Par barikādēm un nedaudz par vēsturi

Drīz būs pagājuši trīs gadu desmiti kopš notikuma ko atceras visa latviešu tauta un patur atmiņā labāk, nekā vēsti par neatkarības atgūšanu. Pareizāk būtu jāsaka, ka atceras vidējā un vecākā paaudze, jaunajiem tie ir stāsti, ar mūsdienu pasaules dotu brīvu izvēli, kā izturēties pret tiem. 1991.gada janvārī latvieši kā kopums pieņēma lēmumu, ka veco laiku turpināšanās vairs nav iespējama, un par to var maksāt jebkuru cenu. Neatkarīgi no apvidus, turības un dzīvesvietas, tā tautas daļa, kas kaut nedaudz piedalījās sava laika sabiedriskajās norisēs, atteicās atzīt savu pavalstniecību un tikai iedzimti vienaldzīgie  un visa noliedzēji stāvēja malā. Parastos apstākļos neiespējamā tautas vienotība bija tik pārsteidzoša, ka jau dažus gadus vēlāk, līdz ar pirmo rožaino nākotnes sapņu sabrukumu, tūkstošiem ļaužu atteicās ticēt savai 1991.gadā izdarītajai izvēlei. Baumu valodas un avīžu slejas no tā laika pārpludina bezjēdzīgi apgalvojumi ''ja barikādes būtu šodien'', it kā laiku var pagriezt atpakaļ, un sava laika malā stāvētāju un izdarītās izvēles ienaidnieku nievas, kuru būtību bez pūlēm var izteikt ar vienu rindiņu no ''Pūt vējiņi''.

Kas tad īsti notika. Kādēļ pēc salīdzinoši nelielas vardarbīgas sadursmes ar padomju iekšlietu karaspēku pie Viļņas televīzijas studijas, kas Latviju faktiski neskāra, jo līdzīga akcija Rīgā vēl nebija sagatavota, tauta atsaucās uz 13.janvāra rītā izteikto aicinājumu doties uz Rīgu aizstāvēt pagaidām par skaistu sapni uzskatītās neatkarības atribūtus. Atbildēt uz to no vēstures zinātnes skatupunkta nav iespējams, jo pēc visiem sabiedrības pastāvēšanas noteikumiem barikādes rasties nevarēja. Tautas Fronte bija drīzāk garīga nevis politiska vienotāja, talantīgu visas nācijas pretošanās kustības vadītāju faktiski nebija un, jau gadus četrus redzot ap sevi brūkam ierasto padomju režīma lietu kārtību, cilvēku domām drīzāk bija jāgrozās ap iztikas līdzekļiem, nevis ideāliem. Taču tāda nu ir pasaules kārtība, ka ik pa brīdim tautu un cilšu pastāvēšanas gaitās, ne biežāk kā reizi - divas gadsimtā, notiek sajūsmas uzplūdi ko ar pasaulīgām interesēm izskaidrot nevar. Kā teica spāņu rakstnieks Benito Galdoss par 1808.gada sacelšanos, kas aizsāka Napoleona sakāvi - '' tauta vienkārši saprata, ka nu ir pienācis laiks iziet uz ielas, un izgāja''. 20.gadsimta laikā latviešiem bijušas trīs šādas zvaigžņu stundas - Piektais Gads, kas atsita cittautiešiem patiku uzskatīt mūs par darba lopiem, 1941.gada vasara ar vienprātīgu neatkarīgās valsts iekārtas atjaunošanu lielākajā daļā Latvijas, pirms to apspieda hitlerieši, un 1991.gada barikāžu laiks.

Par zvaigžņu stundām ir jāmaksā. Milzīgu cenu. Latviju un latviešus 1991.gadā paglāba tikai tas, ka visa plašā pasaule atradās pārmaiņu virpulī. Padomju Savienības ekonomika atradās galīgā sabrukuma priekšā un tas sākās aprīlī ar valsts cenu trīskāršošanos. Vienlaikus ar Baltiju toreiz janvārī sprādziens notika arī Gruzijā, kur gruzīni un osetīni nolēma veikt kārtējos mērnieku laikus ar ieročiem rokās. Taču nemieri PSRS bija tikai sīkumi uz lielās pasaules politikas fona. Barikāžu dienas noritēja vienlaikus ar tā saucamo Pirmo Līča karu - ASV un sabiedroto koalīcijas uzbrukumu Irākai lai atbrīvotu okupēto Kuveitu. Neviens toreiz nevarēja paredzēt, ka milzīgā Irākas armija tiks sakauta dažu dienu laikā un amerikāņiem nebija īpaša iemesla tracināt Maskavu ar aizrādījumiem par cilvēktiesību pārkāpumiem. 1989.gadā uz kuģa pie Maltas bija notikusi abu lielvaru līderu Dž. Buša - vecākā un M.Gorbačova tikšanās ar jaunu pasaules ietekmes sfēru dalīšanu krietni par labu ASV. Lai ko apgalvo mūsu tā laika trimdas tautieši - ar labi izvēlētiem argumentiem padomju diplomāti 1991.gadā spētu pārliecināt amerikāņus ignorēt vairāku nemieru asiņainu apspiešanu. To, ka Baltijas tautām togad gadījās īsta un neviltota ''cūcene'' un neatkarība bez pārmērīgiem upuriem, noteica tikai viens faktors ap kuru jau toreiz PSRS, tāpat kā šodien Krievijā grozījās pilnīgi viss - nauda. Runājot tautas mēlē, komunisti bija nosaimniekojušies līdz pēdējam graudam un bija ļoti iespējams, ka jau nākamajā ziemā Krievijā sāksies bada dumpji. Riskēt ar iespēju, ka Rietumu kredītu naudas plūsma tiks apturēta, Gorbačovs nevarēja. Bez tam, jau bija sagatavots padomju finansu ministrijas rīkojums par lielo 50 un 100 rubļu naudaszīmju pēkšņu izņemšanu no apgrozības 1991.gada 22.janvārī. Kādas būs padomju pilsoņu reakcija un iekrājumu zaudēšanu, nebija zināms. Lielās impērijas izdzīvošana vēl uz gadu galu galā izrādījās svarīgāka par dažām barikādēm un Rīgas dumpi, ko, būsim godīgi, varēja apspiest pavisam neliela bruņota vienība, nolēma pieciest.

Tagad, no 29 gadu pagājības attāluma, lojālajiem Latvijas pilsoņiem tiek uzdots jautājums - ko darīt tālāk ar Barikāžu laika piemiņu. Tikko, pirms dažām dienām Valsts Prezidents apciemoja Rīgas Barikāžu muzeju un aicināja, ja drīkst tā teikt, centralizēt piemiņas pasākumus, izdalot šai lietai atbilstošu valsts finansējumu. Taču, lai cik vilinoša nebūtu jaunas muzeja ēkas celtniecība galvaspilsētā un zinātniski granti atbilstošas tematikas monogrāfiju sarakstīšanai, mazliet jāšaubās, vai barikāžu piemiņas rituālu turpmāka apkopošana Rīgas ietvaros nāks par labu šī notikuma gara izjūtai, kas saglabāsies, kamēr būs dzīvi barikāžu dalībnieki. Lēmums 1991.gada janvārī veidot barikāžu loku ap Vecrīgu bija visu Latvijas neatkarības piekritēju griba. Rīgā nebija ne štāba ne kustības centra, kas dotu reālas pavēles dažādiem Latvijas reģioniem. Tas, ko pirms 29 gadiem Rīgas aizstāvēšanas darbā paveica Limbažu novads, bija tā pašvaldību un saimniecisko un sabiedrisko organizāciju pirmšķirīga darba rezultāts. Tieši no 1991.gada janvāra ceļas bijušā padomju Limbažu rajona mūsdienu dažādo pašvaldību politiskās darbības vēsture jaunākajos, atgūtās neatkarības laikos un tieši tāpat tas notika visur citur Latvijā, kur tautas priekšstāvji gribēja redzēt dzimteni neatkarīgu. Liels Barikāžu muzejs Rīgā ar atbilstošām piemiņas vietām ir brīnišķīga ideja, kuru nevar sabojāt vietējo piemiņas saglabāšanas pasākumu uzturēšana vismaz iepriekšējā apmērā. Limbažu muzejs, tāpat kā iepriekšējos gados, turpinās pildīt sabiedrības uzlikto pienākumu turēt gaišu kā seno tā neseno laiku piemiņu. Mūsu pateicība visiem, kas deva savu artavu tautas nākamības vārdā.        

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists

Nav komentāru

Komentēt