Pasaule ar kājām gaisā. Latvija un Limbaži 1940.gada augustā
Tā vasara, ko vēlāk iesauca par baigo, bija karsta un sausa. Vējš dzina pa laukiem ''sarkanu miglu'' ne tikai dzejas tēlos, bet īstenībā. Visi Limbažu ļaudis, kam bija kaut neliels zemes pleķītis ar zaļumiem, 1940.gada augustā bija aizņemti dārza darbos un, ja apstākļi nespieda, vēl mēnesi nepievērsa uzmanību, ka pasaule ap viņiem mainās vēl nekad nepieredzētā ātrumā. Jūnijs bija sācies ar Latvijas rūpniecības atrašanos uz sabrukuma robežas kara blokādes dēļ, ziepju kartiņu ieviešanu un strādnieku mobilizāciju kūdras rakšanas darbos. Tūlīt pēc tam ienāca padomju armija, kuras karavīrus nu varēja redzēt arī Limbažu apkārtnē, apmeklējot kā dāvanu darba tautai piedāvātos aģitācijas koncertus un padomju filmu bezmaksas izrādes. Kārlis Ulmanis it kā palika savā vietā, bet par Ministru prezidentu kļuva Limbažu novadā labi pazīstamais profesors Kirhenšteins. Limbažu ielās savu viedokli atklāti izteica ļaudis, kam bija pavēlēts turēt muti 1934.gada 15.maijā, un kādu laiku visapkārt iestājās ar naudu un amatiem īpaši neapgrūtinātu ļaužu sajūsmas eiforija, kā vienmēr tādos gadījumos cerot, ka viss viņiem nepatīkamais Ulmaņa laiku mantojums nu zudīs un tā vietā nāks tikai labas lietas.
Tāli un vēl nezināmi 1940.gada vasaras ceļi. Veco Limbažu Cēsu šoseja
Sākoties 1940.gada jūlijam Limbažos uzradās jaunā vara vairāku palīgpolicijas dienesta darbinieku veidolā. 10.jūlijā Latvijā izziņoja aizsargu organizācijas likvidāciju un līdz ar jau nojaušamo vecā režīma policistu drīzu atlaišanu un pilsētas valdes apjukumu, tiesības pieņemt lēmumus pārgāja kā no zemes izlīdušu ļautiņu rokās. Jūlijā it visur Vidzemē organizējās rīcības, darba un vēl vairākos vārdos nodēvētas komitejas, ko vadīja bijušie PSRS slepenie aģenti vai viņu vietējie palīgi. Pēc jaunās kārtības, norādījumus tagad bija jādod komunistiem, taču Limbažos un tuvākajā apkārtnē tādi nebija atrodami. Citu atbilstošu kadru trūkuma dēļ ''komunistus'' kādu laiku tēloja bijušās kreisās Darba Jaunatnes savienības biedri, līdz augusta vidū tos pārdēvēja par komjauniešiem. Latvijas kompartijas Limbažu ''rajona'' vadību uzņēmās vecs pagrīdnieks no Jeru pagasta Ernests Ozoliņš, taču ir zināmas šaubas, ka viņš īpaši interesējās par vietējo dzīvi, jo vienlaikus cēla komunismu arī Cēsīs. Formāli partijas komiteja Burtnieku ielā 2 bija kļuvusi par Limbažu augstāko varas orgānu, taču darbinieku trūkuma dēļ pagaidām bija tikai pasta kastīte no Valmieras un Rīgas nākošo pavēļu saņemšanai. Līdz 14 - 15.jūlija Saeimas vēlēšanās dažādie gājieni, mītiņi un demonstrācijas, ko dabūja redzēt arī Limbažos, drīzāk bija pret Ulmani nevis par PSRS. Īstās pārmaiņas sākās pēc tam, kad tā saucamā ''Tautas Saeima'' iecēla par valdības galvu rakstnieku Vili Lāci un pilnā sparā sāka gatavot republikas iekļaušanu Padomju Savienībā. Divi galvenie likumi, kas rādīja, uz kuru pusi iet jaunā valsts iekārta, bija 27.jūlijā publicētais rīkojums par lielo rūpniecības uzņēmumu, kredītiestāžu un privāto seifu satura nacionalizāciju, kā arī tā saucamais likums par zemi, kas ievadīja jaunu agrāro reformu un nonāca avīžu slejās 31.jūlijā.
1.augusts pagaidām vēl neatkarīgajā Latvijā un tātad arī Limbažos bija Pretkara diena. Pēc sešām sabiedrisku pasākumu nedēļām tauta jau bija pagurusi un Vidzemē par mieru todien cīnījās galvenokārt Strenčos, kur mītiņu apmeklēja arī Valmieras apriņķa vadība. Praktiskāk noskaņotie iedzīvotāji pavadīja laiku ''šturmējot'' rūpniecības preču veikalus, jo vairs nebija pārliecināti par preču pieejamību nākotnē. Jūnijā un jūlijā ievērojams skaits padomju okupācijas karaspēka virsnieku un kā vietējo tā no Maskavas iebraukušo padomju amatpersonu izmantoja Latvijas valūtā izsniegto komandējuma naudu lai pirktu visu, ko vēlējās. Redzot, kas notiek, iepirkšanās drudzim piebiedrojās arī izmanīgi vietējie iedzīvotāji. Tā kā Latvijas veikali nesaņēma ārzemju preces kopš 1939.gada augusta un jau gandrīz gadu bija ik mēnesi pārdevuši vairāk mantu, nekā saņēma, 1940.gada vasaras vidū to krājumi sāka tuvoties beigām un augustā vienlaikus labs un lēts apģērbs pazuda no veikalu plauktiem uz pusi gadsimta. Limbažos tas nozīmēja līdz tam ļoti aktīvās darbošanās apsīkšanu Baumaņu Kārļa laukuma apģērbu veikala joslā, ieskaitot Limbažu Bazāru. No 24.jūlija bija spēkā Cenu inspekcijas noteikumi, kas ierobežoja pārdošanai atļautā apģērba un apavu daudzumu un pavēlēja katru pirkumu reģistrēt pasēs, taču to pavisam acīmredzami ignorēja. Ap 20.augustu bija izsmelti pat īpaši dārgā modes apģērba krājumi. Pa visu Latviju izplatījās anekdote par padomju virsnieku sievām, kas gājušas uz operu naktskreklos. Par pamatu tam bija dažu nelatviešu tautības apģērbu tirgotāju Latvijas mērogā veiktā afēra, uzdodot par modes vakartērpiem biezā auduma ''spāņu naktskreklus'' un pārdodot šo preci ārpus lielpilsētām, mazāku garnizonu personālam. Ne mazāk aktīvi pirka arī velosipēdus, fotoaparātus, pulksteņus un mazākas saimniecības preces. ''Šturmēšanas'' trakumu ierobežoja vienīgi jau no jūnija pastāvošie bankas noguldījumu izņemšanas ierobežojumi, ne vairāk par 100 latiem mēnesī, kas neļāva uzreiz izpirkt pašas dārgākās lietas. Pārtikas pagaidām pietika, vienīgi cukuru izsniedza uz kartiņām un augustā tā deva bija 2,4 kilogrami. Normētas bija arī veļas ziepes - 125 grami mēnesī.
1940.gada 5.augustā avīze ''Cīņa'' darīja zināmu, ka iekšlietu ministrs atcēlis no amata Limbažu pilsētas vecāko Rūdolfu Eglīti, pilsētas valdi un revizijas komisiju. Viņa vietā pilsētas vecākā pienākumus uzņēmās bijušais sociāldemokrāts un ilggadējs skolotājs Kārlis Sedlenieks. Par nelaimi, jaunais pilsētas galva nebija gatavs darbam. Te nav runas par viņa uzskatiem vai negatīvām īpašībām, ja tādas vispār atrodamas. Vadošā amatā nepieciešamas zināmas ''caursišanas'' spējas un biedram Sedlenieka kungam tādu nebija. Pirms tam viņš bija darbojies galvenokārt skolotāju organizācijās un citas ambīcijas neizrādīja. Limbažu priekšgalā viņš stājās ar pāris nedēļu nokavēšanos un ap 20.augustu veica dīvainu pilsētas galveno objektu priekšnieciskas apstaigāšanas rituālu, par ko paziņoja Valmieras avīzei ''Liesma''. Lai kas notika tālāk, var noprast, ka pilsētas darba nasta skolotājam drīz kļuva par grūtu un jau septembra vidū viņš no pienākumiem atteicās, nododot pilnvaras Rūdolfam Rūjam. Ap 10.augustu Iekšlietu ministrija nomainīja arī Limbažu pagasta valdi, ieceļot par pagasta vecāko Krišjāni Liepiņu. Limbažu sabiedrisko un kultūras dzīvi, ieskaitot rūpes par futbola komandu, augustā gatavojās uzņemties tapšanas stadijā esošā Limbažu arodbiedrība, kas jau bija aizņēmusi bijušo aizsargu mītni. Saviesīgo biedrību formāli likvidēja tikai decembrī, taču tās darbība jau bija pārtraukta. Cepuru fabrikas nacionalizācija tikko bija ļāvusi sākt strauju karjeru Zelmai Zālītei, par kuru vairāk runāsim sakarā ar 1941.gada vasaru. Kārtējo reizi Limbažu vēsturē uz īsu brīdi pirmie bija tie pēdējie un pēdējie tie pirmie.
Nav iespējams precīzi pateikt, kurā dienā tas notika. Ļoti ticams, ka dažādās Latvijas vietās datumi atšķīrās. Taču, jau dažas dienas pēc paziņojuma par Latvijas iekļaušanos PSRS sastāvā, tā ap 1940.gada 10.augustu, no avīžu kioskiem un citām preses tirdzniecības vietām pazuda visa ārpus PSRS teritorijas izdotā prese un grāmatas. Limbažu stacijas kioskā, kur parasti bija labākais aktuālo ziņu materiāla klāsts, tagad varēja atrast tikai ''Maskavas presi''.Sākās informācijas ''dzelzs priekškars''. Pēc tautas paraduma regulāri lasīt dienas avīzi, agrāko ''Jaunāko Ziņu'' vietā turpināja pasūtīt kompartijas izdevumu ''Cīņa'', kādu laiku popularitāti saglabāja arī turpmāk izdotais ilustrētais žurnāls ''Atpūta'', pirms ļaudis aptvēra, ka tas tagad ir līdzīga izskata, bet cita satura un vairs nepavisam ne izklaides izdevums. Ja ārzemju un Rīgā iznākošās preses trūkums šajos krīzes un mazturības laikos tomēr bija pieciešams, vietējās preses izdevumu slēgšana bija pavisam cita lieta. Latvija bija sadalīta vairākos komunistu partijas lauku organizāciju novados un tā saucamajai Vidienai nu pienācās tikai viena avīze - ''Liesma'', kas iznāca Valmierā sākot ar 30.jūliju un paredzēja publicēt ziņas par visu plašo apkārtni no Ainažiem līdz Smiltenei. Tas protams neizdevās, un kaut minimālu vietējo ziņu vietā pārsteigtie lasītāji saņēma dīvaini kašķīgu slavinājumu un apsūdzību apkopojumu, kur Limbažu novada lietas aizņēma labi ja pārdesmit teikumus ik otrajā numurā. Drošu ziņu trūkums nozīmēja baumu izplatīšanos un jau augusta sākumā varas iestādēm visā Valmieras apriņķī nācās noliegt runas, ka tikko aizliegta privāta tirdzniecība ar malku. Vēl nepatīkamāka bija tieši Limbažu novadā aizsākusies masveida lopu savainošanās, pēc kuras tos nācās nokaut. Bija skaidrs, ka tas tiek darīts, baidoties no tikko uzsāktās agrārās reformas.
Augusta sākumā tautā izziņotais padomju Latvijas Zemes likums atcēla zemes īpašuma tiesības un aizliedza nodot vienai zemnieku saimniecībai vairāk kā 30 hektāru. Līdz ar to bija nepieciešams pārmērīt visus šo platību pārsniedzošos īpašumus, samazināt tos līdz atļautajam apmēram un no atgriezumiem veidot jaunas saimniecības, kas šoreiz nedrīkstēja pārsniegt 10 hektāru. Pasākuma sliktais joks bija tai faktā, ka sarkanos ''mērnieku laikus'' bija jāpabeidz līdz 25.septembrim. Latvijas laukos sākās sliktas un trakas lietas, jo sliktākas, ja, kā Limbažu pagastā, 30 hektāru apmēru pārsniedza vairāk kā puse saimniecību. Mobilizējot visus apkārtnē pieejamos ļaudis ar mērnieka izglītību, nodarbinot par bezmaksas rakstvežiem visus lauku skolu skolotājus un steigā novelkot pavisam aptuvenas robežas, Valmieras apriņķis pabeidza ierīcības darbus 21.septembrī. Apriņķa zemes turētāju koppumam bija pievienojušies vairāki tūkstoši zemi vai tās piegriezumus saņēmuši ļaudis, ko turpmākos divus-trīs gadus tautā dēvēja par desmithektārniekiem. Tikai daži no viņiem bija no agrāko rentes vai deputāta kalpu skaita ar saviem rīkiem un lopiem, pārējiem padomju vara paredzēja piešķirt daļu iepriekšējā īpašnieka būvju un inventāra. Īsi sakot, Vidzemē sākās zemes naids, kura sekas šodien var redzēt Valmieras Ķelderlejā. Tas pats notika visā Baltijā, bet par 1940.gada augustu otrpus robežai rakstnieks Juhans Smūls piezīmēja, ka ''igauņi nekad nav kāvušies savā starpā tā, kā kaujas tagad zemes dēļ''. Latviešu lauku grūti atjaunotā vienotība bija meistarīgi uzspridzināta, liekot atcerēties visus Piektā un 1919.gada kašķus. Sveši kungi kārtējo reizi bija iedzinuši latvieti sprostā un izmetuši atslēgu.
Kamēr laukos sākās zemes
dalīšanas vētra, Limbažos 1940.gada augustā joprojām valdīja miers un ne mazāk
kā pusei pilsētnieku padomju režīms pagaidām tīri labi patika. Jaunās varas
atbalstītāju milzu vairākumam bija ļoti aptuvens priekšstats par komunismu,
marksismu un ''Staļina papu''. Ulmaņa valdīšanas gados bija uzkāpts uz parāk
daudzām patmīlības varžacīm un ignorētas nepiederošo prasības, tādēļ bijušās
elites, aizsargu un personiski netīkamu ļaužu pazemošana, ka tas parasti gadās,
tika uzņemta bez iebildumiem. Jūnija beigās par 10 - 20 procentiem paaugstināja
rūpnīcu strādnieku un zemāko ierēdņu algas, bet jūlijā beigās iesaldēja pirms
tam strauji augušo īres maksu 1937.gada līmenī. Represijas, pazemojumi un visa
latviskā noliegšana vēl bija priekšā un tobrīd grūti nojaušama. Tādēļ, lasītāj,
nenosodi tautiešus, kas toreiz aizgāja strādāt zem sarkaniem karogiem un viņu
lēmumā nebija politikas, jo - kad letiņam bijuši no svara kunga māņi un
ākstības, ja labs darbs un alga dabūjami!
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists
Limbaži mierīgā apvērsuma laikos. Pilsēta, novads un Vidzeme pirms 140 gadiem
Foto. 15.05.2004 Limbažos Baumaņu Kārļa dziesmu dienā iesvētīja restaurēto pirmo Limbažu dziedātāju karogu, kas darināts 1880.gadā. Limbažu muzeja krājuma materiāls
''Ne kas ievērojams šai gadā nenotika'' - tā par 1880.gadu savā pagasta un Vidzemes hronikā ierakstīja Jaunvāles skolotājs Jānis Austriņš. Pēdējos divdesmit gadus pār Vidzemi bija vēlies tik visaptverošs pārmaiņu vilnis, ka pirmais gads bez kāda kara, epidēmijas, svarīga likuma vai jaunas biedrības dibināšanas cienījamajam tautas audzinātājam šķita vienmuļš. Pat laika apstākļi togad bija mēreni, bez lielākām vētrām un ražas zaudējumiem. Labība bija augusi ne labi, ne slikti, tikai liniem 1880.gads izrādījās nedaudz par sausu un tie padevās vāji. Bažas kā muižās tā zemnieku sētās drīzāk izraisīja lauksaimniecības produktu iepirkuma cenu krišanās pēc lielā peļņas drudža pēdējā Krievu - Turku kara laikā. Taču 1873.gada pasaules ekonomikas krīzes sekas bija pārvarētas un, lai gan vēl neviens to nezināja, Baltijas iedzīvotājiem stāvēja priekšā viena no mierīgākajām un turīgākajām desmitgadēm vēsturē, kas izaudzināja vēl neredzētu industriālā laikmeta latviešu paaudzi.
1881.gada sākumā Krievijas impērija rīkoja tautas skaitīšanu saviem pavalstniekiem. Limbažos saskaitīja 1812 iedzīvotājus - no tiem 1002 latviešus, 423 vāciešus un 272 ebrejus. Daudzu aptaujāto etniskā izcelsme palika neskaidra, jo toreiz tautību noteica pēc valodas, ko cilvēks lietoja ikdienā, un ticības, pie kuras viņš pieturējās. Tomēr nav šaubu, ka Limbaži turpināja būt vācu pilsēta, visa saimnieciskā un politiskā vara bija vāciešu rokās un viņu skaits un ietekme sāka mazināties tikai pēc tā saucamās rusifikācijas desmit gadus vēlāk, kad daudzi izlēma pārcelties vai emigrēt. Tai pašā laikā vietējie Limbažu vācieši bija no saviem Rīgas tautiešiem atkarīgi ļaudis. Rīgas rātes virskundzības dūre joprojām bija pacelta pār Limbažu pilsētu, izmantojot zemes un ēku īpašuma tiesību pilnvaras. Limbažnieki paši nedrīkstēja lemt ne par togad iecerēto pilsētas kapsētu paplašināšanu, ne baznīcas izdaiļošanu par godu gaidāmajiem divsimtgades svētkiem. Rīgas rāte cita starpā bija arī luterāņu baznīcas tā saucamais patrons un varēja lemt par mācītāju iecelšanu un nomaiņu. Simtiem rubļu grūti pelnītas zemnieku naudas ar Pilsmuižas Lejaskroga starpniecību nonāca Rīgas pilsētas kasē un bija vēl daudz citu sīkāku saimniecisku lietu ar kurām mazturīgie Limbaži balstīja lielās Rīgas izaugsmi.
Vidzeme, kaut arī jau nedaudz ierobežotā mērā, joprojām bija pusneatkarīga muižnieku republika ar savām īpatnējām tiesām un varas orgāniem, kas pakļāvās Krievijai tikai militāros un ārlietu jautājumos. Par labu Vidzemes muižniecībai var teikt vienīgi to, ka, atšķirībā no Kurzemes dižciltīgajiem izēdājiem, viņi prata izspiest naudu tā, lai latviešu un igauņu zemniekiem sāpētu krietni mazāk. 1880.gadā, pēc ''mērnieku laikiem'' un muižu zemnieku zemes pārdošanas, muižu un latviešu saimniecību lauku kopplatība Vidzemē bija apmēram vienāda. Atšķirībā no muižniecības, kam bija pieejami resursi un kredīti, latviešiem bija vajadzīgs laiks, lai ar šodien grūti iedomājamas smaguma pakāpes darbu padarītu savus laukus un kūtis tikpat ražīgas, kā muižā. Pa to laiku muižas iepirka tvaika traktorus jeb lokomobīles un visdažādākās lauksaimniecības mašīnas, ierīkoja moderniecības jeb pienotavas, kultivēja āboliņa laukus un paaugstināja ražas tiktāl, ka varēja būvēt vēl neredzēta krāšņuma pilis un aizpildīt tās ar luksusa lietām. 1880.gadā tepat pie Limbažiem tuvojās noslēgumam Igates muižas būvniecība un iekārtošana. Katram, kas vēlas saprast bezdibeni starp tā laika latvieti un viņa neseno kungu, ieteicams salīdzināt šo lepno ēku ar kādu no zemnieku dūmistabas guļbūvēm. Lepnas saimnieka mājas ar plašiem stikla logiem, podiņu krāsnīm un īstām mēbelēm latviešiem joprojām bija pārsteidzošs jaunums, pie kura pierada tikai tuvāk gadsimta beigām.
Mērnieku laikos, 1864. - 1865.gadā Vidzemes saimnieki bija izdevuši miljonu rubļu par māju iepirkšanu un pusi miljona par savu bērnu izpirkšanu no toreiz vēl 15 gadus ilgā karadienesta. Pēkšņi, mazāk kā pārdesmit gadu laikā, bija radusies plaisa starp saimnieku kārtu un visiem tiem, kas nespēja gūt labumu no 1849.gadā uzsāktās Vidzemes agrārās reformas. Ap 1880.gadu tā laika Valmieras apriņķī jau vairāk kā puse saimnieku bija pārstājuši pusdienot kopā ar saviem kalpiem. Ciktāl bija iespējams, vecās saimes mājas steidzīgi pārbūvēja saimnieku un kalpu galos, nākotnē paredzot jau pilnībā nošķirtu dzīvošanu. Latviešu cilvēkam, kā šķiet, vienmēr bijusi liela gribēšana izrādīties pasaulei ar savu braucāmrīku, šai gadījumā ratiem. Pirmie lielākie tēriņi, tiklīdz pēc māju iepirkšanas parādījās brīva nauda, bija saistīti ar ratu riteņu apkalšanu, dzelzs asu pasūtīšanu un, noslēgumā, tā saucamo ''kurvja vāģu'' jeb krievu bričkas iegādi par ne mazāk kā 100 rubļiem. Vēl 1860.gadā par labiem uzskatītie parastie nekaltie rati tagad derēja tikai mēslu vešanai. Pašausta vadmala vairs pienācās tikai nabadzīgākajiem. Turīgi ļaudis pirka pilsētās ārzemju audeklus, sauca skroderi un lika pašūt cienīgas drānas, kā muižas ierēdņiem vai tā saucamās ''vispārīgās modes'' - kā tuvākajā pilsētā, doma atdarināt pašu kungu prātā vēl nenāca. 1870.gados skroderi steidzīgi iegādājās tikai nesen izgudrotās šujmašīnas, laikā, kad Blaumanis uzrakstīja ''Skroderdienas'', tā bija jau gandrīz trīsdesmit gadus sena tradīcija. Līdz sekošanai jaunākajai modei bija jāgaida vēl gadus 10 - 15 un arī tad lauku sievietēm tā bija pārāk nepraktiska, pat, ja rocība atļāva. Ārpus pilsētām vēl ļoti ilgi grezns apģērbs bija galvenokārt latviešu vīriešu privilēģija, demonstrējot patieso vai vēlamo vietu sabiedrībā. Arī turīgāki kalpu ļaudis sāka šūt sev labākas drānas un, pats galvenais, aizstāja pastalas ar ''krieviskiem'' zābakiem, bet viņu sievas sāka valkāt par zemākās kārtas modes apaviem kļuvušās galošas.
Vairāk brīvas naudas zemnieku rokās tomēr nenozīmēja lielāku alkohola patēriņu. 1861.gadā Vidzemes muižnieki zaudēja senās tiesības brīvi ražot degvīnu, ko tagad aplika ar akcīzi, un 1864.gadā akcīzi vēl palielināja līdz 5 rubļiem par spaini (12,7 litriem). Līdz ar to muižas degvīns, ko agrāk brīvi izdalīja strādniekiem kā algas piemaksu, tagad bija kļuvis pārāk dārgs un par iecienītāko dzērienu kļuva krogā tirgotais alus, tā saucamais bairītis, par 8 - 9 kapeikām pudelē. Krogu kaislības tas nemazināja un populāra labi ''iesilušu'' kompāniju izklaide bija laušanās svētku dienā jau pārpildītā dzertuvē, ko tautā, pēc Turku kara slavenā cietokšņa aizstāvēšanas, iedēvēja par Šipku. Aizvien populārāka kļuva grāmatu lasīšana. 1879.gadā iznāca brāļu Kaudzīšu ''Mērnieku laiki'', bez kuriem latviešu kultūru šodien iedomāties nevar, taču toreiz lasītāju atsaucība bija vēsāka. Pats romāna saturs rāda, cik strauji bija mainījusies Vidzeme - sižetā sajaucas klaušu, māju iepirkšanas un pirmo pagasta valžu laika īpatnības, kas reālajā dzīvē nekad nenotika vienkopus. Tauta pieprasīja nedaudz atšķirīgu lasāmvielu un pirmo reizi saņēma latviski tulkotu Eiropas ''masu kultūru''. Vislabāk pirka daudzos turpinājumos Heinriha Alunāna Jelgavas izdevniecībā 1878 - 1880.gadā iznākušo šodien jau aizmirsta rakstnieka piedzīvojumu romānu ''Bālā grāfiene'' - pirmo ''bestselleru'' latviešu valodā. Katrā vidēji turīgā Vidzemes pagastā ne mazāk kā 10 latvieši pasūtīja avīzes - parasti vieglāk saprotamās ''Latviešu Avīzes'' un ''Mājas Viesi''. Skalu uguni lietot vairs nevajadzēja, jo kā apgaismes līdzekli jau gadus piecpadsmit tirgoja petroleju.
1880.gadā Limbažos jau bija redzamas pirmās pārmaiņu sekas. Gadu iepriekš bija sākusies filca fabrikas korpusu celtniecība. Nojaukta kroga vietā Tirgus laukumā bija redzams tikko būvētais Pilsētas nams, kam vēl bija jāgaida pāris gadu līdz pulksteņa uzstādīšanai. Koka ēkas sāka aizstāt mūra celtnes. No 1879.gada Limbažus pārvaldīja jaunā pilsētas dome, kuru ievēlēja uz četriem gadiem atbilstoši 1877.gadā Baltijas muižniekiem ar lielām pūlēm uzspiestajam Krievijas pilsētu nolikumam. Ne mazāk kā trīsdesmit domnieki iecēla vismaz divu locekļu valdi un domes priekšsēdētājs bija pilsētas galva. Vēlēšanu tiesības piederēja visiem 25 gadu vecumu sasniegušajiem limbažniekiem, kas maksāja nekustāmā īpašuma vai profesijas nodokli un nebija nodokļu parādnieki. Pilsētnieki bija dalīti trīs kūrijās atbilstoši nodokļu apmēram un katra no tām ievēlēja trešdaļu domnieku. Šāda sistēma var likties sarežģīta un nedemokrātiska, taču 1892.gadā to aizstāja jauna kārtība ar vēl ierobežotāku vēlētāju skaitu. Limbažos joprojām nebija zemākās jeb vēlākās miertiesas. Pilsētas galva drīkstēja sodīt limbažniekus par sīkiem pārkāpumiem, kā uzskatīja par vajadzīgu. Leģendā par Pilsētas nama pulksteņa uzstādīšanas apstākļiem 1882. gadā vislabāk redzama šādas kārtības nepatīkamā puse.
1880.gadā Limbažu latviešu kopiena jau bija pietiekami apzinīga, lai sāktu plānot savas biedrības izveidi. Pagaidām divi galvenie notikumi bija dziedāšanas biedrības piedalīšanās jūnijā rīkotajos Otrajos dziesmu svētkos, kur Limbažu koris piedalījās kā vietējās biedrības Liederkranz latviešu sekcija un biedrības karoga izgatavošana. Tas varētu likties mazsvarīgi, taču Limbažu kora karogs tobrīd bija viens no skaistākajiem tādas organizācijas karogiem Baltijā un maijā, kad Rīgas meistari bija pabeiguši tā izgatavošanu, karogu uz vairākām dienām izstādīja publiskai apskatei galvaspilsētā. Gada otro pusi aizēnoja kāds nepatīkamāks jautājums. Limbažu Pilsmuiža par 200 rubļiem bija izsniegusi medību tiesības savās zemēs kādam vācu lielkungam, ko avīzes kautrīgi dēvēja par ''grāfu M.''. Atbilstoši muižas zemes pārdošanas līgumiem, zemniekiem nebija tiesību medīt vai traucēt muižas medību norisi. Septītajā oktobrī 12 jātnieki nedaudz izpostīja kādu labības lauku pilsētas tuvumā un grāfs atrisināja šo lietu, pametot rubli zemes saimniekam. Ziņa nonāca līdz avīzei ''Baltijas Vēstnesis'', kas sacēla traci par notikušu nelikumību. Atbildot, Limbažu draudzes tiesnesis Baldings ļoti mūsdienīgā stilā paziņoja, ka jātnieki bijuši tikai četri, uz lauka postījumi faktiski nav redzami un, pats galvenais, cietušais pretenzijas grāfam neizvirza. Šādu mazu dzīves sīkumu tā laika Vidzemē bija pietiekami daudz, lai Piektajā gadā kļūtu par svarīgu iemeslu muižu ēku biežajai degšanai.
Foto. Igates muižas kungu māja skatā no pagalma puses 20.gs. sāk. Limbažu muzeja krājuma materiāls
Citās lietās sabiedriskā dzīve Limbažos bija ne mazāk aktīva. Pareizticīgo kopiena priecājās par neseno Rīgas bīskapa Filareta vizīti, Limbažu vācieši vāca pabalstus neražas trūkumā nonākušajiem Volgas kolonistiem, bet trīs pilsētas brīvprātīgo ugunsdzēsēju pārstāvji devās uz Valmieru, kur sakarā ar biedrību trīspadsmito gadadienu pulcējās arī viesi no Rīgas, Cēsīm un Valkas, lai piedalītos īpaši grezni sarīkotā banketā. Par 1880.gada galveno notikumu Limbažos tomēr jāuzskata 16.novembrī rīkotos luterāņu baznīcas divsimtgades svētkus. Parasti vāji apgaismotā pilsēta šoreiz bija spoži iluminēta no māju logiem un ar spožām gaismām pāris kilometrus attālajā mežniecībā. Visur izkāra karogus un ieradās viens no Rīgas rātskungiem kopā ar mācītāju no Pētera baznīcas, kurš vadīja dievkalpojumus. Par godu svētkiem baznīca bija svaigi krāsota un tajā izvietoja jaunas mēbeles. Dievkalpojumi notika vispirms vāciešiem, pēc tam latviešiem skanot kā pilsētas dziedāšanas biedrības, tā apkārtējo pagastu dziedātāju koriem.
Pirmais Limbažu dziedātāju karogs, darināts 1880.gadā. Limbažu muzeja krājuma materiāls
Noslēgsim šo stāstu ar mazu
anekdoti. Ap to pašu 1880.gadu, veicot zemes grāmatas pierakstus, kāds
rakstvedis sajauca uzreiz sešu pilsētas zemes gabalu numurus un faktiski
padarīja tos par kāda vietējā vācieša īpašumu. Strīds, ar sekojošu tiesāšanos
ilga līdz 1936.gadam un noslēdzās tikai tāpēc, ka Ulmaņlaiku augstākā tiesa
izlēma to pēc nacionālās taisnības.
Limbažu muzeja speciālists, Juris Pavlovičs
Dubultais Pirmais maijs vecajā Valmieras apriņķī
Krietnā daļā Eiropas zemju klimats ir mazliet siltāks kā Latvijā un ar nelielu piespiešanos vasaras sākumu tur var skaitīt ar maiju, dalot gadu divos gadalaikos. Maija mēnesis guvis nosaukumu no seno āriešu auglības dievietes Maijas un tās atnākšanas svinības dažādām ciltīm un vēlākām tautām laika gaitā krietni atšķīrušās. Katoļu baznīca 870.gada pasludināja 1.maiju par svētās Valpurgas dienu un vēlāko gadsimtu māņticības pārdēvēja nakti uz 1.maiju par raganu pulcēšanās Valpurģa nakti. Jautrajiem tautas svētkiem nebūtu sakara ar politiku, ja 1884.gadā amerikāņu arodbiedrību savienība nebūtu pieprasījusi astoņu stundu darbadienas ieviešanu no 1886.gada 1.maija. Pēc prasības ignorēšanas Čikāgā sākās plašs streiks, kas noslēdzās ar asiņainu kauju starp divām labi bruņotām bandām, ko kautrīgi dēvē par ''streikotājiem'' un ''policiju''. Eiropas strādnieku organizācijas izmantoja incidentu, lai pasludinātu 1.maiju par darbaļaužu tiesību dienu un jau 1890.gadā Londonā šai dienā notika pirmā lielā demonstrācija.
1919. gada 1.maija demonstrācija Limbažos. Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
Latviju maija svētki sasniedza 1904.gadā, bet svinēt tos sāka līdz ar Piektā
gada nemieriem. Pirmā maija popularitāte bija pietiekami liela, lai
jaundibinātās Latvijas republikas varas iestādes sāktu meklēt iespējas mazināt
konfliktu, kas šai dienā izcēlās starp kreisajām un labējām kustībām. Tā kā
pirmais latviešu parlaments - Satversmes sapulce, bija sasaukts 1920.gada
1.maijā, šo dienu pielīdzināja 18.novembrim un līdz 1934.gadam rīkoja armijas
un patriotisko organizāciju parādes, ko Rīgā pieņēma Valsts prezidents.
Tādējādi, krietnā daļā Latvijas pilsētu notika dubulti svētki -
''pilsoniskais'' Pirmais maijs ar dievkalpojumu un parādi un ''sarkanais''
Pirmais maijs ar kreiso organizāciju gājieniem un mītiņiem. Abas puses parasti
centās viena otrai netraucēt. Šodien pastāstīsim par vecā Valmieras apriņķa
Pirmā maija priekiem un bēdām Lielās Krīzes laikā no 1929. līdz 1934.gadam.
Kā lasītāji labi zina, Valmieras apriņķis bija kvadrāts ar Ainažiem vienā un
Valmieru otrā stūrī un Limbažiem un Rūjienu kā vēl diviem vietējas nozīmes
novadu centriem. Valmiera un Rūjiena parlamentārisma gados bija ''kreisas''
pilsētas ar lielu sociāldemokrātu ietekmi, ļoti ''sarkana'' tās strādnieku dēļ
bija Staicele. Limbažos, kur ļaudīm vienmēr bijis praktiskāks skats uz dzīvi,
sociāldemokrātus daudzi labprāt uzklausīja, bet amatos vēlēja vīrus, kas domāja
par vietējām, nevis pasaules problēmām. Otrs novada ''politikas taisīšanas''
centrs bija Pociems, kur bija atrodami visu kaut cik radikālo partiju aktīvisti
un sociāldemokrāti konkurēja ar tā saucamajiem ''sīkbļodniekiem''. Limbažiem
tuvākais kreisais pagasts bija Dikļi, ko kontrolēja sociāldemokrāti un to
kaujinieku organizācija SSS jeb ''siseņi''. Lai izjustu īstu kreisās politikas
atmosfēru, limbažniekiem bija jābrauc uz Valmieru, kur, ticiet vai neticiet,
pastāvēja pat pietiekami liela sarkano pionieru organizācija, vai uzreiz uz
Rīgu.
1929.gadā 1.maijs Limbažos un bija nepatīkami lietaina diena un pilsētniekiem
nebija īpašas vēlēšanās ko svinēt, jo tikko bija noslēdzies īpaši liels
gadatirgus ar ''ņemšanu uz krūts'' un attiecību skaidrošanu starp vietējiem un
citpagastniekiem. Dienu iepriekš bija notikušas svinības Limbažu ģimnāzijā, kur
arī gāja jautri. Tāpēc limbažnieki, kam nebija ko darīt lietū uz ielas, labprāt
sapulcējās paklausīties sociāldemokrātu oratora divu stundu runu pasta ēkas
zālē un vēlāk noskatījās filmu par 1905.gadu Pēterburgā, ja vien neuzskatīja
par labāku apmeklēt teātra izrādi un dejas Saviesīgajā biedrībā. Valmierā
iepriekšējā naktī bija izkarināti sarkanie karogi, tādēļ tur patrulēja pat
jātnieku policija, taču demonstranti glābās no lietus un rīkoja mītiņu zem
jumta. Cietēji izrādījās Valmieras karavīri un Limbažu aizsargi, kam nācās
izmirkt maršējot. Rūjienā uz mītiņu sapulcējās pat vairāk cilvēku kā Valmierā.
Interese par kreiso politiku izrietēja no iepriekšējā gada dabas katastrofas,
kad milzu lietavas atstāja aiz sevis parādus un bezdarbu.
1930.gadā saimnieciskā dzīve atlaba un cilvēki zaudēja interesi par varas
maiņām. 1.maijā bija pienākusi Satversmes sapulces desmitgade, tādēļ
dievkalpojumi un parādes bija īpaši svinīgas, bet kreiso demonstrācija Valmierā
nenotika. Tā vietā sociāldemokrāti jau 30.aprīlī izrādīja A.Upīša lugu
''1905.gads'' bet nākamajā rītā noslēdza mītiņu ar padomju propagandas filmu.
Limbažos bija vēl viens iemesls atzīmēt maija pirmo dienu - ģimnāzijas
desmitgade, ko svinēja ar izglītības ministra un citu titulētu ļaužu ierašanos.
Pa pilsētas ielām ar dziesmām maršēja aizsargi un, kā vēlāk apgalvoja krietni
sarukušā sociāldemokrātu mītiņa vadītāji, ar savu troksni traucējuši dzirdēt
runātājus. Rūjienā Pirmais maijs sāka kļūt par īsti sarkaniem svētkiem, jo, kā
atzina vietēji, citu sarīkojumu šai dienā nebija un gājiens ar mītiņu bija
kļuvis par izklaides pasākumu. Pavisam greizi 1.maijs beidzās sociāldemokrātu
sapulcē Dauguļos, kur runas laikā atklājās, ka uzaicinātais lektors pieder pie
''nepareizā'' partijas atzara, par ko tika aizvadīts, nepiešķirot ratus līdz
stacijai.
1930.gada rudenī pasaules ekonomikas krīze sasniedza Vāciju un tātad arī Latviju. 1931.gada 1.maijā, baidoties no nekārtībām, iekšlietu ministrs bija aizliedzis nēsāt ieročus visām personām ārpus dienesta. Valmierā notika tikai dievkalpojums un armijas parādi atcēla, atļaujot rīkot gājienus aizsargiem pēc pašu izvēles. Dikļos divu spēku pretstāvi atrisināja, ļaujot aizsargiem maršēt uz vienu, bet sociāldemokrātu SSS biedriem - uz otru pusi. Diena izrādījās stipri lietaina, tāpēc daudzi pasākumi izjuka. Valmierā mītiņš ar lielu dalībnieku skaitu notika tikai pateicoties sociāldemokrātu politiķa F.Cielēna runas spējām. Limbažos 14.maijā bija paredzēti pilsētas atbrīvošanas piemiņas svētki, uz kuriem gaidīja ierodamies Ulmani, tādēļ citi pasākumi šķita mazsvarīgi. Sociāldemokrātu sapulce notika, taču bija mazāka kā Alojā. Rūjienā notika liels gājiens, nesot pa priekšu trīs sarkanos karogus. Kreisā un labējā prese ap šo laiku sāka iesaistīties strīdos par mītiņu apmeklētāju patieso skaitu, cipariem atšķiroties pat trīs reizes. Gājienu gadījumā to ir grūti pateikt, jo ielu malās stāvošie skatītāji pa laikam varēja parādi papildināt. Valmieras valdošos sociāldemokrātus gan apsūdzēja, ka tie liek piedalīties pasākumos pašvaldības iestāžu darbiniekiem.
1932.gada 1.maijs Valmierā sākās ar mazu anekdoti. Divi krietni iedzēruši Gaujas plostnieki sazin kāpēc nolēma lauzties cietuma vārtos. Bija vajadzīgs laiks, lai abus pamanītu un arestētu. Todien sociāldemokrāti bija paredzējuši novadīt Vidzemes mēroga demonstrāciju un sasauca uz Valmieru piekritējus no Dikļiem, Strenčiem un citām apkārtnes organizācijām. Gājiens nokļuva lietusgāzē, ko izturēja tikai SSS organizāciju jaunieši un pionieri, jo vakarā pilsētas 3.vidusskolā viņiem bija apsolīta balle ar bufeti. Pēc gājiena dalībnieki ārstējās ar tautas medicīnas metodēm un neklausījās runas. No rīta skolā bija nepieciešams aizkavēt mācības, lai savestu to kārtībā pēc balles. Ļaunas valmieriešu mēles īpaši apsprieda noslēpumu, kā sarkano sportistu organizācija var iztikt ar tikai piecām jaunkundzēm tās rindās. Limbažos sociāldemokrātu mītiņš tika uzņemts kā saviesīgs pasākums un pilsētnieku intereses vairāk bija saistītas ar 8.maijā gaidāmo futbola sezonas atklāšanu.
1933.gada 1.maijs pienāca ar dziļāko ekonomikas pagrimumu, ko varat skatīt filmā ''Pie bagātās kundzes''. Darbu uz iztiku zaudējušo cilvēku prāti pievērsās kreisajām idejām un stāstiem par laimes zemi aiz austrumu robežas. Pirms svētkiem politiskās policijas darbinieki Rīgā aizturēja sešus Saeimas komunistu frakcijas deputātus. Valmieras sociāldemokrāti reaģēja uz notiekošo, 30.aprīlī organizējot pilsētā nakts lāpu gājienu pēc vācu modes, ko nevar saukt par saprātīgu rīcību, jo šādas izdarības beidzās ar sekojošu SSS aizliegšanu. Pēc piekritēju un pretinieku kopīgā atzinuma, 1933.gada sociāldemokrātu maija saieti pulcēja lielāko cilvēku skaitu parlamentārās republikas laikā. Rīgas mītiņu Grīziņkalnā vērtēja ja ne 50, tad vismaz 30 tūkstošu dalībnieku lielumā. Valmieras parādē piedalījās vismaz tūkstotis. Limbažu pusē sapulces ar vairākiem simtiem dalībnieku katra notika Limbažos, Pālē, Puikulē, Alojā, Ainažos un Mazsalacā. Viens no iemesliem atkal bija laika apstākļi - diena izrādījās neparasti saulaini un silta. uz šī fona Satversmes sapulces svētki izrādījās ļoti pieticīgi.
1934.gada aprīlis Valmierā beidzās ar ziņu, ka pilsētā reģistrēta saslimšana ar tīfu, ko tā laika ļaudis uzņēma drīzāk kā anekdoti, ar personiskiem jokiem pirmajam saslimušajam. Pagājušā gada laikā tauta biju vīlusies kreiso kustību spējā mainīt dzīves apstākļus un dalībnieku skaits ''sarkano'' pasākumos samazinājās vismaz uz pusi. Uz sapulci Limbažos atnāca ne vairāk kā divi simti. Gaisā virmoja jaunu, bīstamāku laiku iezīmes - Valmierā gājiena laikā policija ar pūlēm apturēja kautiņu starp sociāldemokrātu jaunatni un pērkoņkrustiešiem. Presē parādījās nepiedienīgi komentāri par demonstrāciju dalībnieku tautību. Viss likās ejam greizi. Pat Valmieras kreisā avīze ''Brīvais Vārds'' smagi nokritizēja savas partijas biedru sagatavoto teātra uzvedumu. Iepriekšējo gadu aktivitāte saglabājās tikai Rūjienā un Staicelē. Līdz 1934.gada 15.maijam bija palikušas divas nedēļas un tas jau ir cits stāsts, ko Limbažu muzejs cer pavēstīt jums visdrīzākajā laikā.
Limbažu muzeja speciālists, Juris Pavlovičs
Vidzemes Jurģu dienas 200 gadi
Lielās jubilejas nereti pienāk nemanītas, īpaši, ja to iemesls jau gandrīz zudis no ļaužu atmiņas. Grūti pieņemt šo patiesību, bet Latvijā, izņemot dabu un laika apstākļus, nav nekā mūžīga. Pietiek ar pāris gadsimtiem, lai pārvērstos valoda, paradumi un dzīvesveids, par sīkākām lietām nerunājot. Šā gada 23.aprīlis, vai, ja gribat ņemt vērā kalendāra reformu, 6.maijs, būs divsimt pirmie oficiālie Vidzemes Jurģi, tātad pagājuši jau divsimt gadi, kopš diena ierakstīta likumos. Jurģu darbi un ieražas nekad nav bijuši akmenī kalti, tāpēc no viduslaikiem līdz pēdējiem vācu laikiem latvieši piedzīvojuši piecas dažādas Jurģu dienas, ko te apskatīsim sīkāk.
Tur, kur pastāv gadalaiki, zemnieka gads dalās divos laika posmos - ziemas un vasaras darbu periodā. Ja varam ticēt etnogrāfiem, sirmā senatnē, tālāk, kā pirms sešiem gadsimtiem, brīdis, kad sākās vasaras darbi, bija Ūsiņa diena, visticamāk 22.aprīlis, kur minētās dievības parādīšanos saistīja ar bišu izlidošanu un auglīgam gadam par godu kāva melnu gaili. Vēl no šīs dienas ilgi saglabājās rituāli vilku atvairīšanai no bērniem un lopiem ganu gaitas sākot, jo vēl 1821.gadā tepat Limbažu apkārtnē mednieki nošāva astoņus vilkus, meži nebija ne tuvu tik mierīgi un droši kā šodien. Tad atnāca vācieši ar savu ticību, ko nepapūlējās izskaidrot pakļautajām tautām. Ūsiņa diena ap 16.gadsimtu pārcēlās uz 23.aprīli, kad katoļi svinēja svētā Georga dienu. Ap 1600.gadu latvieši pārveidoja Georgu par Jurģi un Juri, pēdējais vārds ātri kļuva par vienu no pieciem populārākajiem Vidzemē. Ūsiņa vietā nāca Jurģis, slavenāko katoļu svēto dienu vārdi kļuva par latvieša gada gaitu ceļa stabiem, neņemot vērā, kāpēc tās ieviestas.
Tirgus pie Limbažu pilsmuižas, kur jurģos līga gājējus. Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
Senie Jurģi 17.gadsimtā pārtapa par likumam pielīdzināmu tradīciju, kad tika nokārtoti visi iepriekšējās sezonas darījumi un sākti jauni. Limbažos šai laikā notika trīs gadatirgi - Jurģos, Labrenčos un Miķeļos, citiem vārdiem lielā tirgošanās sākās ar Jurģiem. 1649.gadā, tiklīdz Rīga saņēma dāvanā no zviedriem Limbažus, Rīgas rāte uzlika gadatirgiem ''kundzības muitu'' no darījumiem - trīs graši par aitu, seši par govi, deviņi par zirgu. Zviedru laikos, līdz ar nosliecēm pārējā Eiropā, vecie zemnieku rituāli sāka ciest no māņu ticības, Jurģos sākās kā buršanās, tā pretburšanās ar lietuvēna krustiem, baidoties no meža kokos sakāpušiem burvjiem un raganām un ieviesās paradums, ka, izņemot lopu un zirgu izvešanu ganībās, citi saimniecības darbi nav darāmi, lai nepiesauktu nelaimi.
18.gadsimta krievu laikos, pateicoties caram Pēterim, Vidzemes zemnieki kļuva par vergiem, lai gan tos joprojām sauca par dzimtcilvēkiem. Elle, ko latviešiem sagādāja vācu muižnieki, bija viltīgi ierīkota, un paredzēja kā brandvīna dzeršanu, tā svētku reizes. Jurģos, biežāk kā agrāk, tagad notika zemnieku pārcelšana no vienas saimniecības uz otru, bieži jau tukšās, izliktās mājās, kā to redzam ''Mērnieku laikos''. Muižas rīkojumi par zemes un māju uzturēšanu kārtībā papildināja senos latviešu Jurģus ar virkni paradumu, ieskaitot veidus, kā slaucīt istabu atvadoties, dienas darbu secību un, pats galvenais, īpašu Jurģu ēdienkarti, kur ietilpa olas, salda putra un cūku kājas, bet nedrīkstēja būt zivis. Pirms tas kļuva par likumu, 18.gadsimta Vidzemes tradīcijas paredzēja, ka saimniecības gads sākas un beidzas Jurģos, vasaras darbi ar otrā strādnieka sūtīšanu uz muižu ilgst no Jurģiem līdz Miķeļiem un mājas saimniekam uzteic jau iepriekšējā gadā Jēkabos.
1804.gada Vidzemes zemnieku likumi padarīja tos no vergiem par dzimtcilvēkiem. Vēstures grāmatas apgalvo, ka 1819.gada 26.martā Vidzemes zemniekiem tika dāvāta brīvība. Tur gan nepiebilst divas lietas - brīvību bija jāgaida līdz vismaz 1863. un daudzās lietās 1905.gadam, bet par pašu likumu latvieši uzzināja Rīgā 1820.gada 6.janvārī, bet Vidzemes baznīcās to izsludināja 12. martā. Nolasīt likumu baznīcā nebija iespējams, jo tā izdevums latviešu valodā Stefenhāgena Jelgavas spiestuvē, kas pirmo reizi ieviesa terminus advokāts, kontrakts, procents un daudzus citus, aizņēma divsimt lappuses. Ar 1820.gada Jurģiem šis datums no darījumiem piemērotas baznīcas svētku dienas pārtapa juridiskā atskaites punktā, ko turpmāk ņēma vērā visas pār latviešiem valdījušās varas līdz 1944.gadam. Sākās klaušu Jurģi, kas precīzi normēja zemnieku un šīs kārtas pilsētnieku mūžu. 1819.gada likums paredzēja, ka pēc 1826.gadā pabeigtās vidzemnieku brīvlaišanas, uz visiem tiks attiecinātas tiesības pārcelties reizi gadā - Jurģos. Faktiski šo brīvību saņēma vienīgi tikko tiesības guvusī saimnieku kārta, pār kalpiem turpināja lemt kungi. 1844.gadā kāds Limbažu Pilsmuižas pagasta tiesas lēmums bargi nosoda algas līgšanu starp saimniekiem un kalpiem, sakot, ka ''tiek no pagasta tiesnešiem un vecākiem pēc savas prašanas dienestnieku lons notaisīts, cik katris pelnī pa gadu''. Kāds cits gadu vēlāk pieņemts tā paša pagasta protokols par kalēja zeļļa apmācību norāda, ka Limbažu vācu kungi vēl toreiz lēma, kuram zemniekam Jurģi pienākas un kuram ne.
1863.gadā Vidzemē sākās lielā māju iepirkšana un saimnieku kārta pirmo reizi droši nosēdās uz zemes, lielā mērā aizstājot muižu kā darba devēju. Iestājās kalpu Jurģu laiks, kad pārvietošanās brīvību saņēmušie zemnieki Jurģos ceļoja aizvien lielākā attālumā, radot to pārpildīto ceļu ainu, ko tā mīlēja atcerēties rakstnieki. Saimes kalpu līgšana un atlaišana kļuva par sarežģītu lietišķu darījumu virkni, ar līkopiem krogos sākot no Sveču dienas un jauno gājēju Jurģu mielastu pēc ierašanās. Kamēr neprecētie kalpi svinēja Jurģus krogos, pārceļojošie māju rentnieki un pusgraudnieki, kā arī nopietnākie grauda algas jeb deputāta kalpi nekavējoties devās uz jauno vietu, jo bija laikus jāatlaiž palīgos ņemtie vezumnieki. Precēto kalpu sievas parasti tika līgtas vasaras darbiem līdz Miķeļiem, vēlākais Mārtiņiem un ziemas laikā nodarbojās ar vērpšanu vai aušanu. Visgrūtāk klājās mazajiem ganiem, ko nabadzīgie vecāki sūtīja svešumā no septiņu gadu vecuma, vēl 1940.gadā tika uzskatīts, ka strādāt par ganu var no deviņu gadu vecuma. Kalpu trūkums Jurģos kļuva manāms jau pēc Piektā gada, kad darba meklētāji augošā skaitā devās uz pilsētām laimi meklēt.
1918.gada februārī Vidzemē valdošie sarkanie strēlnieki paguva ieviest jaunā stila Gregora kalendāru. Jurģu diena pēc būtības pārcēlās no 23.aprīļa uz 6.maiju. Visas iepriekšējās laika zīmes, ko turpina publicēt vēl tagad, kļuva bezjēdzīgas. Pirmos divus neatkarības gadus Vidzemē valdīja milzu juceklis sakarā ar gadatirgu dienām, jo, īpaši Valmierā, uz tām sabrauca kā pēc vecā, tā jaunā stila. Par lielu nelaimi zemniekiem, kas turpināja pārcelties Jurģos, tagad šī diena bija krietni slapjāka un neērtāka braukšanai kā agrāk. Tā kā muižu vairs nebija, zemnieki visā Latvijā instinktīvi turpināja pieturēties pie Vecajiem Jurģiem jeb jaunā 6.maija. 23.aprīli ievēroja līgstot bezdarbniekus lauku darbiem pilsētās. 1926.gadā vairāki Zemgales pagasti pieprasīja Iekšlietu ministrijai, lai Jurģus pārceļ uz maiju, bet 1927.gada martā saņēma atbildi, ka ''diena jau iegājusies mūsu saimnieciskā dzīvē''. Kalpiem pārtopot par jaunsaimniekiem, Jurģi kļuva aizvien pieticīgāki un latviešu vietā sāka ceļot lietuviešu un poļu viesstrādnieki. Pēdējo reizi Jurģu dienu 1942.gadā nopietni ņēma vācu okupācijas vara, pavēlot, lai 23.aprīlī mājas pamet visi rentnieki, kam beigušies līgumi un tā saucamie padomju agrārās reformas desmithektārnieki. Ar to Jurģu tradīcijas Vidzemē apsīka. 1990.gada 22.aprīlī Limbažos notika senā Jurģu gadatirgus atjaunošana, taču tā bija pilsētas, nevis lauku tradīcija. Nāca jauni laiki, nāca jauni tikumi.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists
Pēdējo divsimt gadu sērgas Latvijā
Pirmās lielās epidēmijas aizsākās tiklīdz cilvēki sāka dzīvot vienkopus un izveidoja pilsētas. Senākā pasaules mēroga epidēmija, par ko saglabājušās vēstures liecības, izcēlās pirms 1800 gadiem un kļuva par galveno iemeslu Romas impērijas sabrukumam. Nopietnākā, lai arī ne vienīgā senatnes sērga vismaz sākot no 250.gada un līdz pat 1770.gadam bija mēris, kas joprojām sastopams nomaļos Āzijas apvidos. Mūsdienu Latvijas teritorija atradās pietiekami tuvu Eiropas centram un nebija atdalīta no tā ar dabiskām barjerām, tādēļ dažādas Eiropu postījušās slimības samērā viegli sasniedza arī latviešu apdzīvotās zemes. Tieši tāpat, nekādi šķēršļi netraucēja slimību ienākšanai no austrumiem, ja sērga jau bija pārstaigājusi Krieviju. Tā Latviju sasniedza joprojām tautas vēsturiskajā atmiņā palikušais lielais 1710.gada mēris, kura patieso zaudējumu apmēri joprojām nav aprēķināti. Taču pēc 1720.gada Eiropā un 1770.gada Krievijā uz laiku sāka likties, ka lielo epidēmiju laiks ir pagājis un galvenais posts turpmāk gaidāms no kariem.
Par barikādēm un nedaudz par vēsturi
Drīz būs pagājuši trīs gadu desmiti kopš notikuma ko atceras visa latviešu tauta un patur atmiņā labāk, nekā vēsti par neatkarības atgūšanu. Pareizāk būtu jāsaka, ka atceras vidējā un vecākā paaudze, jaunajiem tie ir stāsti, ar mūsdienu pasaules dotu brīvu izvēli, kā izturēties pret tiem. 1991.gada janvārī latvieši kā kopums pieņēma lēmumu, ka veco laiku turpināšanās vairs nav iespējama, un par to var maksāt jebkuru cenu. Neatkarīgi no apvidus, turības un dzīvesvietas, tā tautas daļa, kas kaut nedaudz piedalījās sava laika sabiedriskajās norisēs, atteicās atzīt savu pavalstniecību un tikai iedzimti vienaldzīgie un visa noliedzēji stāvēja malā. Parastos apstākļos neiespējamā tautas vienotība bija tik pārsteidzoša, ka jau dažus gadus vēlāk, līdz ar pirmo rožaino nākotnes sapņu sabrukumu, tūkstošiem ļaužu atteicās ticēt savai 1991.gadā izdarītajai izvēlei. Baumu valodas un avīžu slejas no tā laika pārpludina bezjēdzīgi apgalvojumi ''ja barikādes būtu šodien'', it kā laiku var pagriezt atpakaļ, un sava laika malā stāvētāju un izdarītās izvēles ienaidnieku nievas, kuru būtību bez pūlēm var izteikt ar vienu rindiņu no ''Pūt vējiņi''.
Starptautiskajai Sieviešu dienai jau 110 gadu
Kad Latvija atguva neatkarību, līdz ar okupācijas nejēdzībām tika atmestas un nosodītas daudzas lietas un paradumi, kam ar komunistisko pagātni bija ļoti maz sakara. Viena no tām ir Sieviešu dienas tradīcija, kas jau dziļi iesakņojusies vismaz daļā tautas un tiek atzīmēta ja ne mājās, tad krietnā skaitā mūsu zemes darbavietu. Kārtējo reizi tuvojoties svētkiem, pamēģināsim pierādīt, ka lai arī Sieviešu diena, kā daudzi nu jau latviski svētki un svinības, nāk no ārzemēm, tie nav izgudroti ne Maskavā, ne vēl jo vairāk Kremlī.
20.gadsimta grūtākā ziema
1939.gada beigās laika apstākļu jautājums Latvijā bija viens no mazsvarīgākajiem. Kopš 1930.gada ziemas bija mēreni aukstas, vasaras patīkami siltas un likās, ka nākamajā gadu desmitā temperatūra tikai pieaugs. Gar Igaunijas robežu sāka audzēt kviešus, ko agrāk bija darījis tikai retais un aizvien tālāk uz ziemeļiem tika stādīti siltzemju sugu augļu koki un krūmi. Klimats likās paredzama lieta un laika ziņām jaunumos tika paredzēta pēdējā vieta pēc kariem, krīzēm un citiem lielās politikas briesmu darbiem. Latvija devās svinēt 1939.gada Ziemassvētkus vēl nenojaušot, ka uz nākamajiem trim gadiem laika apstākļi kļūs tikpat svarīgi vēstures gaitas noteicēji, kā svešu armiju iebrukums.
Kā Vidzemē sāka svinēt Neatkarības dienu
Pirmos gadus pēc neatkarīgas valsts nodibināšanās 18.novembris bija vēl viena Mirušo piemiņas diena, kā tas angliski runājošajās zemēs joprojām ir ar 11.novembri jeb Pamiera dienu, kad atceras visus Pirmajā pasaules karā kritušos. 18.novembrī ļaudis sākotnēji apmeklēja vietējos Brāļu kapus un kapsētas, kur krietni daudziem bija kāds tuvinieks, par ko nobirdināt asaru, valsts Rīgā un pašvaldības ārpus Rīgas rīkoja svinīgas sēdes un vakaros notika lieli un mazi saviesīgi saieti, priecājoties par dzīvi miera laikos. Ārpus lielās pieņemšanas pie Valsts Prezidenta Rīgas pilī, stingri noteiktu ietvaru 18.novembra svētkiem sākotnēji nebija un tikai neatkarības piektajos svētkos 1923.gadā mazliet sāk domāt par nacionālu vienotību šai lietā. Taču laiki mainās, brīvības ideālus ļaužu prātos aizstāj praktiskākas lietas un jau 1922.gadā lielie Rīgas kungi pārstāj piedalīties gājienā uz Brāļu kapiem, piebraucot piemiņas vietai ar auto. Ar 1926.gadu, saimnieciska uzplaukuma laikā, ziņas par svētku norisi aiziet no avīžu pirmajām lapām, lai dotu vietu sensācijām un sludinājumiem. Balle Rīgas pilī kļūst par uzdzīves svētkiem, ar visiem iespējamajiem labumiem, ko Latvijā pamanījušies importēt.