Lietas būtība - 2. Rātskunga Morica Eka ceļojumu lāde. LžNM 28394
Pēc 1850.gada, kad sākās Limbažu saimnieciskais uzplaukums, tā galvenie virzītāji bija nedaudzi aktīvi uzņēmēji, ko tautā iedēvēja par ''kopmaņiem''. Šie tirgotāji un veikalnieki, parasti ne vairāk par 10 - 12, atšķīrās no amatniekiem ar viņu rīcībā esošo brīvo kapitālu un gatavību uzņemties biznesa risku. Ļoti bieži viņi nebija limbažnieki un izvēlējās apmesties mūsu pilsētā vienīgi aiz praktiskiem apsvērumiem, kā, piemēram, Valmieras aptiekārs Krūze. Taču, pateicoties turībai iekļuvuši pilsētas elitē, viņi parasti ņēma aktīvu dalību pašvaldībā un sabiedriskos pasākumos. Tā rīkojās arī miesnieku meistars Morics Eks (1824 - 1898), kurš, atstājis savu amatu, Limbažos atvēra vienu no lepnākajiem veikaliem Tirgus laukumā un līdz pat mūža beigām bija desmit ietekmīgāko pilsētnieku skaitā.
Mazas pilsētas tirgotāja liktenis
19.gadsimtā bija gandrīz nepārtraukta ceļošana tuvos un tālos virzienos, lai
saņemtu un piegādātu preci, slēgtu darījumus un izlūkotu tirgus konjunktūru.
Atšķirībā no mūsdienām, tolaik ne tikai Vidzemē, bet arī nekur Eiropā, nebija
iespējas, ierodoties svešā vietā, ātri tikt pie vajadzīgajiem sadzīves sīkumiem
un pat pārtikas. Visu īpaši nepieciešamo nācās vadāt līdz. Lai atbilstu šai
vajadzībai, 18.gadsimtā Anglijā izgudroja tā saucamās tūristu jeb Eiropas
apceļotāju lādes. Zem to vienkāršās ārienes slēpās sarežģīta konstrukcija ar
vairākiem līmeņiem un neskaitāmiem nodalījumiem, kur varēja novietot un ātri
atrast visu, sākot no zālēm līdz pašaizsardzības pistolei. Lādes parasti
vadāja, piesprādzētas ceļotāja karietes aizmugurē.
Kāpēc šī lāde ir tik svarīga Limbažiem? Tā ataino veselu laikmetu, kad novada labklājību un Limbažu pilsētas atpazīstamību Vidzemē veidoja aizrautīga un, kā par savu, tā kopienas labumu domājošu maziņu, bet ņipru, ''biznesa haizivju'' grupa. Kopā ar Eka kunga divzirgu ratiem viņa mantu lāde kratījās pa visiem Limbažu apkārtnes ceļiem un pavisam noteikti pabija arī Valmierā, Cēsīs, Rīgā un ne tikai tur. Tā glabāja preču paraugus un lietišķas vēstules, redzēja kā veiksmes tā zaudējumus un bija kopā ar saimnieku līdz mūža galam, kad acīmredzot nonāca aizmirstībā. Ja godājam nopelnus guvušus limbažniekus, nekādi nevar aizmirst Moricu Eku un viņa ceļojuma lādes lepno saukli plašajai pasaulei, ka arī senā Lemsal pilsēta pelnījusi savu cieņas vietu zem saules.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks