Ielūzušais autobuss
Neatkarīgas latviešu valsts izveidošana sākotnēji nedeva Limbažiem jūtamas saimnieciskas priekšrocības. Valsts bija jauna, taču novada ģeogrāfija un zemes reljefs palika tie paši kā jau gadu tūkstošus pēc pēdējā ledus laikmeta. Limbažu iedzīvotājiem un visam, ko viņi ražoja un tirgoja, bija grūti aizkļūt pat līdz tuvākajām Vidzemes pilsētām. Tāpat kā senču laikos, arī 1920.gadu sākumā pamata transporta līdzeklis starp Limbažiem un ārpasauli bija zirgu vilkti kravas vai pasta rati un, lai sasniegtu tuvākos dzelzceļus, bija jādodas uz Valmieras - Ainažu šaursliežu līnijas Ozolu staciju vai Inčukalnu. Pa kara laikā izpostītajiem un joprojām reti kur pienācīgi atjaunotajiem zemes ceļiem un pat galvenajām šosejām zirgu pajūgs reti kad veica vairāk kā desmit kilometrus stundā, pie tam braucēji nekad nevarēja būt droši, ka nenotiks avārija. Neveiksmīgā apstākļu sakritība padarīja Limbažus par vienu no nomaļākajām Latvijas republikas pilsētām no praktiskās sasniedzamības viedokļa. Limbažu izaugsme apstājās un pilsētā nebija iespējams atrast darbu un iztiku vairāk kā nepilniem trim tūkstošiem iedzīvotāju. Jebkurš lietišķs ceļojums uz galvaspilsētu vai apriņķa iestādēm Valmierā izvērsās par vairākas dienas ilgu pasākumu. Taču tobrīd nekas vēl neliecināja, ka, līdz, drīzāk iecerētā nevis reāli projektētā, Limbažu dzelzceļa izbūvēšanas brīdim, būs iespējams kaut nedaudz pārvarēt šīs grūtības.
Pirmos autobusus Latvijā sāka ievest 1923.gadā, acīmredzami
paredzot tos izmantot Rīgas tuvākajā apkārtnē. Taču Limbažu novada transporta
problēma bija samilzusi tiktāl, ka jau nākamā, 1924.gada pavasarī virkne
Limbažu un Rīgas uzņēmēju sāka pašu spēkiem ierīkot autobusu līnijas uz četriem
no Limbažiem izejošajiem ceļiem. Lai sāktu nodarboties ar pasažieru
pārvadāšanu, bija vajadzīgi daži tūkstoši latu sākuma kapitāla autobusa iegādei
un maksājumam par Satiksmes ministrijas parasti uz gadu izsniegtu atļauju jeb
koncesiju. Šāda summa, strādnieka trīs gadu darba algas apmērā, bija samērā
viegli pieejama arī Limbažos, ja vien pēc firmas īpašnieka goda tīkojošam
šoferim - mehāniķim izdevās rast kopīgu valodu ar pietiekami turīgu aizdevēju.
Tā uz nākamajiem desmit gadiem Limbažu novadā iestājās pavisam dīvaini
''autobusu laiki''. Par iespēju dažās stundās aizkļūt līdz Rīgai turīgi
limbažnieki bija gatavi maksāt sešus-septiņus latus, ar ko tolaik pietika
istabas īrei uz mēnesi. Veiksmes gadījumā iespējami lēti pirktais autobuss,
kurā varēja ietilpināt 15 - 20 pasažierus, atpelnīja izdevumus trīs gados.
Taču, lai to panāktu, šoferiem nācās ignorēt drošības noteikumus, mainīt
maršrutu sliktos laika apstākļos un nereti veikt sīkus remontus ceļā. Nav
brīnums, ka katru gadu vairākas reizes notika Limbažu reisu avārijas ar
cietušajiem un ievainotajiem.
Agrā svētdienas rītā, 1928.gada 29.janvārī, firmas ''Autosatiksme'' ''Fiat''
markas autobuss ar 12 pasažieriem izbrauca no Limbažiem uz Rīgu. Lai ātrāk
nokļūtu galā, šoferis izvēlējās nogriezties uz ziemas ragavu ceļa, kas bija
iebraukts gar Lielezera krastu uz piesalušā ledus, kaut arī dienu iepriekš kāds
braucējs jau bija tur nelaimīgi ielūzis. Tikko izbraucis uz ledus, autobuss
iegāzās ezerā, par laimi, vietā, kur bija pietiekami sekls. Lielākā daļa
pasažieru tika cauri ar zilumiem, kas galvenokārt bija gūti grūstoties un
rāpjoties laukā. Par nelaimi, priekšējās vietas bija aizņēmuši vidusskolas
direktors Reimanis un viņa kundze, kas avārijas brīdī tika triekti pret starpsienu,
gūstot nepatīkamus sejas ievainojumus, tai skaitā no plīstošajiem stikliem.
Autobuss, kam bija pārlauzta priekšējā ass, ar daudzu talcinieku piepūli tika
izvilkts no ezera jau tai pašā dienā. Firma ''Autosatiksme'' bija salīdzinoši
liels un solīds Rīgas uzņēmums un pēc dažām stundām aizsūtīja uz Limbažiem
rezerves autobusu, kas citiem pārvadātājiem nebūtu pa spēkam. Citos apstākļos
šī ziņa varbūt kļūtu par sensāciju, taču autobusu avārijas ar cietušajiem
atgadījās pārlieku bieži un visas Latvijas vadošās avīzes publicēja to
galvenokārt tāpēc, ka negadījums izcēlās uz ezera ledus. Lasītājiem netika
paskaidrots, ka autobuss nenoslīka, bet tikai ielūza seklumā.
Juris Pavlovičs,
Limbažu muzeja vēsturnieks