Limbaži, 1940.gada 27.jūnijs - demokrātijas mācību stunda
Latviešu tautas lēmumam doties uz barikādēm 1991.gada janvārī bija savi pirmsākumi. Katrā novadā un pilsētā tie varēja būt atšķirīgi, taču savā kopumā balstījās uz Pirmās un Otrās atmodas laika tautas gara kustības un praktiskās darbības pieredzi. Atskatoties uz Barikāžu gadadienu ir vērts padomāt par kādu, diemžēl, pārāk ilgi aizmirstu notikumu, ko ar pilnām tiesībām var dēvēt par Limbažu demokrātiskās pieredzes paraugstundu.
Kā tas ik pa brīdim gadās lielās vēstures plūdumā, arī 1940.gada jūnijā tikko Rīgā varu pārņēmušais padomju režīms par Limbažiem vienkārši aizmirsa. Valmierā, savukārt, jaunā apriņķa vara kārtoja vecus rēķinus. Tad nu iznāca tā, ka veselas sešas dienas, no 21. līdz 26.jūnijam, kamēr ar Kremļa pavēli ieceltā Kirhenšteina valdība grāva un pārveidoja Ulmaņa atstāto mantojumu, Limbažos turpinājās ierastā dzīves kārtība. Tikai 27.jūnijā Limbažu pašvaldība sāka pildīt pēkšņi saņemtu rīkojumu par tautas manifestācijas organizēšanu jaunā režīma atbalstam. Atskatoties pagātnē, rodas iespaids, ka kāds no atbildīgajiem Rīgas biedru kungiem pēkšņi bija pamanījis, ka pasākumu sarakstā iztrūkst ķeksītis pie Limbažiem un devis vadošu norādījumu. Situācijas traģiskais komisms bija tai anekdotes cienīgajā faktā, ka, dodot pavēli rīkot politisku mītiņu, neviens nebija parūpējies par padomju totalitārisma apstākļos obligāto uzraudzību un nebija nosūtījis uz Limbažiem profesionālus komunistu aģitatorus. Tādējādi Limbažu pilsētas pašvaldībai ar Rūdolfu Eglīti priekšgalā izrādījās dota pilnīga rīcības brīvība manifestācijas organizēšanas lietā. Kā rāda turpmākā notikumu gaita, Eglītis ķērās pie darba ar veiksmīgam uzņēmējam un amatpersonai pienācīgu prasmi un labam politiķim piedienīgu kompromisa mākslu.
1940.gada 27.jūnija vakarā Baumaņu Kārļa laukumā tika sapulcināti gājiena dalībnieki, kas, pirmo reizi kopš 1934.gada 15.maija, pārstāvēja arī iepriekš aizliegtās kreisās, galvenokārt sociāldemokrātu biedrības un organizācijas. Pirms gājiena sākuma klātesošie izklausīja īsu pilsētas galvas Eglīša uzrunu, kas pēc būtības bija lojalitātes apliecinājums Latvijas republikas valdībai un pēc ievirzes atgādināja tobrīd visiem vēl prātā stāvošo Ulmaņa 17.jūnija runu par palikšanu savās vietā. Pēc tam gājiens, kam bija pievienojies arī krietns skaits ieinteresētu pilsētnieku, devās uz pilsētas parka estrādi, kur notika pati manifestācija. To ar otru uzrunu arī atklāja Eglītis, paziņojot tautai, ka viņi tagad dzīvo jaunā laikmetā, citiem vārdiem - Ulmaņlaiki ir beigušies un varu pārņems pavisam citi cilvēki. Pilsētas galva īpaši uzsvēra visu pilsoņu pienākumu rīkoties tikai likumu ietvarā un nepieļaut privāta rakstura patvaļu. Vairāk Eglītim nebija ko teikt un tāpēc, atbilstoši rīkojumam no Rīgas, tika nolasīta Kirhenšteina valdības 21.jūnija deklarācija, no kuras varēja saprast vien to, ka Ulmanis nebija pietiekami mīlējis PSRS, toties Kirhenšteina komandai šai lietā viss kārtībā. Mīļā miera labad sapulce uzsauca trīs urravas Padomju Savienībai un tikpat - jaunajai valdībai.
Mūsdienu lasītājam var likties dīvaini avīžu atskaitē pieminētie sarkanie karogi un lozungi, ko nesa gājiena priekšgalā. To skaitu ''Limbažu Vēstneša'' korespondents bija ievērojami pārspīlējis, jo karogu tik tikko pietika sekojošai estrādes dekorēšanai. Lieta tāda, ka tie bija nevis komunistu, bet Limbažu sociāldemokrātu karogi, ko partijas biedri pirms 1934.gada brīvi lietoja savos mītiņos un 1.maija gājienos. Īstu komunistu 27.jūnija mītiņā nebija, ko spilgti apliecina sekojušais Limbažu skrodera Pētera Zaķa ''viena aktiera teātris''. Ciktāl noprotams, skroderis Zaķis īsi pirms tam bija nonācis apcietinājumā, no kura izkļuva līdz ar ienākušo padomju tanku atnesto amnestiju. Padomju režīms to vēlāk par nopelnu neatzina, tāpēc var šaubīties, vai ''sēdēšana'' bija notikusi īsti politisku iemeslu dēļ. Tā vai citādi, 27.jūnijā Zaķis bija tikko atgriezies Limbažos un, lieki netērējot laiku, pasludināja sevi par iepriekšējā režīma upuri un komunistu partijas pilnvarotu pārstāvi. Ar šādiem sev piešķirtiem ''uzplečiem'' Pēteris Zaķis pieprasīja runasvīra tiesības tūlīt pēc Rūdolfa Eglīša. Sekoja juceklīgi ''vārdu salāti'', no vecu avīzes ''Cīņa'' numuru aģitācijas rakstiem, kuros jēgu nespēja saskatīt pat Zaķim labvēlīgais avīzes korespondents. Runas beigās klātesošajiem bija skaidrs, ka neko konkrētu biedrs Zaķis pateikt nevar. Patiesais pilnvarotais komunistu ziņnesis pa to laiku klusi sēdēja stūrī, lai tikai jau manifestācijas beigās paziņotu, ka komunistu partijas nodaļu pilsētā atvērs trīs dienas vēlāk, 30.jūnijā, kad arī sāksies atbalstītāju reģistrācija.
Īstais šīs sapulces pārsteigums notika jau tuvāk noslēgumam, kad noskaidrojās, ka par manifestācijas galveno runasvīru un formālo sapulces vadītāju sanākusī Limbažu tauta izraudzījusies savu kādreizējo populārāko politiķi un pilsētas galvu no 1918. līdz 1934. gadam advokātu Gastonu Prangi. Par iemeslu te bija ne tikai popularitāte, bet arī Pranges politiskie uzskati - tuvāk 1934.gadam viņš bija pakāpeniski nosvēries kreisās politikas virzienā un cieši sadarbojās ar sociāldemokrātiem, par ko baudīja ''ulmaniešu'' nelabvēlību. Prange apsveica klātesošos ar, viņaprāt, autoritārisma krišanu un izteica cerību, ka Augusts Kirhenšteins pieturēsies pie tiem pašiem kreisajiem uzskatiem, kā savas darbības laikā Limbažos 1905.gadā. Aicinot sapulci nosūtīt apsveikuma telegrammu Kirhenšteinam, Prange pēc būtības deklarēja savu gatavību kļūt par līderi kreiso politisko darbinieku koalīcijai, kas nomainītu pilsētas pašvaldībā Ulmaņa režīma ieceltās amatpersonas. Pēc būtības tas nozīmēja viņa vēlēšanos atgriezties politiskajā dzīvē un kandidēt tuvākajās pašvaldību vai par Saeimas vēlēšanās. Vēlreiz īpaši jāatgādina, ka pat pēc sešu gadu pārtraukuma Gastona Pranges autoritāte Limbažos bija tik jūtama, ka pat komunisti 27.jūnijā neuzdrošinājās to kaut mazākā mērā apstrīdēt.
Katra politiskā mītiņa svarīgākā daļa ir pieņemtā rezolūcija un 27.jūnija tautas sapulcei tā ir īpaši zīmīga. Pretēji visiem mūsdienu priekšstatiem par komunistu aģitatoru lomu Baigā gada pirmo dienu pasākumos, rezolūcijas parakstītāju vidū šādu cilvēku nav. Par jaunā režīma pilnvaroto sevi pasludinājušais Zaķis pie parakstīšanas pielaists netika. Rezolūciju apstiprināja triju jau tradicionālo Limbažu politisko spēku pārstāvji. No ''ulmaniešu'' administrācijas puses parakstījās pilsētas galva Eglītis. Sociāldemokrātus pārstāvēja bijušie pilsētas domes ''sarkano'' frakcijas deputāti Kreiers un Sedlenieks. Trešais parakstītājs, Gastons Prange, pateicoties savai autoritātei un talantam atkal bija izvirzīts par Limbažu un limbažnieku līderi ar iedzīvotāju vairākuma atbalstu. Citiem vārdiem, komunistiskas ālēšanās vietā 1940.gada 27.jūnijā Limbažos bija noticis pilnībā likumīgs un demokrātisks process, kur vecās varas amatpersonas izteica gatavību korekti atkāpties un pilsētniekiem labi pazīstami kreisās ievirzes politiķi tikpat korekti apņēmās likumīgu pilnvaru saņemšanas gadījumā šo varu pārņemt. Ja kādu šodien mulsina rezolūcijā izrādītā klanīšanās Padomju Savienības virzienā, nākas norādīt, ka tā nebija limbažnieku iedoma, bet no Rīgas saņemtu norādījumu atkārtošana. Tobrīd Latvijas iedzīvotāju lielais vairākums turpināja maldīgi ticēt, ka Latvija turpinās pastāvēt kā neatkarīga valsts, kam nāksies pieciest PSRS militāro protektorātu. Valstiskuma zaudēšana pagaidām šķita neiespējama.
Jau todien, 27.jūnijā, padomju režīma taisītāji Rīgā un Valmierā, sāka apjaust, ka Limbažos viņiem ir nogājis greizi. Svētdien, 30.jūnijā, manifestācija tika atkārtota vēlreiz, šoreiz kā tikai ''darba tautai'' domāts mītiņš sakarā ar komunistu partijas Limbažu nodaļas dibināšanu. Pirms pasākuma, kura norise pa laikam stipri atgādināja veco laiku kinokomēdiju, lētticīgiem ļaudīm bija iestāstīts, ka visi gribētāji ar darbaļaužu izcelsmi tiks ierakstīti komunistos un dienas beigās ''Limbažu komunistu organizācijā'' jau bija reģistrēti ap 200 biedru, kam nevienam nebija cerību saņemt īsto partijas biedra karti. Limbažu sabiedriskos darbiniekus, kas nebija guvuši jaunā režīma tiešu atbalstu, bija pavēlēts atstumt un aizmirst. Tomēr Rīgā joprojām nebija droši par limbažnieku gatavību piedalīties blēdīgajās 14.-15.jūlija Saeimas vēlēšanās un drīz tika pielietota komunistu vissmagākā ideoloģiskā artilērija. 1940.gada 12.jūlijā tautas manifestāciju ''pārspēlēja'' vēlreiz, šoreiz ar atbilstoši izraudzītiem dalībniekiem, pietiekamu skaitu aģitatoru un pašu ministru prezidentu Kirhenšteinu kā galveno runātāju. Tas ir pats labākais pierādījums, cik nevēlama, latviska un demokrātiska bija izrādījusies 27.jūnija tautas sapulce, ko turpmāk padomju vēstures hronikā tika pavēlēts uzskatīt par vienkāršu masu saietu. 85 gadus vēlāk ir pienācis laiks pārvērtēt, kas todien notika patiesībā un no kurienes cita starpā nāca tā brīvības ideālu sēkla, kam bija lemts uzplaukt 1991.gadā.
Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs