Lietas būtība. Ievada stāsts
Cilvēki ir
radījuši lietas kopš spēj sevi apzināties. Sākumā to darīja tikai savām dzīves
nepieciešamībām un ar pašu rokām. Vēlāk, augot cilvēku cilts skaitam, lietas
aizvien biežāk izgatavoja aroda meistari un visi pārējie nu bija tikai to
turētāji un glabātāji. No šī brīža lietai piemita ne tik daudz daļiņa no tās
radītāja dvēseles, cik daļa no īpašnieka vai ieguvēja likteņa. Ja lieta
pārdzīvoja saimnieku, tā pārņēma daļa no jaunā īpašnieka likteņa. Tam ticēja
jau senie romieši. Par nelaimi, lietām, cilvēki gandrīz vienmēr lūkojās uz tām
praktiski un tāpēc pavirši. Tāpēc jau jaunajos laikos, kad radās muzeji kā
''nami, kur vecas lietas glabā'', nākamajām paaudzēm par mantojumu pakāpeniski
uzkrātās lietas nonāca glabātuvēs lielā mērā mēmas. Idejas, ticības un
viedokļi, kas reiz noteica to tapšanu, nu bija klāti daudzu gadsimtu putekļiem
un tagadnei vairs nesaprotami. Lai muzeju lietas atkal sāktu runāt kā savas
jaunības laikos, pirms divarpus gadsimtiem sākās lielais lietu atdzīvināšanas
darbs, sākumā veltīts tikai īpaši dārgām un retām lietām, bet mūsdienām tuvāk
nākot, visam, ko reiz skārusi cilvēka roka un prāts.
Limbažu muzejs glabā vairāk nekā piecdesmit tūkstošus lielu un mazu, vienkāršu un dižgudru, senu un vēl pavisam nesen tapušu lietu. Tikai dažām no tām pietiek vietas izstāžu telpās un pavisam neliels skaits no lielā kopuma pagaidām ticis sīkāk aprakstīts mēdijos. To apzinoties, ar šī gada rudeni Limbažu muzejs sāks izvietot savā mājas lapā īsus krājumā glabātu lietu aprakstus, īpaši izraugoties tās, kam ir notikumiem bagāts un gandrīz aizmirsts liktenis. Šķietami pieticīgu lietu būtība atkal tiks atsaukta atmiņā pamācības, izglītošanas un arī izklaides nolūkos.
Kā iecerētā pasākuma ievadu, šoreiz piedāvājam jums paskatīties uz kādu šķietami dīvainu grāmatu no Baumaņu Kārļa bibliotēkas. Krietnu daļu Pēterburgas uz Limbažiem pārvesto grāmatu Baumaņu Kārlis, sākot ar 1886.gadu, pakāpeniski uzdāvināja Limbažu Saviesīgajai biedrībai, veidojot tās bibliotēkas pamatu. Par nelaimi, 1917.gadā šo bibliotēku izpostīja no Rīgas bēgošais krievu karaspēks, arī nākamā okupācija bija ne mazāk barga pret Saviesīgās biedrības grāmatām un tādējādi no sākotnējā labi izraudzītā un vairākus gadus desmitus vāktā Baumaņu Kārļa grāmatu krājuma Limbažos tikpat kā nekas nepalika. Juku un pārmaiņu laikus pārdzīvoja grāmata, ko laikam jau noturēja par garlaicīgu medicīnas instrukciju krājumu. Patiesībā tas ir pamatkurss mācībai, ko 19.gadsimtā uzskatīja par vērā ņemamu medicīnas palīgzinātni - kranioskopijai jeb, populārākā apzīmējumā dēvējot, frenoloģijai. Atliek vien saprast, kā Baumaņu Kārļa bibliotēkā varēja nokļūt tik īpatnēja satura grāmata, kas ne gluži atbilda viņa interešu lokam.
1796.gadā Vīnes ārsts Jozefs Galls sāka uzstāties ar lekcijām par sakarību starp cilvēka galvas formu un viņa rakstura un domāšanas īpatnībām. Pēc būtības tas bija turpinājums šveicieša Lafatera teorijai par cilvēka seju kā viņa rakstura spoguli. Jozefs Galls un viņa vēlākie skolnieki sadalīja cilvēka galvas augšdaļu 39 segmentos, kas katrs tika pasludināts par atbildīgu kādai rakstura vai prāta jomai. Atbilstoši attiecīgā segmenta lielumam ārsts-frenologs noteica, kādas emocijas un prasmes pacientam ir attīstītākas par citām, uzmanīgi aptaustot galvu, lai atrastu visus galvaskausa formas sīkumus. Jaunā frenoloģijas zinātne bija nesāpīga, nevienam neko sliktu nenodarīja un tāpat kā astroloģija, arī nevienu neapvainoja ar sāpīgu diagnozi. Tāpēc nav brīnums, ka pēc tam, kad Galls pārcēlās no Vīnes uz Parīzi, bet viņa pirmais skolnieks Špurcheims, sastrīdējies ar Gallu, devās pelnīt naudu uz Londonu, frenoloģiju sāka pielietot visā Eiropā. Vidzemes baltvācu aprindās frenoloģiju apsprieda sākot vismaz ar 1805.gadu, kad Jerlepas muižā netālu no Tallinas notika vācu rakstnieka Augusta Kocebū joku lugas ''Smadzeņu orgāni'' pirmuzvedums.
Starp 1805. un aptuveni 1845.gadu frenoloģija pakāpeniski zaudēja pilntiesīgas zinātnes stāvokli, taču palika viena no iecienītākajām modes mācībām, aptuveni kā fen šui mūsdienās. Frenoloģijas medicīniskais nekaitīgums un šķietamā ''gudrība'' atrada savu vietu vidus un augstākās šķiras sabiedriskajā dzīvē. Pat ja frenoloģijai neticēja, to labprāt pieņēma kā jebkurās aprindās piedienīgu prāta rotaļu. Tieši tāpēc Baumaņu Kārlis uzskatīja par prātīgu iepazīties ar frenoloģijas pamatiem, lai spētu uzturēt sarunu, tiekoties kādās Pēterburgas viesībās ar viņam noderīgiem augstāk stāvošiem sarunu biedriem. Pēc 1860.gada frenoloģija beidzot izgāja no modes un grāmata tika atstāta Baumaņu Kārļa grāmatu skapī kā aizgājušo laiku kuriozs. Uz Limbažiem no Pēterburgas to paņēma līdzi acīmredzot tāpēc, ka tieši tobrīd, 1880-to gadu vidū, Eiropā sākās frenoloģijas popularitātes atdzimšana, pateicoties amerikāņu entuziastiem, kas bija to turpinājuši aktīvi piekopt savā zemē. Pēc būtības, līdz pat 20.gadsimta vidum, kad tika pilnveidoti dabzinātņu priekšstati par cilvēka saprātu, frenoloģija varēja likties par vienkāršu atbildi psiholoģijai. Ne mazāk svarīgi, frenoloģija bija Krievijas cenzūrai pilnīgi vienaldzīga tēma, ko Saviesīgajā biedrībā varēja apspriest pēc sirds patikas. Tāpēc frenoloģijas pamatkurss tika uzdāvināts biedrībai kopā ar citām Baumaņu Kārļa grāmatām. Lūk tāds bija šīs savulaik tik modernās, bet mūsdienās par viltuszinātni atzītās mācības ceļš pa Eiropu un atnākšana uz Limbažiem, tāda bija frenoloģijas niecīgā, bet tomēr vieta Baumaņu Kārļa dzīves stāstā.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks