Jau piecsimt gadu pagājuši. Kā hantavīruss reiz atnāca uz Vidzemi
Laikā starp 1485. un 1551.gadu Britu salu daļu, kas dēvē sevi par Angliju, bija pārņēmusi ne pirms, ne pēc tam nepieredzēta slimība. Vairāku tautu valodā un vēlāk arī rakstos tā iegāja ar nosaukumu angļu sviedri vai, vienkārši sakot, sviedri. Slimības izpausmes bija ļoti vienkāršas. Pēc sākotnējās nervu uzbudinājuma vai baiļu lēkmes saslimušo, parasti brieduma gadu cilvēku pie labas veselības, pārņēma drudzis, kas varēja beigties ar nāvi diennakts laikā. Īpašā pazīme, kas nekavējoties ļāva atpazīt šo sērgu, bija spēcīga svīšana ar tik netīkamu smaku, ka to ar pūlēm pacieta pie netīrības un nospiedošiem aromātiem pieradušie 16.gadsimta pilsētu iedzīvotāji. Atšķirībā no tikpat nāvējošā mēra vai 19.gadsimta holēras, angļu sviedri īpaši apdraudēja dižciltīgo un turīgo ļaužu mājokļus. Epidēmijas, kas izcēlās vismaz piecas reizes, noritēja ļoti strauji un ar mazāku upuru skaitu nekā citu lielo sērgu gadījumā. Biedējošo reputāciju angļu sviedriem sagādāja valdošo aprindu un augstākās šķiras nespēja izvairīties no šīs kaites, ieslēdzoties pilīs un muižās kā citu epidēmiju laikā. Pēc pēdējā lielā uzliesmojuma 1551.gadā slimība strauji izzuda. Nozīmīgākā laikabiedra liecība par to ir angļu ārsta Džona Kajusa gadu vēlāk izdotā grāmata, kas diemžēl nedod pilnu epidēmijas apskatu, taču citu plašāku avotu trūkuma dēļ ir daudzu slimībai veltīto rakstu un grāmatu pamatā. Angļu sviedrus turpināja atcerēties galvenokārt tāpēc, ka šī kaite jūtami ietekmēja visas valsts vēsturi sakarā ar politiskajām izmaiņām ko izraisīja daudzu ievērojamu cilvēku saslimšana un nāve.
1529.gada vasarā slimības izplatības apstākļi pēkšņi mainījās. Līdz tam no tās cieta gandrīz vienīgi angļi, pat ja bija pārcēlušies uz Īriju vai otrpus Lamanšam. Taču 1529.gada jūlijā kāda Hamburgā no Anglijas iebraukuša kuģa apkalpe pēkšņi izraisīja pilsētā epidēmiju, kas neticami strauji pārsviedās uz vācu apdzīvotajiem apgabaliem. Līdz oktobrim slimība bija pārstaigājusi visu Vāciju, Šveici un vismaz daļu Austrijas, apstājoties mūsdienu Itālijas pievārtē. Tieši tobrīd pie Vīnes, kur beidzās kristīgās pasaules robeža, notika lielā kauja ar turkiem un, ļoti iespējams, frontes josla iedarbojās kā karantīna, nelaižot sērgu Ungārijā. Francijā angļu sviedri netika novēroti. Mūs, protams, vairāk interesē Baltijas jūras reģions. Šeit, piecu-sešu nedēļu laikā 1529.gada augustā - septembrī, acīmredzami, cik vien ātri angļu sviedrus spēja pārnēsāt saslimušie, sērga izplatījās no Lībekas līdz Kēnigsbergas pievārtei. Īpaši smagi cieta Danciga (Gdaņska). Ziemeļu virzienā epidēmija pārstaigāja Dāniju un tālāk nonāca līdz Stokholmai, lai gan nav skaidrs, cik lielu daļu zviedru zemju tā skāra. Nav šaubu, ka, ap 1529.gada septembra vidu sasniegusi aptuveno līniju Stokholma - Danciga - Breslava, epidēmija virzījās tālāk uz austrumiem. Par nelaimi, tās tālākajai izplatībai nav precīzu pierādījumu. Parasti ir pieņemts citēt Reimāra Koka Lībekas hroniku, kur tiek apgalvots, ka angļu sviedri nonāca Polijā, Livonijā un Krievijā. Šo vienu hronikas rindkopu dažādi autori nekritiski atkārtojuši nu jau simtiem reižu, diemžēl necenšoties to analizēt.
Runājot par 16.gadsimta Poliju, jāņem vērā, ka tās sastāvā ietilpa tikko atkarotas Vācu ordeņa zemes un Lībekas hronists visdrīzāk bija domājis tieši šos apgabalus. Drošas ziņas no Krievijas varēja nākt tikai no Novgorodas, kur 1514.gadā ierobežotā apmērā bija atjaunota divdesmit gadus iepriekš slēgtā Hanzas Vācu sēta. Citiem tirdzniecības sakariem ar Krieviju arī bija nosliece mazināties augošo Maskavas un Ordeņa nesaskaņu dēļ. Līdz ar to varam secināt, ka angļu sviedru izplatībai mūsdienu Baltkrievijā un Krievijas Novgorodas zemē vai nu bija ierobežots raksturs, vai arī saslimšana izpaudās tik vāji, ka netika uzņemta nopietni. Ja tai pašā Novgorodā būtu atkārtojies Hamburgas uzliesmojumam līdzīgs incidents, sekotu vardarbība pret svešiniekiem, kuras iemeslus saglabātu vēstures avoti. Ir pamats domāt, ka, sasniedzot austrumslāvu robežas oktobrī vai novembrī, angļu sviedru izraisītājs pārstāja būt aktīvs ziemas apstākļos. Protams, pastāv varbūtība, ka slimības simptomi Krievijā mainījās un tā palika nepamanīta starp citām ''mēra sērgām''. No 1527. gada Eiropas Ziemeļjūras un Baltijas reģionos divus vai pat trīs gadus bija vērojami ļoti īpatnēji laika apstākļi ar biežām lietavām un ziemas atkušņiem. Ir iemesls domāt, ka šāda klimata novirze sagatavoja augsni epidēmijai, kas, savukārt, varēja izplesties vien tik tālu, cik ļāva atbilstošie laika apstākļi. Angļu sviedrus 1529.gadā apturēja Francijas un Itālijas sausums un Krievijas sals.
Te nu mēs beidzot nonākam pie Livonijas un kāda noslēpuma tās vēsturē. 1529.gadā šīs ordeņa un baznīcas valstiņu savienības politiskā dzīve vārījās kā raganu katls. Lutera aizsāktā Reformācija bija sagrāvusi Romas ticības monopolu un padarījusi neizbēgamu Livonijas pārvēršanu par laicīgu valsti. 1529.gada 25.aprīlī Luteram uzticīgo vācu zemes kungu un pilsētu protests, pieprasot ticības brīvību, padarīja reliģisko šķelšanos neizbēgamu. Oktobrī notikušais Marburgas disputs starp Luteru un Cvingliju beidzās priekšlaicīgi sakarā ar angļu sviedru izcelšanos pilsētā un ir viedokļi, ka epidēmijas dēļ nepabeigtā Svētā Vakarēdiena doktrīnas saskaņošana noveda pie kalvinistu atdalīšanās savrupā reliģijā. Par osmāņu uzbrukumu Austrijai ar pavisam reālu iespēju, ka turki ieņems daļu Vācijas, uztraukties vairs nebija spēka. Šai varu un altāru krišanas juceklī lēnām un pacietīgi savu daļu Baltijas troņu spēles virzīja Rīgas arhibīskaps Tomass Šēnings, kurš bija iecerējis būt savu zemju laicīgs un no viņu amatā ievirzījušā mestra Pletenberga neatkarīgs valdītājs. Šēnings balstījās uz saviem vasaļiem, kuru atbalstu bija saņēmis Limbažos notikušu pārrunu laikā 1528.gada 15.martā un Prūsijas hercoga Albrehta palīdzību. Livonija tikko bija formāli pakļāvusies Svētās Romas imperatoram un viņam nācās doties ilgākos ceļojumos uz Vāciju, lai cīnītos par savu pilnvaru apstiprināšanu. Tā nu gadījās, ka svarīgas sarunas ar prūšu hercogu Šēningam nācās veikt tieši angļu sviedru epidēmijas maksimuma dienās.
Vēsture zina ne mazumu gadījumu, kad pārbaudīti avoti runā viens otram pretī. 1529.gada jūlijā Šēnings bija Lībekā un burtiski līdz ar angļu sviedru epidēmiju no turienes devās uz Dancigu un Kēnigsbergu. Septembra beigās viņš atgriezās Livonijā. Pēc tā, ko mēs zinām par angļu sviedru izplatības apstākļiem, jau oktobrī viņa ceļojuma maršrutā bija jāsākas vismaz ierobežotiem slimības uzliesmojumiem. Par vienu no pirmajiem upuriem riskēja kļūt Limbaži, jo 16.gadsimtā par arhibīskapa galma paradumu bija kļuvusi uzturēšanās Limbažos tieši laika posmā starp oktobri un martu. Diemžēl, tieši par apskatāmo laika posmu precīzu datu nav. Tādējādi, no vienas puses mēs zinām par bīstamu epidēmiju gar visu vācu un poļu Baltijas piekrasti un tās straujo izplatību līdz 1529.gada septembra beigām. No otras, ne acīmredzami inficētā Šēninga pavadoņu grupa, ar kuru viņš ieradās Mēmelē, ne arī dažādu politisko un reliģisko spēku sūtņi, nemaz nerunājot par tirgotājiem, 1529.gada oktobrī nebija spējuši izraisīt latviešu un igauņu zemēs kaut cik jūtamu angļu sviedru epidēmiju. Vēl jo vairāk, epidēmija Vācijā neatstāja iespaidu uz Livonijas ceļotāju darbību šai zemē. Secinājumi ir pieticīgi. Angļu sviedru izraisītājs 1528.-1529.gada epidēmijā smagi skāra gandrīz vienīgi ģermāņu cilmes tautas. Livonijas Vidzemes iedzīvotāji 1529.gada rudenī, ja arī tika inficēti un saslima, pārcieta šo kaiti vieglāk, vietējos vāciešus ieskaitot. Kādi faktori to noteica, pagaidām nav zināms.
Kā izzudusi slimība, angļu sviedri ilgus gadsimtus bija noslēpums kā ārstiem, tā vēsturniekiem. Sākotnēji to uzskatīja pat ne par infekciju, bet slikta laika izsauktu reimatismam līdzīgu vielmaiņas kaiti. Galvenā problēma bija tas, ka saslimšanas simptomus nevarēja attiecināt uz kādu no zināmajām sīkbūtnēm. Tikai 1978.gadā tika atklāts vīruss, no kura cieta Hantanas upes apkārtnes iedzīvotāji Korejā. Tikai 1993.gadā ASV atrada otru hantavīrusa paveidu, kas skāra galvenokārt elpošanas ceļus, izraisot tā saucamo hantavīrusa pulmonāro sindromu (HPS). Jau gadu vēlāk medicīnas vēsturnieki izteica aizdomas, ka HPS ir ļoti līdzīgs angļu sviedriem. Tāpat kā HPS, angļu sviedru vismaz sākotnējo epidēmiju nāves cēlonis parasti bija slimnieka nosmakšana. Bez tam, abas slimības tika pārnēsātas vienādi, saskaroties ar peļu un žurku izdalījumiem. Vēl 1511.gadā toreiz par gudrāko eiropieti uzskatītais Roterdamas Erasms kādā no vēstulēm nosodīja turīgo angļu mājokļu netīrību, it īpaši paradumu noklāt ēdamistabu grīdas ar salmiem un skujām un nenomainīt tās pat gadiem ilgi. Šāds paradums, kas atsevišķos Baltijas vāciešu mājokļos bija sastopams vēl 19.gadsimta sākumā, ļoti veicināja peļu klātbūtni. Protams, pastāv arī citas angļu sviedru izcelsmes versijas - gripa, Sibīrijas mēris, tīfs, taču tām pagaidām nav ne tuvu tik daudz argumentu kā hantavīrusa versijai. Drīzāk ir ticams, ka angļu sviedri bija hantavīruss, bet no mūsdienu vīrusiem daļēji atšķirīgs paveids.
Ja vien dabas likumi 1529.gadā nebija izspēlējuši triku virs Baltijas, nav iespējams, ka angļu sviedru izraisījušais hantavīruss toreiz nesasniegtu Rīgu un, pateicoties dzīvai satiksmei starp Vidzemes pilsētām, vismaz Cēsis, Valmieru, Rūjienu un Limbažus. Vai un kā notika saslimšana ar šo sērgu, precīzi pateikt vairs nevar, jo, atšķirībā no baktērijām, vīrusi nesaglabājas. Bet vēl pirms gadu tūkstošiem ir teikts, ka kas ir jau bijis, tas atkal būs. Pēc 500 gadiem hantavīruss izlēmis atgriezties un, tā kā tā nav politiska slimība un neviens nesteidz ieviest vakcīnu, katram šoreiz ir brīvība domāt par seno un jauno sērgu visu, kas ienāk prātā.
Juris Pavlovičs, Limbažu mzueja vēsturnieks
Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma