Lietas būtība - 1. Tiesību spogulis. LžNM 15646
Viens no novada vēsturei
svarīgākajiem priekšmetiem Limbažu muzeja krājumā ir kāda šķietami necila
koka kastīte. Reiz tā bija redzējusi labākus laikus, smagi cieta laikmetu
griežos, un tikai pavisam nesen tikusi restaurēta (restauratore Laura Egle,
2025). Tas, kas izskatās kā trīsstūra kastīte, patiesībā ir tā saucamais
tiesību spogulis jeb tiesas likumu stends - galvenais Krievijas impērijas tiesu
varas simbols uz gandrīz diviem gadsimtiem. 1722.gadā krievu cars Pēteris I
pavēlēja, lai katrā vietā, kur spriež tiesu vai pieņem iedzīvotājiem saistošus
noteikumus, darba laikā tiktu novietots īpašs stends, kur katrs varētu izlasīt
likumus par impērijas tiesu kārtību. Ar laiku trīs likumus atainojošā tiesību
spoguļa izlikšana kļuva par valstiskas nozīmes rituālu, kas norādīja, ka
ierēdņi šobrīd pilda amata pienākumus un pieņem lēmumus atbilstoši Likumam.
Līdz 19.gadsimta vidum Baltijas zemēs tiesu spoguli varēja redzēt tikai pilsētu tiesu un guberņas iestāžu kancelejās. Taču pēc 1866.gada latviešu un igauņu zemnieki beidzot ieguva tiesības juridiski atdalīties no muižas un veidot savas pašvaldības - pagastus. Par vienu no lepnākajiem varas atribūtiem pagasta valdes un tiesas mājā kļuva tieši tiesību spogulis. Tā izskats un izmēri katrā novadā varēja atšķirties, jo Pētera I pavēle noteica tikai pienākumu izlikt likumus, nevis stenda veidola detaļas. Pienākot Piektajam gadam un revolūcijas juku laikiem, tiesību spoguļi, kuros nu jau redzēja krievu varas apspiešanas rīkus, smagi cieta un bieži vien tika iznīcināti. Līdz mūsdienām Latvijas teritorijā saglabājušies tikai nedaudzi.
Muzejā glabātais tiesību spogulis ir svarīgs ne jau kā reiz zudušas impērijas varas atribūts. To redzot, jādomā par tūkstošiem latviešu un igauņu zemnieku, kas laikā starp 1866. un 1917.gadu nāca uz savu pagastu valdēm lielas un mazas problēmas risinot. Pirmais, kas tika viņu acu priekšā, ienākot pagasta mājā tiesas vai valdes sēdes dienā, bija runas vīru galds ar tiesību spoguli pašā vidū. Tā nu sagadījās, ka visas pagasta dzīves centrs izrādījās tiesas likumu stends, ko pagasta runas vīri uzlūkoja kā savas varas pierādījumu, bet viņu priekšā stāvošā tauta kā Taisnību, ko bija nākuši meklēt. Mēdz teikt, ka svētvietas uzkrāj lūgšanu gaisotni. Ne mazākā mērā to var attiecināt uz pagastu tiesību spoguļiem, kas joprojām glabā visas domas, jūtas un cerības, ko, tos redzot, skaļi vai klusībā izteica mūsu senči.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks
Foto: restauratore Laura Egle
Lietas būtība. Trešais ievads.
Lietas tiek radītas cilvēku vajadzībām un labklājībai. Tas nozīmē, ka katrs šāds priekšmets ar laiku iegūst arī mazu daļiņu no sava īpašnieka veidola. Dažreiz lietu izmantojušā veidols ir tik ievērojams, ka viņam piederējušie priekšmeti ar laiku it kā kļūst par tā personas atainojumu un kā tādi tiek paturēti atmiņā. Pēctečiem tiek atstāta izvēle, vai vērtēt sava slavenā senča vai novadnieka materiālo mantojumu kā aizgājuša laika priekšmetus, vai tomēr kā ar noteikta cilvēka un dzimtas vārdu saistītus talismanus.
Līdz ar to muzeji ir grūtas izvēles priekšā. Kā vērtēt glabāto priekšmetu, ja kādreiz pagātnē tas ticis turēts slavenas rokās. Ko izcelt pirmo, šo lietu aprakstot - aizgājušā īpašnieka vārdu, vai pašā priekšmeta atšķirību no mūsdienās pieņemtajiem paraugiem. Kas ir svarīgāks - visu reiz kādā apvidū dzīvojušo kopīgās ikdienas iezīmes, vai atsevišķs cilvēks ar paša mantību un personiskajām kaislībām. Vēstures zinātne, kas agrāk deva priekšroku tikai slaveniem un uz apkārtējo pasauli ietekmi atstājušiem cilvēkiem, šodien aizvien izceļ kopīgo pār individuālo. Kā tad rīkoties mūsu konkrētajā Limbažu novada situācijā?
Patiesība, kā izskatās, atkal ir kaut kur pa vidu. Lietas, ko glabā muzeji vienlaikus ataino laikmetu, kurā tās radušās, un cilvēkus, kas tās izmantojuši varbūt pat vairākās paaudzēs. Limbažu novads nebija tā saucamo varoņu dzimšanas vieta. Godu dzīves vietā un slavu plašākā apvidū šeit guva ar cienījamu nodarbošanos. Tāpēc lietas, kas saglabājušās kā piemiņa pēc šo savam novadam uzticīgo darba ļaužu mūža, vispirms būtu jāvērtē kā laikmeta liecība par pasauli kurā viņi dzīvoja. Īpašnieka vai lietotāja vārds, ja zināms, nāk kā papildinājums, kas ļauj labāk izprast cilvēka vietu laikmeta kopainā.
Jūsu priekšā šoreiz ir tikai ekonomikas vēsturniekus interesējoša grāmata, pareizāk - divu grāmatu kopīgs iesējums, par Krievijas impērijas 18.gadsimta finanšu likumdošanu. Pati par sevi šī lieta ir kaut kas, ko tikai aptuveni varētu attiecināt uz Limbažu vēsturi. Taču visu maina kāds pirmajā lapā izdarīts ieraksts, kas ļauj mums izdarīt tālejošus secinājumus. Kļūst skaidrs, ka jau 18.gadsimta beigās Limbažu rātes rīcībā bija sava dienesta bibliotēka - visticamāk, ne vairāk par vienu plauktu ar dažādām darbam nepieciešamām oficiālām publikācijām. Šo grāmatu krājumu 18./19.gadsimta mijā uzraudzīja vīrs ar uzvārdu Rots - pats rātskungs un birģermeistars Kristians Efraims vai viņa dēls Dāvids. Ja nebūtu ieraksta, grāmatas pagātne Limbažu rātsnama plauktā būtu zudusi. Ar šo ierakstu mums paveras pavisam maza, pavisam niecīga sprauga durvīs uz pagātni un mēs ieraugam Rota kungu reģistrējot grāmatu kā rātes īpašumu. Ziņas par lietu un ziņas par cilvēku saplūst vienā kopainā un mēs atskatāmies uz pasauli vairāk kā divu gadsimtu laika attālumā.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks
Lietas būtība. Otrais ievads
Attēls: Krievijas impērijas 1832.gada 28.decembra likums par luterāņu baznīcas reorganizāciju valsts teritorijā (“Gesetz für die Evangelisch – Lutherische Kirche in Russland”)
Cilvēku atmiņa tikai retu reizi spējīga darīt brīnumus. Senākais prātā paturētais notikums - stāsts par zvaigžņu stāvokli Īrijā kādas piemiņas vietas ierīkošanas brīdī, saglabājies no četru gadu tūkstošu pagātnes un tikai tāpēc, ka vietējo iedzīvotāju cilts un vēlāk arī tautas piederība laika gaitā nemainījās. Daudz biežāk ir iespējams izsekot, kā pat pāris desmitu gadu laikā notikumu apraksts pārveidojas, ne tik daudz aiz dažu cilvēku paraduma melot, cik pateicoties tik iecienītajai vēlmei mazliet izskaistināt šķietami pārāk pieticīgo pastāstu. Tā nu tas notiek, ka, jo tālāka ir pagātne, jo vairāk tajā leģendu, līdz zem pasaku smaguma atmiņas pajūk un aizmirstas. Hronikas, dokumenti un citi tā saucamie rakstītie avoti palīdz tikai daļēji, jo parasti ir tapuši nevis sacerētāja brīvas gribas, bet kāda oficiāla rīkojuma vai autora pārliecības iespaidā, izņemot no teksta visu nevēlamo. Vārdi, kas ir vēstures pamatā, vienmēr ir cilvēku teikti un tāpēc neprecīzi. Patiesas ir tikai cilvēku radītās lietas jeb, zinātniski sakot, artefakti. Taču lietas ir mēmas un prasa no to novērotāja iepriekšējas zināšanas. Citādi atbildes nebūs vai pat tiks sacerēta vēl viena leģenda vai, ja lietojam to nejēdzīgo jaunvārdu, naratīvs.
Problēma sākas ik brīdi, kad jāvērtē lieta ap kuru pastāvējušais laikmets ir aizgājis uz neatgriešanos - varbūt gadu tūkstošus, bet varbūt tikai simtgadi atpakaļ. Lieta precīzi iederas savā laikmetā, ārpus tā katrs priekšmets, kā teica dzejnieks Boratinskis, ir tikai ''neuzminētas patiesības atlūza''. Taču, ja izdodas uzminēt, kļūst skaidrs, vai piedāvātais viedoklis par pagātnes laikmetu ir pamatots (pilnu patiesību ļautu uzzināt tikai laika mašīna). Pirms dažām paaudzēm izglītotākie ļaudis sāka to apjaust gandrīz instinktīvi. Tā radās muzeji - sākumā kā izklaides kunstkameras un pēc tam kā glabātuves ''vecām lietām''.
Šodien par piemēru ņemsim kādu Limbažu muzejā glabātu grāmatu. Ne izziņas vai gudrības avotu, bet aklu instrukciju. Tas ir Krievijas impērijas 1832.gada 28.decembra likums par luterāņu baznīcas reorganizāciju valsts teritorijā. Apjomā milzīgais likuma teksts ar vairāk nekā pusi tūkstoša pantu un virkni pielikumu padarīja krievu imperatoru par visu impērijas luterāņu virsbīskapu un ieviesa baznīcā to pašu militārās nometnes disciplīnu, kas vairāk kā gadsimtu iepriekš bija uzlikts pareizticīgajiem. Līdz ar to katrs amatā celtais luterāņu mācītājs impērijas ietvaros kļuva par militarizēta dienesta ierēdni, kura lojalitāte un pakļautība piederēja kādam gluži laicīgam Pēterburgas kantorim. Saprotams, ar to netika atcelta baznīcas iekšējā kārtība un disciplīna. Baznīcas likuma rokasgrāmata kļuva par ko līdzīgu stingrām važām, kas piesaistīja garīgos augstumos uzlidot gribošos mācītājus pie zaldātu kājām cieti nomīdītas zemes. Zemniekam, kas pazemīgi sveicināja savu garām braucošo cienīgtēvu, protams likās, ka mācītājs ir tikpat varens kā muižnieks, bet patiesībā gods tika izrādīts vienas krievu impērijas kancelejas augsta ranga rakstvedim. Zemniekam kļūdīties bija piedodami, bet viņa tautiešiem, kas atkārtoja šo pārpratumu 19.gadsimta un vēlākos rakstos, to atvainot ir grūti.
Ne tik sen vietējā avīze publicēja mazliet dīvainu, zinātnisku rakstu parodējošu feļetonu ar diviem nojaušamiem mērķiem. Viens no tiem acīmredzami bija komiskā žanra atjaunošana avīzē, kas būtu visnotaļ apsveicami. Otrs, no ārpuses raugoties, šķita esam mēģinājums privatizēt Jura Neikena piemiņu - neņemos spriest, kustāma vai nekustāma īpašuma formā. Viss jau būtu jauki, taču, savā aizrautībā, dižus mērķus spraudusī autorpersona izteica seno laiku nacionālajā romantismā balstītus aizspriedumus par 19.gadsimtu. Tos pašus, kas staigājuši no ''Vanema Imantas'' līdz ''Melnā vēža spīlēm'' - par latviešu apspiestību kā mazu politisku neērtību, kas nekad nav traucējusi tautai dejot ozolu pakājē un uzņemt klausību kā izklaidi. Nu redziet, tā grāmata Limbažu muzejā, kas bija arī Jura Neikena obligātā darba instrukcija (ne tieši šī grāmata, bet tāda pati), apgāž šo skaisto pieņēmumu. Patiesība ir vienkārša. Krievu impērijas pavalstnieki dalījās kārtās. Zemnieku kārta bija galvenie klausību pildītāji un izkļūt no šīs nastas varēja tikai īpašos gadījumos. Tam Vidzemē un Baltijā kopumā bija vajadzīgas nevainojamas vācu valodas zināšanas, lai iegūtu izglītību un tiktu par ierēdni vai mācītāju, vismaz daļēji atsakoties no tautības. Pat šis jaunais statuss neatcēla klausību - siekstu vai dzelzs važas nomainīja tikpat stiprs papīra jūgs. Tas ar laiku kļuva neredzamāks, bet netika pilnībā atcelts pat pēc Piektā gada un izzuda tikai neatkarību izkarojot.
Attēlos redzamā grāmata ir jauns papildināms Limbažu muzeja krājumam, ievietota tur pēc muzeja vēsturnieka novērtējuma ar kolēģu piekrišanu. Vietējiem pētniekiem un vēstures entuziastiem vienmēr tiks dota laipna iespēja iepazīties ar šo Vidzemes 19.gadsimta vēsturei tik svarīgo avotu. Nākotnē, ja paveiksies, mēģināsim noskaidrot, kuram no Vidzemes mācītājiem tā piederējusi. Jūsu priekšā ir vēl viena lieta ar vienu galveno liecību - latviešu tautas vēsture bija citām tautām neticami smagu pārbaudījumu virkne pat tiem, kas stāvēja tautas virsotnē, un latviešu diženums slēpjas ne impēriju celšanā, bet spēja izdzīvot, kas, uz mūsdienu pasauli skatoties, šķiet īpaši noderīga spēja.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks
Lietas būtība. Ievada stāsts
Cilvēki ir radījuši lietas kopš spēj sevi apzināties. Sākumā to darīja tikai savām dzīves nepieciešamībām un ar pašu rokām. Vēlāk, augot cilvēku cilts skaitam, lietas aizvien biežāk izgatavoja aroda meistari un visi pārējie nu bija tikai to turētāji un glabātāji. No šī brīža lietai piemita ne tik daudz daļiņa no tās radītāja dvēseles, cik daļa no īpašnieka vai ieguvēja likteņa. Ja lieta pārdzīvoja saimnieku, tā pārņēma daļa no jaunā īpašnieka likteņa. Tam ticēja jau senie romieši. Par nelaimi, lietām, cilvēki gandrīz vienmēr lūkojās uz tām praktiski un tāpēc pavirši. Tāpēc jau jaunajos laikos, kad radās muzeji kā ''nami, kur vecas lietas glabā'', nākamajām paaudzēm par mantojumu pakāpeniski uzkrātās lietas nonāca glabātuvēs lielā mērā mēmas. Idejas, ticības un viedokļi, kas reiz noteica to tapšanu, nu bija klāti daudzu gadsimtu putekļiem un tagadnei vairs nesaprotami. Lai muzeju lietas atkal sāktu runāt kā savas jaunības laikos, pirms divarpus gadsimtiem sākās lielais lietu atdzīvināšanas darbs, sākumā veltīts tikai īpaši dārgām un retām lietām, bet mūsdienām tuvāk nākot, visam, ko reiz skārusi cilvēka roka un prāts.
Limbažu muzejs glabā vairāk nekā piecdesmit tūkstošus lielu un mazu, vienkāršu un dižgudru, senu un vēl pavisam nesen tapušu lietu. Tikai dažām no tām pietiek vietas izstāžu telpās un pavisam neliels skaits no lielā kopuma pagaidām ticis sīkāk aprakstīts mēdijos. To apzinoties, ar šī gada rudeni Limbažu muzejs sāks izvietot savā mājas lapā īsus krājumā glabātu lietu aprakstus, īpaši izraugoties tās, kam ir notikumiem bagāts un gandrīz aizmirsts liktenis. Šķietami pieticīgu lietu būtība atkal tiks atsaukta atmiņā pamācības, izglītošanas un arī izklaides nolūkos.
Kā iecerētā pasākuma ievadu, šoreiz piedāvājam jums paskatīties uz kādu šķietami dīvainu grāmatu no Baumaņu Kārļa bibliotēkas. Krietnu daļu Pēterburgas uz Limbažiem pārvesto grāmatu Baumaņu Kārlis, sākot ar 1886.gadu, pakāpeniski uzdāvināja Limbažu Saviesīgajai biedrībai, veidojot tās bibliotēkas pamatu. Par nelaimi, 1917.gadā šo bibliotēku izpostīja no Rīgas bēgošais krievu karaspēks, arī nākamā okupācija bija ne mazāk barga pret Saviesīgās biedrības grāmatām un tādējādi no sākotnējā labi izraudzītā un vairākus gadus desmitus vāktā Baumaņu Kārļa grāmatu krājuma Limbažos tikpat kā nekas nepalika. Juku un pārmaiņu laikus pārdzīvoja grāmata, ko laikam jau noturēja par garlaicīgu medicīnas instrukciju krājumu. Patiesībā tas ir pamatkurss mācībai, ko 19.gadsimtā uzskatīja par vērā ņemamu medicīnas palīgzinātni - kranioskopijai jeb, populārākā apzīmējumā dēvējot, frenoloģijai. Atliek vien saprast, kā Baumaņu Kārļa bibliotēkā varēja nokļūt tik īpatnēja satura grāmata, kas ne gluži atbilda viņa interešu lokam.
