Lielo projektu, cerību un pārsteigumu gads Limbažos
Atkal pienākušas gada beigas un laiks likt priekšā kārtējo 100 gadus senas pagātnes apskatu no Limbažu muzeja. Šoreiz vērtējam 1925.gadu, kad Limbažu tagadne nebija īsti spoža, taču nākotne rādījās tik rožainās krāsās, kā vēl nekad iepriekš vai pēc tam.
1925.gadā uzceltā Limbažu parka estrāde
Saskaitītā pilsēta
1925.gada 10.februārī Latviju pārstaigāja tautas skaitītāji, neatstājot bez ievērības nevienu iedzīvotāju. Pateicoties šim pasākumam, mūsu rīcībā ir dati, kas ļauj redzēt todien laikā sastingušos Limbažus. Pilsētā tolaik bija 3085 iedzīvotāji (1328 vīrieši un 1757 sievietes), 2833, jeb gandrīz 92 procenti no viņiem, latvieši. Pārējās kopienas pārstāvēja 98 ebreji, 72 vācieši, 33 krievi, 13 igauņi, 5 poļi, 3 lietuvieši un 3 baltkrievi. Sešiem limbažniekiem viņu tautība nebija zināma. Cittautiešu skaits pakāpeniski mazinājās. 293 pilsētnieki strādāja rūpniecībā vai amatniecībā, 205 - lauksaimniecībā, 130 - tirdzniecībā, 31 - sakaru un transporta nozarēs, 66 bija mājkalpotāji, 60 - ierēdņi, skolotāji un citu jomu izglītotie speciālisti, 35 nodarbināja pašvaldība. Gandrīz tikpat liels skaits limbažnieku noteiktu arodu uzrādīt nevarēja. Pilsēta tikpat kā nebija mainījusies kopš kara sākuma 1914.gadā. Galvenā problēma bija dzīvokļu trūkums - ne tikai pašos Limbažos, bet arī visā novadā. Vairāk kā trīs tūkstoši limbažnieku mitinājās pilsētā ar 163 koka un 55 mūra namiem, kas, kā steidzās norādīt viesi, parasti nebija remontēti visus pēdējos desmit gadus. Šaurība izrādījās par vēl lielāku nelaimi nekā satiksmes ceļu sliktais stāvoklis. Vēl pirms pāris gadiem, līdz ar karā izklīdušo atgriešanos, Limbažos bija pat 3250 iedzīvotāju, taču tad sākās labākas dzīves meklētāju aizplūšana. Trūka ne tikai dzīvokļu. Amatniekiem nebija kur atvērt vai paplašināt darbnīcu, lauksaimniekiem - līdzekļu, lai uzceltu mājokli kalpiem. Pilsētnieks, kas varēja atļauties apdzīvot trīs istabas, tā laika Limbažos tika uzskatīts par bagātnieku. Tāpēc nav īpaša iemesla ticēt 1925.gada statistikai, kas uzrāda mēneša īres maksu par ''istabu ar ķēķi'' tikai trīs latu apmērā, reāli tā bija divas reizes lielāka, ar noslieci pieaugt, vai arī par trim latiem īrniekam deva tiesības uz ''kaktu''. Pagaidām vienīgā ielu labierīkošana, ko pilsēta varēja atļauties, bija domes 29.augusta lēmums par ieejas kāpņu saīsināšanu līdz 35 centimetriem, atbrīvojot trotuārus no tos bloķējošajiem lieveņiem.
1925.gada 17.martā Valsts prezidents Jānis Čakste parakstīja likumu par Limbažu pilsētas administratīvajām robežām. Līdz ar to feodālā kārtība, pēc kuras Limbaži bija dzīvojuši no to dibināšanas dienas, bija pilnībā likvidēta. Likums noteica skaidras robežas starp pilsētu un Limbažu pagastu, un iekļāva pilsētas teritorijā līdz tam savrupās muižas zemes, ieskaitot Pilsmuižas centru. Precīzākai pilsētas robežu novilkšanai bija atvēlēti trīs gadi, taču vēl pirms parakstīšanas Limbažos sākās runas par iespējām drīz pārņemt no Rīgas tās Pilsmuižas īpašumus. Tās izrādījās pārmērīgas cerības, jo Limbažu finanšu stāvoklis bija stipri nepatīkams. Deklarētais pilsētas budžets bija audzis no 18 tūkstošiem latu 1921.gadā līdz 60 tūkstošiem 1925.gadā, taču daļa paredzēto ienākumu balstījās uz neatgūstamiem parādiem un pašai pilsētai bija nenokārtoti 1918.gada rēķini ar krājaizdevu sabiedrību, kas draudēja ar tiesu darbiem. Kamēr Rīgā prasmīgs strādnieks varēja nopelnīt piecus latus dienā, Limbažos tas saņemtu tikai pusi no šīs summas, citiem vārdiem - nedaudz vairāk par 50 latiem mēnesī. Laba alga sievietei Vidzemes pilsētā bija nedaudz pāri par diviem latiem dienā. Tiesa gan, ja Rīgā tobrīd dienas iztika prasīja ap 90 santīmu, Limbažos, labi padomājot, varēja izgrozīties ar sešdesmit. Kā jau tas parasti notiek, tieši tai brīdī, kad budžetā radās caurumi, runas vīriem ienāca prātā apdraudēt drošāko ienākumu avotu - pilsētas traktierus. Jaunais gads sākās ar aizliegumu turēt krogus tuvāk par 100 metriem no skolām, baznīcām un dažām valsts iestādēm. Mīļā miera labad krodzinieki apmaksāja Limbažu miertiesas pārcelšanos no Tirgus laukuma uz Kaljo namu no 1.marta (Rīgas avīzes rakstīja, ka tiesa iztriekta no centra uz nomali). Sākoties rudenim, dome nolēma būt moderna un apkarot alkoholismu, iesākumam 7.septembra sēdē debatējot par visu traktieru slēgšanu un galu galā lemjot ar laiku atstāt trīs no pieciem, ceļot to kopīgo gada nodokli līdz 4000 latiem. Cik noprotams, Saviesīgās biedrības bufete, kā kultūras iestāde, represijām pakļauta netika.
Progresa vilinājums
Pieredzējusi vairākus iepriekš neiedomājama kara gadus, Eiropa bija zaudējusi ticību visām pagātnes tradīcijām vienlaikus. Taču pavisam bez ticības nespēj dzīvot pat ateisti un senos elkus aizstāja tikko globalizētās pasaules neapturama un strauja progresa ideja. Tā laika rakstu darbos, no biezām domātāju grāmatām līdz avīžu publikācijām, atkal un atkal tika pārliecinoši apgalvots, ka nav tik svarīgi, cik pagurusi ir sabiedrība, pietiek izgudrot vai uzbūvēt ko pilnīgi jaunu un dzīve uzlabosies pati no sevis. Neņemot vērā šo faktu, izprast 1920-tos gadus nevar. Tas izskaidro arī noskaņojuma maiņu Limbažu iedzīvotāju vidū, uzzinot par dažādu plānotu jaunievedumu veiksmēm vai neveiksmēm. 1925.gadā viena šāda lielā diena bija 26.jūlijs, kad tika likts pamatakmens pirmajai no divām ieplānotajām spēkstacijām uz Braslas upes. Projekta akcionāru skaitā bija arī Limbažu pilsēta un tika domāts, ka drīz būs atrisināta lielā pilsētas ielu apgaismošanas problēma. Vēl rožainākas un pilnīgi nepamatotas cerības bija liktas uz drīzu Rīgas - Rūjienas dzelzceļa būves sākumu, ko solīja veikt kāda ''Cepļa'' stilā veidota privātfirma. Diemžēl, aiz lielas sajūsmas limbažnieki nebija pamanījuši, cik dārgs un sarežģīts privātam uzņēmējam būtu šāds projekts. 1925.gada 1.novembrī Rīgā sāka darbu Latvijas radiofons un tika ieviesti radiouztvērēju lietošanas noteikumi. Militārām vajadzībām sākotnēji būvētās lielās radiostacijas Eiropā bija aizsākušas publiskas pārraides jau pirms pieciem gadiem. Latvijā tās klausījās nedaudzi entuziasti ar pašu spēkiem saliktiem uztvērējiem. Apmātību, kas pirms simts gadiem pavadīja radio ienākšanu sadzīvē, var salīdzināt vien ar mākslīgā intelekta ažiotāžu mūsdienās. Vienīgais šķērslis, kas Latvijā stāvēja ceļā radio vilinājumam bija nauda. Līdz ar Radiofona darbības sākumu katrs radiouztvērējs Latvijas teritorijā izrādījās aplikts ar valsts nodokli jeb abonenta maksu - diviem latiem mēnesī. Citiem vārdiem, pagaidām neskaidro radio jaunumu klausīšanās maksāja tikpat, cik avīzes ''Jaunākās Ziņas'' pasūtīšana. Tāpēc Limbažu novadā bija jāgaida vēl pāris gadus, līdz radio sāka iegādāties arī vietējie iedzīvotāji.
Noskaņojuma maiņa bija nākusi par labu Limbažu politiskajai dzīvei. Gatavošanās oktobra Saeimas vēlēšanām notika neparasti miermīlīgi, tikai ar minimāli nepieciešamās kritikas zalvēm starp diviem smagsvariem - sociāldemokrātiem un zemsaviešiem, kas abi kopā ieguva pusi vietu Saeimā. Krietni lielāku traci izraisīja Kārļa Stumpa izdotais 1925.gada kalendārs ''Laika spogulis'', kura humors par ievērojamiem limbažniekiem izrādījās tik spēcīgs, ka Stumpu iesūdzēja kā Jānis Steiks, tā Nacionālais klubs. Gada notikums bez šaubām bija otrie novada dziesmu svētki 19.jūlijā, kur seši kori ar gandrīz 300 dalībniekiem izdziedāja pilsētai 17 dziesmas no lielo Dziesmu svētku repertuāra. Lai veicinātu svētku rīkošanu, pašvaldība bija iegādājusies papildus zemes gabalu parka paplašināšanai un uzcēlusi parkā estrādi sabiedriskiem pasākumiem. Šī visnotaļ atzīstamā rīcība iedzina pilsētu iztrūkumā un parādos, gandrīz izraisot algas nesaņēmušo pamatskolas skolotāju streiku. Limbažu domnieki, kā ''sarkanie'' tā pilsoniskie, dzīvē viens otru cienīja un ticēja uz vārda, tādēļ 1925.gadā kases grāmatas bija nonākušas tādā, ja drīkst teikt, pirmatnībā, ka to sakārtošanai nolēma aicināt grāmatvedi no Rīgas. Parka uzturēšanas lietā nesaprātīgi iejaucās Saviesīgā biedrība, nolemjot uzņemties turpmāko tā pārraudzību un labiekārtošanu. No bankrota draudiem biedrību galu galā izglāba tikai daktera Dāvida Kessela uzņēmēja talants. Īpašs jaunievedums 1925.gada Limbažos bija Lielais futbols. 1924.gada decembrī Limbažu pilsētas galva Gastons Prange uzņēmās vadīt Saviesīgās biedrības jauno Sporta sekciju. Ar acīmredzamu nolūku arī turpmāk patikt vēlētājiem, Prange par galveno sekcijas uzdevumu izvirzīja biedrības futbola komandas izveidošanu. 16.augustā Limbažos pirmo reizi sarīkoja sporta svētkus, kur galvenais notikums bija Limbažu un Ķirbižu futbola komandu tikšanās ne mazāk kā 500 skatītāju klātbūtnē. Ap 1925.gadu, jau kā latviska organizācija vācieša Teodora Hanzena vadībā, bija spējuši reorganizēties un atsākt pildīt tiem uzliktos pienākumus arī brīvprātīgie ugunsdzēsēji, lai gan pārspēt spožumā Saviesīgo biedrību tiem vairs neizdevās.
Old Vaverli un rifkabiļi
Apmeklējot Limbažus 1920-jos gados, pilsētas viesi, kuru pirms dzelzceļa uzbūvēšanas bija pamaz, parasti pievērsa uzmanību tādam fenomenam kā ''Limbažu puikas'' - pulciņam bramanīgu vēl pat pusaudža gadus nesasniegušu puiku, kas skatījās uz apkārtni ar saimnieka tiesībām. Krievu laikos tā bija uzvedušies tikai apriņķa skolā trīs gadus studējošie turīgo vāciešu dēli. Iemesls te ir vienkāršs. Ludis Bērziņš, būdams ievērojams pedagogs un garīdznieks, izrādījās vājš politiķis un, nespēdams aizraut ar savas partijas idejām pieaugušos limbažniekus, sāka musināt paša ģimnāzijas audzēkņus. Kad Bērziņu direktora krēslā nomainīja Reimanis, nemiera sēkla bija izsēta un izklīda arī ārpus ģimnāzijas. Bija pagājuši tikai pieci gadi kopš kara noslēguma un daudzu prāti turpināja ciest no tā sekām. Populārākā lasāmviela tautā bija Meijera izdevniecības piedzīvojumu literatūras sēriju brošūras. Pāris gadus vēlāk oficiāli par ''sēnalu literatūru'' atzītās plānās grāmatiņas 1925.gadā maksāja ne dārgāk par 20 santīmiem. Slavenākā no sērijām bija Vācijā nemākulīgi rakstīti stāsti par amerikāņu Mežonīgo Rietumu mednieka Old Vaverlī piedzīvojumiem - vācu lasītājam domātas un ar realitāti nekādi nesaistītas vardarbības pasakas. Uz dažiem gadiem Old Vaverlī stāsti kļuva par puiku iecienītāko lasāmvielu un atstāja tautā virkni līdz 20.gadsimta beigām izdzīvojušu karātavu humora parunu par Vaverlī sarežģīto ģimenes dzīvi, kas notika tiešā pretrunā ar Stambulas konvenciju. Cits, jau patiess šausmu stāsts, 1925.gadā risinājās avīžu lasītāju acu priekšā. Marokas ziemeļos jeb Rifā dzīvojošā kabilu cilts pieprasīja neatkarību no Spānijas un sešus gadus cīnījās par to. 1925.gads bija Rifas kabilu (Latvijas presē - rifkabiļu) lielāko kauju, uzvaru un zaudējumu laiks. Spānijas preses propaganda pārvērta šīs brīvības cīņas par traku mežoņu ālēšanos kalnos un tādā veidolā ziņas no Rifas nonāca Latvijā. Kā rezultāts, jaunatnei ''rifkabiļi'' pārvērtās par vēl vienu piedzīvojumu stāstu tēlu un kļuva par atzinības titulu puiku vidū.
1925.gads Limbažu vēsturē bija pārpilns ar atgadījumiem, ko apspriest saviesīgās sarunās. Laika apstākļi bija kļuvuši nesaprotami. Gada sākums izrādījās siltākais Baltijas jūras dienvidos pēdējos simts gadus. 3.janvārī novadu pārstaigāja spēcīgs pērkons ar vētru un nedēļu vēlāk lauki vēl bija zaļi. Jūnija pirmajā pusē divas spēcīgas salnas ar nedēļas atstarpi nodarīja postu rudziem. 4.augustā izcēlās vairākas dienas ilgas lietavas ar sekojošiem plūdiem un apslīkušu sienu. 11.oktobrī pēkšņi uznāca stiprs sals ar 5 centimetru sniegu, laikā, kad kartupeļu rakšana novadā bija tikko kārtīgi uzsākta. Līdz oktobra beigām valdīja īsti pavasarīgs atkušņa šķīdonis. Jāatgādina, ka globālā sasilšana vēl nebija izsludināta. Rudenī novadā ālējās laupītāju banda, kuras nedarbos iesākumā par vainīgu turēja ''krūmu tautu'', un Dūņezerā noslīka divi pīļu mednieki. Televīzijas seriālu vietā bija dažādas personiskas traģēdijas, kuru vidū izcēlās Rīgas līnijas autobusa koncesijas turētāja pašnāvība pilsētnieku acu priekšā sakarā ar šī vīra pavisam godīgo nespēju vienlaikus mīlēt tikai vienu sievieti. Tomēr no laikabiedru atmiņām mēs zinām, ka 1920-to gadu Limbaži bija reti tikumīga pilsēta un, ja arī gadījās pārkāpumi mīlas frontē, grēkoja pret desmito, nevis sesto bausli. Dīvainākais un, no mūsdienu viedokļa, zīmīgākais notikums 1925.gada Limbažos atgadījās 3.februārī, ikgadējās novada jauniesaucamo medicīniskās pārbaudes laikā. Kādam jaunam cilvēkam, kurš pēc reģistra bija piederīgs vīriešu kārtai, ārstu apskates laikā atrada abu dzimumu atribūtus un komisija izrādījās nespējīga noteikt viņa dzimuma piederību. Drīz noskaidrojās, ka jaunais cilvēks jau gadiem ilgi uzvedas kā sieviete un tā mācījies Limbažos ar pieņemtu vārdu. Galvenā komisija Rīgā izlēma, ka šī persona ir drīzāk vīrietis, nekā sieviete, taču Latvijas armija ar gara un miesas dīvainībām nenodarbojās, tāpēc jauno cilvēku neiesauca. Limbažos šo lietu uzņēma kā bija pieņemts un pienākas, ar sapratni un toleranci.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks