Limbažu liktie barikāžu pamati
Veroties no Rīgas apkārt Latvijai ar moderni globalizētu skatienu, Vidzemes pusē aiz Siguldas vispirms pamana Cēsis un Valmieru, un tālāk skatiens virzās uz Alūksnes pusi. Limbaži ar visu novadu paliek augsto vērotāju acu kreisajos kaktiņos un, liekot kopā Baltijas ainavu, nereti izrādās, ka, šai runu un rakstu aizspogulijā, aiz Saulkrastiem vairs nav redzama ne zeme, ne tās iedzīvotāji. Dažādām par Vidzemes piejūru teiktām blēņām, izdomājumiem un nevērībām, kas nākušas no pašu tautas rakstniekiem, varētu veltīt biezu grāmatu. Tikai pasakās tas trešais tēva dēls vienmēr saņem pelnīto balvu, īstenībā vienmēr izrādās, ka divi pirmie prot pārāk labi un skaļi runāt, lai kas tāds notiktu. Bet teiksmām un dzīvei kopīgs tas, ka tikai darītājs var ko panākt un pārmainīt un, lai kas tiktu stāstīts vēlāk, tieši viņš ir tas pamatu licējs.
Esam jau mazliet rakstījuši par Limbažu novada ieguldījumu neatkarības dibināšanas lietā. Toreiz, pirmos pāris gadus pēc 18.novembra, jaunajai republikai bija vajadzīgi nevis runu turētāji, jo lietas būtība jau bija pateikta, bet karavīri, pārtika un stabilas valsts saimniecībai vajadzīgās lietas un materiāli, ko sākumā varēja dot vienīgi Valmieras, Cēsu un Valkas apriņķu ļaudis. Šī Vidzemes daļa, ar Limbažu novadu kā ja ne pirmo, tad vismaz ne pēdējo tautas darbā, tad arī kļuva par to stūrakmeņu virkni, uz kuras sāka būvēties Latvijas Republikas jaunceltne. Kad visā zemē iestājās miers, Limbažu un pārējo vidzemnieku milzu upuri piemirsa un Rīgas presē atsākās vecās runas par nomali, reņģēm un provinci.
Taču novadam, no ārpus lielajiem ceļiem stāvošajiem Limbažiem līdz no kaimiņiem ar mīļu lūgšanu atgūtajiem Ainažiem, bija kāda priekšrocība - vismaz tikpat daudz prātīgu un darbīgu saimnieku un meistaru, kā krietni bagātākos apvidos, un apņēmība mainīties uz augšu, jo pēc kara zaudējumiem zemāk vairs nebija kur krist. Ulmaņlaiku uzplaukums novadā bija tikpat daudz jaunā dzelzceļa, kā neparasti prasmīgas saimniekošanas rezultāts pašvaldībās, kas nereti bija stipri trūcīgas savos līdzekļos. Trīsdesmitajos gados vēl nebija zināms, ka drīz novadu vajadzēs atjaunot vēlreiz - pēc otra lielā kara, jau bez daudziem labākajiem un strādīgākajiem ļaudīm, svešas varas uzraudzībā. Lai to paveiktu, bija vajadzīgi gandrīz četri gadu desmiti, bet ap 1985.gadu Limbažu rajons izskatījās tik eiropeisks, cik to varēja panākt zem PSRS firmas zīmes. Cilvēki, kas to panāca ar savu darbu, pelnījuši novadnieku pateicību un aizmirsti netiks.
Par 1991.gada Barikāžu dienām
runāts daudz. Ik gadu liekas, ka viss svarīgākais jau pateikts, bet atkal un
atkal nāk klāt kas nepamanīts, jau trīsdesmit gadus iepriekš klusēts un
pārdomāts, kas protams nemaina kopainu, bet palīdz vēlreiz atcerēties šos
laikus paaudzēm, kas dzīvoja tām cauri. Te nu mēs nonākam pie šī raksta sāls.
Tāpat, ka Limbažu novads glāba un dibināja 18.novembra republiku 1918 -
1920.gadā, pēc septiņdesmit gadiem Limbažu rajons glāba un pabalstīja atjaunoto
neatkarīgo Latviju. Atšķirība bija tur, ka šoreiz nodevas un klaušas dzimtenes
labā netika uzspiestas un limbažnieki varēja atteikties no brīva prāta un
neiejaukties Rīgas notikumos. 1991.gadā nestais barikāžu upuris Limbažu novadā
stāv blakus kā līdzvērtīgs visam mūsu pusē Atbrīvošanas kara laikā paveiktajam,
jo bija pilnīgi brīvprātīgs. Veiksmīgs Barikāžu iznākums bija iespējams tikai
saliekot kopā visu to dalībnieku pūliņus un, kaut nav mums lemts to zināt, bet
bez limbažnieku dalības svarīgākajās Barikāžu pasākumu vietās, tā lieta
visticamāk noritētu grūtāk un nedrošāk. Bez lietišķiem ļaudīm, kas organizēja
Limbažu novada dalību Barikādēs, bez aizrautīgiem entuziastiem, kas piekrita
viņiem sekot, lielā 1991.gada neatkarības atgūšanas vēstures garā rakstītā
grāmata būtu par vismaz pāris lappusēm nabagāka. Lūk tāpēc mums pienākas
pieminēt un godāt viņus šajā un turpmākajās gadadienās.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks