīgo saimnieku priekšrocība.
Tuvāk gadsimta beigām krievu impērija iesaistījās Eiropas bruņošanās sacensībā un tai ievajadzējās vēl vairāk naudas. Finanšu ministrs Sergejs Vite ieteica kā risinājumu spirta pārdošanas monopola ieviešanu. Vidzemē šī reforma notika 1900.gada laikā un vēl divus gadus vēlāk privāti ražota spirta tirdzniecība tika pilnībā aizliegta, uzliekot dzērienu rūpniekiem pienākumu pirkt spirtu no valsts. Kroņa degvīnu tagad pārdeva pa visu Vidzemes teritoriju vienmērīgi izvietotās monopola bodēs, kur varēja nopirkt arī citas monopolpreces - zīmogpapīru un spēļu kārtis. Degvīnu tirgoja pudelēs, kas bija vēl viens nesens jaunievedums. Iecienītākais pus-stopa apjoms (615 grami) maksāja 40 kapeikas par vienkāršo ''sarkangalvas'' degvīnu un 60 kapeikas par papildus attīrīto ''baltgalvas'' degvīnu. Tās bija vienīgās piedāvātās šķirnes. Pilsētas strādnieka pamatalga tobrīd bija no 30 kapeikām līdz rublim dienā. Atvērt pudeli bodes telpās bija aizliegts. Krogu vietā nākušajiem traktieriem bija uzlikts pienākums nodrošināt apmeklētāju ēdināšanu un tikai pirmās šķiras traktieriem bija brīvas tiesības pārdot izlejamo alkoholu. Veikalos alkoholu lika pārdot norobežotās nodaļās. Tādējādi, neskatoties uz laikabiedru sūdzībām, ka 1913.gadā Limbažos bijušas vismaz 23 tirdzniecības vietas, kur iegādāties alu un degvīnu, realitāte nebija tik skarba, jo tikai dažās no šīm bodēm varēja ieiet un iedzert, pārējās tikai pārdeva pudeles līdzņemšanai. Importa dzērienus tirgoja tā saucamajos rennpagrabos, kur cenas varēja svārstīties gadu no gada atbilstoši mainīgajiem Krievijas muitas tarifiem. Izveidotā sistēma bija visai smagnēja un augsto cenu dēļ stipri nemīlēta tautā - ne velti Piektajā gadā monopola bodes grāva vienlaikus ar muižām. Taču tā nodrošināja kronim ienākumus un tāpēc tika paturēta arī neatkarīgajā Latvijā. Kā rezultāts, parastais iedzert gribošais cilvēks ar tukšu kabatu 20.gadsimta sākumā visbiežāk pirka kādu no mazajām pudelītēm - 123 gramu ''čarku'' vai 61 grama ''merzavčiku'' par 8 un 4 kapeikām.
Saldenās pudeles
Pavirši raugoties, sākotnējā 1863.gada alus akcīze - 12 kapeikas no vedra, bija
pietiekami mērena. Taču, būdama pat divarpus reizes lielāka nekā alus
lielvalstī Vācijā, tā tika paredzēta ierobežotajam Krievijas patēriņam.
1879.gadā, turku kara izdevumu dēļ, to palielināja līdz 20 un, tuvāk gadsimta
beigām, pat 30 kapeikām. Sekas Vidzemes laukos bija drīz vien redzamas.
Tirgošanās ar uz vietas sabrūvēto muižu krogu alu, ko piedāvāja ceļotājiem kā
atspirdzinošu, nevis alkoholisku dzērienu, apsīka. Ieguvējas izrādījās lielās
alus darītavas, kas aizstāja sīkos brūžus. Alus, kas vairs nebija padzēriens,
bet pietiekami dārga prece, krogos tika pārdots pudelēs vai īpašās glāzēs.
Pus-stops pudeļu alus ap 1880.gadu maksāja 7 - 10 kapeikas. Visur, kur
īpašnieku kapitāls to atļāva, vecmodīgie brūži, kur alus bija darīts pēc
sentēvu receptēm, pārtapa ražotnēs ar modernām iekārtām, kas parasti bija
paredzētas Bavārijas šķirnes alus izgatavošanai. Latviešu valodā tas ieguva
apzīmējuma vārdu ''bairītis''. Limbažos alus lielražošana sākās 1891.gada
pavasarī, kad pēc veselas virknes nelaimju, ugunsgrēku ieskaitot, atjaunoja
darbu Pilsmuižas brūzis. Pēc 1902.gada mainījās alus akcīzes iekasēšanas
kārtība - to tagad ņēma atbilstoši patērētā iesala daudzumam. Kā rezultāts,
atsevišķas ''vācu'' alus šķirnes kļuva pat pusotru reizi dārgākas, bet blēdīgi
brūvētais ''krievu'' alus ieguva sliktas kvalitātes produkta reputāciju.
Saviesīgie paradumi prasīja, lai cienīgs krogus viesis ņem veselu pudeli
dzēriena. Degvīna vai vīna pudele vidzemnieka sevis apliecināšanai tagad bija
mazliet par dārgu, bet alus - pašā laikā. Bairītis jau no 1870-jiem gadiem
kļuva par iecienītāko publiski patērēto kungu dzērienu un saglabāja šo goda
vietu līdz pat neatkarības zaudēšanai. Vienlaikus sāka aiziet pagātnē muižu
laiku nejēdzīgais paradums jaukt kopā degvīnu ar alu, kas pamazām aizmirsās
tiktāl, ka tika uzskatīts par svešu tautu tikumu.
Apliekot ar nodevām spirtu, Krievijas varas iestādes tai pašā laikā centās
veicināt Krimas un citu dienvidu apgabalu vīna darītavu attīstību. Vietējā
ražojuma vīni, ja vien neizmantoja spirtu stiprināšanai, atradās ārpus akcīzes
uzraudzības. Līdz 1914. gadam impērijā nepastāvēja pat noteikumi, kas regulētu
vietējā vīna kvalitāti. Pateicoties tam, lētākais pietiekami labas kvalitātes
vīns 19./20.gadsimta mijā maksāja apmēram tikpat, cik monopola degvīns un to
ražojošajās guberņās cena varēja būt vismaz uz pusi zemāka. Gandrīz tikpat lēti
bija arī daži Francijas vīni, kam, sakarā ar abu valstu militārās savienības
izveidošanos 1894.gadā, uzlika ļoti mērenu muitu. Tuvojoties jaunajam,
20.gadsimtam, Rīgā un Vidzemes pilsētās gar Valkas dzelzceļu bija nopērkama un
cienītājiem pazīstama vai visa Eiropas vīna darīšanas ģeogrāfija. Vīna pudeles
mazliet atšķīrās pēc apjoma - parastais lielums bija 1/16 daļa vedra jeb 780
gramu vai puse no tā. To tā arī dēvēja par pudeli un puspudeli. Mēra pudeli
lētākā Kaukāza sarkanvīna Baltijā tolaik varēja nopirkt sākot no 50, importa -
ap 70 kapeikām, neskaitot transporta uzcenojumu. Tuvāk 19.gadsimta beigām, kā
redzam Blaumaņa lugās, par parastu lietu latviešu lauku mājā kļūst ''saldenā
pudele'' - īpaša svētku vai piemiņas brīža gadījuma pieklājīgai atzīmēšanai
turēts vīns. Dažādu vīnu iegādei lielpilsētās monopola likums paredzēja īpašus
alkoholisko dzērienu veikalus, ko nosauca par rennpagrabiem. Lauku apvidos viss
bija atkarīgs no krodzinieku izmanības. Nelabā atmiņā palikušās ''krutkas''
vietā ap 1900.gadu pastāvēja liels risks nopirkt ārzemju vīnu kas patiesībā
gatavots no lētām izejvielām kādā Krievijas pagrīdes fabrikā - īpaši mīlēja
viltot heresu, portvīnu un madeiru, sajaucot kandžu ar sīrupu. Apskatot tā
laika alkohola tirdzniecību, vienmēr tiek aizmirsts, ka vienas no piegādātājām
bija arī aptiekas, kam nebija reālu ierobežojumu pārdot ''ārstniecisku
balzāmu'' trīsdesmit un vairāk grādu stiprumā.
Miesai un dvēselei
Peļņa no dažādu īstu un izdomātu dakteru vārdos nosauktiem balzāmiem aptiekām varēja būt visai ievērojama. Taču vēl nopietnāks aptieku ienākumu avots 19.gadsimta beigās izrādījās minerālūdens un arī gāzētais ūdens, ko pārdeva kā līdzekli pret paģirām. Dažādu minerālūdeņu lietošanas mode Baltijas un Pēterburgas valdošajās aprindās sākotnēji cēlās no paraduma regulāri uzlabot veselību slavenajā Karlsbādes (Karlovivari) kūrortā, kur ārstēšanas pamatā bija vietējā minerālūdens baudīšana. Pēc tam, kad minerālūdeni ik dienas sāka dzert cars Nikolajs Pirmais, viņam sekoja visa augstākā un pēc tam arī ne tik augstā sabiedrība. 1835.gadā Rīgā atvēra slaveno mākslīgā minerālūdens iestādi un gandrīz vienlaikus Pēterburgā sāka ražot paštaisītu zelteri. Īstais zelteris - minerālūdens no Nīderzelteras apvidus vācu Hesenē, tika ievests Krievijā īpašās brūna māla krūkās un maksāja pat degvīna cenu, līdz 10 kapeikām glāzē ap 1880.gadu. Taču mode prasa upurus un, kā var apliecināt Limbažu muzejā apskatāmās izstādes “Divas pilsētas: saimnieciskā un sabiedriskā dzīve Limbažos 1840. un 1890.gados” eksponāti, paradums iedzert pa glāzei īsta zeltera veselības vai tikai savas turības izrādīšanas nolūkos 19.gadsimta beigās bija sasniedzis arī Limbažus un citas Vidzemes pilsētas. Gāzētais ūdens kļuva par aptieku un labāko traktieru preci pēc 1875.gada, kad tur uzstādīja angļu gazogēna aparātus - smilšu pulkstenim līdzīgas stikla ierīces, kas sajauca augšējā bumbā ielieto ūdeni ar apakšā ievietoto sodas maisījumu. Tuvāk gadsimta beigām lieli un mazi uzņēmēji sāka pievienot ūdenim dažādus sīrupus un ekstraktus. Latviešu valodā visus šos dzērienus sāka saukt par limonādi atbilstoši muižnieku paradumam atspirdzināties un lāpīties ar citronu sulas padzērieniem un aukstajām zupām, patērējot šos augļus visai ievērojamos daudzumos. Tā nu daudzus gadsimtus ilgušais laikmets, kad katrs, kam rocība ļāva, krogā veldzēja slāpes ar vāju alu, aizgāja pagātnē, atdodot vietu dažādi uzlabota ūdens dzirām.
Līdz ar 1864.gadā aizsākto māju iepirkšanu Vidzemē stingri nostājās uz kājām aizvien lielāks skaits patstāvīgu saimnieku, kas gribēja to pašu brīvību kā muižniekiem. Ar to aizsākās muižu dzīves atdarināšana kā prātīgās, tā negudrās un arī nekaitīgās lietās. Bija labi zināms, ka muižās un pilsētās kungi dzer kafiju. Krievijā dienējušie un ceļojušie atgriežoties atnesa mājās pieradumu dzert tēju un austrumu tautu ūdens sildāmo trauku - patvāri. Tā latviešu vidū ienāca vāciskais kafijas un krieviskais (no bļodiņas ar cukuru mutē) tējas dzeršanas rituāls. Kā pietiekami lēta un tai pašā laikā kungus atdarinoša metode, abi rituāli kļuva par daļu no saimnieku māju sadzīves. Tuvāk 1900.gadam popularitāti sāka iegūt arī šokolāde, kā tolaik dēvēja kakao. Visus trīs iecienītos karsto dzērienu produktus varēja iegādāties vai nu īpašos koloniju preču veikalos vai īpašās pārtikas veikalu nodaļās. Vēl pirms 1890.gada Limbažos jau bija vismaz četri pietiekami lieli veikali ar plašu koloniālpreču izvēli, kas piedāvāja arī dažādas garšvielas un importa cukuru. Kafijas paradumi uzvarēja, jo, dzerot savu rīta kafiju, latviešu zemnieks sev likās tikpat solīds vīrs, kā vācu kungi, savukārt tējas dzeršana zaudēja cienīgumu līdz ar no kaimiņiem aizgūto paradumu uzlabot to ar krietnu devu spirta. Līdz ar spirta monopola ieviešanu krietna daļa līdz tam pastāvējušo krogu vairs nevarēja dot peļņu kā dzērienu tirgotavas. Viens no pārveidošanas piemēriem ir Limbažu Sleiku krogs, kas 1900./1901.gada ziemā pārtapa par krievu parauga tējnīcu. Pēc būtības, tā bija pirmā Limbažu kafejnīca, vieta kur iedzert siltu tēju vai kafiju ar pieticīgām uzkodām, bet bez alkohola. Krievijā šādas tējnīcas apkalpoja vecticībnieku tirgoņus, kas bija turīgi klienti, bet atturībnieki. Pasākums diemžēl izrādījās neveiksmīgs, taču lika pamatu Limbažu ēdienu veikalu ierīkošanas tradīcijai, kur apkalpoja tos, kam mājokļa vai ģimenes apstākļi neļāva pašiem noņemties ar gatavošanu. Aptuveni pusgadsimta laikā Limbažu novada latvieši, līdz ar pārējo Vidzemi, bija pilnībā mainījuši savus dzeršanas un uzdzeršanas paradumus, arī šai ziņā pievienojoties lielajai Eiropai.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks
Foto: Limbažu BUB ugunsdzēsēji 20.gs. sākumā. Limbažu muzeja krājums