No Tūjas skolas pirmo trīsdesmit gadu vēstures
Tūjas skola 20.gs. 30.tajos gados
Šogad Limbažu muzejam bija tas gods tikties ar Tūjas novadpētniekiem, kuri nodeva mūsu rīcībā ilgstoši vāktos materiālus par skolas vēsturi no dibināšanas līdz darbības noslēgumam 1981.gadā, cerībā, ka mēs šo pētniecības darbu turpināsim. Lasītāju uzmanībai šodien liekam priekšā muzejā veiktās avotu materiāla apstrādes dažus sākotnējos rezultātus.
Viena skola par daudz
Divi no augstu vērtējamiem jaundibinātās Latvijas valsts lēmumiem bija sešu klašu bezmaksas pamata izglītības ieviešana un agrārā reforma, kas, cita starpā, piešķīra vietējām pašvaldībām daudzus bijušo muižu centrus sabiedrisko ēku ierīkošanai. Vecmuižas pagastā, kas 1925.gadā tika pārdēvēts par Tūjas pagastu, skola jau bija, taču telpu trūkuma dēļ, sākot jau ar 1919.gadu, papildus klases tika ierīkotas Dūjas muižā. Pāris gadus vēlāk šī filiāle kļuva par patstāvīgu pamatskolu, ko sākot no 1922.gada rudens nākamos 15 gadus vadīja prasmīgais pārzinis Voldemārs Ozols. 1925.gada 7.martā pagasts nolēma atteikties no bērnu sūtīšanas 5. un 6. klasē uz kaimiņu Liepupes skolu un pievienot vēl divas klases Tūjas pamatskolai par spīti dažu iedzīvotāju protestiem, ka šādam nolūkam labāk derētu Vecmuižas pamatskola. Tā paša gada 6.aprīlī Valmieras apriņķa skolu valde apstiprināja kompromisa lēmumu, pēc kura Tūjas pagasts uzņēmās uzturēt divas pamatskolas - Tūjas ar 6 klasēm un Vecmuižas ar 4 klasēm. Tā nebija prātīga un varbūt pat tikai pagasta izmēru dēļ veikta izvēle, jo vietējie ļaudis īpaši smagi cieta no labu ceļu trūkuma Limbažu novadā un tādēļ nevarēja lepoties ar turību un maksāt lielus nodokļus. Pat ekonomiski cerīgajā 1936.gadā pagasta izglītības budžets divām skolām bija 2255 lati, kā dēļ katru, pat vismazāko, skolas tēriņu nācās pamatot un apstiprināt uz vietas pagasta kancelejā.
Tūjas skola 20.gs. 50.tajos gados
Kā rezultāts, Tūjas pamatskola pārziņa Ozola laikā bija vismaz viduvēja līmeņa mācību iestāde, kas, pēc gandrīz vienprātīga viesu atzinuma, atradās vāji piemērotās un neremontētās telpās. Līdz 1929.gada beigām daudz līdzekļu prasīja Tūjas pagasta un saietu nama ierīkošana un tūlīt pēc tam nāca piecus gadus ilgā krīze. Lielākā daļa vietējo bērnu tomēr bija pieraduši pie pieticīgas dzīves un spēja saskatīt skolas apkārtnes labās puses pat dzīvojot internātā un mazgājoties ar auksto strauta ūdeni. Skolnieku atmiņas neizbēgami atšķiras pēc tā, vai viņi nāca no tuvākās apkārtnes, vai arī dzīvoja pie skolas no pirmdienas līdz sestdienai un mēroja 6 - 8 kilometrus līdz mājām divreiz nedēļā. Tāpat kā šodien skolas mokās ar audzēkņu visatļautību, toreiz ne mazāka nelaime bija aklas un nereti bezjēdzīgas disciplīnas uzspiešana no skolotāju puses, ka iedarbīgāko līdzekli izmantojot atstāšanu uz otru un pat trešo gadu, jo likums garantēja nevis bezmaksas izglītības apjomu, bet mācību laiku - ne ilgāk kā līdz 16 gadu vecumam. Saimnieciskās dzīves apsīkuma dēļ 1931.gada maijā tika atlaists skolotājs Kārlis Erdmanis un palika trīs pedagogi. 1932.gadā pilnā sparā sāka darboties Tūjas mazpulks - no ASV ievērojamākās lauksaimniecības zināšanu veicināšanas biedrības pārņemta organizācija, kam vismaz sākotnēji nebija nekāda sakara ar politiku. Lauku darbu apmācība un novadā iepriekš maz zināmu augu un prasmju veicināšana uzskatāms par tā laika lielāko skolas devumu vietējai kopienai.
Skeleti skapī
Ne tikai cilvēks, bet arī viena skola nespēj būt vientuļa sala šai pasaulē. Stāsts par Tūjas skolu kā pasaku namiņu lauku ainavā, kur audzēkņi izdzīvoja slavenā Oskara Lutsa romāna ''Pavasaris'' latviešu variantu, nevar būt patiesa. Apkārt bija pagasts - 8000 hektāru, vairāk nekā 1200 iedzīvotāju un 220 saimniecības. Pagasts uzturēja skolu, ieskaitot malkas sagādi ziemai, te mācījās pagasta bērni un no skolotājiem, kā it visur Latvijā, tika prasīta dalība pagasta biedrībās, ko nereti aiz ''pārpratuma'' uzdeva par obligātu bezmaksas pienākumu. Tas nekādi neglāba skolotājus no svešinieku stāvokļa vismaz dažus pirmos darba gadus un pret pašu gribu iejauca tos visās vietējās jezgās, kas kaut cik skāra skolu. 1937.gadā pārzinis Ozols, kurš bija pratis sadzīvot ar apkārtējo pasauli, neprasot neko lieku skolai un nodarbojoties galvenokārt ar darba audzināšanu zinību sēšanas vietā, aizgāja pensijā. Kā viņa aizstājējs, pagaidām skolotāja amata kandidāts, nāca stipri spurainais Jānis Graudonis, nākamais Turaidas arheologs. 1937.-1941. bija lielāko pārmaiņu un saspīlējuma laiks Tūjas pagasta vēsturē. Tika būvēta jauna osta un ķieģeļu fabrika, kas piesaistīja strādniekus no ārpuses un vienlaikus pagasta valde izjuta aizvien lielāku spiedienu no Valmieras sākt līdzekļu vākšanu jaunas skolas celtniecībai. Graudoņa loma šajos notikumos vismaz pagaidām nav noskaidrota, taču 1938.gadā pagasta pārstāvji sūdzējās apriņķa valdē un neveiksmīgi pieprasīja skolas pārziņa atcelšanu. 1938.gada oktobrī pēc Tūjas ostai vētrā nodarītajiem bojājumiem, apkārtnē sākās runas par pārkāpumiem celtniecības materiālu izvēlē, taču arī šeit Graudoņa loma, ja tāda bija, nav zināma.
1939.gada augustā notika Incidents, kura rezultātā Graudonis un viņa sieva uz visiem laikiem pameta Tūju un pārcēlās uz Ikšķili. Šo rindu autors pagaidām nejūt iespēju sīkāk par to izteikties, vien jānorāda novadpētniekiem, ka bez Incidenta pieminēšanas un izvērtēšanas pilnīgu Tūjas skolas vēsturi uzrakstīt nevarēs. Tāpēc visiem labiem ļaudīm, kas tur sevi par novada vēstures apakšzemes straumju zinātājiem ir, kā saka, kārtis rokā. Ļoti gribētos dzirdēt atbildi, vai Incidents bija apstākļu sakritība, vai tomēr kas vairāk. Īsi pirms tam, jūlijā, Tūjas skolā caurbraucot viesojās Ulmanis un, redzot, cik pieticīgi ir trauki, uzdāvināja skolai bļodiņas un krūzītes, kas, diemžēl, nepārdzīvoja karu. Turpmākos desmit gadus pēc Incidenta, skolotāju kolektīvs, kas jau no dibināšanas nebija izrādījis īpašu kopību, nāca un gāja gan politikas spaidu, gan grūto dzīves apstākļu dēļ. Baigajā gadā Tūjas skola, ko atbilstoši padomju likumiem sāk pārveidot par septiņgadīgu, cieši sadarbojas ar ''sarkano'' ķieģeļu fabriku un īsi pirms kara sākuma saņēma solījumu par jaunas ēkas būvi ar 1942.gadu. Pēc varu maiņas 1941.gada vasarā tā dēļ mežā pie Vecmuižas tiek nošauts padomju aktīvists Arturs Koķis - vēl viens incidents, kas izgaismo dažas netīkamas lietas, ko arī nevar atstāt novārtā. Bijušais skolas pārzinis Voldemārs Ozols ar sievu kļuva par 14.jūnija arestu upuriem. Vēl viens novadpētniekiem uzticams noslēpums ir pagasta valdes 1942.gada sākumā izteiktais apgalvojums, ka jaunas skolas celtniecībai bijuši savākti 23 tūkstoši latu, kas esot nolaupīti. Tas ir pretrunā ar ziņām, ka līdzekļu vākšana sākās, agrākais, 1938.gadā un tādējādi savākt pat pusi summas pāris gados nebūtu iespējams.
No okupācijas līdz revolūcijai
''Vācu laikā'' Tūjas skolai paveicās tikai vienā lietā - bēgošais vācu un uzbrūkošais padomju karaspēks 1944.gadā aizņēma skolas telpas pavisam īsu laiku, ļaujot atsākt mācību darbu agrāk kā citviet un iztikt bez lielākiem inventāra zaudējumiem, ka neskaita nokurinātās skolas ērģēlītes. Citās lietās problēmu bija ne mazāk kā pārejā Latvijā, ieskaitot trakumsērgas epidēmiju tuvākajā apkārtnē. Pēc pirmā, šķietami cerīgā 1941./42. mācību gada, kad iznāca jaunas mācību grāmatas un likās, ka galvenās pārmaiņas ir lielāks vācu valodas stundu skaits, iestājās saimniecības sabrukums. 1943.gadā Rīgas skolu departaments varēja piešķirt skolām pa vienam dvielim katrai, toties, lai turpinātu mācības, jau no 11 gadu vecuma bija jānostrādā vasara pilnas slodzes izpalīga darbos. No 1943.gada rudens skolotājus sāka iesaukt arī leģionā un 1944.gada februārī turp uz neatgriešanos aizgāja Tūjas skolas pārzinis Alivers Bērts, atstājot skolu sievas uzraudzībā. Jāuzteic Tūjas pagasta ļaudis, kas par nevērtīgo vācu naudu pārdeva pārtiku skolotājiem, kam nebija kur atprečot pārtikas kartiņas un faktiski draudēja bads. Frontes ātrā kustība Vidzemē ļāva, atšķirībā no Kurzemes, piedzīvot tikai vienu gadu ar izjauktām nodarbībām. Vājais skolu apmeklējums kara beigās notika apģērba, apavu un pat apgaismes līdzekļu trūkuma dēļ, kas neļāva mācīties tumšajā laikā. Pie tam, bez remonta atstātā internāta sienas laida cauri vēju. Par spīti visam, Tūjas skola turpināja strādāt gandrīz visu kara laiku un, pateicoties skolotāju apņēmībai, vietējie jaunieši nekļuva par analfabētiem un varēja atgūt iekavēto samērā ātri.
Pirmo piecu pēckara gadu skolotāji vismazākajā mērā bija komunisti, jo vēlējās vienīgi atgūties no pieredzētajām šausmām. Direktors Voldemārs Kupcis reiz 1947.gadā salika ''kaktā'' visu izlaiduma klasi un aizgāja makšķerēt, aizmirstot par viņiem. Jaunums bija atceltā ticības mācība, militārās apmācības stundas, kur katram zēnam bija jāatnāk ar mājās pagatavotu koka šauteni un no Krievijas aizgūtā spēle lapta. Pamatskolas laiks no 1944.gada bija oficiāli pagarināts līdz septiņiem gadiem. Padomju svētki, obligātā sienasavīze un dalība pionieros, kas 1940./41. gadā skāra tikai aktīvistus, tagad attiecās uz visiem. Katra skolas direktora talants izpaudās prasmē sagādāt malku laikā, kad gandrīz visi šķūtnieki strādāja armijai. Pārtikas un preču trūkums turpinājās arī pēc kara un vairākus gadus mazāk turīgie skolnieki staigāja pastalās un iztika pusdienās ar mājās iedotu kartupeļu biezputru. 1949.gadā no Tūjas pagasta izsūtīja 28 cilvēkus, arī vairākus skolniekus. Tūlīt pēc tam sākās vispārējās izglītības reforma, ko Tūjā nodēvēja par ''revolūciju'', jo skola vēlreiz nomainīja pedagogus. Jaunais direktors Pēteris Bērziņš bija jau padomju laikā izglītots skolotājs un talantīgs muzikants, kurā 1953.gada martā kļuva par Limbažu Tautas izglītības nodaļas vadītāju. Nu jau vecā Tūjas pamatskola aizgāja pagātnē, kļūstot par padomju izglītības iestādi un līdz slēgšanai 1981.gadā piedzīvojot vēl divas reformas, skolas formu maiņu un citas interesantas lietas.
Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs