Limbaži pirmo Dziesmu svētku gadā

Kopš pirmajiem latviešu Dziesmu svētkiem pagājuši jau 150 gadi. Par lielo dienu un Limbažu novada dalību Vidzemes dziedāšanas tradīciju veidošanā stāsta izstāde “Baumaņu Kārlis un dziedāšanas tradīcijas Limbažu novadā”, kas pašlaik apskatāma Limbažu muzejā. Tāpēc šoreiz jūsu uzmanībai tiek piedāvāts stāsts par Limbažu pilsētas un pagasta ikdienas gaitām pirms pusotra gadsimta. Lasiet un neklausiet stāstiem, ka vecajos Limbažos nekad nekas nenotika.

Attēls: Aleksandrs Tīls (sēžot pie galda) ar savas fabrikas strādnieku kori mūža noslēgumā, LžNM 20041

Debesis un zeme

1873.gadā Vidzemē bija pamanījusies uzrasties globālā sasilšana. Gads sākās ar lietavām, ziema iestājās tikai 9. jeb 22.janvārī pēc mūsu kalendāra un ragavas nebija lietojamas kailsala dēļ. Tikpat melna izrādījās arī jaunā 1874.gada sagaidīšana. Patīkami siltā vasara diemžēl bija mazliet par sausu un graudu ražas izrādījās viduvējas, bet dārzos pat pieticīgas. Pēc 1868. bada gada bija iestājusies īpaši siltu un zemkopībai labvēlīgu gadu virkne. Vienīgais īpaši nepatīkamais izņēmums izrādījās 1872.gada 10.maija viesuļvētra, kas, par laimi Limbažu novadam, ielauzās Latvijā pa Ropažu - Siguldas trasi un kļuva par iemeslu vairākām palīdzības vākšanas kampaņām izpostīto saimniecību zemniekiem. Pateicoties lielajam pieprasījumam Eiropas tirgū, līdz pat 1874.gadam turējās augstas labības un linu cenas, kas, līdz ar labajām ražām, nāca kā svētība tikko pie savām pašu mājām pirmo reizi tikušajiem latviešu zemniekiem un ļāva sākt baudīt tādas kungu mantas kā atsperrati, pilsētas skrodera šūtas drēbes un apgaismes petroleja. 1868.gadā Limbažu novada zemnieki bija pateikušies savam Dievam par nīsto kunga klaušu atcelšanu, uzceļot ap baznīcu akmens sētu. Arī zemnieku kārtas cilvēks, ja vien atcerējās ik gadu reģistrēties savā pagastā, nu varēja izņemt pasi un doties darbā, kur vēlējās. Starp 1867. un 1873.gadu, meklējot pilsētas iztiku, Limbažos bija ienākuši ap 200 Vidzemes latviešu, bet Rīgā tādu laimes meklētāju jau bija tik daudz, ka lielo pagastu skrīveri ik gadu devās kārtot savu ļaužu dokumentus kādā no galvaspilsētas viesnīcām.

Tuvojās noslēgumam jau desmit gadus ilgušie ''mērnieku laiki'', kas patiesībā bija daudz precīzāks un zemniekiem saprotamāks notikums nekā labpaticis sacerēt brāļiem Kaudzītēm, jo par to sīki rakstīja pat gandrīz katrā lauku krogā pieejamais ''Mājas Viesis''. Sešos gados līdz 1873. zemes izpirkuma maksa bija kritusies vidēji par 15 procentiem un pirmie iepircēji no 1864.-1865.gada izrādījās pārmaksājuši, jo steidzoties tikt pie kapitāla, muižnieki nolaida cenas. Pēc būtības, zemes iegāde bija tikai lietas tehniskā puse aiz kuras slēpās neskaitāmas cilvēku traģēdijas. Ne mazums zemnieku gribēja saglabāt mājas par renti, taču šāda iespēja nereti bija liegta. Iepriekš cienīti kungi nonāca naidā ar saviem pagastiem, jo vēlējās iekļaut dažas mājas muižas zemē. Zemes iegūšanā bija veiksminieki un arī saniknoti zaudētāji, kas nebija tikuši pie iecerētajām mājām vai ātri zaudējuši tās, neprotot saimniekot. Pat pareizticīgo baznīca sajuta, ka pārkristīto latviešu uzticība stipri atkarīga no cerībām tikt pie zemes un 1872.gada vasarā Limbažu priesteris Menšikovs sāka izrentēt izraudzītiem draudzes locekļiem gabalus no 315 pūrvietu Umurgkalna pusmuižas. Vienīgi 23 ar pusi arklu lielā Limbažu pilsmuiža stāvēja šajā pārmaiņu jūrā kā klints. Muižu ar 54 zemnieku sētām Rīga izrentēja, saviem spēkiem pārraugot trīs Limbažu krogus, kas, līdz ar cepli, brūzi un dzirnavām, pagaidām deva tai nopietnu peļņu uz vietējās pašvaldības rēķina.

Cepurnieka pilsēta

1873.gadā Limbažos ar jau 1300 iedzīvotājiem joprojām bija spēkā no iepriekšējā gadsimta nākusī kārtība un hierarhija. Pilsētas dižākie ļaudis bija 10-12 ''lielmaņi'' - galveno veikalu īpašnieki un amatnieki, kas pārdeva savu preci Vidzemes mērogā. Limbaži rāti un pilsētas saimniecību pārvaldīja 4 - 5 amatpersonas ar birģermeistaru Karlu Jurgensonu priekšgalā. Protams, daži pilsētā dzīvojošie vai valsts dienestu pildošie dižciltīgie un ierēdņi bija vēl ievērojamāki ļaudis, taču mazturīgās pilsētas lietas tos neinteresēja. Limbažu pamats bija ap 50 amata meistari un izglītotie ''literāti'', kas deva pilsētai tās pamata ienākumus. Ar 1865.gadu, kad viengadīgo apriņķa skolu jeb ''kreisšūli'' pārveidoja par trīsgadīgu iestādi ar četriem skolotājiem, izglītība ierindojās Limbažu cienījamāko amatu skaitā. 1873.gada rudenī, samaksājuši 15 - 20 rubļu mācību maksu, tur sāka apgūt zinības 52 novada pusaugu jaunskungi, galvenokārt vācieši, kam skolas cepurīšu dēļ labpatika uzskatīt sevi par studentiem ar tiesībām dzert alu un publiski smēķēt. Līdz ar otras meiteņu skolas atvēršanu 1873. gadā Limbažos skolojās ap 140 zēnu un 85 meitenes no pilsētas un apkārtējiem pagastiem. Diemžēl, vienlaikus Limbažos bija ap 40 bērnu, kas negāja skolā vispār. Pagātne un tagadne sadzīvoja. No cienījamas dzimtas nākušais Karls Kunters jūnijā sāka pirmo veterinārārsta privātpraksi savu senču mājā Tirgus laukumā. Ziņas no ārpasaules pienāca Limbažos zirga ātrumā, ar pastu, ko uzturēja Vidzemes muižniecība un līdz apsolītā telegrāfa ievilkšanai bija jāgaida vēl divus gadus.

Ap 1815.gadu Limbažos tika atvērta cepuru meistara Tīla darbnīca un triju paaudžu laikā šī dzimta kļuva par turīgāko un ietekmīgāko pilsētā. Lielā mērā to panāca, ''pieradinot'' Vidzemes bruņniecību valkāt tikai Tīlu darbnīcas ražojuma cilindrus pēc jaunākās angļu modes. Darbs bija bīstams un indīgs un ir pamats domāt, ka Tīls vectēvs un tēvs slimoja ar ''trakā cepurnieka'' slimību, saindējušies ar dzīvsudrabu. Iespējams tāpēc Aleksandrs Tīls izvēlējās būt uzņēmējs, nevis amatnieks. Pēc 1860.gada viņš papildina cepuru darbnīcu ar vilnas kārstuvi un sāk tirgoties arī Rīgā. Ienākumi dod varu un no 1869.gada A.Tīls kā rātskunga vietnieks iegūst vajadzīgo ietekmi Limbažu saimnieciskajā dzīvē, lai iemiesotu turpmākos plānus. 1873.gadā viņa darbnīca spēj izpildīt pasūtījumus visā guberņā un vēl nav fabrika tikai tvaika dzinēja trūkuma dēļ. Tīla panākumi tomēr bija īpašs gadījums. Vēl pirms Eiropas ''trekno gadu'' noslēguma Vīnes biržas sabrukumā 1873.gada 9.maijā, Limbažu iepriekšējās desmitgades saimnieciskā aktivitāte, ko uzjundīja ar māju iepirkšanu atbrīvotie zemnieku kapitāli, daļēji apsīka. 1873.gadā vien tika plaši sludināta trīs Limbažu pilsētas namu pārdošana maksātnespējas dēļ. Vietējie uzņēmēji un lauksaimnieki cieta no algu celšanās līdz ar darbaspēka aizplūšanu uz Rīgu un transporta problēmām, kuru dēļ, piemēram, petroleja galvaspilsētā maksāja 15, bet Limbažos 25 kapeikas stopā. Par laimi, Eiropas krīze līdz Vidzemei tā arī neatnāca, taču bija jāsāk mācīties taupīt.     

Ļaunais un labais

Mērnieku laiki mainīja vidzemnieku dzīves paradumus un tikumus - ne vienmēr uz labo pusi. Runas par dedzinātājiem Vidzemē sākās jau 1864.gadā un Limbažu novadā tās uzņēma nopietni, sakarā ar Pilsmuižas riju degšanu. Divi bīstami ugunsgrēki ar četriem upuriem notika 1872.gadā, taču tikai sākot ar 1873.gada rudeni ugunsnelaimes kļuva par postu un bailēm visā apvidū no Pierīgas līdz Valkai. Tuvāk jaunā 1874.gada mijai, līdz tam mierīgie Limbaži, kur parasti viss noklusa jau astoņos vakarā, bija pārvērtušies par satrauktu pūzni ar uzbudinātu iedzīvotāju patruļām līdz pat nakts vidum. 1874.gadā Limbaži piedzīvoja deviņus ugunsgrēkus, ieskaitot draudzes skolas nodegšanu 13.februārī un tas kļuva par iemeslu ugunsdzēsēju biedrības apgādei ar jaunākā modeļa sūkņiem un pirmā pagaidu novērošanas torņa celtniecībai. Vainīgos, ja neskaita kādu vietējo zagļu bandu, kam uzvēla visu atbildību, tā arī neatrada. Pēc laupītāju nedarbiem visā novadā 1872.gada vasarā, no zirgu zagļiem zemnieki baidījās ne mazāk, kā no dedzinātājiem un, lai darītu ko lietas labā, Limbažu rāte 1873.gada septembrī izlūdzās Rīgā atļauju turēt katru 20.aprīli pilsētas zirgu tirgu, kur pircējus un pārdevējus varētu uzraudzīt. Pusgadsimtu pirms stāstiem par Kaupēnu, pa Vidzemi klīda runas par zagli Mārci Māsēnu, kurš 1873.gada jūlijā veiksmīgi izbēga no Valkas aresta nama, taču drīz tika noķerts jau Valmieras apriņķī. Bija vajadzīgi vairāki gadi, lai uztraukums norimtu.

1873.gadā latviešu tautas darbinieki mūsu Limbažu apkārtnē maz līdzinājās vientuļajam dīvainim Pietuka Krustiņam. Pirmie Dziesmu svētki bija visas nācijas pasākums, bet pašā Vidzemē ne mazāk nozīmīga 1873.gadā izrādījās latviešu skolotāju sapulce Jaunpiebalgā, kur, pretēji iepriekšējo gadu izdabāšanai vācu kungiem, pieņēma lēmumu par rakstības atbrīvošanu no vāciskiem ''čupu'' burtiem. Svarīgākais 1873.gada datums Limbažu vēsturē ir 28.novembris, kad tika iesvētīts jaunais pagasta jeb, kā toreiz teica, valsts nams. Tas bija patiess lūzuma brīdis Limbažu pārtapšanā par latviešu pilsētu. Šodien to ir grūti saprast, taču uz kārtu hierarhiju balstītajā Krievijas impērijā pilsētā apmeties zemnieks par pilsētnieku likuma priekšā nekļuva. Krietna daļa Limbažos strādājošo latviešu joprojām piederēja pie pagasta un tieši pagasts bija latviskuma uzturētājs līdz Saviesīgās biedrības nodibināšanai desmit gadus vēlāk. 1873.gadā tikai puse Limbažu iedzīvotāju bija latvieši, visi kaut cik cienījami ļaudis uz ielas runāja vāciski un lepnā pagasta nama uzcelšana vietējā latviešu vīru kora dziesmu pavadībā izrādījās cita laikmeta priekšvēstnesis. Svinot jauno, 1874.gadu sava veikala drīzo atvēršanu Šmita namā apdomāja Dāvis Ūders, kurš drīz kļuva par vēl vienu latvieti pilsētas ''lielmaņu'' vidū. Prasmi aizstāvēt tiesības Limbažu latvieši pirms pusotra gadsimta mācījās no ebreju kopienas, kas, par spīti vācu un krievu ierēdņu naidīgumam, tikko bija pratusi nodrošināt sev vietu pilsētā desmit gadu laikā.   

Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs

Mīļais, nesteidzies! Recenzija par Aināra Dimanta akadēmisko monogrāfiju ''Latvijas prese 200 gados''

Nākamajā gadā būs pagājuši divi gadsimti, kopš Vidzemē iznāca pirmā latviešu avīze. Limbažu muzejam ir tas gods un pienākums pieminēt šo vienu no nozīmīgākajiem notikumiem mūsu pilsētas vēsturē. Tādēļ bijām ļoti priecīgi par grāmatas ''Latvijas prese 200 gados'' iznākšanu, vēloties uzzināt, kāds ir Latvijas zinātnes jaunākais skatījums šai jomā. Iespaids izrādījās neviennozīmīgs. Kā parasti - turpmākā recenzija ataino Limbažu muzeja vēsturnieka personisko viedokli.

Šo rindu autors nav filologs un tādēļ neapskata grāmatas vērtību no valodas zinātnes viedokļa. Taču tieši tāpat Dimanta kungs nav vēsturnieks, tomēr pēc paša atzinuma (286.lpp) rakstījis grāmatu no šāda skatupunkta. Mīļā miera labad paskatīsimies uz šo monogrāfiju pragmatiski neitrāli - kā darba rīku, kāds pašlaik tik ļoti vajadzīgs kā kultūras iestādēm, tā pētošiem ļaudīm ārpus Rīgas.

Grāmatā ir 280 lappuses pamatteksta. No tām ap 30 aizņem ar Latviju nesaistīta žurnālistikas teorija. Stāsts par Latvijas presi sākas ar sacīkšu auto uzrāvienu un jau pēc 20 lappusēm esam pārlēkuši trīs gadsimtus un sasnieguši 1900.gadu. No tām pašām divdesmit krietnu daļu aizņem ar tēmu maz saistītu vēstures pamata faktu pārstāsts, bez kura var viegli iztikt. Nepārzinot pasaules vēsturi, Dimanta kungs pat nepamana, ka viņa 42.lpp tik slavētais 1766.g zviedru preses brīvības likums tika apspiests līdz ar 1772.g. apvērsumu, bet krievu ''brīvās tipogrāfijas'' bija tikai Katrīnas II ākstība. Saprotams, ka izcilajai avīzei ''Rīgas Lapa'' tādā teksta šaurībā vietas neatliek un tās izzušanu 1880.g. piemin ar divām rindiņām, citējot konkurentu viedokli. Netiek pieminēti Vitas Zelčes īpašie nopelni 19.gadsimta avīžniecības izpētē. Tiešām svarīgs jautājums - kad un kā Latvijā mehanizēja tipogrāfijas, nav ne pētīts ne meklēts, jo Dimants citē populārzinātnisku vācu avotu, kas Latviju neapskata.

Vēl 30 lappuses izved mūs no 1900. līdz 1940.gadam. Trīs no tām atdotas tabulām, ko varēja sniegt pielikumā un veselas divas aizņem stilistiski smagnējs skolas teksts par Latvijas dibināšanu. Vēl divas nāk kā šoks jebkuram preses historiogrāfijas pazinējam, jo Dimanta kungs pieskaita presei (uzmanību!) radio, televīziju un pat sabiedrisko telegrāfu. 74.lappuse diemžēl ir šīs grāmatas ''vakars uz ezera'' moments. Kopumā rodas iespaids, ka Pirmajā republikā nopietni ņemamas bija tikai ''Jaunākās Ziņas''. Ulmaņa cenzūras ''tēvs'' Alfreds Bērziņš tiek kaunīgi noklusēts un pati šī tēma izpelnās vien pusotru lappusi. Daudz rakstot par nesaistītām lietām, Dimanta kungs aizmirst secīgi izklāstīt galveno preses vēstures faktoru - politisko un morālo cenzūru, vismaz par laiku līdz 20.gs vidum.

Toties 1940.- 1945.gada notikumi saņem vairāk nekā 20 lappuses, bet un atkal pat trešdaļa te ir skolas grāmatu teksta pārskats. Attiecībā uz laikmeta presi Dimants paļaujas uz Kaspara Zeļļa monogrāfiju par propagandu. Tā kā viņa kolēģis nav minējis, ka 1941.gada 1.jūlijā iznāca nevis ''Brīvā Zeme'', bet lapiņa ar veco titulu un izdevējus tai pašā dienā padzina no tipogrāfijas ''Tēvijas'' komanda, grāmatā divās vietās redzama senāka un kļūdaina versija. Pārsniedzot simto lappusi, Dimanta kunga uzmācīgā vēlēšanās uzskatīt iespiesto tirāžu par vienīgo kritēriju, kas raksturo preses izdevumus, sāk kļūt apnicīga. Kā filologam, viņa pienākums ir vērtēt vārda mākslu, vārdu iespaidu un citas satura nianses, ko pētī viņa zinātne. Tas diemžēl izpaliek, un, piedodiet, rodas aizdomas, ka šeit pētniecības pamatā nereti bijusi bibliogrāfisko rādītāju šķirstīšana.

25 lappuses izklāsta notikumus starp 1945. un 1988. gadu, četras no tām - par radio un televīziju. Šeit steiga grāmatas sagatavošanā kļūst acīm redzama un Dimanta kungs sāk lamāties. Jā, Dimanta kungs, jūsu grāmata ir akadēmiska monogrāfija - varat nemīlēt pagātnes ''varoņus'' kuluāros, bet tik nopietnā izdevumā tirgus laukuma valodas saglabāšana ir redaktores Elīnas Kokarevičas kliedzoša neizdarība! Nekādi netop skaidrs, ar ko žurnāls ''Zvaigzne'' bija sliktāks par ''Atpūtu'', ja iznāca reizi divās nedēļas. Gluži otrādi, augošā tautas izglītotība ļāva aizpildīt ''Zvaigzni'' ar tendenciozu, bet nesalīdzināmi plašāku pasaules ziņu klāstu. Atkal, kautrīgi tiek noklusēts par visiem jaukajiem ļaudīm, kas apspieda latviešu rakstus sīku algas piemaksu dēļ un pēc 1991.gada ... paši zināt.

Beidzot nonākam pie tā, kam grāmata patiesībā rakstīta. 140 lappuses, mazliet vairāk par pusi, veltītas laikam no 1988. līdz 2013. gadam. Kā, ceru, piekritīsiet, nozīmīgākais notikums latviešu avīžniecībā šai laikā bija par valsts naudu uz pārējās preses rēķina steigā veidotā laikraksta ''Diena'' tā saucamā ''privatizācija'', ko Dimanta kungs vēroja kā informēts laikabiedrs. Diemžēl, patiesības vietā redzam memuāros jau tik apnikušos vārdus par standartiem un izaugsmi, kas attiecībā uz šo laikrakstu liek atcerēties teātra anekdoti par čigānu un suflieri.

Tiktāl par grāmatas saturu, taču lasītāju gaida vēl viens pārsteigums - 1431 atsauce, kur krietna daļa ir vienkārši labi noslēptas zemteksta piezīmes, kam būtu obligāti jāatrodas pamattekstā. Noslēdzošais literatūras saraksts izrādās maza odziņa uz šīs cietās tortes.

P.S. Lasītājiem varu vien ieteikt pirms iegādes apzināties, ka grāmata patiesībā lielā mērā veltīta mūsdienām, kas nav kļuvušas par vēsturi vismaz Latvijā. Mēs to izmantosim citu pētījumu trūkuma dēļ, jūs izlemiet paši.

Visu labu vēlot,

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks

Recenzija par Valda Klišāna grāmatu ''Pieauguša puikas atmiņu klade''

Mēs dzīvojam laikos, kad vismaz trīs Latvijas vadošie bilžu žurnāli vairs nespēj aizpildīt savas lapas ar darbinieku sacerētiem tekstiem un atklāti pārkopē tīmekļa vai pagājušo gadu preses tekstus. Cerēt, ka tik sens un cienījams žurnālistikas žanrs kā grāmatu recenzija saglabās savu agrāk cienījamo vietu preses slejās, šādos apstākļos būtu par daudz prasīts. Pakāpeniski uzņemoties aizvien lielāku daļu darba Latvijas kultūras druvā, muzeji pievēršas jomām un tēmām, ko agrāk nodrošināja citi gara mantu krājēji. Šī ir pirmā no recenzijām, ko publicē Limbažu muzejs, un, saņemot pienācīgu atsaucību, nebūt ne pēdējā. Uzmanību - visas turpmākajā tekstā izteiktās domas un spriedumi ir Limbažu muzeja vēsturnieka vienpersonisks viedoklis un var atšķirties no augstāku sfēru vadlīnijām.

Sāksim ar to, ka jaunā grāmata sagādā pamatīgu pārsteigumu visiem, kas pazīst un sastapis autoru, vēl pirms tās atvēršanas, jo jau uz tās vāka redzama Klišāna kunga piezīme, ka teksts rakstīts ''bez pretenzijas uz vēsturi''. Piedodiet, bet tas nav iespējams! Klišāna kungs ir vēstures jomas profesionālis, cunftīgs meistars, kas līdz šim darījis savu darbu pēc labākās sirdsapziņas. Tāpat kā karaļi nevar precēties aiz mīlestības, amata diplomu saņēmušie jebkura aroda meistari nevar apgalvot, ka kādu laiku neko nejēgs savā profesijā, nekļūstot amizanti. Tas būtu piedodami vienīgi tad, ja tiktu rakstīts romāns vai literāri memuāri, taču, kā redzēsim turpmāk, grāmata nav ne viens ne otrs. Uz vāka tiek arī norādīts, ka tiks aprakstītas ''Padomijas dzīves ainiņas'', kas atkal ir mazliet maldinoši. 1964.gadā dzimušajam Klišāna kungam labpatīk atcerēties savu zēnību un jaunību 1970. - 1990. gada Latvijā, kas toreiz atradās PSRS sastāvā, taču par spīti tam joprojām bija latviešu zeme, jo citādi nebūtu ko atjaunot 4.maijā, un ar daudzām iezīmēm atšķīrās ne tikai no tā laika Krievijas, bet arī Lietuvas un Igaunijas.

Kad pircējs beidzot ir pārliecināts, ka viņa priekšā ir grāmata ar daudziem jauniem vai aizmirstiem faktiem no tā saucamajiem Brežņeva laikiem, un samaksā to izdevušās firmas veikalā pienākošos 25 eiro, pārsteigumi vēl ir priekšā. Ātri noskaidrojas, ka bērniem kā mācību līdzekli to piedāvāt nevar, jebkurai līdz 1970.gadam dzimušai un Latvijā dzīvojušai personai te atrodamas vien labi zināmas ābeces patiesības, bet pēc 1980.gada dzimušajiem pat drusku bail dot grāmatu rokās, lai neradītu maldu ainu. Nelaimes cēlonis noskaidrojas jau 5.lappusē. Kā izrādās, cienījamais vēsturnieks Klišāns kādu laiku publicējis memuāru stilā veidotus tekstiņus visiem pazīstamajā vispasaules ziņojumu dēlī Facebook un tā vietā, lai grūtā darbā pārveidotu uzkrājušos rezultātus pilntiesīgā monogrāfijā, pārlicis tīmeklim sacerēto uz papīra kopā ar daļu iepatikušos komentāru, kuri nereti izrādās pat ne bezjēdzīgi, bet nepiedienīgi. Tādējādi ir iznākušas 190 lappuses bilžu un teksta, kas nav memuāri, tikai daļēji ir atmiņas un pārāk bieži - ievadā noliegtās pretenzijas rakstīt vēsturi. Lūdzu nepārprotiet, autors un viņa uzrakstītais gandrīz visur ir bez vainas, nelaime ir vien rezultātā.

Redziet, Brežņeva laiku tauta dalījās, pēc tolaik slepus lietotajiem apzīmējumiem, ''kungos'' un ''melnajos''. Recenzijas autors cēlies no pēdējiem, bet Klišāna kungs, pēc paša sniegtajiem datiem, no pirmajiem, tāpēc mūsu kopīgi izdzīvotās septiņdesmito - astoņdesmito gadu Rīgas tēls mazliet atšķiras. Robežšķirtne starp divu kārtu latviešiem bija piederība veco laiku ''aprindām'', pieeja blata precēm un pakalpojumiem un virkne citu nianšu, ko nav vietas uzskaitīt. Parasta strādnieku ģimene, pat ar labu algu, bet bez blata kontaktiem, nevarēja dot savai atvasei nevienu ''mantiņu'' ar ko lielīties, pat pēdīgo ''donaldiņu'', par ''levī strausa'' džinsiem pat nerunājot. Preču deficīta dēļ, septiņdesmitie noslēdzās ar trim četriem gadiem bez ''Laimas'' konfektēm un jauno 1984. vai 1985. nācās sagaidīt bez svecītēm. Klišāna kunga ģimene, pret savu gribu, bet pakļaujoties liktenim, piederēja pie Latvijas PSR nomenklatūras apkalpojošā personāla, jo pat Vosa garīgā līmeņa lielkungi mīlēja paklausīties mūziku. Tas pa laikam nodrošināja viņiem papildus ienākumus, plašus blata kontaktus un ārzemju ceļojumus, kas strādniekam maksātu ne mazāk kā divu gadu algu. Bonusu komplektā ietilpa arī tiesības ar mēru ''lamāt krievus'' un apspriest Ulmaņlaikus, par ko prasto tautu varēja pasaukt uz ''pārrunām'' pie čekistiem. Nebija vien tiesību izmantot tikai izredzētajiem pieejamos 200. nodaļas specveikalus, kā dēļ nācās iepirkties parastajos veikalos.

Tāpēc nākas paskaidrot, ka, piemēram, divas septiņdesmito gadu sākuma mantiņas no 28.-29. lappuses tik viegli dabūt nevarēja. Vācu spēļu vilcieni dažus gadus bija nopērkami sākot no, ja atmiņa neviļ, 24 - 32 rubļiem, bet parastas algas ģimenei naudas no 250 rubļu kopbudžeta pietika vien reizes trīs lētākam padomju plastmasas sliežu modelītim - pārtika un apģērbs prasīja savu. Līmējamos lidmašīnu modeļus Rīgā varēja dabūt tikai pa blatu un tos veda no Kijevas vai Maskavas. ''Žigulis'' jau 1974.gadā un regulāri no ārzemēm vests imports atšķīra vēl bērna gaitas staigājošo Klišānu no tā ap deviņām desmitdaļām viņa vienaudžu.

Grāmatas vājā vieta ir pilnīgs tekstu sakārtotības un rediģēšanas trūkums. Lasītājs tiek gāzts no kājām ar simtiem dažādu lietu un parādību nosaukumu, ko laikabiedri, vismaz pamatos, spēs atcerēties, bet jaunākiem ļaudīm tā būs neizbrienama ķīniešu ābece. Kā teica kāds Bulgakova varonis - ''kurš jums te uz kā stāvēja''? Ja ministrs Reirs nebūtu aizliedzis piepelnīties ar rakstu darbiem, es labprāt par vēdera tiesu piedāvātos izskaidrotu visu šo lietu sarakstu un to izcelsmes secību, jo nav patīkami redzēt vēstures tekstu tikpat kā bez gada skaitļiem. Bet, pie esošās apstākļu kārtības, Klišāna kungam nāksies rakstīt vēl vienu grāmatu par lietu vēsturi Brežņeva laikos. Būtu ļoti vēlams arī šīs grāmatas otrais izdevums, jau pilnībā pārstrādāts un papildināts ar dažām līdz šim nekur neapskatītām tēmām. Nu kaut vai - kāpēc ''kungu'' aprindas kādā latviešu augstskolā astoņdesmitajos lika iestājeksāmenu ''sacerējumā'' ne vairāk par ''apmierinoši'' katram, kas nenāca no ''Literatūra un Māksla'' cītīgu lasītāju ģimenes.

Nobeigšu ar mazu piebildi. Trešais komentārs 46.lappusē ir pusoficiāls feikņūzs. Tas ir NEfakts un nevarēja notikt, pat ja notika. Otrādi tas drīkstētu būt iespējams, bet šādā secībā nu nekādi.

Man ir tas gods un neņemiet ļaunā, Klišāna kungs. Vērtēju jūs tikpat augstu, kā pirms pārdesmit gadiem.

Juris Pavlovičs

Limbažu muzeja vēsturnieks

Satversmes, Saeimas un lata gads Limbažos

Kā jau pierasts, Limbažu muzejs Jaunā gada priekšvakarā dāvā novadniekiem stāstu par mūsu pilsētas simts gadus senu pagātni. Lasiet un nekad vairs nesakiet, ka Limbaži jebkad bijuši garlaicīga mazpilsēta, kur nekas nozīmīgs nenotika. Tieši otrādi...

Putas un maldi

Ar 1922.gadu sāka darbu pirmā miera apstākļos vēlētā Limbažu pilsētas dome, kur astoņas vietas bija ''pilsoņiem'' un septiņas sociāldemokrātiem. ''Sarkanā'' opozīcija atteicās no tai piedāvātās dalības pilsētas pārvaldē un pilsoniskie deputāti, ievēlējuši par pilsētas galvu advokātu Gastonu Prangi, ķērās pie darba, citiem padomu vairs neprasot. Domniekiem nācās risināt divas milzu problēmas - naudas trūkumu un zemes šaurību. Cīņu un juku gados Limbaži bija stipri nolaisti un paputināti, taču novads netika iekļauts karā cietušo apgabalu skaitā un nevarēja cerēt uz valsts palīdzību. Vienīgo iespēju izkļūt no nabadzības Limbažu pašvaldība 1922.gadā redzēja pilsētas, Rīgas Pilsmuižas un Limbažu pagasta apvienošanā, tādējādi palielinot Limbažu teritoriju gandrīz desmit reizes. Par nelaimi, ne Rīgai, ne pagastam no tādas shēmas nekas kabatā nekrita un drīzāk nācās gaidīt zaudējumus. 1922.gada decembrī Limbažu pilsētas un pagasta kungi, kā Eiropā pieņemts, izveidoja robežu komisiju, kas togad tā arī nesāka darbu. Lielās prasības pret Rīgu pa to laiku bija saplakušas līdz lūgumam nodot Limbažu pārraudzībā piecas mājas pilsētas nomalē. Daudz cerīgāks uz brīdi likās dižā zemsavieša Ādolfa Klīves Satversmes sapulcē 12.jūlijā izteiktais priekšlikums sākt būvēt dzelzceļu uz Limbažiem. Jautājums, kurš par to maksās, likās atrisināts novembrī, kad Rīgā pēkšņi uzradās no Amerikas atbraukušais mācītājs Jānis Steiks, kas dēvēja sevi par baņķieri un solīja ieguldīt dzelzceļā veselu miljonu tā laika stipro dolāru. Tiesa gan, jau tobrīd prātīgāki ļaudis uzņēma to kā joku, taču Limbažos daudzi noticēja šai pasakai tāpat, kā dažus mēnešus iepriekš viens otrs bija pakļāvies baptistu runām par ''debesbraukšanu'' uz Brazīliju.

Ādams Reimanis 1920. tajos gados. Limbažu Valsts vidusskolas (vēlāk -ģimnāzijas) direktors no 1922. - 1934. gadam

Lasīt tālāk »

No Tūjas skolas pirmo trīsdesmit gadu vēstures

Tūjas skola 20.gs. 30.tajos gados

Šogad Limbažu muzejam bija tas gods tikties ar Tūjas novadpētniekiem, kuri nodeva mūsu rīcībā ilgstoši vāktos materiālus par skolas vēsturi no dibināšanas līdz darbības noslēgumam 1981.gadā, cerībā, ka mēs šo pētniecības darbu turpināsim. Lasītāju uzmanībai šodien liekam priekšā muzejā veiktās avotu materiāla apstrādes dažus sākotnējos rezultātus.

Lasīt tālāk »

Blamāža dēļ Staiceles

Pētot Brežņeva laikus, Limbažu muzejs atrod ne tikai lielus un mazus, bet arī jocīgus notikumus. Jūsu uzmanībai šodien liekam priekšā kādu anekdoti, kas atgadījās ''Baltajā mājā'' tieši pirms 50 gadiem.

Drīz pēc 1917.gada revolūcijas krievu boļševikiem nācās risināt problēmu, ar ko apbalvot īpaši izcēlušos biedrus. Vienu brīdi šādam nolūkam kalpoja pat sarkani krāsotas kavalēristu bikses. Gadu gaitā komunisti kļuva aizvien taupīgāki un, iestājoties Brežņeva laikiem, par parastāko mazo apbalvojumu kļuva krāsainas krītpapīra lapas ar ģērboni vai Ļeņina galvu titulā - tā saucamās goda ''gramotas'' jeb, latviski - goda raksti. Goda raksta piešķiršana kļuva par īpašu rituālu, kas apliecināja, ka apbalvojamā persona strādājusi godīgi un nav pārkāpusi partijas un varas rīkojumus. Tās pašas taupības nolūkā goda rakstus, lai cik smieklīgi tas nebūtu, sāka piešķirt arī iestādēm un uzņēmumiem, galvenokārt, dažādu zīmīgu gadadienu gadījumos.

1972.gada vasarā Limbažu rajona partijas komiteja uzzināja no Staiceles papīrfabrikas direktores Valentīnas Simanovičas, ka fabrikai pienākusi 75. dibināšanas gadadiena. Jau vairākus gadus visā Padomju Savienībā plosījās īsts ''pareizo'' gadadienu trakums un tāpēc šis notikums tika atzīts par pietiekamu iemeslu apbalvošanai ar speciālo goda rakstu. 1972.gada 26.jūlijā Limbažu partijas komitejas biroja sēdē tika nolemts virzīt uz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidiju lūgumu par šāda apbalvojuma piešķiršanu. Lūgums tika pamatots ar labajiem rezultātiem, ko fabrika pēdējā laikā uzrādījusi. Viss būtu bijis labi, taču, cik noprotams, Rīgā nolēma vēlreiz precizēt Staiceles fabrikas dibināšanas datumu un....izrādījās, ka tas ir nevis 1897. bet 1898.gads.

Ja lieta negrozītos ap komunisma ideoloģiju, pārpratumu varēja pat izlikties nemanām. Staiceles papīrfabrika tika celta un ierīkota pakāpeniski, samērā ilgā laika posmā un par precīzu tās sākotnes datumu var arī mazliet strīdēties. Bet, atbilstoši toreiz valdošajai marksistiskajai vēstures zinātnei, katras rūpnīcas un lielākas ražotnes oficiālās dibināšanas diena bija svēts brīdis, kad šai vietā sāka pulcēties proletariāts un domāt komunistiskas domas. Ar šādiem datumiem jokot nedrīkstēja. Staiceles fabrikas gadījumā par Vidzemes gubernatora atļauju Staiceles pusmuižas īpašniecei Marijai fon Stālbergai ierīkot fabriku papīra izgatavošanai tika izziņots 1898.gada jūlijā. Aizstāt to ar kādu pagaidu datumu, kad tika sākta celulozes vārīšana vai cits darba process, vairs nevarēja.

Tādēļ 1972.gada 30.augustā nākamais Limbažu partijas komitejas birojs bija spiests atcelt savu iepriekšējo lēmumu un atsaukt goda raksta piešķiršanu. Direktore Simanoviča par savas fabrikas vēstures nezināšanu saņēma stingro partijas brīdinājumu. Par vainīgo pašu kantorī partijas komiteja atzina rūpniecības-transporta nodaļas instruktoru N.Pāži, kam iepriekš bija uzdots sastādīt Rīgā iesniedzamo pieprasījumu. Pāže izpelnījās tikpat stingru brīdinājumu. No lielākiem sodiem vainīgos partijas biedrus paglāba vien tas, ka blamāža nebija izgājusi tautā. Notikušais pārpratums tika paslēpts zem partijas lietu slepenības un tāpēc tiek celts gaismā tikai šodien.

Morāle te ir vienkārša - ja augsti kungi nezin sev padoto zemju vēsturi, nāksies izblamēties. Agri vai vēlu. 

Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs

Rūdolfs Eglītis - latvietis un limbažnieks

Tuvojas Limbažu muzeja izstādes ''Divas galvas - Kessels un Eglītis'' atklāšanas brīdis. Lasītājiem jau bijusi iespēja iepazīties ar Dāvida Kessela biogrāfiju. Šodien atskatīsimies uz ārsta, uzņēmēja un Limbažu pilsētas galvas Rūdolfa Eglīša dzīves gaitām.

Klejojumu gadi

1892.gada 16.septembrī ''Langaču'' mājās pie Limbažiem, zemkopja Jāņa Eglīša ģimenē piedzima dēls, kurš tika kristīts par Rūdolfu - šis vārds Vidzemē tolaik bija ļoti populārs. Jaunajam Rūdolfam Eglītim, salīdzinājumā ar krietnu daļu vienaudžu, bija kāda ievērojama priekšrocība - viņa vecāku rīcībā bija pietiekami daudz pasaulīgās mantas, lai dotu dēlam labu izglītību. Būdami krietni latvieši, Eglīši sūtīja dēlu uz vienu no pirmajām tautiskajām vidusskolām. 1905.gadā Rīgā, Tērbatas ielā 17 sāka darbu Ata Ķeniņa privātā komercskola, kas 1907.gadā tika pārveidota par reālskolu jeb praktisko zinātņu vidusskolu. Skolai 1906.gadā bija uzcelts pašai savs nams nacionālā romantisma stilā, kas kalpo izglītībai arī šodien un ar ēkas majestātisko veidolu turpina proklamēt latviskumu. Tāpēc nav jābrīnās, ka, pabeidzot Ķeniņa skolu 1911.gada jūnijā, Rūdolfs Eglītis bija kļuvis par stingru patriotu un palika tāds visu atlikušo mūžu. Tālāk ceļš veda censoni uz Tērbatu, kur Eglītis sāka studēt medicīnu. Pēc krievu varas iestāžu veiktās vācu dzērājstudentu korporāciju apspiešanas, īsi pirms 1914.gada Tērbatas universitātes Medicīnas fakultāte bija kļuvusi par gandrīz savrupu augstskolu, kur mācījās divas trešdaļas studējošo, ap 400 no viņiem no latviešu un igauņu Vidzemes. Tās reputācija labu pamata profesijas ārstu sagatavošanas darbā bija izcili augsta. 1913.gadā Eglītis Tērbatā sastapa Emīliju Jansoni no Mežotnes, kas izmantoja sievietēm tikko piešķirtās izglītības iespējas un mācījās tai pašā fakultātē. Tā sākās mīlas stāsts mūža garumā, kas izrādījās dižāks par jebkuru romānu.

Eglīšu ģimene 1923.gadā

1914.gadā izcēlās Pirmais pasaules karš un jau gadu vēlāk fronte sasniedza Rīgu. Tērbatas universitātē sākās medicīnas studentu iesaukšana hospitāļu dienestā, taču civilo mediķu trūkums Vidzemē bija tik liels, ka Eglītis 1916.gadā tika nosūtīts darbā par Vecpiebalgas un apkārtnes pagastu ārstu vēl pirms diploma saņemšanas. Turpat netālu, Ērgļos strādāja Emīlija, kas bija spiesta pelnīt iztiku pēc vecāku došanās bēgļu gaitās. 1917.gada 25.decembrī viņi apprecējās un 1918.gada martā kopīgi nokārtoja Tērbatā ārsta gala eksāmenus. Vidzemē 1918.gads vācu okupantu plēsonības un nemākulības dēļ bija bada un nedrošības laiki, tādēļ Eglīšu ģimene uzskatīja par labāku augustā pārcelties uz Limbažiem. Par nelaimi, viņi šeit ieradās drausmīgās ''spāņu gripas'' uzliesmojuma sākuma brīdī un bija spiesti iesaistīties smagā un, vismaz padomju varas mēnešos, tikpat kā neapmaksātā darbā. 1919. gada 2.jūlijā tikko atjaunotā Limbažu pilsētas dome ievēlēja Eglīti par priekšsēdētāja vietnieku un pieņēma darbā par pilsētas ārstu. Tas bija Rūdolfa Eglīša politiskās darbības sākums Limbažos. Diemžēl, pilsētai tobrīd nebija pat pastāvīgas slimnīcas, tādēļ 1919.gada decembrī Eglīšu ģimene bija spiesta vēlreiz pārcelties uz Vecpiebalgu kopā ar jūnijā dzimušo dēlu. Te notika jauns likteņa pagrieziens - 1920.gada janvārī Eglīti iesauca armijā kā kara ārstu. Savā dienesta vietā 2.kājnieku pulkā viņš nonāca 4.februārī, kad karadarbība Latgalē faktiski bija beigusies un fronte stabilizējās pie Zilupes. Maijā Eglīti pārcēla par 9.pulka vecāko ārstu un atvaļināja 1921.gada 26.februārī. Pēc atgriešanās Vecpiebalgā, kur dienesta laikā viņa vietā ārsta pienākumus bija pildījusi sieva, Eglītim drīz kļuva skaidrs, ka piebaldzēni blēdas kā Kaudzīšu romānā un apmesties te nav vērts. 1922.gada maijā viņš kopā ar ģimeni ieradās dzimtajos Limbažos uz palikšanu.

Ārsts, uzņēmējs, politiķis

Rūdolfs Eglītis nebija ne īpaši populārs, ne sabiedrisks cilvēks, bez prasmes pavēlēt citiem. Taču, pēc gandrīz vienprātīga laikabiedru atzinuma, viņš baudīja apkārtējo ļaužu cieņu ar prasmi neaizskart citu uzskatus un nevainojamajām manierēm. Tūlīt pēc atgriešanās Limbažos viņš atrada kopīgu valodu ar dakteri Kesselu un kļuva par viņa faktisko vietnieku Limbažu slimnīcā. Līdz 1929.gadam Eglītis, tāpat kā Kessels, bija savus pakalpojumus Limbažiem iznomājošs privātārsts un tikai 1930.gada 7.martā tika iecelts par pilsētas ārstu, bet 1931.gadā - vietējā aizsargu bataljona ārstu. Kā prasmīgākais pilsētas ķirurgs un terapeits, Eglītis parasti nepieļāva kļūdas, kas bojāja Kessela reputāciju. Savus pietiekami lielos ienākumus viņš, atšķirībā no kolēģa, ieguldīja uzņēmējdarbībā. Drīz pēc atgriešanās Eglīša īpašumā nonāca Mazgribuļu dzirnavas ar vilnas kārstuvi, ko viņš sāka iznomāt. Par nelaimi, nomnieki izrādījās negodīgi ļaudis un, pēc Eglīša draudiem lauzt līgumu, 1927.gada 26.decembrī dzirnavas nodedzināja. Vismaz šādu versiju izvirzīja policija. Turpmāk viņš uzskatīja par labāku veikt dzirnavu pārvaldīšanu paša spēkiem. 1928.gada 18.augustā Eglītis beidza atjaunot Teiču dzirnavas, taču viņa dzīves galvenais darījums bija Jūras ielas galā izvietoto Lielezera dzirnavu un gatera pirkums 1930.gada 13.oktobrī. Lielezera dzirnavas jau vairākus gadus bija būvējis prasmīgais meistars Aleksandrs Dalbiņš, taču viņam un darījumu partneriem izsīka kapitāls. Pēc abpusēji izdevīga darījuma nākamo piecu gadu laikā Eglītis uzcēla blakus dzirnavām dzīvojamo namu un apgādāja savu uzņēmumu ar tvaika mašīnu. Pēc īpašumu vērtības, sākot ar 1930.gadu, Eglītis bija viens no pieciem turīgākajiem vīriem Limbažos un, algojot darbaspēku, ievērojami balstīja pilsētas saimniecību.

Pilsētas galva Eglītis ar darba kolēģiem 20.gs. 30.to gadu beigās

Novada politiskā dzīve 1919. - 1934. gadā Limbažos jūtami atšķīrās no valsts mēroga kaislībām. Vēlēšanām izliktās listes dalījās ''sarkanajā'' un vairākos ''pilsoņu'' sarakstos. Neoficiāli tika uzskatīts, ka lielākā daļa ''pilsoņu'' ir Zemnieku savienības atbalstītāji, pat ja uzstājās no dažādiem sarakstiem. Eglītis tika ievēlēts 1924., 1927. un 1931.gada domē no namsaimnieku saraksta. Visās trīs domēs kolēģi iecēla viņu par domes priekšsēdētāju, jo Eglītis prata vadīt sēdes bez skandāliem un strīdiem. Šāds dekoratīvs amats viņu pilnībā apmierināja un cēla jau tā augsto reputāciju. Eglītim daudz svarīgākas bija rūpes par sievu, kuras tolaik neārstējamais reimatisms no 1928.gada bija padarījis viņu par invalīdi. Kā kluss un pieticīgs cilvēks Eglītis bija nemanāms līdz 1936.gadam, kad politiska kļūda pazudināja pilsētas galvu Kesselu. Pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma amatus piešķīra atbilstoši augstākās varas patvaļai, dodot priekšroku ''ulmaniešiem''. Eglītis tāds nebija, taču bija pratis radīt Zemnieku savienības drauga iespaidu un tika iecelts pilsētas galvas amatā. No 1936.gada 19.oktobra līdz 1940.gada 27.jūnijam, kad Eglītis faktiski nolika pilnvaras, lai gan tika atcelts tikai mēnesi vēlāk, viņš vadīja Limbažus cauri ulmaņlaiku noslēgumam. Eglītis bija ideāls Ulmaņa ierēdnis un jau savā pirmajā pasākumā - stacijas ēkas atklāšanā 1936.gada 25.oktobrī, pakāpās malā un atļāva vadīt ceremoniju dzelzceļa amatpersonām. Viņa vājā vieta varas amatu pildot bija pārāk miermīlīgais raksturs, kas neļāva nolikt pie vietas nekauņas, vienalga, vai tie būtu parka apstādījumus aplauzuši puikas, vai prominenču vizītēs pilsētas galvam vienmēr pa priekšu skrienošais policijas priekšnieks. Ļauna zīme, kas ievadīja labo gadu beigas Rūdolfa Eglīša dzīvē, bija strādnieka bojāeja Lielezera dzirnavās 1939.gada novembrī. Drīz pienāca Baigais gads.    

Grūtie gadi

Padomju okupācijas varai pret ārstu Eglīti īpašu iebildumu nebija. 1940.gada 5.augustā avīze ''Cīņa'' neuzkrītoši paziņoja par Limbažu pilsētas vecākā un valdes atcelšanu. 16.oktobrī, nacionalizācijas kampaņas ietvaros, uzņēmumu ''Rūdolfa Eglīša labības dzirnavas'' pārņēma valsts un 18.decembrī pārdēvēja to par trestu ''Lielezeres dzirnavas''. Eglītis atsāka pelnīt iztiku kā viens no Limbažu slimnīcas un 1941.gada februārī izveidotās poliklīnikas - ambulances ārstiem. Tā, neuzkrītoši un pieticīgi, viņš sagaidīja kara sākumu. Pagājušajā gadā iznākušajā grāmatā, kur juku jukām izvietoti materiāli un tenkas par varu maiņu Limbažos 1941.gada jūlijā, var atrast daudz ko, tikai ne atbildi uz galveno jautājumu - ko šajā joprojām noslēpumainākajā Limbažu vēstures mēnesī darīja ārsts Rūdolfs Eglītis. Droši zinām vien to, ka viņš atteicās saistīt savu vārdu ar slepkavību orģiju, ko sarīkoja armijas un policijas mundierus apkaunojuši salašņas kopā ar asiņaina āksta lomā nonākušo mācītāju Maču. Cik noprotams, jau jūlija vidū Limbažos iemitinājusies slepkavu banda nacistiem vairs nebija vajadzīga un viņi pavēlēja veikt to pašu, kas tobrīd notika visos vācu okupētās Latvijas pagastos un pilsētās - atjaunot darbā neatkarības gadu pašvaldību vadītājus. Atteikt pavēlei no Rīgas Pašvaldību departamenta, kas tagad kalpoja vāciešiem, Eglītis nevarēja un 1941.gada jūlija beigās vēlreiz uzņēmās Limbažu pilsētas vecākā amatu. Dažu jucekļa un naivu cerību pārpilnu mēnešu laikā, kad vācu Militārpārvaldi lēnām nomainīja Civilpārvalde, Eglītis darīja, ko spēja, lai paglābtu Limbažus no rekvizīcijām un represijām, izrādot vācu kungiem vien tik daudz goda, cik prasīja amats. Pie pirmās iespējas, 1941.gada decembra sākumā, Eglītis nodeva pilsētas vecākā pilnvaras Kārlim Gobam un uzņēmās privātārsta praksi Rīgas ielā 6. 1943.gadā okupācijas režīms atļāva Eglītim pakāpeniski atgūt īpašumā dzirnavas, taču kara apstākļos šis uzņēmums nevarēja dot peļņu. 1944.gada augustā Eglīšu ģimene evakuējās no jau degošās latvju zemes.

Pēdējos kara mēnešus Eglīšu ģimene pavadīja Pelvormas salā, Šlezvigas Ziemeļjūras piekrastes tā saucamajā Sēkļu zemē, kur Eglītis apzinīgi rūpējās par aptuveni tūkstoša vietējo iedzīvotāju veselību. Diemžēl, drēgni mitrais klimats nāca par ļaunu viņa sievas reimatismam. Pēc Vācijas kapitulācijas Eglīšu ģimene vairākus gadus dzīvoja Šlezvigā, Flensburgā, kur Rūdolfs strādāja kā bēgļu ārsts. 1950.gadā Eglīši pārcēlās uz ASV un 1955.gadā ieguva amerikāņu pilsonību. Protams, ASV Eglītim nācās strādāt grūtākajos mediķa profesijas darbos - vispirms par ātrās palīdzības ārstu Ņujorkā, bet no 1952.gada par galveno ārstu tuberkulozes klīnikā Henritonā, Merilendā. Lai saprastu, kāpēc modernais Henritonas hospitālis ar 400 gultām bija tik nevēlams amerikāņu ārstiem, jāņem vērā, ka 1922.gadā to uzcēla ar nolūku ārstēt tikai afroamerikāņus un ''balto'' slimnieku tur parasti nebija. Tikai tāpēc par slimnīcas direktoru bija spējis kļūt latvietis Mačulāns. Henritonā Eglītis nostrādāja līdz 1962.gadam, kad pēc likuma bija spiests doties pensijā. 1958.gada 23.aprīlī ar mīļotās sievas Emīlijas nāvi viņš piedzīvoja mūža lielāko traģēdiju. Pēdējos dzīves gadus Eglītis pavadīja kopā ar meitu un mazbērniem un strādāja privātpraksē Vašingtonas priekšpilsētā Betesdā, kas tobrīd bija viens no ASV medicīnas industrijas centriem. Limbažu pilsētas galva Rūdolfs Eglītis mira 1969.gada 1.februārī. Tagad viņš kopā ar sievu atdusas Limbažu kapos. Pasaulē ir dažādi goda un varas tituli, ko piešķir izciliem ļaudīm. Rūdolfs Eglītis bija Goda Vīrs un kā tāds ir iegājis limbažnieku atmiņā. Augstāku balvu zemes dzīves laikā nopelnīt nevar.

Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs

Nenogremdējamais dakteris Kessels

Laikā starp abiem pasaules kariem Limbažu pilsētas galvas godā bija trīs izcili vīri. Divi no viņiem - advokāts Gastons Prange un ārsts Rūdolfs Eglītis, nāca no vietējās cilmes ļaudīm. Dāvidu Kesselu, turpretim, bija atvedis uz Limbažiem nejaušs likteņa pavērsiens, taču tieši viņš izrādījās redzamākais tā laika politiķis kā pilsētā, tā novadā. Limbažu muzejs piedāvā jūsu uzmanībai tikko veiktās Dr.Kessela biogrāfijas izpētes rezultātus ar vismaz pārdesmit iepriekš maz zināmiem faktiem.

Jaunmilgrāvja censonis

Dāvids Aleksandrs Kessels piedzima 1892.gada 15.septembrī Rīgā, Jaunmilgrāvī, sīkrentnieka ģimenē. Viņa uzvārds, kas Milgrāvī piederēja veselai dzimtai, dzīves laikā tika locīts kā Keseļs, Ķeselis un vēl vairākos veidos, atbilstoši runātāju un rakstītāju gaumei. Pats goda vārda īpašnieks jau jaunībā bija iemācījies ar šo nelaimi samierināties. Viņa vecāki nebija nabadzīgi, taču ne tuvu tik turīgi kā Jānim Rainim vai Pēterim Stučkam, tādēļ sava dzīves ceļa izcīnīšana Kesselam prasīja krietni vairāk pūļu. Jau 19 gadu vecumā viņš pabeidza studijas Rīgas pilsētas Nikolaja ģimnāzijā, iegūstot zelta medaļu. Kaislīgais Dāvids Kessels 1911.gadā jau bija paguvis apprecēties ar Zinaidu Adams no Limbažu muižas Valdmeisteru mājām. Ideāla karjeras uzsākšanas vieta mazturīgiem, bet ne nabadzīgiem latviešu censoņiem tolaik bija Pēterburgas Kara medicīnas akadēmija, kas prasīja tūlīt pēc iestāšanās iegādāties mācību līdzekļus un divas uniformas, taču jau pēc pirmā sekmīgā semestra izsniedza darba algai pielīdzināmu stipendiju. Studēt gribētāju bija tik daudz, ka iestāties bez ģimnāzijas zelta medaļas faktiski nebija iespējams. Kessels 1912.gadā ieradās Pēterburgā ar sievu, kam jau septembrī piedzima meita Eiženija. Acīmredzami izcils students un talantīgs medicīnas darbinieks, Kessels diemžēl bija viduvējs ķirurgs, kas kara ārstam bija ļoti nopietns trūkums. 1914.gadā sākās Pirmais pasaules karš un akadēmijas studenti, no uzņemšanas dienas pielīdzināti karaskolu kursantiem, drīz varēja tikt nosūtīti uz fronti. Nav zināms, kādas pūles tas prasīja Kesselam, taču viņam izdevās pārcelties un turpināt studijas Kijevas universitātes akušieru un ginekologu katedrā, pabeidzot tās 1917.gadā, īsi pirms revolūcijas jucekļa.

Dāvids Kessels ar Saviesīgās biedrības dāmām, 1934.gadā

Karu un revolūciju pārcietušie nemīlēja stāstīt, kā izdevās izdzīvot. Dāvids Kessels ar ģimeni 1919.gadā atgriezās Latvijā un sāka strādāt par ārstu Rīgas kara hospitālī. Mūsu dzimtenē tas bija gan augstu ideālu gan zemu tikumu laikmets un vienkāršotā attieksme pret mīlestību noveda pie tā, ka arī tēvzemes kareivji lielā skaitā slimoja ar varoņiem nepiedienīgām infekcijām. Šim nolūkam kara slimnīcā 1920.gada sākumā uz laiku bija atvēlētas pat 500 gultas. Kesselam bija uzticēta viņu ārstēšana un jau 1920.gadā, kad iestājās miers, viņš, nebūdams ķirurgs, tika atvaļināts ar brīvības cīnītājam pienākošos godu. Par turpmākās apmešanās vietu Dāvids Kessels izraudzījās Limbažus, no 1921.gada kļūstot par valsts darbinieku ārstu ar adresi Dārza ielā 9. Kā saprātīgs cilvēks, viņš iestājās jaundibinātajā studentu korporācijā Ventonia, kas apvienoja daudzus mediķus, un Zemnieku savienībā. Būt par vienkāršu mazpilsētas ārstu Kessels nevēlējās un 1922.gadā, no maija līdz oktobrim, apceļoja Vācijas slimnīcas, iepazīstoties ar jaunākajiem medicīnas sasniegumiem. Pēc atgriešanās, savācis vajadzīgo kapitālu, viņš 1923.gada laikā pārveidoja Limbažu slimnīcu, papildinot to ar rentgena aparātu un ''kalnu saules'' un elektroterapijas procedūrām. Faktiski, no šā laika Kessels tika uzskatīts par Limbažu slimnīcas pārzini, lai gan tikai tikai 1929.gada 5.aprīļa pilsētas domes sēdē par lielu pārsteigumu noskaidrojās, ka iecelšana amatā nav tikusi dokumentēta. Par retu neveiksmi Kesselam kļuva dalība uz īsu brīdi skaļu slavu ieguvušā Latvju Nacionālā kluba Limbažu nodaļas dibināšanas pasākumos. 1923.gada 2.decembrī notika nodaļas karoga iesvētīšana ar Kesselu kā priekšsēdētāju, taču drīz viņš šo titulu zaudēja, pamanījies sastrīdēties gan ar Gastonu Prangi, gan pilsētas aizsargiem. 

Limbažu boss

1924.gadā Dāvids Kessels bija kļuvis par ievērojamāko mediķi Limbažu novadā. 17.janvārī Liepupes zemes ierīcības komiteja piešķīra viņam par dzimtu Mētagas muižas mazo centru uz mutiska solījuma pamata ierīkot tur ārstniecības iestādi apkārtnes iedzīvotājiem. Solītais netika pildīts un 1928.gada aprīlī Kessels pārdeva muižu par 14000 latu, izsaucot nosodījumu presē un pat no Saeimas tribīnes no sociāldemokrātu puses. 1927.gada 30.maijā, Latvijas slimokasu 6.kongresā, viņš tika nosaukts par zagli sakarā ar augstu ārstēšanas rēķinu piestādīšanu. Starp 1928. un 1930.gadu Kessels bija iejaukts veselā skandālu virknē, kur ietilpa publisks kautiņš ar kādu studentu, zaudēta tiesas prāva par apsūdzībām nemākulīgā ārstēšanā, aizliegums sociāldemokrātiem pulcēties Saviesīgajā biedrībā un stingrais rājiens no Veselības departamenta. No lielākām nepatikšanām ārstu glāba vien politiskā izmanība. No 1925.gada Kessels bija uzņemts Zemnieku savienības Limbažu rajona valdē un pāris gadu laikā kļuva par rajona vadītāju, citiem vārdiem, partijas Limbažu bosu. 1925.gadā Saviesīgā biedrība iekūlās smagās finanšu problēmās sakarā ar pilsētas parka neveiksmīgu nomu un Kessels izrādījās vienīgais kompromisa kandidāts biedrības priekšnieka amatā. Gadu iepriekš, Kessels bija aizbraucis uz komponista Jāņa Cīruļa vecāku mājām Viļķenē un pierunājis mūziķi būt par virsdiriģentu no 1924.gada rīkotajām Limbažu dziesmu dienām ar sevi pašu rīcības komitejas priekšgalā. Kā pilsētas domes loceklis vispirms no pilsoņu, bet vēlāk namsaimnieku saraksta kopā ar kolēģi Rūdolfu Eglīti, Kessels vēlējās propagandēt savus uzskatus un no 1928. līdz 1932.gadam bija avīzes ''Limbažu Vēstnesis'' faktiskais izdevējs un dažbrīd arī redaktors. No 1929.gada 29.aprīļa, kad izveidojas Limbažu un 13 apkārtējo pagastu veselības aizsardzības savienība ar Limbažu slimnīcu tās pamatā, Kessels, kā ietekmīgs politiķis, biedrību vadītājs un ārsts vienā personā, uz laiku varēja ignorēt kritiķus.

Dāvids Kessels (2. no kr.) savā darba vietā Limbažu slimnīcā, Dārza ielā 10, 20.gs 20.-30.g. mijā

Dāvida Kessela politisko ambīciju virsotne bija 1931.gads, kad viņš kandidēja Saeimas vēlēšanās un ar prasmīgu dalību Rīgas korporeļu saietos panāca, ka bija vienīgais limbažnieks, kura gaitas pa laikam pieminēja pat galvaspilsētas prese. Par deputātu Kessels nekļuva un vēlēšanu kampaņas laikā uzvedās tik savtīgi, ka viņu glāba vien apriņķa zemsaviešu vadoņa Hermaņa Enzeliņa vienaldzība pret Limbažu lietām. Ar atrašanos uz partijas rezervistu soliņa viņš izvilka lielo lozi pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma, kad Zemnieku savienība monopolizēja varas amatus. 1934.gada 30.maijā ar iekšlietu ministra pavēli Dāvids Kessels tika iecelts par Limbažu pilsētas galvu. Turpmākos divarpus gadus viss, kas tika celts un pārveidots Limbažos, notika viņa uzraudzībā, ieskaitot dažus izcilākos brīžus Limbažu vēsturē. 1934.gada 15.septembrī Kessels bija limbažnieku priekšgalā dzelzceļa atklāšanas ceremonijā. 1936.gada 25.septembrī viņš lika pamatakmeni jaunajai Limbažu slimnīcas ēkai, kuras uzcelšanu bija veicinājis visiem spēkiem. Uz daudzu dižu darbu fona pamodās arī grēcīgākā no Kessela dzīvespriecīgā gara īpašībām - neapdomīga augstprātība, ko veicināja tuvākie līdzgaitnieki. 1936.gada 19.aprīlī notika svinīga Saviesīgās biedrības sēde, kur Kessela pilntiesīgo biedrības priekšnieka pilnvaru desmitgade tika sumināta ar godu, kas Latvijā tobrīd pienācās vienīgi pašam Ulmanim. Vadoņa dusmas bija novēlotas, taču beidzās ar daktera Kessela krišanu no politiskās dzīves. 1936.gada 12. oktobrī Iekšlietu ministrija izsniedza presei paziņojumu, ka Dāvids Kessels atcelts no amata pēc paša vēlēšanās. 28.oktobrī Saviesīgajā biedrībā notika aizejošā pilsētas galvas atvadu vakars. Bija vajadzīgs laiks, līdz Kessels sameklēja sev ārsta vietu, kas bija līdzvērtīga viņa amatam Limbažos. Pakāpeniski atteicies no tituliem, viņš 1937.gada 19.jūnijā klusi izbrauca uz Preiļiem.

Ar aplauztiem ragiem

Preiļu pilsētas slimnīca ar 25 gultām bija trešā lielākā Daugavpils apriņķī pēc Daugavpils un Līvāniem un gadā ārstēja ap 600 pacientu. Talantīgais slimnīcas direktors Jānis Cērps bija pēkšņi miris 1937.gada 7.jūnijā. Kessels tika viņa vietā kā slimnīcas vadītājs un plašā Preiļu pagasta rajona ārsts. Amata pienākumos ietilpa arī rūpes par 11 skolu audzēkņiem. Stājoties darbā pēc īsa atvaļinājuma 1937.gada 1.oktobrī, Kessels sadūrās ar nopietnām darba problēmām. Slimnīca bija slikti remontēta, personāls bieži mainījās un nākotnē apriņķa veselības iestādes paredzēja reorganizāciju ar paplašināšanu. Pārbūves darbus uzsāka 1938.gada vasarā ar esošo telpu kapitālo remontu. Ekonomiskās situācijas uzlabošanās valstī ļāva 1939.gadā palielināt slimnīcas budžetu no 41,7 uz 53,6 tūkstošiem latu. Kesselam par nelaimi, Latgalē bija sava, ne mazāk aktīva politiskā dzīve, kur visas vietas un amati bija aizņemti. Atlika vien cīnīties mīlas frontē. 1939.gadā Kessels šķīrās no sievas Zinaidas - meita Eiženija jau vairākus gadus bija medicīnas studente, un apprecējās vēlreiz ar Limbažos dzimušo Vilmu Treimani. Zinaida ar meitu apmetās Rīgā, Lāčplēša ielā 147. Sekojošo Baigo gadu Kessels pārdzīvoja mierīgi, jo Preiļu pusē nebija darījis neko proletāriski sodāmu. Pēc lata vērtības sabrukuma 1940.gada beigās medicīnas palīgpersonāla algas kļuva bezjēdzīgi niecīgas un darbs slimnīcās nepopulārs. 1941.gada janvārī Kessels izmisīgi meklēja savai slimnīcai 12 māsiņas un sanitārus. Vācu okupācijai sākoties, Kesels bija radījis sev labu reputāciju Daugavpils latviešu iestādēs, taču tas nepalīdzēja viņam noturēties ''svešo'' darbinieku tīrīšanā 1941.gada rudenī. Novembrī Kessels pārcēlās uz Rīgu. Pēc sākotnējās privātprakses neveiksmes Baložu ielā 32, viņš 1942.gada rudenī atsāka darbu kā ginekologs Gēringa (Valdemāra) ielā 61, bet 1943.gadā sāka strādāt arī poliklīnikā Lāčplēša ielā 38. Tad pienāca trimdā došanās brīdis.

1944.gada rudenī Dāvids Kessels ieradās Vācijā, kur valodas prasme un ārsta arods ļāva viņam izdzīvot daudz vieglāk nekā citiem tautiešiem. Tas deva iespēju nedzīvot bēgļu nometnes saspiestībā. Viņš apmetās Bādenes-Virtembergas zemē, franču okupācijas zonā, un, vairākas reizes dažos gados mainot apmešanās vietu, palika latviešu organizāciju atzīts tuvākās apkārtnes latviešu līderis. 1950.gadā viņš pārcēlās uz dzīvi ASV. Pilnu ārsta tiesību iegūšana bija ilgstošs process un mūža nogali Kesselam nācās strādāt tur, kur nevēlējās doties amerikāņu mediķi - viņš uzraudzīja garīgās ārstniecības iestādēs ievietoto miesisko veselību. 1955.gadā Dāvidam Kesselam bija vēl tikai 63 gadi, taču izskatās, ka pēc notikumiem bagātā mūža viņš bija izsmelts un vairs neredzēja jaunas perspektīvas. Limbažu pilsētas galva Dāvids Aleksandrs Kessels mira Minneapolē, Minesotas štatā 1955.gada 27.jūlijā. 1959.gada 22.augustā viņam un ārstam Teodoram Vītolam tika uzstādīts kopīgs piemineklis Minneapoles latviešu kapos.

Tā ir tikai daļa no stāsta, ko rudenī rādīsim un klāstīsim Limbažu muzejā, izstādē ''Divas galvas: Kessels un Eglītis''. Uz tikšanos.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks

Muzeju nakts 2022 programma

Muzeju nakts “Mūžīgie dzinēji” 2022.gada 14.maijs, 18.00 – 24.00

Programma

Limbažu muzejs, Burtnieku iela 7, Limbaži

·         19.00 – Tvaika dampja iedarbināšana (muzeja ieejas zona)

·         19.30, 21.30 – Stāstījums “Brežņeva laiki Limbažos un novadā”

·         20.00, 22.00 – Stāstījums “Viduslaiku pilsēta”

·         20.30, 22.30 – Stāstījums “Perpetuum mobiles”

·         21.00, 23.00 – Stāstījums “Fabrikas svilpe”

Limbažu muzejs, Viduslaiku pilskalna teritorija

·         Tematiskās skices “Rati un riteņi”

·         Panorāmas skatu tornis

·         18.00 Gogelmogels saldējums

·         20.00 Skābeņzup’, lai ir spēks. Paņem mak’ līdz’ ar.

·         22.00 Koncerts, muzicēs “Billy B and his Sonic Rockets”

·         23.30 Filma “Jūlis Mūlis Limbažos”, 1972/1973.

Limbažu muzejs, Vecais ugunsdzēsēju depo, Torņa iela 3, Limbaži

·         Ekspozīcija “Limbažu Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības vēsture”

·         Atklātais krājums “Tehnisko ierīču kolekcija”

·         Depo torņa apmeklējums

18.00 – 23.30 Ceļojums ar autobusu gida pavadībā pa Limbažu novada muzejiem: Salacgrīvas muzejs, Staiceles Lībiešu muzejs "Pivālind", Pāles novadpētniecības muzejs, Bārdu dzimtas memoriālais muzejs “Rumbiņi”, Limbažu muzejs. Iepriekšēja pieteikšanās.

Lai pieteiktos braucienam, jāizņem Ceļojuma žetons Limbažu muzejā, Burtnieku ielā 7, Limbažos. Žetonu skaits ir ierobežots, lūdzam pieteikties savlaicīgi.

Limbažu muzejā apskatāma jauna ekspozīcija “PERPETUUM MOBILES. Limbažu pilsētas un novada kultūrvēsturiskie procesi un saimnieciskā dzīve”

Foto: Aiga Evertovska

Ekspozīcija ir izvietota Pilsmuižas galvenās ēkas 1.stāva 3 zālēs.

Katrā no  zālēm stāstīts par vairākām tēmām, kas iekļaujas hronoloģiskā secībā. Limbažu pilsētas kā novada centra veidošanās 13.-15.gadsimtā. Saimnieciskās un kultūras dzīves norises Limbažu novadā 16.-18.gs., izmantojot Perpetuum mobile ideju un darbības principu. Industrializācija Limbažu novadā 19.-20.gs. sākumā.

Ekspozīcijas vienojošais tēls – Rats. Tas ir atpazīstams pilsētas senajā plānojumā, mūžīgo ūdensdzirnavu mehānismā, restaurētajā torņa pulkstenī, tvaika dzinējā un citos mehānismos.

Katrs interesents, neatkarīgi no viņa vecuma vai priekšzināšanām, var aktīvi iesaistīties un līdzdarboties pagātnes izziņā, padziļinot savus priekšstatus par astoņiem Eiropas progresa gadsimtiem no viena Latvijas novada piemēra.

Ekspozīcija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Limbažu novada pašvaldības atbalstu. Koncepcija, dizains: Limbažu muzeja speciālisti. Dekorators: Aija Brikmane. Tehniskie risinājumi: Didzis Bērziņš, Ēvalds Butāns. Koka darbi: Sia Daworks, Dainis Lūsis, Andris Vimba, A.Roze, Sia Wooden Frog. Metālapstrāde, kalumi: Kaspars Auza, SIA FN serviss.

Limbažu brīnumdzirnas

Brīnumdzirnavas 1795.gada zīmējumā

Perpetuum mobile

Katrs, kas reiz lasījis kā latviešu tā citu tautu pasakas, labi atcerēsies, ka to stāstnieki vienmēr un visur sapņojuši par brīnumrīkiem, kas dara cilvēku darbus, neko neprasot un netērējot. Pirms gadiem 800, tiklīdz Eiropā sāka mēģināt būvēt pirmos mehānismus, viduslaiku inženieriem nāca prātā doma par rīku, kas kustētos bez spēka pielikšanas un varētu kļūt par bezmaksas dzinēju. Dabas likumus toreiz pazina ļoti vāji un pirmo mūžīgo dzinēju jeb, latīniski, perpetuum mobile būvētāji drīzāk vadījās no pašu iztēles, nevis realitātes. Ap 1600. gadu, līdz ar modernās zinātnes pirmsākumiem, beidzot nāca apjausma, ka lieta nav tik vienkārša un labākajā gadījumā var uzbūvēt ietaisi, kas kustēsies ja ne mūžīgi, tad ļoti ilgi, taču nespēs būt dzinējs. Inženieru vietā dažādus ''mūžīgos dzinējus'' sāka piedāvāt, pieklājīgi runājot, tumšas izcelsmes ''entuziasti'' un, ja jau pat mūsdienu cilvēks spēj noticēt krāna ūdens ''uzlādēšanai'' ar skatienu, vēl jo mazāks brīnums, ka par mūžīgo dzinēju atzīta rīka īpašnieks tolaik kļuva slavens plašā apkārtnē. Divi iecienītākie triki bija liela riteņa griešana ar blakus telpā paslēptas piedziņas palīdzību un pastāsti par īpašu, tikai atklājējam zināmu magnētisko vielu. Grūti noticēt, bet sakšu blēdis Ernsts Beslers muļķoja kā skolotus tā kronētus ļaudis no 1712. līdz 1730.gadam un tā arī netika pieķerts. Galu galā, tas bija aizrautīgais 18.gadsimts, kad nekas nelikās neiespējams un ticība apgaismībai un saprātam vairāk kā citos laikos sadzīvoja ar neapzinātu cerību tapt skaisti piekrāptiem.

1775.gada 3.maijā franču Zinātņu Akadēmija pieņēma lēmumu turpmāk atteikties izskatīt jebkādus mūžīgā dzinēja projektus un no 19.gadsimta tas kļuva par zinātnes nerakstītu likumu. Taču cilvēku aizrautību ar likumu neatcelsi un dažādi zili brīnumi tapa likti priekšā pasaulei līdz pat 20.gadsimta vidum. Atgriežoties 18.gadsimtā, krietni tuvāk Vidzemei pusotru gadsimtu tapa turēts cieņā pavisam citāds un, kā toreiz likās, godīgi gatavots mūžīgais dzinējs. 1661.gadā poļu jezuīts Staņislavs Soļskis Varšavā, karaļa klātbūtnē demonstrēja ar ūdeni darbināmu noslēgta cikla mehānismu, kam pamatā bija tā saucamā Arhimēda skrūve. Līdzīgu ierīci 1685.gadā ieteica pirmās tvaika mašīnas izgudrotājs Denī Papēns. Praktiski domājoši ļaudis turpmākos 150 gadus, runājot par mūžīgo dzinēju, ar to saprata nevis kādu mistisku, mūžīgi strādājošu ierīci, bet saimniecībā pielietojamu dzinēju, kas lēti aizstātu darba lopu un cilvēku izmantošanas ievērojamās izmaksas. Svarīgs bija ''mūžīgā dzinēja'' ienesīgums, nevis tā atbilstība kādām zinātnes definīcijām. Jau pieminētā Beslera afēra ar pašgājēju riteni un virkne citu triku, Vidzemi un Kurzemi 1779.gadā apciemojušā itāļu avantūrista Kaliostro fantāzijas ieskaitot, turpināja iedvesmot aizrautīgus ļaudis. Šis garais ievads mums bija vajadzīgs, lai pārceltu skatienu uz Limbažiem laika posmā no 1783. līdz 1793.gadam un pavēstītu par pašu nozīmīgāko atgadījumu šajā notikumiem bagātajā desmitgadē.

Atbrīvotā mazpilsēta

1783.gadā Limbaži beidzot ieguva neatkarīgu pašvaldību - maģistrātu ar birģermeistaru un diviem rātskungiem un veiksmīgi aizstāvēja savu pilsoņu privilēģijas tiesā. Diemžēl, rezultāts bija putna brīvība, jo krietna daļa namu un apkārtnes zeme joprojām bija Rīgas īpašums. Taču tobrīd tas nelikās tik svarīgi, jo Limbažiem beidzot bija izdevies atkopties pēc postošā 1747.gada ugunsgrēka. 1785.gadā pilsētā bija ap 80 ēku un aptuveni 600 iedzīvotāju. Limbažu prestižam nāca par labu tā saucamās Rīgas vietniecības izveidošana 1783. gadā agrākās guberņas vietā. Pateicoties regulāri rīkotajām Rīgas tiesas izbraukuma sēdēm, Limbažos pulcējās dažādās mantiskās prāvās iejaukti ļaudis no plašas Vidzemes apkārtnes līdz pat Valkai un Fellinai (Viljandi) un kā vietējais administratīvais centrs līdz 18.gadsimta beigām Limbaži bija svarīgāki par Valmieru. Juridisko dokumentu vācu valoda dalīja Limbažu iedzīvotājus pilntiesīgos ''birģeros'', brīvajos ''cilvēkos'' un nebrīvajos kalpos, ko apzīmēja ar vārdu ''kerl''. Mūsdienu cilvēkam ir grūti aptvert, ka Baltijā tobrīd pastāvēja nevis eiropeiska ''dzimtbūšana'', bet īsteni krieviska verdzība un šos vergus pirka un pārdeva. Lai arī Vidzeme nekad nenonāca līdz zvērībām, ko vācu kungi pastrādāja Kurzemē, vergu bēgšana tolaik bija parasta lieta arī Limbažu novadā. No meklēšanas sludinājumiem varam spriest, ka visļaunākā dzīve bija Pilsmuižas kalpiem, jo 1765. un 1777.gadā bēgļu gaitās devās pat muižas krodzinieki. Limbažus tobrīd var uzskatīt par vāciski igaunisku pilsētu, jo savus kalpus vācu kungi meklēja tuvāk igauņu robežai. Protams, lai sazinātos ar apkārtnes zemniekiem, visi šie igauņi prata runāt latviski.

Limbaži 1837.gada zīmējumā. Kopš 1793.gada pilsēta tikpat kā nebija mainījusies

Ap 1785.gadu Limbaži piedzīvo pirmos treknos gadus kopš zviedru laikiem. Sākas nopietna tirdzniecība ar nekustāmajiem īpašumiem un sešu - septiņu gadu laikā ne mazāk kā trešdaļa pilsētas privāto gruntsgabalu nomaina saimniekus. Cenas svārstās no 350 rubļiem par pieticīgu ''jaunavas mitekli'' līdz četriem tūkstošiem par namiem ar desmit istabām un zālēm jeb štūbēm un astoņu zirgu stalli. Viens no pircējiem ir krievu tautības tirgonis Daņila Ikrinskis. Iebraucēji no tālām zemēm Limbažu novadā ierodas pietiekami bieži, lai dažus no viņiem par veciem grēkiem meklētu Prūsijas varas iestādes. 1785.gada jūlijā Limbažus ar ārpasauli savieno jauniekārtotais pilsētas pasta kantoris, gadu vēlāk maģistrāts organizē ugunsdzēsēju komandu. Neskatoties uz uzplaukumu, Limbaži aug ļoti lēni un lepnajās Rīgās vācu avīzēs un lielkungu sarakstē joprojām tiek dēvēti par ''štethenu'' jeb mazpilsētiņu. Viena no lepnākajām Limbažu dzimtām - Nici ( Nietz), sākot ar 1780.gadu vismaz septiņus gadus neveiksmīgi mēģina pārdot savu tikko uzcelto namu, jo augstākās kārtas ļaudis, kam tas domāts, neredz iemeslu te apmesties. Limbažu aptiekāram un birģermeistaram Johanam Sprottem 1787.gadā, aizbraucot no Limbažiem, nama pārdošana izdodas tikai uzspiežot to savam pēctecim kā ienesīgās aptiekāra prakses pārņemšanas noteikumu. Pilsētai tie ir kārtējie laikmetu grieži ar jauniem ļaudīm un jaunām lietām, tāpēc ''kunštuks'', ko izstrādā kalēja amata meistars Heine, tiek uzņemts bez īpaša izbrīna.  

