Piešķiriet man Limbažus...
Patiess notikums no 300 gadu senas pagātnes
Šis stāsts ir tas, ko vecos laikos sauca par anekdoti - mazliet neparasts un nedaudz dīvains notikums, kura izklāstu nepieciešams sākt iztālēm, lai nonāktu pie lietas būtības pašās beigās. Par atvainošanos godātājiem lasītājiem var vien teikt, ka jūsu uzmanībai priekšā liktie vēstures fakti nav ne pārspīlēti ne izdomāti un tikai nejaušības dēļ no to sakritības reiz izcēlās varbūt pārsteidzošākais atgadījums Limbažu vēsturē.
16.gadsimta beigās no Zalcvēdeles pilsētiņās Vācijā, pusceļā starp Berlīni un Hamburgu, brūkošajā Livonijā ieceļoja kāds Andreass Benkendorfs. Apmeties Rīgā, viņš neparasti ātri iekļuva pilsētas virsslāņa jeb patriciešu kārtā un jau Andreasa dēls Johans 1606.gadā kļuva par rātskungu. Benkendorfu dzimta izrādījās neparasti veiksmīga, pateicoties spējai nākamos trīs gadsimtus nodrošināt sev prasmīgus vīriešu kārtas mantiniekus. Johans Trešais Benkendorfs 1669.gadā ieguva Rīgas birģermeistara godu un, atbilstoši zviedru likumiem, 1674.gada novembrī par to tika iecelts muižnieku kārtā. Pati Benkendorfu dzimta gan lepni uzskatīja, ka bijuši dižciltīgi jau senāk, Vācijā. Mūsu stāsts grozās ap ceturto Johanu Benkendorfu, kurš jau 1685.gadā, 26 gadu vecumā, bija Rīgas rātes sekretārs. Līdz pat Rīgas krišanai krievu rokās 1710.gadā Benkendorfs ieņēma augstākos amatus Rīgas rātē un pēc varu maiņas Pēteris Pirmais atzina viņu par Rīgas birģermeistaru. Taču, dažreiz uz labu, bet tikpat bieži uz ļaunu, krievu cars bija viens no tiem ļaudīm, kas katru dienu dara ko jaunu. Savus līdzgaitniekus, izpalīgus un padotos Pēteris Pirmais bija pieradis uzskatīt par ko līdzīgu rotaļlietām, ar kuru palīdzību veikt pasaules pārveidošanu. Johans Ceturtais caram iepatikās kā vēl viens noderīgs vācietis un, pēc desmit gadiem krieviskās Rīgas birģermeistara amatā, 1721.gadā tika nosēdināts Pēterburgā kā Maģistrāt-kolēģijas jeb Galvenā Maģistrāta viceprezidents. Mūsdienu terminoloģijā tas būtu pašvaldību lietu ministra vietnieks. Protams, Krievijas impērijas plašumu apstākļos pārvaldīt attālās pilsētas no Pēterburgas bija neiespējami un 1727.gadā Galveno Maģistrātu pārveidoja par galvaspilsētas rāti. Johans Ceturtais Benkendorfs bija zaudējis ienākumu avotus kā galvaspilsētā tā Rīgā, un, lai risinātu šo problēmu, pieprasīja no Rīgas rātes izmaksāt viņam algu par birģermeistara pienākumu pildīšanas laiku no 1711. līdz 1720.gadam. Sarakste ar iestādēm vēl tikai sākās, kad 1727.gada 7.jūnijā Johans noslēdza savas zemes gaitas.
Mēs varam turpināt šo stāstu tikai tāpēc, ka birģermeistara Benkendorfa atraitne Klāra, dzimusi fon Šulcena, bija dāma ar reti darbīgu un kaujiniecisku raksturu. Pēc vīra nāves viņa vispirms panāca, ka dzimtas mantinieks, jau piektais Johans, saņem gvardes virsniekam līdzvērtīgo kamer-pāža titulu ar tiesībām uzturēties cara galmā un skološanās pabalstu. 1727.gada decembrī Klāra sāka lielo cīņu pret Rīgas rāti, pieprasot viņas vīram ilgus gadus neizmaksātās amata algas atdošanu. Pēc viņas domām, šīs parāds tobrīd bija sasniedzis 11204 vācu jeb Joahima sudraba dālderus, krievu dokumentos sauktus par jefimokiem. Lūgumrakstā impērijas Senātam Klāra fon Šulcena paziņoja, ka ir ar mieru vai nu saņemt no Rīgas šo summu naudā, vai arī iegūt rentes tiesības uz Limbažu Pilsmuižu, kamēr parāds netiks segts. Senāta kancelejas ierēdņiem bija visai aptuvens priekšstats par nesen iekarotās Vidzemes ģeogrāfiju un dokumenta krievu tulkojumā tika ierakstīts, ka atraitne prasa piešķirt viņai Limbažu pilsētu. Turpmāko pusotru gadu, kā pienākas, notika dažādu oficiāla rakstura vēstuļu apmaiņa starp Rīgu, Pēterburgu un Maskavu. Rīgas rāte paziņoja, ka lielākā daļa pieprasītās summas Benkendorfam ir vai nu savulaik izmaksāta, vai arī nepienākas, sakarā ar pāriešanu darbā maģistrāt-kolēģijā. Papildus jucekli radīja tas, ka Rīgā lietoja kā Krievijā pieņemtos Joahima, tā Baltijā iecienītos Alberta dālderus, kas bija atšķirīgas vērtības monētas. Bez tam, Pētera Pirmā paradums bija iecelt amatos ar mutisku rīkojumu, tādēļ nebija īstas skaidrības, kad un cik ilgi Benkendorfs kalpoja kā Rīgas kara komandants un birģermeistars un kad dienēja Pēterburgā. Pa to laiku Krievijas impērijā izvērsās nežēlīga cīņa par varu, galvaspilsēta no Pēterburgas atgriezās Maskavā, par imperatoru kļuva mazgadīgais Pēteris Otrais, pirmā Pētera mazdēls, un varu sagrāba septiņu ietekmīgāko oligarhu Augstākā slepenā padome. 1729.gada martā Padome pārņēma no Senāta šīs lietas izskatīšanu un vismaz daži impērijas varenākie vīri pirmo reizi mūžā uzzināja, ka ir tāda Limbažu pilsēta.
1729.gada 8.septembrī, pamatojoties uz imperatora mutisku lēmumu, Padome valdnieka vārdā atzina Benkendorfa atraitnes tiesības uz kompensāciju, ja tāda pienākas. Lēmums bija ļoti viltīgs. Nevēloties strīdēties ar Rīgu juku laikos, padomes oligarhi iecēla par parāda apmēru vērtētāju tirdzniecības lietu ober-inspektoru Iļju Isajevu, kurš, kā īpašu uzdevumu ierēdnis, cita starpā uzraudzīja preču kustību Rīgas ostā. No zemas kārtas nākušais Isajevs lieliski prata risināt šādus jautājumus ar novilcināšanu. Ciktāl var spriest, Benkendorfa atraitne, nesagaidījusi ne naudu, ne Pilsmuižu, mūža nogalē meklēja taisnību Maskavā pie imperatrises godā tikušās Kurzemes hercogienes Annas Joanovnas, kur beidza savas šīs pasaules cīņas 1731.gada augustā. Viņas dēls prata salīgt mieru ar Rīgu un Benkendorfu dzimta turpināja uzplaukt. No šī notikuma varam gūt divas interesantas atziņas par Limbažu pagātni. Pirmā ir tāda, ka, pat bez karadarbības posta, tikai mēra nodarīto cilvēku zaudējumu dēļ, Limbaži pēc Ziemeļu kara noslēguma atradās tik nopietnā pagrimumā, ka impērijas varas iestādes pēc būtības atteicās uzskatīt tos par pilsētu līdz maģistrāta atjaunošanai 1783.gadā. Skatoties no Pēterburgas un pat no Rīgas, tas bija tikai ēku puduris pie Pilsmuižas. Otrkārt, rodas iespaids, ka Rīgas rāte slēpa Limbažu Pilsmuižas ienesīgumu un patieso ienākumu apmēru, izmantojot visā Baltijā lietoto nodevu mazināšanas argumentu par kara un mēra postu. Pēc 1727.gadā no Rīgas krievu Senātam iesniegtās izziņas, pilsētas gada peļņa no muižas ir bijusi 688 Joahima dālderi, mazāk, nekā Benkendorfa atlīdzība birģermeistara godā. Rodas iespaids, ka Klāra fon Šulcena to zināja vai nojauta un ar prasību piešķirt viņai Pilsmuižu bija sākusi riskantu intrigu ar nolūku labi nopelnīt, rentes tiesību iegūšanas gadījumā iekasējot muižas neuzrādīto peļņu. To, kā izskatās, tobrīd ņēma vērā arī Rīgas rātskungi, jo dažos nākamajos gadu desmitos pēc te aprakstītā notikuma tiek veikta ļoti nopietna Pilsmuižas paplašināšana, tās teritorijai pieaugot no 11 ar pusi līdz 23 ar pusi arkliem. Līdz ar citu apkārtnes muižu izaugsmi tikai tad radās saimniecisks pamatojums tirgus un amatu pilsētas pastāvēšanai šai apvidū un pusotru gadsimtu pēc Livonijas sabrukuma Limbaži sāka atdzimt jau kā novada centrs.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks