Astoņu kapeiku dēļ
Atskatoties uz padomju laika pagātni, jau krietni sen ir pieņemts par pašsaprotamu uzskats, ka komunistu režīms apspieda iedzīvotājus tikai ar lielām un bargām metodēm - arestējot, piedēvējot garīgu slimību, aizliedzot izglītību vai darba izvēli utt. Patiesība, kā to zina visi toreiz dzīvojušie, ir mazliet sarežģītāka un tāda viņa bijusi pie jebkuras svešu kungu varas latvju zemē. Varēja gadīties, ka pat gadu desmitu laikā neiznāca sastapt nevienu dienesta pienākumus pildošu ''čekistu''. Važas, kas vaņģoja tautu, pa laikam nebija pat jūtamas, bet pietika kļūdīties tikai vienreiz, lai saprastu, kādā valstī tu dzīvo...
Filca fabrika 20.gs. 50.tajos gados
Biedriskā tiesāšanās
Komunisma jeb, drīzāk jāsaka, boļševisma klasiķu darbus Padomju Savienībā no brīva prāta neviens nelasīja. Lai paskaidrotu padomju varas būtību pat neapķērīgākajiem PSRS pavalstniekiem, tika izmantota nevis Marksa - Ļeņina mācība, bet fantāzijas par gaidāmo gaišo nākotni, ko bija sacerējuši dažādi kreisu uzskatu rakstnieki Rietumeiropā un ASV. Viena no populārākajām šo sapņotāju idejām bija cilvēces apvienošana kopīgā Darba armijā, kur katrs pildīs savu pienākumu, bet saņems vienādu algu un baudīs sabiedriskā stāvokļa vienlīdzību. Tāpēc nav brīnums, ka, jau drīz pēc 1917.gada boļševiku revolūcijas, jukas pārdzīvojušo Krievijas rūpnīcu strādniekiem sāka uzticēt pašiem pārvaldīt savas darba vietas. Strādniekiem, kā vienota kolektīva brāļiem un biedriem, bija arī jāseko līdz tiem saviem kolēģiem, kas mēģināja novirzīties no gaišās nākotnes ceļa, slinkojot un izdarot zādzības. Tā pirms nu jau vairāk nekā simts gadiem pasaulē nāca boļševistiskās tiesību zinātnes brīnums ar nosaukumu biedru tiesa. Kas tā biedru tiesa tāda ir, neviens īsti nespēja paskaidrot līdz pat PSRS sabrukumam. Par tiesu šo ierīcību tā arī neatzina pat pēdējā, 1977.gada PSRS konstitūcija. Biedrība un brālība no savu darba kolēģu izsekošanas un apsūdzēšanas arī nevarēja rasties. Pēc ilgas domāšanas padomju bloka tiesību zinātnieki 70-jos gados izlēma, ka biedru tiesas noder sīko pārkāpumu novēršanai, pirms noticis kas ļaunāks. Taču tā bija augsta teorija, bet praktiskais biedru tiesu pastāvēšanas iemesls izrādījās pavisam vienkāršs. Jau ap 1930.gadu boļševiki uz bēdīgas pieredzes pārliecinājās, ka ''tautas ienaidnieku'' tiesāšana ir reti darbietilpīga un vienkāršās tautas iebiedēšanai ierēdņu nepietiks. Tāpēc bija nolemts ļaut padomju pilsoņiem vienkāršās lietās uzraudzīt sevi pašiem.
Tā kā nebija skaidrs pats biedru tiesas jēdziens, nav iespējams pateikt, kā tā reāli tika ieviesta līdz pat 1961.gadam, kad pēc Hruščova rīkojumu šīs ierīcības saņēma pirmo precīzo nolikumu. Ja bija iespējams, biedru tiesu varēja veidot katrā darba kolektīvā ar 25 (pēc 1977.gada - 50) strādniekiem un tiesai bija jāsastāv no pieciem locekļiem, priekšsēdētāju un sekretāru ieskaitot. Pati miglainākā lieta bija tiesas dibināšana un locekļu ievēlēšana, jo to bija likts darīt atbilstoši darbaļaužu šķiriskajai iedvesmai. Taču kaut kā nu gadījās, ka nekādu grūtību šai lietā parasti nebija. Otrs lielais jautājums protams bija tiesas pilnvaras. No ārpuses viss izskatījās vienkārši - kā ražošanas kolektīvu sastāvdaļas, biedru tiesas kārtoja tikai savu uzņēmumu darbinieku lietas. Tām bija atļauts apspriest tā saucamos sīkos noziegumus ar zaudējumiem līdz 50 rubļiem, darba disciplīnas pārkāpumus un padomju pilsonim nepiedienīgu rupju uzvešanos. Par pēdējo jāpiebilst, ka, īpaši sešdesmitajos gados, kad trakoja komunisma celšanas kampaņa, prasība pēc godīga dzīvesveida pārsniedza visas saprāta robežas. Mazs piemērs no tā laika - kādā laukstrādnieku dzīvojamajā mājā ne pārāk tālu no Limbažiem telefons bija ievilkts tikai vienā dzīvoklī. Tā iemītniekam bija gadījusies pļāpīga kaimiņiene, kas visu laiku nāca pie viņa, lai zvanītu draudzenēm. Kādā nelaimīgā reizē, kad dzīvokļa saimnieks bija mazliet ''iebaudījis'' un aizmidzis, kaimiņiene ienāca pa vaļā palikušajām durvīm un sāka runāties. Gulētājs palika nikns un pārtrauca zvanīšanu ar vārdiem, ko cenšas nedrukāt pat šodien. Par tādu komunistiskās morāles pārkāpumu viņš saņēma biedru tiesas rājienu. Vēl spēcīgāks par rājienu bija tikai tā saucamais sabiedriskais nopēlums - citi pārmācības līdzekļi šīm strādnieku tiesām doti nebija.
Stāsts par kādu iznešanu
1977. gadā, kad Latvijas PSR tika apstiprināts pēdējais no biedru tiesu nolikumiem, Limbažu rajonā bija 43 biedru tiesas. To pastāvēšanas galvenais uzdevums atkal bija paspējis mainīties, atgriežoties pie Staļina laikos uzliktajiem pienākumiem. Sākot no sešdesmito gadu beigām padomju valsts aizvien pieaugošā mērogā vairs nespēja apgādāt iedzīvotājus ar pamata patēriņa precēm. Tādēļ Hruščova ''komunisma celšanas'' apmātība ar to pavadošo cīņu par proletāriskās morāles ievērošanu tika ātri aizmirsta, tiklīdz sākās saimnieciskas grūtības. Biedru tiesām atkal nācās apkarot to pašu sociālisma nelaimi, kas tā bija biedējusi Staļina ierēdņus - ''tautas mantas'' piesavināšanos. Padomju plānveida ekonomika noteica daudzu miljonu preču un produktu izlaišanas apjomus un neizbēgami un bieži kļūdījās. 1978.gadā viena šāda kļūda noveda pie īslaicīgām cukura piegādes problēmām ar sekojošu iepirkšanās ažiotāžu un milzu rindām pie pārtikas veikaliem. Nedrošība par to, vai būs iespējams veikt pat vienkāršākos pirkumus, noveda pie paraduma ''iznest'' no darba vietas tur ražotu mantu vai izejvielu un apmainīt to pret citu noderīgu lietu vai vismaz pārdot un papildināt ģimenes budžetu. Tā laika preses publikācijas skaidri norāda, ka par svarīgākajām biedru tiesām Limbažu rajonā tika uzskatītas divas - Salacgrīvas konservu rūpnīcā un Limbažu filca fabrikā, kur ražoja valstij un armijai noderīgu stratēģiskas nozīmes produkciju. Jāatgādina arī par kādu sešdesmitajos gados latviešu valodā uz laiku ievazātu vārdu, ko gadus trīsdesmit lietoja gandrīz katrs pieaugušais latvietis - ''prohodnaja''. Ar šo cara laika meža izstrādes terminu tika apzīmēta caurlaides telpa pie ieejas ražošanas objektā, ko uzturēja, lai nepieļautu neparedzētus produkcijas zudumus.
1978.gada 11.februārī kādai ''Limbažu filca'' strādniecei, nākot laukā no fabrikas ap pusdienas pārtraukuma laiku, nopietni nepaveicās. Tieši todien filca fabrikas '' prohodnajā'' tā saucamā ārpusresoru apsardzes daļa bija organizējusi pārbaudi ar nolūku atklāt produkcijas zādzības. Pārmeklēšanas laikā izrādījās, ka iepriekš minētā strādniece bija mēģinājusi iznest no fabrikas teritorijas 450 gramus trikotāžas atgriezumu, ko, pēc pašas vārdiem, paredzēja izmantot cimdu adīšanai. Pēc pārmeklēšanas akta sastādīšanas sāka griezties smagie padomju iekšlietu mašīnas zobrati un, atbilstoši Krievijas impērijas tradīcijām, ''guberņa sāka rakstīt''. Akts par strādnieces grēkā krišanu ceļoja uz Cēsīm, kur atradās visus reģiona tautsaimniecības objektu sargus komandējošā ārpusresoru apsardzes daļa. No Cēsīm atpakaļ uz Limbažiem atgriezās jau divas dienesta vēstules - Limbažu rajona prokuroram un ''Limbažu filca'' direktoram, ar norādījumu izskatīt lietu biedru tiesā. 27.februārī tiesa sanāca. Lai gan noteikumos bija paredzēts, ka biedru tiesai būtu jāsastāv no pieciem locekļiem, piedalījās tikai trīs - sēdes vadītājs, viens tiesas loceklis un sekretāre. Jāatzīst, ka attiecīgais tiesas lēmums ir visai interesanta lasāmviela, jo īstas tiesas un parastas ražošanas sapulces runas veids tiek lietots pamīšus, pat juku jukām. No lēmuma kļūst skaidrs, ka nelaimīgo 450 gramu atgriezumu atdošana fabrikai bija prasījusi vēl viena dokumenta - ieņēmumu ordera, sastādīšanu. Kā sodu apsūdzētā strādniece saņēma sabiedrisko nopēlumu un filca fabrikas direktors varēja ziņot abām uzraugošajām iestādēm par lietas atrisinājumu. Šis noslēguma ziņojums ir traģikomisks ar to, ka direktors, pretēji nerakstītiem noteikumiem, turpina titulēt sodīto strādnieci par biedreni, nevis pilsoni vai tikai pēc uzvārda.
Būt nopeltam
Cik tad vērts bija šis tracis, kas noslēdzās un nogūla aizmirstībā 1978.gada martā, iepriekš liekot gandrīz mēnesi darboties ap ducim darbinieku un pilnvaroto personu no trim dažādām iestādēm - Limbažu rajona prokuratūras, ārpusresoru apsardzes Cēsu nodaļas un Limbažu filca fabrikas. Dokumentos rakstīts melns uz balta - 450 grami trikotāžas atgriezumu, ko vispirms oficiāli konfiscēja un pēc tam ne mazāk oficiāli atdeva fabrikas noliktavai, no padomju valsts viedokļa bija vērti astoņas kapeikas. Skaidrības labad - no tiem pašiem dokumentiem mēs zinām, ka apsūdzētā strādniece pelnīja 130 rubļus mēnesī. Algas rūpnīcās turpināja pieaugt un 150 - 200 rubļu mēnesī, vai pat vairāk par īpaši kvalificētu darbu, 1978.gadā vairs nebija nekāds brīnums. Par astoņām kapeikām varēja nopirkt bulciņu (maizes klaipam nepietika) vai divas biļetes Rīgas trolejbusā. Padomju iekšlietu struktūru novilktā robeža starp sīku un nopietnu zādzību bija zaudējumi 50 rubļu apmērā. Sīkās zādzības, ja vien cietušais nebija no nomenklatūras vai citādi ievērojama persona, milicija izmeklēja vien propagandas detektīvromānu un filmu fantāzijās. Astoņu kapeiku dēļ kāda cilvēka vārds tika izvazāts pa iestādēm, nolemts tiesāšanai un, pats ļaunākais, publiski izziņots ne tikai rūpnīcas ''sienasavīzē'' vai kādā citā ziņu dēlī, bet, iespējams, izsludināts arī vietējā avīzē. Katrs limbažnieks pats var spriest par atšķirību starp šodienas liberālo kapitālismu un 1978.gada totalitāro sociālismu. Grūti pateikt, kā tādas sīkas piesavināšanās fakts tiktu risināts tagad katrā konkrētajā darbavietā. Taču skaidrs ir viens - publiska teātra, kur cilvēku nopeltu par nepakļaušanos kādas Darba armijas reglamentam, nebūtu pavisam noteikti.
Kādēļ tad padomju režīms tik cītīgi uzturēja un veicināja pietiekami sarežģīto biedru tiesu sistēmu, ja Staļina un Hruščova laiki bija pagājuši un likumi, kas sprieda gadiem ilgus cietumsodus par paņemtu sauju kolhoza graudu, sen atcelti. Kādēļ tika tērēts darba laiks, kas bija nauda arī sociālismā, lai cīnītos ar nesalīdzināmi mazākiem zaudējumiem. Tikai viena iemesla dēļ - lai panāktu pārlieku darbīgu un patstāvīgu cilvēku paklausību. Personai, kas bija samierinājusies ar vietu dzīvē un neko vairāk neprasīja, biedru tiesas sabiedriskais nopēlums, ko nereti piesprieda par nopietnākiem darba pienākumu pārkāpumiem, faktiski nenozīmēja neko. 1981.gadā Latviju pārlidoja tolaik izcilākā humorista Žaņa Ezīša dzēlīgs feļetons, kur tika citēta acīmredzami pie kāda no kolhozu kultūras namiem reiz izlikta afiša - ''Šovakar biedru tiesa Pētersonam. Pēc Pētersona notiesāšanas - dejas''. Jau toreiz tauta lielā mērā bija pārstājusi ņemt biedru tiesas nopietni un tāpēc tās šodien izgaisušas no atmiņas. Taču cilvēkam, kas domāja par vienalga kādu dzīves apstākļu maiņu, citu darba vietu, labas izglītības iegūšanu un citām karjeras lietām, šķietami bezjēdzīgais sabiedriskais nopēlums bija drauds nākotnes plāniem, jo valsts, kuras rokās bija visi ceļi un gandrīz visas izvēles, varēja pēkšņi izmantot to kā ieganstu sapņu sagraušanai. Otra, un Latvijas apstākļos daudz tālejošāka, nelaime bija simtu un varbūt pat tūkstošu cilvēku piejaucēšana boļševisma mazajiem grēciņiem. Katram, kas baidījās pateikt ko kritisku par mazāko no priekšniekiem un varas vīriem, pēkšņi ļāva spēlēt to, kas ģeniālajā Žana Renuāra 1937 gada filmā nosaukts par Lielo ilūziju jeb neesošas varas apziņu. Krievu sādžu senais paradums apsaukāt garām braucošos, 20.gadsimta PSRS pārtapa par ''mazā darba cilvēka'' viltus pilnvaru aizstāt Likumu un spriest šķietami īstu tiesu svešiem ļaudīm. Kā izskatās, pirms 50 gadiem tas pamodināja dažos tautiešos nevaldāmu paradumu ''lasīt morāli'', ko viņu pēctečiem nu jau būtu laiks atmest līdz ar pārējo padomju ''mantojumu''.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks