Lietas būtība. Otrais ievads
Attēls: Krievijas impērijas 1832.gada
28.decembra likums par luterāņu baznīcas reorganizāciju valsts teritorijā
(“Gesetz für die
Evangelisch – Lutherische Kirche in Russland”)
Cilvēku atmiņa tikai retu reizi spējīga darīt brīnumus. Senākais prātā paturētais notikums - stāsts par zvaigžņu stāvokli Īrijā kādas piemiņas vietas ierīkošanas brīdī, saglabājies no četru gadu tūkstošu pagātnes un tikai tāpēc, ka vietējo iedzīvotāju cilts un vēlāk arī tautas piederība laika gaitā nemainījās. Daudz biežāk ir iespējams izsekot, kā pat pāris desmitu gadu laikā notikumu apraksts pārveidojas, ne tik daudz aiz dažu cilvēku paraduma melot, cik pateicoties tik iecienītajai vēlmei mazliet izskaistināt šķietami pārāk pieticīgo pastāstu. Tā nu tas notiek, ka, jo tālāka ir pagātne, jo vairāk tajā leģendu, līdz zem pasaku smaguma atmiņas pajūk un aizmirstas. Hronikas, dokumenti un citi tā saucamie rakstītie avoti palīdz tikai daļēji, jo parasti ir tapuši nevis sacerētāja brīvas gribas, bet kāda oficiāla rīkojuma vai autora pārliecības iespaidā, izņemot no teksta visu nevēlamo. Vārdi, kas ir vēstures pamatā, vienmēr ir cilvēku teikti un tāpēc neprecīzi. Patiesas ir tikai cilvēku radītās lietas jeb, zinātniski sakot, artefakti. Taču lietas ir mēmas un prasa no to novērotāja iepriekšējas zināšanas. Citādi atbildes nebūs vai pat tiks sacerēta vēl viena leģenda vai, ja lietojam to nejēdzīgo jaunvārdu, naratīvs.
Problēma sākas ik brīdi, kad jāvērtē lieta ap kuru pastāvējušais laikmets ir aizgājis uz neatgriešanos - varbūt gadu tūkstošus, bet varbūt tikai simtgadi atpakaļ. Lieta precīzi iederas savā laikmetā, ārpus tā katrs priekšmets, kā teica dzejnieks Boratinskis, ir tikai ''neuzminētas patiesības atlūza''. Taču, ja izdodas uzminēt, kļūst skaidrs, vai piedāvātais viedoklis par pagātnes laikmetu ir pamatots (pilnu patiesību ļautu uzzināt tikai laika mašīna). Pirms dažām paaudzēm izglītotākie ļaudis sāka to apjaust gandrīz instinktīvi. Tā radās muzeji - sākumā kā izklaides kunstkameras un pēc tam kā glabātuves ''vecām lietām''.
Šodien par piemēru ņemsim kādu Limbažu muzejā glabātu grāmatu. Ne izziņas vai gudrības avotu, bet aklu instrukciju. Tas ir Krievijas impērijas 1832.gada 28.decembra likums par luterāņu baznīcas reorganizāciju valsts teritorijā. Apjomā milzīgais likuma teksts ar vairāk nekā pusi tūkstoša pantu un virkni pielikumu padarīja krievu imperatoru par visu impērijas luterāņu virsbīskapu un ieviesa baznīcā to pašu militārās nometnes disciplīnu, kas vairāk kā gadsimtu iepriekš bija uzlikts pareizticīgajiem. Līdz ar to katrs amatā celtais luterāņu mācītājs impērijas ietvaros kļuva par militarizēta dienesta ierēdni, kura lojalitāte un pakļautība piederēja kādam gluži laicīgam Pēterburgas kantorim. Saprotams, ar to netika atcelta baznīcas iekšējā kārtība un disciplīna. Baznīcas likuma rokasgrāmata kļuva par ko līdzīgu stingrām važām, kas piesaistīja garīgos augstumos uzlidot gribošos mācītājus pie zaldātu kājām cieti nomīdītas zemes. Zemniekam, kas pazemīgi sveicināja savu garām braucošo cienīgtēvu, protams likās, ka mācītājs ir tikpat varens kā muižnieks, bet patiesībā gods tika izrādīts vienas krievu impērijas kancelejas augsta ranga rakstvedim. Zemniekam kļūdīties bija piedodami, bet viņa tautiešiem, kas atkārtoja šo pārpratumu 19.gadsimta un vēlākos rakstos, to atvainot ir grūti.
Ne tik sen vietējā avīze publicēja mazliet dīvainu, zinātnisku rakstu parodējošu feļetonu ar diviem nojaušamiem mērķiem. Viens no tiem acīmredzami bija komiskā žanra atjaunošana avīzē, kas būtu visnotaļ apsveicami. Otrs, no ārpuses raugoties, šķita esam mēģinājums privatizēt Jura Neikena piemiņu - neņemos spriest, kustāma vai nekustāma īpašuma formā. Viss jau būtu jauki, taču, savā aizrautībā, dižus mērķus spraudusī autorpersona izteica seno laiku nacionālajā romantismā balstītus aizspriedumus par 19.gadsimtu. Tos pašus, kas staigājuši no ''Vanema Imantas'' līdz ''Melnā vēža spīlēm'' - par latviešu apspiestību kā mazu politisku neērtību, kas nekad nav traucējusi tautai dejot ozolu pakājē un uzņemt klausību kā izklaidi. Nu redziet, tā grāmata Limbažu muzejā, kas bija arī Jura Neikena obligātā darba instrukcija (ne tieši šī grāmata, bet tāda pati), apgāž šo skaisto pieņēmumu. Patiesība ir vienkārša. Krievu impērijas pavalstnieki dalījās kārtās. Zemnieku kārta bija galvenie klausību pildītāji un izkļūt no šīs nastas varēja tikai īpašos gadījumos. Tam Vidzemē un Baltijā kopumā bija vajadzīgas nevainojamas vācu valodas zināšanas, lai iegūtu izglītību un tiktu par ierēdni vai mācītāju, vismaz daļēji atsakoties no tautības. Pat šis jaunais statuss neatcēla klausību - siekstu vai dzelzs važas nomainīja tikpat stiprs papīra jūgs. Tas ar laiku kļuva neredzamāks, bet netika pilnībā atcelts pat pēc Piektā gada un izzuda tikai neatkarību izkarojot.
Attēlos redzamā grāmata ir jauns papildināms Limbažu muzeja krājumam, ievietota tur pēc muzeja vēsturnieka novērtējuma ar kolēģu piekrišanu. Vietējiem pētniekiem un vēstures entuziastiem vienmēr tiks dota laipna iespēja iepazīties ar šo Vidzemes 19.gadsimta vēsturei tik svarīgo avotu. Nākotnē, ja paveiksies, mēģināsim noskaidrot, kuram no Vidzemes mācītājiem tā piederējusi. Jūsu priekšā ir vēl viena lieta ar vienu galveno liecību - latviešu tautas vēsture bija citām tautām neticami smagu pārbaudījumu virkne pat tiem, kas stāvēja tautas virsotnē, un latviešu diženums slēpjas ne impēriju celšanā, bet spēja izdzīvot, kas, uz mūsdienu pasauli skatoties, šķiet īpaši noderīga spēja.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks