Lietas būtība. Trešais ievads.

Lietas tiek radītas cilvēku vajadzībām un labklājībai. Tas nozīmē, ka katrs šāds priekšmets ar laiku iegūst arī mazu daļiņu no sava īpašnieka veidola. Dažreiz lietu izmantojušā veidols ir tik ievērojams, ka viņam piederējušie priekšmeti ar laiku it kā kļūst par tā personas atainojumu un kā tādi tiek paturēti atmiņā. Pēctečiem tiek atstāta izvēle, vai vērtēt sava slavenā senča vai novadnieka materiālo mantojumu kā aizgājuša laika priekšmetus, vai tomēr kā ar noteikta cilvēka un dzimtas vārdu saistītus talismanus.

Līdz ar to muzeji ir grūtas izvēles priekšā. Kā vērtēt glabāto priekšmetu, ja kādreiz pagātnē tas ticis turēts slavenas rokās. Ko izcelt pirmo, šo lietu aprakstot - aizgājušā īpašnieka vārdu, vai pašā priekšmeta atšķirību no mūsdienās pieņemtajiem paraugiem. Kas ir svarīgāks - visu reiz kādā apvidū dzīvojušo kopīgās ikdienas iezīmes, vai atsevišķs cilvēks ar paša mantību un personiskajām kaislībām. Vēstures zinātne, kas agrāk deva priekšroku tikai slaveniem un uz apkārtējo pasauli ietekmi atstājušiem cilvēkiem, šodien aizvien izceļ kopīgo pār individuālo. Kā tad rīkoties mūsu konkrētajā Limbažu novada situācijā?

Patiesība, kā izskatās, atkal ir kaut kur pa vidu. Lietas, ko glabā muzeji vienlaikus ataino laikmetu, kurā tās radušās, un cilvēkus, kas tās izmantojuši varbūt pat vairākās paaudzēs. Limbažu novads nebija tā saucamo varoņu dzimšanas vieta. Godu dzīves vietā un slavu plašākā apvidū šeit guva ar cienījamu nodarbošanos. Tāpēc lietas, kas saglabājušās kā piemiņa pēc šo savam novadam uzticīgo darba ļaužu mūža, vispirms būtu jāvērtē kā laikmeta liecība par pasauli kurā viņi dzīvoja. Īpašnieka vai lietotāja vārds, ja zināms, nāk kā papildinājums, kas ļauj labāk izprast cilvēka vietu laikmeta kopainā.
Jūsu priekšā šoreiz ir tikai ekonomikas vēsturniekus interesējoša grāmata, pareizāk - divu grāmatu kopīgs iesējums, par Krievijas impērijas 18.gadsimta finanšu likumdošanu. Pati par sevi šī lieta ir kaut kas, ko tikai aptuveni varētu attiecināt uz Limbažu vēsturi. Taču visu maina kāds pirmajā lapā izdarīts ieraksts, kas ļauj mums izdarīt tālejošus secinājumus. Kļūst skaidrs, ka jau 18.gadsimta beigās Limbažu rātes rīcībā bija sava dienesta bibliotēka - visticamāk, ne vairāk par vienu plauktu ar dažādām darbam nepieciešamām oficiālām publikācijām. Šo grāmatu krājumu 18./19.gadsimta mijā uzraudzīja vīrs ar uzvārdu Rots - pats rātskungs un birģermeistars Kristians Efraims vai viņa dēls Dāvids. Ja nebūtu ieraksta, grāmatas pagātne Limbažu rātsnama plauktā būtu zudusi. Ar šo ierakstu mums paveras pavisam maza, pavisam niecīga sprauga durvīs uz pagātni un mēs ieraugam Rota kungu reģistrējot grāmatu kā rātes īpašumu. Ziņas par lietu un ziņas par cilvēku saplūst vienā kopainā un mēs atskatāmies uz pasauli vairāk kā divu gadsimtu laika attālumā.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks

Nav komentāru

Komentēt