1796.gadā Vīnes ārsts Jozefs Galls sāka uzstāties ar lekcijām par sakarību starp cilvēka galvas formu un viņa rakstura un domāšanas īpatnībām. Pēc būtības tas bija turpinājums šveicieša Lafatera teorijai par cilvēka seju kā viņa rakstura spoguli. Jozefs Galls un viņa vēlākie skolnieki sadalīja cilvēka galvas augšdaļu 39 segmentos, kas katrs tika pasludināts par atbildīgu kādai rakstura vai prāta jomai. Atbilstoši attiecīgā segmenta lielumam ārsts-frenologs noteica, kādas emocijas un prasmes pacientam ir attīstītākas par citām, uzmanīgi aptaustot galvu, lai atrastu visus galvaskausa formas sīkumus. Jaunā frenoloģijas zinātne bija nesāpīga, nevienam neko sliktu nenodarīja un tāpat kā astroloģija, arī nevienu neapvainoja ar sāpīgu diagnozi. Tāpēc nav brīnums, ka pēc tam, kad Galls pārcēlās no Vīnes uz Parīzi, bet viņa pirmais skolnieks Špurcheims, sastrīdējies ar Gallu, devās pelnīt naudu uz Londonu, frenoloģiju sāka pielietot visā Eiropā. Vidzemes baltvācu aprindās frenoloģiju apsprieda sākot vismaz ar 1805.gadu, kad Jerlepas muižā netālu no Tallinas notika vācu rakstnieka Augusta Kocebū joku lugas ''Smadzeņu orgāni'' pirmuzvedums.
Starp 1805. un aptuveni 1845.gadu frenoloģija pakāpeniski zaudēja pilntiesīgas zinātnes stāvokli, taču palika viena no iecienītākajām modes mācībām, aptuveni kā fen šui mūsdienās. Frenoloģijas medicīniskais nekaitīgums un šķietamā ''gudrība'' atrada savu vietu vidus un augstākās šķiras sabiedriskajā dzīvē. Pat ja frenoloģijai neticēja, to labprāt pieņēma kā jebkurās aprindās piedienīgu prāta rotaļu. Tieši tāpēc Baumaņu Kārlis uzskatīja par prātīgu iepazīties ar frenoloģijas pamatiem, lai spētu uzturēt sarunu, tiekoties kādās Pēterburgas viesībās ar viņam noderīgiem augstāk stāvošiem sarunu biedriem. Pēc 1860.gada frenoloģija beidzot izgāja no modes un grāmata tika atstāta Baumaņu Kārļa grāmatu skapī kā aizgājušo laiku kuriozs. Uz Limbažiem no Pēterburgas to paņēma līdzi acīmredzot tāpēc, ka tieši tobrīd, 1880-to gadu vidū, Eiropā sākās frenoloģijas popularitātes atdzimšana, pateicoties amerikāņu entuziastiem, kas bija to turpinājuši aktīvi piekopt savā zemē. Pēc būtības, līdz pat 20.gadsimta vidum, kad tika pilnveidoti dabzinātņu priekšstati par cilvēka saprātu, frenoloģija varēja likties par vienkāršu atbildi psiholoģijai. Ne mazāk svarīgi, frenoloģija bija Krievijas cenzūrai pilnīgi vienaldzīga tēma, ko Saviesīgajā biedrībā varēja apspriest pēc sirds patikas. Tāpēc frenoloģijas pamatkurss tika uzdāvināts biedrībai kopā ar citām Baumaņu Kārļa grāmatām. Lūk tāds bija šīs savulaik tik modernās, bet mūsdienās par viltuszinātni atzītās mācības ceļš pa Eiropu un atnākšana uz Limbažiem, tāda bija frenoloģijas niecīgā, bet tomēr vieta Baumaņu Kārļa dzīves stāstā.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks