Lietas būtība - 3. Atzinības raksts par slīcēju glābšanu. LžNM 15082
1931.gada 23.augustā agri no rīta, ap 20 kilometru no Ainažiem, pie Latvijas - Igaunijas jūras robežas vētrā apgāzās malkas burinieks ''Mihails'' ar septiņu cilvēku komandu. Nakts laikā kuģis bija aizdzīts no Ķirbižu krasta, kur uzņēma malkas kravu. Tikai laimīgas nejaušības un apķērības dēļ kuģinieki bija spējuši paglābties uz steigā no kajītes jumta pagatavota plosta. Otra laimīgā nejaušība bija Sergejevu ģimenes, tai skaitā Jēkaba Sergejeva, lēmums izbraukt vēl bangojošajā jūrā ar motorlaivu, lai piedalītos glābšanas darbos. Kā cietušie tā glābēji bija pietiekami pieredzējuši un jau izjukt sākušais plosts un laiva satikās ap 10 kilometru no Salacgrīvas. Bojā gājušo nebija un izbailes pārcietušie kuģotāju radinieki varēja atvilkt elpu. Glābšanas pasākums, kas būtu cienīgs atrasties dēku romānos, diemžēl tika ātri aizmirsts citu aktuālu notikumu dēļ. Atzinības raksts tādējādi ir izsniegts par varoņdarbu, kas stāv pāri vairumam slīcēju glābšanas gadījumu un būtu cienīgs tikt ierakstīts starp izcilākajiem Pirmās Republikas laika cilvēka drosmes parādīšanas piemēriem.
Parasti dokumenti ir personiski akli. Mēs uzzinām, ka tāds un tāds ir veicis kādu sabiedrisku funkciju, pircis un pārdevis, parakstījies norādītajā vietā. Bet pats cilvēks, viņa iekšējā pasaule, attieksme pret labo un ļauno un ļaudīm ap viņu, paliek nezināma. Šeit viena papīra lapa it kā paver logu un mūsu priekšā nostājas vīrs, kurš bija gatavs riskēt ar dzīvību, lai glābtu nelaimē nonākušos. Tāda bija viņa pārliecība laikmetā, kad daudzas šodien par dāvātām uzskatītas ērtības nebija pieejamas un katrs izdzīvoja paša spēkiem. Jēkabs Sergejevs bija izcils cilvēks un sava novada varonis. Laikam jau tādēļ viņš kopā ar ģimeni kļuva par dadzi acī tiem, kas 1949.gadā gadā gatavoja laucinieku sadzīšanu kolhozos un 25.martā tika deportēts uz Tomskas apgabalu, atgriežoties dzimtenē tikai pēc septiņiem gadiem.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks