Edmunds Mačs pirms un pēc darbības Limbažos
Jaunais mācītājs Edmunds Mačs, ap 1930.gadu
Apstākļu sakritība šovasar ir
tāda, ka tuvākajos mēnešos novadā nāksies daudz runāt par kādreizējo luterāņu
draudzes mācītāju Edmundu Maču. Pirms sākam apspriest šo Limbažu ne tik senajā
vēsturē ievērojamu vietu ieņēmušo sabiedrisko darbinieku, būtu nepieciešams
uzzināt par viņa dzīvi ko vairāk, nekā atrodams daudzus gadus vēlāk
pierakstītās atmiņās. Tāpēc šodien sniedzam īsu dzīvesstāsta pārskatu par
Edmunda Mača gaitām pirms ierašanās Limbažu draudzē un pēc došanās trimdā.
Mazsalacas zēns
Edmunds Mačs dzimis 1904.gada 9.aprīlī Skaņkalnes pagastā, netālu no Mazsalacas. Viņa vecāku rocība bija nepietiekama, lai sūtītu dēlu uz lepnākām apriņķa pilsētu skolām un mazais Edmunds sāka apgūt dzīves gudrības turpat Mazsalacā, Emīlijas Balodes privātajā proģimnāzijā. Šī izglītības iestāde bija pazīstama ar zemo mācību maksu, ko trūcīgākiem skolniekiem atlaida pavisam, tādēļ bija ideāla vieta vietējiem jaunajiem censoņiem, kur sākt ceļu uz augšu. Taču, pie savam laikam labās un lētās izglītības, jaunie ļaudis saņēma arī kādu nelūgtu piedevu. Balodes skola bija ļoti ''sarkana'', četri tās skolotāji nelegāli darbojās komunistiskās organizācijās un, spriežot pēc pirms simts gadiem piekoptajām pedagoģijas metodēm, tika izmantota katra iespēja, lai uzspiestu šos uzskatus arī audzēkņiem. Kā zināms, Mazsalaca toreiz bija ne tikai ''sarkans'', bet arī politiski naidīgās kopienās sašķelts miests. To asiņainā pretstāve bija sākusies Piektajā gadā un apdzisa tikai pēc 1949.gada. Edmunds Mačs gribot negribot bija spiests uzaugt sabiedrībā, kur personiskās nesaskaņas slēpās aiz politiskiem lozungiem, bet runas par politiku noveda pie kaimiņu naidošanās. Tāpat, kā no stingrākajām baznīcas skolām kādreiz nāca tie niknākie bezdievji, Mača pretestības gars skolotāju bardzībai padarīja viņu par konservatīvi labēju antikomunistu. Cik lielā mērā šāda pārliecība bija nevis idejiska, bet izteikti latviska, tas ir - savējie pret svešajiem, šodien būs grūti pateikt. Svarīgi ir tas, ka pēc 1919.gada Edmunds Mačs kļuva par apzinātu kreiso ideju ienaidnieku uz visu atlikušo mūžu.
E.Mačs ar ģimeni 1935.gadā
Balodes skolu likvidēja 1918.gada pavasarī Vidzemi okupējušie vācieši. Tās vietā vecās skolas telpās jau rudenī sāka darbu Mazsalacas Skolu biedrības vidusskola ar tuvu pie 300 audzēkņiem, kas ar dažām izmaiņām pārdzīvoja arī īso 1919.gada padomju laiku. Daži trauksmainie Atbrīvošanas kara mēne
ši Ziemeļvidzemē vēlāk deva Mačam iemeslu uzskatīt sevi par brīvības cīņu dalībnieku. Neatkarība dāvāja latviešu jaunajai paaudzei lielas nākotnes cerības, kas tomēr nebija piepildāmas bez izglītības. Mazsalacas vidusskola pēc juku laikiem bija palikusi bez līdzekļiem un no 1920.gada strauji cēla mācību maksu. Šī vai cita iemesla dēļ Edmunds Mačs pameta dzimto novadu un devās nobeigt vidusskolas studijas uz Valmieru, kur izcili izglītības darbinieki bija tikko izveidojuši cienījamu gaismas pili - Valmieras izglītības biedrības reālģimnāziju, kas no 1920.gada tika uzturēta par valsts līdzekļiem. Valmierā Mačs mācījās līdz 1923.gada pavasarim un, cik var spriest, darīja to ļoti nopietni, jo bija spējis sagatavoties vēlākajiem iestājeksāmeniem Universitātē. Kad pienāca laiks apgūt augstākas zinības Rīgā, Mačs, ne īpaši reliģiozs cilvēks būdams, izrādījās ļoti praktisks. Viena no profesijām, kur jaunajā latviešu valstī tiešām trūka speciālistu, bija reliģija. Cara laika pārspīlētās prasības teoloģijas fakultātēs un ilgie karu gadi bija noveduši pie tā, ka Latvijas luterāņu baznīcā nebija aizpildīti vairāki desmiti mācītāju vietu. Teologos nebija elitāras konkurences un studiju nobeigums garantēja mūža iztiku. Visu apsvēris, Mačs izturēja iestājeksāmenus un 1923.gada oktobrī sāka teoloģijas zinību apguvi.
Ventonijas fuksis
Jaunā Latvijas republika bija maza valsts, kur patiesi ietekmīgi ļaudis viens otru pazina. Tikt labā vietā bez godīgas vai blēdīgas draugu būšanas nebija iespējams, nedaudzus šādus atgadījumus laikabiedri īpaši atzīmēja memuāros kā brīnumu. Studentam ar skatu nākotnē nācās meklēt aizbildņus, ko varēja atrast tikai studējošo korporācijās. Pasaules augstskolas pazīst divu veidu korporācijas - vienās pulcējas zinošie, lai kļūtu vēl gudrāki, otras domātas vieglu ceļu un intrigu meklētājiem, kas cer dabūt diplomu bez piepūles. Latvijā, ākstoties pakaļ vācu baronu dēliem, ienāca un palika uzdzīvotāju korporācijas. Edmunds Mačs bija praktiskas dabas cilvēks un, uzsākot teoloģijas studijas, iestājās korporācijā ''Ventonija'', ko tobrīd vadīja teologi un mediķi. ''Ventonija'', kam nebija sakara ne ar Ventu, ne Kurzemi, bija dibināta 1917.gadā Tērbatā un uzņemta Latvijas Universitātes konventā 1921.gadā pēc apvienošanas ar korporāciju ''Imanta''. Par nelaimi, ventoņi nebija turīgi studenti un dažādos saviesīgos pasākumos regulāri dabūja ''kurvīšus'' no jaunkundzēm. Tas veicināja viņos nepatiku pret konkurentu korporācijām un dažu gadu laikā ventoņi iemantoja Universitātes lielāko kaušļu reputāciju. Pēc pamatīgāka masu kautiņa 1927.gadā ''Ventoniju'' izslēdza no Universitātes konventa un uzņēma atpakaļ 1928.gada septembrī, kad Mačs jau lika gala eksāmenus. Pa to laiku krietns skaits ventoņu sāka ieņemt varas amatus un 1931.gadā korporācija pierunāja ģenerāli Jāni Balodi būt par tās goda filistru. Jau trīsdesmito gadu sākumā Mačam tādēļ bija daudz labu paziņu augstos Rīgas kabinetos, kas nāca par labu pašapziņai, bet traucēja būt pazemīgam.
Līdz pat mūža beigām Edmunds Mačs palika uzticams ''Ventonijas'' biedrs, taču labumu no šīs dalības sāka gūt jau tad, kad pats bija nostājies uz kājām. Studiju gadus viņš izmantoja lietderīgi un 1928.gadā, kā īpaši izcils absolvents, tika uzaicināts kļūt par Universitātes mācībspēku, taču atteicās. Mācītāja vieta kādā Latvijas mazpilsētā toreiz joprojām bija viens no nedaudziem amatiem, ko varēja iegūt ar talantu, zemās algas dēļ. 1920.gadā Latvijas mācītājmuižas nonāca Valsts zemes fondā un luterāņu baznīckungi no ''mazajiem muižniekiem'' pēkšņi pārvērtās par no draudzes žēlastības atkarīgiem sludinātājiem. Teoloģijas fakultātē sliņķus nežēloja un līdz 1928.gadam luterāņu mācītājam obligāto izglītību bija saņēmuši tikai 22 absolventi, pie līdz pat 70 vakancēm. Tas palīdz labāk saprast problēmas, kas pēc 1918.gada bija piemeklējušas Limbažu latviešu luterāņu draudzi. Pēc vācieša Hermaņa Blumenbaha aizbraukšanas Limbažu draudzes vadību brīvprātīgi uzņēmās ģimnāzijas direktors Ludvigs Bērziņš, kurš 1922.gadā, kā izcils pedagogs, tika uzaicināts strādāt Rīgā. 1923.gadā Limbažos ieradās no ASV atbraukušais novadnieks Jānis Steiks, kam, kā izrādījās, galvā bija ''vai nu par daudz, vai nu par maz'' un 1924.gada 1.decembrī limbažnieki atvadījās arī no viņa. Turpmākos gadus Limbažos kalpoja pagaidu mācītāji no dažām tuvākajām draudzēm. No iepriekš teiktā ir saprotams, kādēļ 1928.gada 18.decembrī teoloģijas kandidāta (šodien maģistra) grādu ieguvušais Mačs jau 27.janvārī tiek ordinēts par mācītāju un vēl pirms parastā pārbaudes kalpošanas laika pārņem Limbažu draudzi. 1929.gada 10.martā Edmunds Mačs, pēc svinīga dievkalpojuma un ceremonijas Limbažu baznīcā, pieņem draudzes gana amatu. Saviesīgajā biedrībā klātā mielastā piedalās 170 draudzes locekļi, kas vēl šaubās, vai jaunais mācītājs nācis uz palikšanu.
Vašingtonas grāvracis
1949.gada 11.jūlijā Edmunds Mačs ar ģimeni ierodas Savienotajās Valstīs no bēgļu nometnes Eslingenā, Vācijā. Izņemot luterāņu teologa izglītību, viņam nav citu īpašu aroda prasmju. Maču ģimene dodas pāri kontinentam, gandrīz līdz Klusā okeāna piekrastei, un apmetas Vašingtonas štata Takomas pilsētā, kur klimats ir līdzīgs Latvijai, tikai jūtami mitrāks. Takomā Mačs nodzīvo līdz pat savai nāvei 1991.gada 3.novembrī. Sākotnējais pabalsts mācītāja - misionāra darbam no amerikāņu luterāņiem ir nepietiekams lielas ģimenes uzturēšanai, un Mačs strādā dārza un celtniecības darbos par grāvraci vismaz līdz 1954.gadam. Jau no ierašanās brīža viņš pieliek milzu pūles, lai apvienotu draudzēs latviešus no tuvākajiem ASV un Kanādas apgabaliem, gandrīz ik sestdienu un svētdienu dodoties tālos braucienus, lai sniegtu labdarības dievkalpojumus. 1952.gada 4.janvārī viņam izdodas izveidot latviešu draudzi Takomā un palīdzēt pastāvēt draudzēm Portlendā, Oregonā un Vankūverā, Kanādā. Neizpaliek bez konfliktiem, jo Mačs strikti uztur draudžu disciplīnu. Līdz 1961.gadam, kad Takomas draudze piekrīt piešķirt viņam 1900 dolāru gada uzturnaudu, no savām pūlēm viņš gūst tikai garīgu labumu. Vienlaikus ar ticības lietām, Edmunds Mačs nodarbojas ar politiku, iesaistoties Daugavas Vanagu organizācijā un 1951.gada 12.augustā kļūstot par tās Ziemeļrietumu atzara dibinātāju. Ar to viņš pievērš sev Maskavas uzmanību un, lasot visu, kas padomju izdevumos rakstīts par Maču, jāņem vērā, ka tas tika darīts vienīgi ar nolūku apklusināt nevēlamu ārzemju latvieti, ar ļoti mazu interesi par iespējamajiem kara noziegumiem.
Kāpēc mēs šodien apspriežam bijušā Limbažu mācītāja dzīves gaitas. Redziet, tikko par Mača darbību 1941. un pārējos ''vācu laiku'' gados ir izteikts kāds interesants pieņēmums. No tā izriet, ka Mačs bijis ārzemju izlūkdienesta rezidents, diversantu grupas organizētājs un, īsi sakot, tāds Limbažu fantomass. Ko lai saka? Nevar iebilst, ka Edmunds Mačs, sava mācītājam pārmērīgi straujā rakstura dēļ, pastrādāja vispirms muļķības, bet pēc tam arī noziegumus, tādējādi laužot zvērestu sava Dieva priekšā. Taču viņa dzīves gaitas rāda, ka šis cilvēks, kā parastam latvietim pienākas, bija vienpatis un grūta darba darītājs, bez noslieces būt par barvedi un pūļa organizatoru. Tikpat lielā mērā viņš bija ar Latvijas idejas patriots, tajā līdz fanātismam sakāpinātajā formā, kas pastāvēja Atbrīvošanas kara laikā. Ja pieņemam, ka Edmunds Mačs, dzīvojot Limbažos, bija izcils svešas valsts izlūkdienesta aģents, nav saprotams, kādēļ viņš izrādīja savu latvietību pēckara gados, kad tā no viņa netika prasīta. Mačs nebija patīkams cilvēks un pa laikam izraisīja naidu pret sevi, bet bija neaizskarams tiem Limbažu pirmajiem ļaudīm, kas ar viņu konfliktēja, jo balstījās uz studenta gados iegūtu pazīšanos Rīgā. No tā cēlās nepatika, no tā cēlās baumas un, kad padomju režīmam beidzot ievajadzējās stāstu par 1941.gada vasaras Limbažu traģēdiju, no trim vīriem, kas kopīgi uzņēmās atbildību par asins darbiem 1941.gada jūlija Limbažos, ''kadrā'' nonāca tikai Mačs.