Tautas gara svētceļnieks
Pagājuši jau 200 gadi, kopš 6.aprīlī Ārciema Kānadžos pasaulē nāca Juris Neikens. Atšķirībā no daudziem citiem tautas darbiniekiem, piemiņa par mācītāju un skolotāju Neikenu nekad nav zudusi un ir augstu vērtēta kā latviešu un vāciešu, tā labējo un kreiso vidū. Nav viegli šodien teikt par šī sirdsšķīstā un talantīgā cilvēka 42 gadus īso mūžu ko tādu, kas jau nebūtu likts priekšā rakstos. Tomēr laika rati ir atkal griezušies un tiem, kas staigā pa Neikena dzimto Vidzemi šodien, ir jāpilda pienākums - vēlreiz dot godu latviešu Dziesmu svētku tradīcijas aizsācējam.
Viena mūža pretrunas
No malas raugoties, Jura Neikena un Baumaņu Kārļa dzīves stāsti, vismaz to sākumposmā, ir neparasti līdzīgi. Vecuma starpība tikai deviņi gadi - vienas paaudzes cilvēki, abi nāk no veiksmīgām saimnieku kārtas ģimenēm, abi vairāk par visu grib izzināt plašo pasauli, abi ir izcili talantīgi un radoši, ar lielām valodu apgūšanas spējām. Nav jābrīnās, ka dzīves ceļš abus tāpēc ved uz labāko tā laika mācību iestādi Vidzemes latviešiem - Cimzes skolotāju semināru. Te līdzība beidzas. Baumaņu Kārlis - kauls no latvju amatnieku kaula, ir praktiski domājošs reālists, kas līdz sīkumam nosprauž un piepilda pat neiespējamus mērķus. Juris Neikens turpretim cēlies no tautas gara mantas glabātājiem - tēvs vienlaikus sludina brāļu draudzes saietos un kalpo par luterāņu mācītāja palīgu, māte piekopj tautas dziedniecību un, lai kā dēls to vēlāk nenoliegtu, zina arī dažu labu senču gudrību, ko nav pieņemts apspriest. Trīs vareni gara strāvojumi visu mūžu cīnās par vietu Jura Neikena dvēselē - 19.gadsimta vidus vāciskais luterānisms, kas no Lutera dumpības vārdiem bija paspējis pārtapt par debesu armijas reglamentu paklausīgiem lūdzējiem, Hernhūtes brāļu draudzes mācība tās latviskajā izpratnē par ceļu uz Debesīm apmaiņā pret atteikšanos no senču dieviem un dainām un jau vairākus gadu tūkstošus pārdzīvojušais senlatviešu, lībiešu un pa daļai varbūt pat igauņu teiksmu un ticējumu kopums, ar kura atgūšanu jau pēc Neikena nāves Vidzemē noslēdzas Pirmā atmoda. Vārdi - runā, rakstos un dziesmās, ir tas, kam Juris Neikens velta savu mūžu. Viņam par lielu veiksmi, pasaulē ar ierobežotām izklaides iespējām cilvēki, kas spēja teikt klausītājiem tīkamas runas stundām ilgi, ir lielā cieņā. Neikens ir dzimis sprediķotājs un, būdams miermīlīgas dabas, centās ievirzīt teikto gultnē, kur nekas un neviens netiek aizskarts. Viņa dīvainākā spēja bija prasme izraisīt cilvēku simpātijas jeb, kā teiktu 19.gadsimtā, būt par ''šarmeri''. Tur, kur Baumaņu Kārlim nācās likt lietā visas savas valodu un manieru zināšanas, Neikenam bieži pietika ar īsu, pieklājīgu sarunu, lai saņemtu kārtējā varenā vīra atbalstu un protekciju.
Pierasts domāt, ka savas dzīves lielos konfliktus rada cilvēks pats. Neikenam tie nāca vai nu pavisam negaidīti, vai izauga no mazām nepatikšanām, ko citi vērtētu kā dzīves sīkumus. Var tikai nojaust, ko viņš pārdzīvoja pusaudža gados, kad kļuva skaidra Neikena nespēja strādāt baisi smago tā laika zemnieka darbu un izrādījās, ka uzmanības trūkums neļauj būt arī par labu amatnieku, jo katra nopietnāka kļūda pasūtījuma izpildē draudētu ar reputācijas zaudēšanu. No turpmākām grūtībām Neikenu paglāba vien pēkšņais pieprasījums pēc izglītotiem skolotājiem, taču, lai sasniegtu šo mērķi, bija jāiemācās runāt un uzvesties kā vācietim. Viņš pamanījās iepatikties ietekmīgajam Valmieras mācītājam Ferdinandam Valteram un kļūt par tā palīgu, taču apmaiņā pret to piekrita piedalīties latviešu pārvācošanas pasākumos. Kā balva par labu darbu nāca tikpat neiespējama veiksme - atbalsts teoloģijas studijām Tērbatas universitātē. Taču Tērbatā viņam nācās būt Herr Georg Neiken, iestāties baltvācu studentu korporācijā Livonia un darīt visas korporeļa statusam piedienīgās uzdzīves nejēdzības. Lai iegūtu teologa izglītību, Neikenam izrādījās nepieciešams cik ātri vien iespējams apgūt vairākas senās valodas. Vienīgā metode bija iekalšana un, kā liekas, tieši šo dažu studiju gadu laikā Neikens neatgriezeniski sabeidza veselību. Pilntiesīgam luterāņu draudzes mācītājam vismaz pieklājības pēc bija vēlams būt precētam, tāpēc, pārņēmis Dikļu draudzi, Neikens jau nākamajā gadā apņēma par sievu vācieti Konstanci Brimmeri. Te sākās viņa dzīves pēdējo desmit gadu laikam jau vislielākā pretruna - nesaskaņas mācītājmuižas namā, kur zem viena jumta dzīvoja arī paša Neikena un viņa sievas vecāki. Viedoklis, ka sievai un viņas mātei bija īpaši iemesli izcelt savu vācietību kā pārākuma pierādījumu, ir apšaubāms. Brimmeru izcelsme nebija tik diža. Drīzāk jau Neikens, dziesmas vārdiem runājot, bija ''audzis tēva sētiņā'' un neprata risināt šo problēmu ar labu vai ļaunu tur, kur viņa vācu laikabiedri pieturējās pie metodes ''divas pļaukas''. Tā vai citādi, pie krusta, ko Neikens nesa pasaules priekšā ticības vārdā, nāca klāt otrs, ģimenes dzīves krusts un Dievs vien zina, kurš no tiem bija lielāks.
Lauku mācītāja liktenis
Sava mūža vīra gadus - pēdējos divpadsmit pirms dzīves gaitu noslēguma, Neikens pavadīja kalpojot luterāņu baznīcā kā draudzes mācītājs. Šis viņa biogrāfijas noteicošais fakts pārāk bieži ticis gandrīz ignorēts, apsūdzot Neikenu pasivitātē un vāciskumā, piedēvējot pārlieku pazemību un dalību paša tautas apspiešanā. Apsūdzības ir viegli atspēkojamas. Zemes virsū vēl nav nākusi liela reliģiskā konfesija, kas ļautu saviem garīdzniekiem darīt visu, ko tie vēlas, un runāt, ko patīk. Neikens, un jebkurš cits viņa vietā, varēja būt mācītājs, tikai stingri ievērojot garu virkni noteikumu. Pat mērenas aizdomas par dumpīgu rīcību draudētu ar vietas un karjeras zaudēšanu. Ja jau pats Vidzemes superintendants Valters 1864.gadā tika nobīdīts no amata pēc politiski neveiksmīgas runas landtāgā, kāda gan vārda brīvība varēja būt viņam padotajiem mācītājiem. Neikena situācija bija vēl grūtāka ar to, ka savu mācītāja vietu viņš bija ieguvis kā ''noderīgs latvietis'', kam palaimējās nokļūt Cimzes seminārā tieši īstajā laikā, kad Vidzemes baltvācu muižniekiem izradījās vajadzīgi šādi ļaudis. Viņu, bez šaubām, uzraudzīja krietni vairāk un par pārkāpumiem sodītu krietni bargāk, nekā muižnieku dēlus citu draudžu priekšgalā. Neikens izvairījās no nepatikšanām vien tāpēc, ka, sava rakstura iezīmju dēļ, uzvedās tikai tā un darīja tikai to, ko vēlējās redzēt viņa garīgie un laicīgie kungi. Ja tas tā nebūtu, viņam nāktos strādāt par skolotāju pat ar visu Tērbatas diplomu. Par piemēru lai kalpo Luda Bērziņa grūtā pieredze četrdesmit gadus vēlāk, kad vāciešiem Vidzemē latviešu mācītāji bija kļuvuši par traucēkli. Viens no iemesliem bija materiālā nodrošinājuma garantijas. Pie visām neražām un bada gadiem, Vidzemes draudzes spēja nodrošināt saviem mācītājiem vidēja ranga krievu ierēdņa gada ienākumus, tādēļ visās Eiropas zemēs un valodās iegājušais teiciens par pliko baznīcas žurku Baltijā nekādi nederēja. Tieši tāpēc Neikens spēja pienācīgi uzturēt ne tikai sievu un četrus bērnus, bet arī abu vecākus un, lai arī ievēroja savam amatam un ticībai piedienīgu taupību, no kādu ikdienas vajadzību trūkuma acīmredzami necieta.
Neikena dzīves mācītāja posms nav izprotams neņemot vērā sabiedrisko stāvokli, kāds visas Rietumu civilizācijas ietvaros bija piešķirts valdošās konfesijas garīdzniekiem pirms likumiem par baznīcas nodalīšanu no valsts. Kā draudzes garīgajam ganam viņam bija dotas tiesības reģistrēt, izglītot, aprūpēt un sodīt par grēkā krišanu draudzes teritorijā dzīvojošos savas ticības ļaudis. Šo pilnvaru apjoms varēja pastāvēt tikai pirms ticības brīvības ieviešanas, kas Krievijas impērijā notika 1905.gadā. Līdz tam katrs cilvēks no dzimšanas bija pakļauts savu vecāku konfesijai un varēja to mainīt uz kādu citu no impērijā atļautajām ticībām vien ar lielām pūlēm, savukārt pamest pareizticību bija aizliegts. Tādējādi savā draudzē Neikens bija ne vien garīdznieks, bet arī valsts ierēdnis vēl pirms iecelšanas par skolu pārraugu. Bez šīs ''cienīgtēva'' autoritātes, kas vajadzības gadījumā varēja tikt balstīta ar sodu draudiem, Neikens nespētu pamudināt vietējos iedzīvotājus sekot viņa norādījumiem, vai pulcināt plašu apkārtni uz dziesmu svētkiem. Varas ēnas puse bija pienākums pakļauties arī vietējiem muižniekiem, kas uzņēmās draudzes un mācītāja pabalstīšanu, taču izskatās, ka Neikenam šai ziņā problēmu nebija. Lai saprastu, kādos ietvaros amata pienākumi turēja Juri Neikenu, ir ļoti ieteicams izlasīt vienu no labākajiem čehu klasiskās literatūras romāniem - Aloiza Jiraseka ''Pie mums'', kur galvenais varonis gan ir katolis, bet visas citas norises un problēmas pārsteidzoši radniecīgas Vidzemei. Par laimi Neikena radošajai ticības izpratnei, Vidzemes baltvācieši turēja baznīcas rituālus un noteikumus krietni augstāk par dievbijību un savstarpējos teoloģiskos strīdos neielaidās. Galvenais baznīcas dzīves jautājums un arī Neikena veiksmīgās karjeras iemesls bija tīri politisks. 1832.gadā Baltijas luterāņi zaudēja pastāvību un tika pakļauti Pēterburgas iestādēm. Tā bija pirmā krievu varas atkāpšanās no 1710.gadā vēl cara Pētera Vidzemei dotajām tiesībām, tādēļ 1841.gadā sākusies latviešu pāriešana pareizticībā tika uzlūkota kā drauds visai baltvācu kopienai. Niknā pretdarbība, kurā savi pienākumi bija uzticēti arī Neikenam, 1860.gados noveda pie luterānisma un pareizticības pagaidu līdztiesības Baltijā. Šīs cīņas negaidīti blakusefekti bija avīze ''Ceļa biedris'' un pirmie latviešu dziesmu svētki.
Kā pravietot tēvu zemē?
1862.gada vasarā tautas darbinieku kopa, kas iegāja vēsturē kā jaunlatvieši, sāka izdot pirmo patiesi nacionālo laikrakstu ''Pēterburgas avīzes''. Panākumi bija milzīgi un tikpat liela izrādījās baltvācu aprindu pretdarbība. Tā nu gadījās, ka arī Juri Neikenu ierāva šai politikas viesulī. Viņa nodoms publicēt nelielu avīzi tautas reliģiskai izglītošanai pēkšņi ieguva visaugstāko aprindu atbalstu un, kā ārkārtējas prioritātes valstisks pasākums, neticamā ātrumā saņēma impērijas izglītības ministrijas un ''čekas'' (toreiz to sauca par žandarmēriju) atļaujas sākt izdošanu. Daudzi autori diemžēl kļūdās, Neikenam bija paredzēta tikai paklausīga rīka loma lielā propagandas karā. Taču notika kas neparasts un augstās valdīšanas nepamanīts. Jura Neikena mūža galvenā grāmata bija Bībele, kas vadīja viņu visās dzīves gaitās. Taču 36 gadu vecumā pieticīgais Dikļu mācītājs jau bija noguris samērot dažādos Svēto rakstu vārdu izskaidrojumus un teologu viedokļus. Viņa prāts un dvēsele atkal atgriezās pie jaunībā no tēva dzirdētās brāļu draudzes mācības. Avīzes ''Ceļa Biedris'' titullapas gravīra publicēta varbūt simtiem reižu un tikai retais nojauš tās slēpto nozīmi. Jūsu priekšā ir Džona Banjana grāmatas ''Svētceļnieka taka'' satura ilustrācija, kur Evanģēlists (laikam jau pats Neikens) palīdz Kristiānam izkļūt no maldu meža ceļā uz Debesu pilsētu Ciānas kalnā. Savā sirdī luterāņu garīdznieks bija palicis uzticīgs tā laika Vidzemē jau stipri izklīdinātajai un apspiestajai Hernhūtes ticībai, kur katrs gāja Dieva priekšā paša spēkiem un nevajadzēja ne lepnas baznīcas, ne barga mācītāja. Taču šāda ceļa izvēle prasīja skolā iešanu un grāmatu lasīšanu, lai pārvarētu prāta tumsību. Tāds tad arī bija Neikena mērķis un padoms savai tautai pirms 160 gadiem - pašiem atrast dzīves ceļu, pašiem ieaugt ticībā, pašiem saprast, kas ir tikumīgs vai grēcīgs. Lai norādītu, kurp iet, Neikens, kā Banjana Evaņģēlists, sāka rakstīt pamācošus stāstus par pareizu izvēli un pienākumu līdzcilvēku priekšā. Kad Neikena rakstu mantojumu kritizē kā naivu, netiek ņemts vērā, ka no tā iedvesmojās Blaumanis un savas pamācības latviešu tautai veidoja kāds Kārlis Ulmanis.
Patiesi jājautā, vai bijis vēl kāds Pirmās atmodas darbinieks, uz ko tik precīzi attiektos Poruka ģeniālie vārdi par augsto kalnu un dziļo leju. Juris Neikens bija ideālists pat praktiskās lietās un pārāk reti ļāva savām domām nolaisties no augstākām sfērām uz grēcīgās zemes. Vēlot to labāko savai tautai, rūpējoties par skolām un godīgu dzīvošanu, viņš, kā liekas, nespēja tā īsti saskatīt patieso latviešu zemnieku ciešanu dziļumu. Pateicoties cara Aleksandra I 1819.gada brīvlaišanas eksperimentam, vidzemnieki atbrīvojās no feodālajām saistībām vēlāk kā Krievijā, 1868. jeb Neikena nāves gadā. Limbažos tam par mūžīgu piemiņu palicis zemnieku sakrautais pateicības valnis ap luterāņu baznīcu. Nonākšana mācītāja kārtā nedeva pārmērīgas privilēģijas, taču atbrīvoja no zemniekiem uzliktajiem apgrūtinājumiem, ieskaitot aizliegumu ceļot tālāk par 30 verstīm bez pases un miesas sodu briesmas. Neikenam nebija viegli saprast arī tautas uzbudinājuma apjomu sakarā ar ''mērnieku laiku'' aizsākumu 1864.gadā. Viņš pavisam godīgi un kaismīgi, lai arī piedaloties vēl vienā baltvācu propagandas kampaņā, protestēja pret zemnieku aizceļošanu uz Krieviju zemi meklējot, kritizējot impērijas kārtību tik asi, ka ārpus Baltijas būtu cenzēts un sodīts. Nudien nav brīnums, ka avīžu lasītāji un klausītāji, kas ''Ceļa Biedra'' iznākšanas gados gribēja saņemt pavisam citu, laicīgu informāciju, Neikena pūliņus nesaprata. Viņa tēls Latvijas vēsturē stāv solīds un neapstrīdēts varbūt tikai tāpēc, ka 1868.gada vasaras svelmainajā dūmakā (kā 2010.gadā), Jura Neikena darbu un rūpju nomocītā miesa priekšlaicīgi neizturēja zemes gaitas un viņa gars, mums vismaz jācer, devās uz Pilsētu, ko mācītājs tik bieži bija redzējis iztēlē. Bail pat iedomāties, kādās kritikas un nosodījuma ugunīs Neikens būtu nonācis jau 1870-gados, kad latvieši sāka dalīties partijās. Viņš nebūtu atteicies no vācu tautības līdzgaitniekiem un, sāpīgi uzņemot jau pirmās saimnieku un kalpu atšķirības, neizrādītu labvēlību dažam labam jaunievedumam. Neikens riskētu iemantot to aizmirstības mēru, kas bez apdoma iedalīts krietnam skaitam latvietības augšūp cēlāju.
Bet Dziesmu svētki, nejauši iecerēti un pieticīgi aizsākti, devās tautā ar plašumu un jaudu, no kuras to radītājs, miera cilvēks būdams, varbūt pat mazliet satrūktos. Par to runāsim īpaši un pavisam drīz.
Fotogrāfija: Neikens ar ģimeni. Limbažu muzeja krājums
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks