Kā Vidzemē sagaidīja jauno 1930.gadu

20. dec. 2019, Nav komentāru

Cilvēki nekad nespēs atbrīvoties no pārliecības, ka, sagaidot kārtējā gada beigas, pārciesta vēl viena dzīves grūtību un pārbaudījumu deva. Doma, ka tikko piedzīvots vislabākais, kas jebkad noticis mūsu mūžā, ir pretrunā ar cilvēka prāta uzbūvi. Tā tas bija arī gandrīz pirms gadsimta, noslēdzot 1929.gadu. Visapkārt Latvijai valdīja miers, algas un dzīves līmenis bija sasnieguši to tālo divdesmit pirmās neatkarības gadu augstākos un ulmaņlaikos vairs nesasniegtos rādītājus, latviešiem pirmo reizi bija pašiem sava valsts, kur valdīja un likumus izdeva viņu pašu tautieši un tomēr bailes un nedrošība bija viena no galvenajām šīs deviņdesmit gadus senās pagātnes sastāvdaļām. Latvijas ļaudis 1929.gada decembrī baidījās no komunistu iebrukuma un fašistu apvērsuma, krāpniekiem un huligāniem, darba zaudēšanas un vecuma nabagmājas un tai pašā laikā dzīvoja tā, it kā šo draudu nebūtu vispār. 1928.gada lietavu un plūdu izraisītā īslaicīgā krīze bija pārvarēta, 1929 izrādījās pēdējais ''treknais'' gads pirms Eiropas finanšu sabrukuma nākamajā rudenī. Kā strādājošie tā shēmojošie pelnīja pilnvērtīgus Latvijas latus, kas vēl nebija zaudējuši līdz pusei vērtības devalvācijas un importa ierobežojumu rezultātā. Kvalificēts strādnieks vai jaunsaimnieks, ar 100 latu ienākumiem mēnesī, kaut ļoti pieticīgi, varēja nodrošināt pamata iztiku sievai un vienam - diviem bērniem. Luksuspreces bija apliktas ar milzīgu muitu, kas padarīja franču smaržas vai šampānieti gandrīz desmit reizes dārgākus nekā izcelsmes zemē. Latvijā tobrīd nebija neviena ietekmīga rūpnieka vai baņķiera, ieskaitot ''Jaunāko Ziņu'' īpašnieku Antonu Benjamiņu, kas tērētu grūti un parasti arī godīgi pelnīto kapitālu vairāk, nekā to prasīja augstākās sabiedrības noteikumi. Ja neskaita kafiju un dažus aizjūras augļus un stipros dzērienus, viss, ko 1929.gadā pasniedza kā mazu tā lielu ļaužu svētku mielastos, bija Latvijas produkts. Piecas sešas dārgākās privātās automašīnas Latvijā bija izmaksājušas ap 20000 latu jeb, kā toreiz mīlēja teikt, miljonu (Latvijas) rubļu katra un būtu par ''prastām'' Rietumu miljonāra garāžai. Kā liberāla kapitālistiska valsts, Latvija atļāva naudīgiem ļaudīm tērēt, cik tie vēlas, taču iztērētais, muitu un nodokļu veidā, pārvērtās jaunās skolu ēkās un piemaksās zemniekiem par eksporta kvalitātes preci. Kaut daudzējādā ziņā nepilnīga, tā bija labākā sabiedriskā iekārta, ko latvieši jebkad radījuši pašu spēkiem.

Desmit gadus pēc kara sasniegtais pārticības minimums veda pie tā, ka latvieši, vispirms pilsētās, bet pakāpeniski arī laukos, sāka pārvērsties par eiropiešiem ne tikai pēc ģeogrāfijas, bet arī dzīvesveida, un vispirms jau tas attiecās uz svētku un saviesīgu pasākumu svinēšanu. Ēdienu nosaukumus pieklājīgā sabiedrībā bija jātulko franciski un jāpasniedz atbilstoši franču banketa secībai. Pēc 1926.gada arī apriņķa pilsētās sāka ienākt līdz tam nezināmais pusdienlaika kafijas vai pēcpusdienas angļu tējas dzeršanas paradums kopā ar treknu krējuma saldējumu pēc Rīgas vāciešu receptēm. Nesen pie šī goda tikušajiem ''kungiem'' un ''dāmām'' bija jāsāk mācīties manieres, balles dejas un jāiegādājas frakas un vakarkleitas. Samērā konservatīvo Latvijas pilsētu un lauku elites apģērba stilu tuvāk 1930.gadam nomainīja Parīzes jaunākā mode jeb, drīzāk, tas, kā šo modi tulkoja Rīgas vācu šuvējas. Pats galvenais, svētki, kā pilīs tā būdiņās, vairs nebija iedomājami bez ārzemju importa precēm dāvanu veidā, no holandiešu tabakas vai kakao paciņas līdz jaunākajam vācu Telefunken radioaparātam ar taures formas skaļruni 1000 latu vērtībā. Svētkos, it īpaši Ziemassvētku - Jaungada brīvdienās, latviešu zemnieks vairs nesēdēja savā sētā nošķirts no pasaules ar senču tikumiem, viņš, ja rocība togad ļāva, devās uz pilsētu pirkt ārzemju mantas un no pilsētām pie viņa viesos iebrauca radi ar svešzemju ciemakukuļiem. Rīga šai laikā tika atstāta cittautiešu kopienām, kuras sagaidīja Jauno gadu lepnākajos restorānos pie 10 latu svētku pusdienām - vairākkārtējs mēģinājums celt cenu izgāzās, jo izrādījās, ka apēst vienā vakarā Latvijas pārtiku par 20 latiem, kā 1929.gada Vecgada vakarā mēģināja Hotel de Rome viesi, rīdziniekiem nav pa spēkam. Pirms 1929.gada Ziemassvētkiem galvaspilsētu ar vilcienu pameta vismaz 46 tūkstoši rīdzinieku, no kuriem 11500 nopirka biļeti uz kādu no Valkas dzelzceļa līnijas stacijām. Par nelaimi viņiem un citiem svinētājiem, par globālo sasilšanu vēl neko nedzirdējusī daba bija sarīkojusi Latvijai īsti mūsdienīgi siltu ziemu. 31.decembrī Daugavā pie Rīgas tiltiem gāja ledus un, ja Piebalga zaudēja tikai daļu no biezās sniega kārtas, Vidzemes piejūras apgabalos jaunā gada sagaidīšanas naktī sniegs nokusa pilnībā un naktī uz 5.janvāri Limbaži piedzīvoja īsti pavasarīgu pērkona negaisu.

Iespējas svinēt svētkus vienmēr atkarīgas no tik prozaiskas lietas kā rocība, ko 1929.gada Latvijā noteica zemnieku iespējas iegūt un pārdot ražu. Vidzeme, diemžēl, ir lauksaimnieciski neaprēķināmākais Latvijas reģions. Laika apstākļi ražas iegūšanas sezonas laikā šeit var nopietni atšķirties pat mazāk kā 100 km attālos apvidos. Sagaidot 1930.gadu kā uzvarētāji jutās drīzāk Vidzemes dienvidu daļas saimnieki. Jo tuvāk Igaunijas robežai, jo mazāk bija iemesla priekam. Gada pēdējās dienās Cēsu veikali bija pārpildīti tādā mērā, ka neļāva iepirkties pašiem pilsētniekiem. Straupē rīkoja iepriekšējos gados nepieredzēta apmēra saviesīgus vakarus. Tai pašā laikā Liepupē tika uzskatīts, ka 1929 ir bijis viduvējs gads ar mērenu peļņu, bet Rūjienā decembrī pārdevēji lūdzās, lai no viņiem neiekasē gadatirgus nodokli, jo tikpat kā nekas nav pārdots. Par novadu rīcībā esošajiem līdzekļiem dod priekšstatu pašvaldību budžeti, ko atbilstoši likumam, apstiprināja tieši pirms Jaungada - 30. un 31.decembrī. Valmiera 1930.gadā paredzēja tērēt 719 tūkstošus latu, Cēsīs 476 tūkstošus un pat toreiz vēl krietni mazāk apdzīvotais Siguldas pagasts 58 tūkstošus, kamēr Limbažu pilsētas budžets bija 112543 lati. Statistika rāda, ka 1929.gada laikā Limbažu pilsētā bija dzimuši 54 un miruši 65 pilsētnieki, bet pagastā respektīvi 11 un 17. Tas protams nenozīmēja, ka Limbažos nenotika attīstība - 1929.gads pagāja organizējot pilsētas sākotnējo elektrotīklu Braslas spēkstacijas ierobežoto iespēju ietvaros, sākot pieslēgt tīklam Limbažu pagasta teritoriju un paredzot 1930.gada laikā pirmo reizi nodrošināt pilsētas ielu apgaismojumu visas nakts garumā. Progress Limbažos izpaudās kā rūpēs par pilsētas pretalkohola biedrību, par ko pilsētas domi aktīvi kritizēja sociāldemokrāti un aizsargājamā objekta statusā toreiz vēl samērā labi saglabātajai pilij tā arī tādos sīkumos kā pirmo abonentu kastīšu ierīkošanā pilsētas pastā. Taču ierobežotais budžets nozīmēja, ka pilsēta nevar palīdzēt vietējiem bezdarbniekiem ar plašāka apmēra sabiedriskajiem darbiem, tā vietā cenšoties nodrošināt viņiem iespēju atrast darbu tikko aizsāktā Rūjienas dzelzceļa būves zemes darbos. Bezdarbnieku izmantošana meža darbos tieši tobrīd lielā daļā Vidzemes bija neiespējama ilgstošā atkušņa dēļ un tikai turīgajai Valmierai bija pietiekams budžets, lai izmantotu potenciālos mežstrādniekus celtniecībā. Kā rezultāts, par galveno notikumu 1929.gada 6.decembra pilsētas domes sēdē kļuva nevis nekustamās mantas nodokļa komisijas pārvēlēšana, bet traģikomiskais konflikts ar pilsētas slimnīcas vadītāja Dr. Kessela piedalīšanos. Cienījamais ārsts un Saviesīgās biedrības dvēsele tikko par lielu kaunu pašam bija saņēmis apgabaltiesas sodu - vienu dienu mājas aresta, par kāda studenta ''vieglu aizskaršanu'' jūnijā notikušajā pilsētas galvas Pranges godināšanā. Jau tā būdams sliktā garastāvoklī, Kessels ieradās domes sēdē, kur bija spiests uzklausīt nopēlumu par nesakārtoto slimnīcas grāmatvedību un mazliet iekarsis teica ''nekorektu'' runu, kurā apsolīja ignorēt jebkādus domes lēmumus. Konflikta atrisinājums jau jaunajā gadā notika cilvēcisko attiecību plaknē un tāpēc pagaisis no vēstures.

Ziemassvētku laiks Vidzemē sākās ar divām atrisinātām krimināllietām, kas deva vielu sarunām svētku dienās. 23.decembrī ap diviem pēcpusdienā no Igaunijas puses Mazsalacā ieradās necila paskata vīrs ar maisu un piena kannu. Par viņa klupšanas akmeni kļuva mēģinājums tirgot Mazsalacā aizliegtās vāveru ādiņas. Uzdots par malumednieku, svešinieks tika notverts četrus kilometrus no pilsētas, jo bēgot iestiga purvā. Piena kannā policija atrada Igaunijas naudaszīmes aptuveni 40 tūkstošu latu vērtībā un tikai tad kļuva skaidrs, ka notverts meklētākais igauņu noziedznieks J.Natajs, kurš, iestājies darbā ar viltotiem dokumentiem, apzadzis Viljandes kooperatīvo pienotavu un centies caur Latviju aizbēgt uz Krieviju, no kuras atgriezies dzimtenē tikai pirms četriem mēnešiem. Noziedznieks un viņa laupījums tika operatīvi izdoti Igaunijai jau 28.decembrī. Otra lieta izrādījās gandrīz smieklīga savā vienkāršībā. Novembrī Limbažos, faktiski vienas dienas laikā, bija notikušas trīs nekaunīgas zādzības. Zaglis, no mazgadīgo kolonijas izbēgušais 18 gadus vecais Eduards Pitāns, īsā laikā bija paguvis pastrādāt nedarbus plašā apvidū no Mazsalacas līdz Cēsīm un pēc 20 zādzībām beidzot aizturēts Bauņu pagastā. Krietnu daļu mantu atgūt neizdevās, jo tās jau bija pārdotas Rīgas uzpircējiem. Ne mazāk bija jāsmejas par 19.decembra atgadījumu Rūjienā, kad labi pazīstams vietējais saulesbrālis aizbrauca ar uz dažām minūtēm pie veikala noliktu divriteni 220 latu vērtībā, tika atpazīts nozieguma brīdī un nedaudz vēlāk aizturēts Straupē. Daudz valodu un nevalodu 1929.gada beigās cēlās no notikumiem Rīgā. Sapnis par vieglu un jauku dzīvi dzina neceļos kalpus, kas tika sūtīti uz galvaspilsētu ar pārdošanas vai iepirkšanas uzdevumiem un galu galā notrieca naudu krogos. Likums šādā gadījumā bija pietiekami bargs un par tikai 100 latu izšķērdēšanu paredzēja pusotru gadu cietumā. Krietni dīvaināks bija apslēptās mantas meklēšanas trakums, kas novembrī pārņēma Vecrīgu un tuvāko apkārtni pēc tam kad Pils ielā tika atrasts senu zelta monētu depozīts. Kā zināms, dzīšanās pēc sen apraktiem dārgumiem stāv krietni tālu no veselā saprāta un neizbēgami noveda pie neatļautiem rakumiem, tai skaitā neko nenojautušu ļaužu dzīvokļos. Dažādu nedarbu un noziegumu skaits līdz ar pirmajiem Ziemassvētkiem Vidzemē tikai pieauga, liecinot ne tik daudz par paaudzes samaitātību, cik joprojām nesenā Pasaules kara iespaidu uz garīgo veselību.

Dažādu jaunu lietu un paradumu ieviešana vidzemnieku sadzīvē nevarēja mainīt galveno - vecā gada aizvadīšanas kārtību. Ziemassvētku eglītes Vidzemes skolās sāka rīkot 19.decembrī un tūlīt pēc tam notika apdāvināto skolasbērnu atlaišana brīvdienās. Dažas nākamās dienas līdz svētku sākumam pieaugušie ļaudis saveda kārtībā gada darbus, lai varētu mierīgu sirdi pušķot savus mājokļus. Limbažu novadā veikala lietas 1929.gadā bija gājušas stipri nevienādi. Iepriekšējos laikos novērotā lauku ļaužu kāre, iebraucot Limbažos, tērēt naudu uzdzīvei krogos, bija stipri apsīkusi, kas gada beigās noveda pie vismaz divu ''ēdienu veikalu'' turētāju bankrota. 22.decembrī notikusī Lādes - Stienes piensaimnieku biedrības pilnsapulce noritēja labākajās amerikāņu akcionāru sapulču tradīcijās un izgaismoja galveno novada zemnieku mazturības iemeslu - valsts bagātīgās piemaksas par bekona eksportcūkām līdz 1, 50 Ls par kilogramu gāja Vidzemes piejūras apvidum garām. Mazāka rocība nebija par iemeslu jaunbūves darba pārtraukšanai - īsi pirms gada beigām tika iesvētīti Liepupes pamatskolas un Tūjas pagastnama būvdarbi. Krietns skaits Vidzemes iedzīvotāju turējās pie pavisam citiem jauno laiku svinību paradumiem un tādēļ, ticiet vai ne, 1929.gada 15.decembrī Valmierā notika vietējā sarkano pionieru pulciņa saiets, Alojas apkārtnē laiku pa laikam izkāra sarkanos karogus uz izmeta skrejlapas, bet avīzes rakstīja par policijas pūlēm notvert Vidzemes komunistu pagrīdniekus. Taču, kā parasti, pienāca Ziemassvētku diena un uz brīdi deva mieru pat vissatrauktākajām dvēselēm.

Pirmā diena pilsētā pēc svētkiem, Laikraksts "Pēdējā brīdī", 1929.gada 29.decembris

Ar niecīgiem izņēmumiem, pirmie Ziemassvētki bija privātu mājas svinību diena un tikai otrajos, 26.decembrī, visos Vidzemes pagastos un pilsētās, kur saviesīgo dzīvi turēja godā, ļaudis pulcējās, lai ievērotu jau gadus piecdesmit senu paradumu - noskatītos vietējā teātra izrādi. Pašdarbnieku sniegumu toreiz uzņēma neparasti nopietni un aktieru kļūdas kritizēja it kā tās būtu notikušas uz kādas Rīgas skatuves. Ārpus Limbažiem, kur vietējais teātris gatavoja kā Ziemassvētku tā Vecgada vakara priekšnesumu, ļoti tika slavētas 1929.gada Ziemassvētku izrādes Umurgā, Pociemā un īpaši Dauguļos, kur reti veiksmīgu gadu atzīmēja ar neredzēti plašu pasākumu programmu. Visskaistākie Vidzemes Ziemassvētki togad bija Siguldā, kur tikko iesvētīja jauno baznīcas torni. Par godu notikumam galvenā Siguldas eglīte tika dedzināta tieši pie baznīcas, torni izgaismoja ar laternām un tika algots orķestris, kurš no torņa spēlēja korāļus. Cik nopietna lieta tā laika Latvijā bija Ziemassvētki, liecina kaut vai tas, ka uz divām dienām valstī apstājās preču pārvadāšana pa dzelzceļu. Svētku laiks tika izmantots, lai izziņotu aicinājumu ķerties pie kāda īpaša nacionāla mēroga projekta - Brīvības pieminekļa celtniecības. Ziemassvētku kārtības uzturēšanai īsi pirms tam, atbilstoši tā saucamajam Kerenska likumam tika īslaicīgi apcietināti bez apsūdzības par bīstamiem uzskatīti ļaudis. Tas tomēr neļāva novērst tādus incidentus kā pamatīgu kautiņu Cēsu garnizona Ziemassvētku ballē starp vietējiem un karavīriem dāmu uzmanības dēļ ar trim ievainotajiem un sešiem arestētajiem. Tai pašā dienā Valmieras parkā bija novērojams ilgstošs boksa mačs abu ievērojamāko pilsētas ''sarkano lukturu'' darbinieku starpā. Par laimi, tas bija vienīgie šādu apmēru negadījumi. Prātā drīzāk palika Ziemassvētku vecītis, kas atnāca ciemos pie kāda Blomes pagasta latgaliešu laukstrādnieka ar 5000 latu loterijas laimestu. Taču ar vecīti joki mazi un to saprata Lizuma pagasta saimnieks, kas pirms svētkiem bija izmetis kā nederīgu papīru 1000 latu laimesta biļeti.

Jaungada salūta tradīcijai Latvijā ir jau ne mazāk kā gadsimtu senas saknes, laikraksts "Svari", 1930.gada 3.janvāris.

No darba devēju viedokļa brīvdienas beidzās tūlīt pēc Ziemassvētkiem ar īslaicīgu atpūtu pirms vai pēc Jaungada nakts. Tauta protams bija stipri atšķirīgās domās un paredzēja atpūsties vismaz līdz 2.janvārim. 28.decembrī notikušais policijas reids atklāja, ka Limbažu ēdināšanas iestāžu apmeklētāji turpina dzert grādīgos arī pēc noteiktā laika. 31.decembrī Valmierā uz Rīgas ielas, reisa Valmiera - Rīga autobusa šoferis bija tiktāl ''uzpravījis dūšu'', ka kādu laiku brauca pa trotuāru, tikai nejaušības dēļ nesakropļojot ne cilvēkus ne zirgus. Vispārēju sajūsmu izraisīja kāds rīdzinieks kurš, noskatījies 1929.gada beigu galveno kino ''grāvēju'' ''Sieviete uz Mēness'', izteica publisku vēlēšanos lidot kosmosā ar filmā redzēto raķeti. Daudz skumjāka aina pēc Ziemassvētkiem bija rindas pie visu pilsētu lombardiem, kur varēja redzēt ne mazumu šķietami pārtikuša izskata uzdzīvotāju, ieķīlājot saņemtās dāvanas lai nodzīvotu līdz nākamajai algai. Taču 31.decembris pienāca ātri.

Kā pienākas, limbažnieki svinēja Vecgada vakaru Saviesīgajā biedrībā, kur tika izrādīta Rutku tēva komēdija ''Laulības medus mēnesī''. Taču atšķirībā no rūjieniešiem, kas turpināja līksmoties savā biedrībā līdz agram rītam, Limbažu ļaudis, vismaz tie, kas pieskaitīja sevi Lutera ticībai, pirmo reizi sagaidīja jauno 1930.gadu ar dievkalpojumu baznīcā, divpadsmitos skaļi skanot zvaniem. Citās Vidzemes pilsētās lielos jaunā gada dievkalpojumus rīkoja vai nu vakarā vai no rīta, tādēļ 1.janvārī Gulbenes luterāņu draudze pamanījās sagādāt galvenās dienas ziņas, kad baznīcas valde atteicās ielaist uz dievkalpojumu kā 4000 ticīgo tā cienītāko vietējo mācītāju, kurš bija sagājis ar valdi īsti latviskā naidā. Pretstāve pie baznīcas ilga sešas stundas un beidzās tikai pēc rīkojuma no Rīgas. Jāsaka, ka aizejošais gads bija bagāts ar ticības tračiem, ieskaitot nemierus Cēsu un Valmieras pareizticīgo draudzēs, kas lielā mērā palika to iekšēja lieta. Gulbenes skandāls izrādījās krietni klusāks tikai tāpēc, ka finanšu ministrs Petrēvics Jaungada rītā bija pamanījies iekļūt autokatastrofā Rīgas centrā un šāda tenka avīzēm bija daudz tīkamāka.

Kā pienākas, pirmos Ziemassvētkus Limbažu novads svinēja mājās, Otros sabiedrībā, Laikraksts "Limbažu vēstnesis", 1929.gada 20.decembris

Pēc svētkiem izrādījās, ka apēstā Latvijas labumu daudzuma dēļ dārzeņu cenas cēlušās uzreiz par 20 procentiem, trekna cūkgaļa maksā tikpat, cik labākā karbonāde, zivis aptrūkušās, jo svētkus svinēja arī zvejnieki un vienīgā lētā ēdamlieta joprojām ir žāvētas reņģes par 30 santīmiem kālā. Sākās jauns rūpju gads un cilvēki par laimi vēl nezināja, cik daudz rūpju sakrāsies līdz 1930.gada beigām.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists

Kā Vidzemē sagaidīja jauno 1930.gadu

Jaunākie ieraksti