Par barikādēm un nedaudz par vēsturi
Drīz būs pagājuši trīs gadu desmiti kopš notikuma ko atceras visa latviešu tauta un patur atmiņā labāk, nekā vēsti par neatkarības atgūšanu. Pareizāk būtu jāsaka, ka atceras vidējā un vecākā paaudze, jaunajiem tie ir stāsti, ar mūsdienu pasaules dotu brīvu izvēli, kā izturēties pret tiem. 1991.gada janvārī latvieši kā kopums pieņēma lēmumu, ka veco laiku turpināšanās vairs nav iespējama, un par to var maksāt jebkuru cenu. Neatkarīgi no apvidus, turības un dzīvesvietas, tā tautas daļa, kas kaut nedaudz piedalījās sava laika sabiedriskajās norisēs, atteicās atzīt savu pavalstniecību un tikai iedzimti vienaldzīgie un visa noliedzēji stāvēja malā. Parastos apstākļos neiespējamā tautas vienotība bija tik pārsteidzoša, ka jau dažus gadus vēlāk, līdz ar pirmo rožaino nākotnes sapņu sabrukumu, tūkstošiem ļaužu atteicās ticēt savai 1991.gadā izdarītajai izvēlei. Baumu valodas un avīžu slejas no tā laika pārpludina bezjēdzīgi apgalvojumi ''ja barikādes būtu šodien'', it kā laiku var pagriezt atpakaļ, un sava laika malā stāvētāju un izdarītās izvēles ienaidnieku nievas, kuru būtību bez pūlēm var izteikt ar vienu rindiņu no ''Pūt vējiņi''.
Kas tad īsti notika. Kādēļ pēc salīdzinoši nelielas vardarbīgas sadursmes ar padomju iekšlietu karaspēku pie Viļņas televīzijas studijas, kas Latviju faktiski neskāra, jo līdzīga akcija Rīgā vēl nebija sagatavota, tauta atsaucās uz 13.janvāra rītā izteikto aicinājumu doties uz Rīgu aizstāvēt pagaidām par skaistu sapni uzskatītās neatkarības atribūtus. Atbildēt uz to no vēstures zinātnes skatupunkta nav iespējams, jo pēc visiem sabiedrības pastāvēšanas noteikumiem barikādes rasties nevarēja. Tautas Fronte bija drīzāk garīga nevis politiska vienotāja, talantīgu visas nācijas pretošanās kustības vadītāju faktiski nebija un, jau gadus četrus redzot ap sevi brūkam ierasto padomju režīma lietu kārtību, cilvēku domām drīzāk bija jāgrozās ap iztikas līdzekļiem, nevis ideāliem. Taču tāda nu ir pasaules kārtība, ka ik pa brīdim tautu un cilšu pastāvēšanas gaitās, ne biežāk kā reizi - divas gadsimtā, notiek sajūsmas uzplūdi ko ar pasaulīgām interesēm izskaidrot nevar. Kā teica spāņu rakstnieks Benito Galdoss par 1808.gada sacelšanos, kas aizsāka Napoleona sakāvi - '' tauta vienkārši saprata, ka nu ir pienācis laiks iziet uz ielas, un izgāja''. 20.gadsimta laikā latviešiem bijušas trīs šādas zvaigžņu stundas - Piektais Gads, kas atsita cittautiešiem patiku uzskatīt mūs par darba lopiem, 1941.gada vasara ar vienprātīgu neatkarīgās valsts iekārtas atjaunošanu lielākajā daļā Latvijas, pirms to apspieda hitlerieši, un 1991.gada barikāžu laiks.
Par zvaigžņu stundām ir jāmaksā. Milzīgu cenu. Latviju un latviešus 1991.gadā paglāba tikai tas, ka visa plašā pasaule atradās pārmaiņu virpulī. Padomju Savienības ekonomika atradās galīgā sabrukuma priekšā un tas sākās aprīlī ar valsts cenu trīskāršošanos. Vienlaikus ar Baltiju toreiz janvārī sprādziens notika arī Gruzijā, kur gruzīni un osetīni nolēma veikt kārtējos mērnieku laikus ar ieročiem rokās. Taču nemieri PSRS bija tikai sīkumi uz lielās pasaules politikas fona. Barikāžu dienas noritēja vienlaikus ar tā saucamo Pirmo Līča karu - ASV un sabiedroto koalīcijas uzbrukumu Irākai lai atbrīvotu okupēto Kuveitu. Neviens toreiz nevarēja paredzēt, ka milzīgā Irākas armija tiks sakauta dažu dienu laikā un amerikāņiem nebija īpaša iemesla tracināt Maskavu ar aizrādījumiem par cilvēktiesību pārkāpumiem. 1989.gadā uz kuģa pie Maltas bija notikusi abu lielvaru līderu Dž. Buša - vecākā un M.Gorbačova tikšanās ar jaunu pasaules ietekmes sfēru dalīšanu krietni par labu ASV. Lai ko apgalvo mūsu tā laika trimdas tautieši - ar labi izvēlētiem argumentiem padomju diplomāti 1991.gadā spētu pārliecināt amerikāņus ignorēt vairāku nemieru asiņainu apspiešanu. To, ka Baltijas tautām togad gadījās īsta un neviltota ''cūcene'' un neatkarība bez pārmērīgiem upuriem, noteica tikai viens faktors ap kuru jau toreiz PSRS, tāpat kā šodien Krievijā grozījās pilnīgi viss - nauda. Runājot tautas mēlē, komunisti bija nosaimniekojušies līdz pēdējam graudam un bija ļoti iespējams, ka jau nākamajā ziemā Krievijā sāksies bada dumpji. Riskēt ar iespēju, ka Rietumu kredītu naudas plūsma tiks apturēta, Gorbačovs nevarēja. Bez tam, jau bija sagatavots padomju finansu ministrijas rīkojums par lielo 50 un 100 rubļu naudaszīmju pēkšņu izņemšanu no apgrozības 1991.gada 22.janvārī. Kādas būs padomju pilsoņu reakcija un iekrājumu zaudēšanu, nebija zināms. Lielās impērijas izdzīvošana vēl uz gadu galu galā izrādījās svarīgāka par dažām barikādēm un Rīgas dumpi, ko, būsim godīgi, varēja apspiest pavisam neliela bruņota vienība, nolēma pieciest.
Tagad, no 29 gadu pagājības
attāluma, lojālajiem Latvijas pilsoņiem tiek uzdots jautājums - ko darīt tālāk
ar Barikāžu laika piemiņu. Tikko, pirms dažām dienām Valsts Prezidents
apciemoja Rīgas Barikāžu muzeju un aicināja, ja drīkst tā teikt, centralizēt
piemiņas pasākumus, izdalot šai lietai atbilstošu valsts finansējumu. Taču, lai
cik vilinoša nebūtu jaunas muzeja ēkas celtniecība galvaspilsētā un zinātniski
granti atbilstošas tematikas monogrāfiju sarakstīšanai, mazliet jāšaubās, vai
barikāžu piemiņas rituālu turpmāka apkopošana Rīgas ietvaros nāks par labu šī
notikuma gara izjūtai, kas saglabāsies, kamēr būs dzīvi barikāžu dalībnieki. Lēmums
1991.gada janvārī veidot barikāžu loku ap Vecrīgu bija visu Latvijas
neatkarības piekritēju griba. Rīgā nebija ne štāba ne kustības centra, kas dotu
reālas pavēles dažādiem Latvijas reģioniem. Tas, ko pirms 29 gadiem Rīgas
aizstāvēšanas darbā paveica Limbažu novads, bija tā pašvaldību un saimniecisko
un sabiedrisko organizāciju pirmšķirīga darba rezultāts. Tieši no 1991.gada
janvāra ceļas bijušā padomju Limbažu rajona mūsdienu dažādo pašvaldību
politiskās darbības vēsture jaunākajos, atgūtās neatkarības laikos un tieši
tāpat tas notika visur citur Latvijā, kur tautas priekšstāvji gribēja redzēt
dzimteni neatkarīgu. Liels Barikāžu muzejs Rīgā ar atbilstošām piemiņas vietām
ir brīnišķīga ideja, kuru nevar sabojāt vietējo piemiņas saglabāšanas pasākumu
uzturēšana vismaz iepriekšējā apmērā. Limbažu muzejs, tāpat kā iepriekšējos
gados, turpinās pildīt sabiedrības uzlikto pienākumu turēt gaišu kā seno tā
neseno laiku piemiņu. Mūsu pateicība visiem, kas deva savu artavu tautas
nākamības vārdā.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists
Starptautiskajai Sieviešu dienai jau 110 gadu
Kad Latvija atguva neatkarību, līdz ar okupācijas nejēdzībām tika atmestas un nosodītas daudzas lietas un paradumi, kam ar komunistisko pagātni bija ļoti maz sakara. Viena no tām ir Sieviešu dienas tradīcija, kas jau dziļi iesakņojusies vismaz daļā tautas un tiek atzīmēta ja ne mājās, tad krietnā skaitā mūsu zemes darbavietu. Kārtējo reizi tuvojoties svētkiem, pamēģināsim pierādīt, ka lai arī Sieviešu diena, kā daudzi nu jau latviski svētki un svinības, nāk no ārzemēm, tie nav izgudroti ne Maskavā, ne vēl jo vairāk Kremlī.
20.gadsimta grūtākā ziema
1939.gada beigās laika apstākļu jautājums Latvijā bija viens no mazsvarīgākajiem. Kopš 1930.gada ziemas bija mēreni aukstas, vasaras patīkami siltas un likās, ka nākamajā gadu desmitā temperatūra tikai pieaugs. Gar Igaunijas robežu sāka audzēt kviešus, ko agrāk bija darījis tikai retais un aizvien tālāk uz ziemeļiem tika stādīti siltzemju sugu augļu koki un krūmi. Klimats likās paredzama lieta un laika ziņām jaunumos tika paredzēta pēdējā vieta pēc kariem, krīzēm un citiem lielās politikas briesmu darbiem. Latvija devās svinēt 1939.gada Ziemassvētkus vēl nenojaušot, ka uz nākamajiem trim gadiem laika apstākļi kļūs tikpat svarīgi vēstures gaitas noteicēji, kā svešu armiju iebrukums.
Kā Vidzemē sāka svinēt Neatkarības dienu
Pirmos gadus pēc neatkarīgas valsts nodibināšanās 18.novembris bija vēl viena Mirušo piemiņas diena, kā tas angliski runājošajās zemēs joprojām ir ar 11.novembri jeb Pamiera dienu, kad atceras visus Pirmajā pasaules karā kritušos. 18.novembrī ļaudis sākotnēji apmeklēja vietējos Brāļu kapus un kapsētas, kur krietni daudziem bija kāds tuvinieks, par ko nobirdināt asaru, valsts Rīgā un pašvaldības ārpus Rīgas rīkoja svinīgas sēdes un vakaros notika lieli un mazi saviesīgi saieti, priecājoties par dzīvi miera laikos. Ārpus lielās pieņemšanas pie Valsts Prezidenta Rīgas pilī, stingri noteiktu ietvaru 18.novembra svētkiem sākotnēji nebija un tikai neatkarības piektajos svētkos 1923.gadā mazliet sāk domāt par nacionālu vienotību šai lietā. Taču laiki mainās, brīvības ideālus ļaužu prātos aizstāj praktiskākas lietas un jau 1922.gadā lielie Rīgas kungi pārstāj piedalīties gājienā uz Brāļu kapiem, piebraucot piemiņas vietai ar auto. Ar 1926.gadu, saimnieciska uzplaukuma laikā, ziņas par svētku norisi aiziet no avīžu pirmajām lapām, lai dotu vietu sensācijām un sludinājumiem. Balle Rīgas pilī kļūst par uzdzīves svētkiem, ar visiem iespējamajiem labumiem, ko Latvijā pamanījušies importēt.