Mākslīgās ūdensdzirnavas

Kalējs Ādams Heine ( Heyn ) bija cienījams Limbažu birģeris, prasmīgs kalējs un, kā izrādījās, talantīgs mehāniķis. Viņa darbnīca dažādos laikos tiek dēvēta gan par Grobschmied - darbarīku smēdi, gan Hufschmied - pakavu smēdi. Heines gruntsgabals atradās Cēsu ielā, apzīmēts ar 35. kadastra numuru. Bez smēdes viņam piederēja arī zirgu darbinātas dzirnavas, kas kļuva par iemeslu izgudrojumam. Neilgi pirms 1790.gada Heine zaudēja savus dzirnavu zirgus un nolēma jaunus vairs nepirkt. Tā vietā Heine aizņēmās jau minēto poļu jezuīta Soļska ūdens dzinēja ideju vai kādu tās variantu no tolaik populārajiem mehānisko ierīču projektu albumiem un pārbūvēja savu dzirnavu iekārtu tā, lai to varētu darbināt ar ciklisku ūdens kustību. Mūžīgais dzinējs tas protams nebija, jo dzirnavu strādniekam nācās regulāri papildināt ūdens krājumus, taču pēc būtības mehāniskās dzirnavas precīzi atbilda sava laika priekšstatam par maksimāli lētu dzinējspēku. Par nelaimi, Heinem, vai nu taupības vai trūkuma dēļ, nebija pie rokas pietiekami kvalitatīvu materiālu mehānisma izgatavošanai un gala rezultātu drīzāk varētu dēvēt par pilna apmēra modeli. Par mākslīgajām vai sausajām jeb bez tekoša ūdens spēka strādājošajām ūdensdzirnavām nodēvētā ierīce kopumā nostrādāja ļoti īsu laiku, iespējams, tikai dažas dienas. Taču ar to pietika. Nepabeigtā būve ar dzirnavu mehānismu kļuva par ievērojamāko apskates objektu Limbažos un, lai gan tūrisms vēl nebija tā īsti izgudrots, vilināja tuvus un tālus ciemiņus.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks

Limbažu liktie barikāžu pamati

Veroties no Rīgas apkārt Latvijai ar moderni globalizētu skatienu, Vidzemes pusē aiz Siguldas vispirms pamana Cēsis un Valmieru, un tālāk skatiens virzās uz Alūksnes pusi. Limbaži ar visu novadu paliek augsto vērotāju acu kreisajos kaktiņos un, liekot kopā Baltijas ainavu, nereti izrādās, ka, šai runu un rakstu aizspogulijā, aiz Saulkrastiem vairs nav redzama ne zeme, ne tās iedzīvotāji. Dažādām par Vidzemes piejūru teiktām blēņām, izdomājumiem un nevērībām, kas nākušas no pašu tautas rakstniekiem, varētu veltīt biezu grāmatu. Tikai pasakās tas trešais tēva dēls vienmēr saņem pelnīto balvu, īstenībā vienmēr izrādās, ka divi pirmie prot pārāk labi un skaļi runāt, lai kas tāds notiktu. Bet teiksmām un dzīvei kopīgs tas, ka tikai darītājs var ko panākt un pārmainīt un, lai kas tiktu stāstīts vēlāk, tieši viņš ir tas pamatu licējs.

Esam jau mazliet rakstījuši par Limbažu novada ieguldījumu neatkarības dibināšanas lietā. Toreiz, pirmos pāris gadus pēc 18.novembra, jaunajai republikai bija vajadzīgi nevis runu turētāji, jo lietas būtība jau bija pateikta, bet karavīri, pārtika un stabilas valsts saimniecībai vajadzīgās lietas un materiāli, ko sākumā varēja dot vienīgi Valmieras, Cēsu un Valkas apriņķu ļaudis. Šī Vidzemes daļa, ar Limbažu novadu kā ja ne pirmo, tad vismaz ne pēdējo tautas darbā, tad arī kļuva par to stūrakmeņu virkni, uz kuras sāka būvēties Latvijas Republikas jaunceltne. Kad visā zemē iestājās miers, Limbažu un pārējo vidzemnieku milzu upuri piemirsa un Rīgas presē atsākās vecās runas par nomali, reņģēm un provinci.

Taču novadam, no ārpus lielajiem ceļiem stāvošajiem Limbažiem līdz no kaimiņiem ar mīļu lūgšanu atgūtajiem Ainažiem, bija kāda priekšrocība - vismaz tikpat daudz prātīgu un darbīgu saimnieku un meistaru, kā krietni bagātākos apvidos, un apņēmība mainīties uz augšu, jo pēc kara zaudējumiem zemāk vairs nebija kur krist. Ulmaņlaiku uzplaukums novadā bija tikpat daudz jaunā dzelzceļa, kā neparasti prasmīgas saimniekošanas rezultāts pašvaldībās, kas nereti bija stipri trūcīgas savos līdzekļos. Trīsdesmitajos gados vēl nebija zināms, ka drīz novadu vajadzēs atjaunot vēlreiz - pēc otra lielā kara, jau bez daudziem labākajiem un strādīgākajiem ļaudīm, svešas varas uzraudzībā. Lai to paveiktu, bija vajadzīgi gandrīz četri gadu desmiti, bet ap 1985.gadu Limbažu rajons izskatījās tik eiropeisks, cik to varēja panākt zem PSRS firmas zīmes. Cilvēki, kas to panāca ar savu darbu, pelnījuši novadnieku pateicību un aizmirsti netiks.

Par 1991.gada Barikāžu dienām runāts daudz. Ik gadu liekas, ka viss svarīgākais jau pateikts, bet atkal un atkal nāk klāt kas nepamanīts, jau trīsdesmit gadus iepriekš klusēts un pārdomāts, kas protams nemaina kopainu, bet palīdz vēlreiz atcerēties šos laikus paaudzēm, kas dzīvoja tām cauri. Te nu mēs nonākam pie šī raksta sāls. Tāpat, ka Limbažu novads glāba un dibināja 18.novembra republiku 1918 - 1920.gadā, pēc septiņdesmit gadiem Limbažu rajons glāba un pabalstīja atjaunoto neatkarīgo Latviju. Atšķirība bija tur, ka šoreiz nodevas un klaušas dzimtenes labā netika uzspiestas un limbažnieki varēja atteikties no brīva prāta un neiejaukties Rīgas notikumos. 1991.gadā nestais barikāžu upuris Limbažu novadā stāv blakus kā līdzvērtīgs visam mūsu pusē Atbrīvošanas kara laikā paveiktajam, jo bija pilnīgi brīvprātīgs. Veiksmīgs Barikāžu iznākums bija iespējams tikai saliekot kopā visu to dalībnieku pūliņus un, kaut nav mums lemts to zināt, bet bez limbažnieku dalības svarīgākajās Barikāžu pasākumu vietās, tā lieta visticamāk noritētu grūtāk un nedrošāk. Bez lietišķiem ļaudīm, kas organizēja Limbažu novada dalību Barikādēs, bez aizrautīgiem entuziastiem, kas piekrita viņiem sekot, lielā 1991.gada neatkarības atgūšanas vēstures garā rakstītā grāmata būtu par vismaz pāris lappusēm nabagāka. Lūk tāpēc mums pienākas pieminēt un godāt viņus šajā un turpmākajās gadadienās.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks

Iesalušo kartupeļu decembris

Kārlis Goba pirmajā rindā otrais no kreisās

Kā limbažniekiem labi zināms, ne tik sen pilsētā notika zinātniska konference par 1941.gada jūlija atbrīvošanas kaujām un tika izdots atmiņu krājums par šo tēmu. Diemžēl, laika atstatuma un atbilstošu vēstures avotu trūkuma dēļ patiesība par dzīvi Limbažos Otrā pasaules kara laikā joprojām nav ja ne atklāta, tad vismaz sakārtota. Kā zināms, šis pienākums novadā gulstas uz Limbažu muzeja pleciem, tādēļ šodien atskatīsimies uz 80 gadus senu pagātni, kad izšķīrās pat ne valstu un tautu, bet visas pasaules liktenis.

Šalc zaļais mežs

1941.gada 1.septembrī Latvijas teritorijā uz austrumiem no Daugavas tika ieviesta tā saucamā vācu civilpārvalde un nejaušu virsnieku vietā vidzemnieku dzīves gaitas sāka lemt īpaši iecelti okupantu ierēdņi. Bijušie Valmieras, Cēsu un Valkas apriņķi tika apvienoti vienā apgabalā, kura priekšgalā līdz pat ''vācu laiku'' beigām nostājās izbijis skolmeistars, muižas pārvaldnieks un rēķinvedis Hermanis Hansens, kas savos 43 gados bija paguvis arī sēdēt reihstāgā un vadīt nacistu partiju gleznainajā Huzumas pilsētā. Atšķirībā no amata brāļiem, īpaši salīdzinot ar Zemgali valdījumā saņēmušo nelieti Medemu, Hansens bija godīgs vācu junkurs un sodīja un bendēja tikai stingri pēc Hitlera likumiem. Cik var noprast, Vidzeme viņam atgādināja dzimto Holšteinu, tāpēc Hansens bija noskaņots trekni dzīvot pats un ļaut dzīvot tiem latviešiem, kas precīzi pildīja viņa pavēles. Visai drīz Vidzemes apgabala latviešu amatpersonas noprata, ka lietas var kārtot Valmierā, nebraucot uz Rīgu un vismaz Valkas apriņķis pārstāja pakļauties latviešu Zemes pašpārvaldes iestāžu norādījumiem. Kā zināms, nav labuma bez ļaunuma un ļoti drīz par Hansena labvēlību sajūsminātie latviešu ierēdņi ar šausmām apjauta, ka viņiem būs smagi jāstrādā, lai atņemtu savai tautai visu, kas var noderēt vācu armijai Krievijas plašumos. Tie, kas bija ieguvuši amatus varu maiņas jukās un prata tikai draudēt un slepkavot, nacistiem varēja noderēt vienīgi kā lielgabalu gaļa un pakāpeniski devās frontes virzienā.

Limbaži, kā zināms no vēstures, izceļas Vidzemē ar to, ka pat nedrošos laikos dabū pilsētas galvas krēslā prātīgus cilvēkus. Pie pirmajām ziņām par civilpārvaldes atjaunošanu, jau 1941.gada jūlija beigās Limbažu priekšgalā atkal nostājās ārsts Rūdolfs Eglītis. Viņam bija visas nepieciešamās dotības, lai vadītu pilsētu arī turpmāk, taču nebija vēlēšanās būt iejauktam nacistu nejēdzībās un noziegumos. Pie pirmās iespējas, izmantojot Valmierā uzsākto pašvaldības darbinieku nomaiņas kampaņu 1941.gada novembrī - decembrī, Eglītis atteicās no amata, pamatojot to ar ārsta pienākumiem. 1941.gada 5.decembrī Limbažu pilsētas valde pārvācās uz jaunām telpām Burtnieku ielā 1, pirms diviem gadiem uzceltajā bet neizmantotajā aptiekas namā. Par pilsētas galvu kļuva Kārlis Goba, kurš no 1929.gada uzticami pildīja pilsētas kasiera amatu. Kā korekts birokrāts, kas labi runāja vāciski, viņš pilnībā apmierināja okupācijas varas prasības un tika apstiprināts amatā ceremonijā, uz kuru ieradās pats apgabala komisārs Hansens. Augstie vācu viesi neiebilda, ka latvieši pēc Vācijas himnas atskaņošanas dzied nevis nacistu Horsta Veseļa dziesmu, bet savas tautas lūgšanu. Lieta tāda, ka ar Horstu Veseli, pareizāk viņa vārdā nosaukto klabošo ziņģi, Vidzemē tikko bija gadījies pamatīgs ''fušieris''. Skolu un iestāžu ceremonijās obligāti izpildāmās dziesmas notis daudzviet nebija pieejamas un kāds nedarbis bija palaidis ziņu, ka meldiņš neatšķiras no citas, tautā mīlētās vācu ziņģes ''Šalc zaļais mežs''. Lasītājiem ir visas iespējas salīdzināt jūtūbā abas melodijas un iedomāties, kā jutās vācieši, dzirdot savu otro himnu ar ''zaļā meža'' melodiju. Nesmieties ir grūti.

Mēs jūs atbrīvojām

No pirmās dienas, ienākot latviešu zemē, hitlerieši, ja vien nedraudēja tieši, meloja. Bija daudzi un dažādi meli ar vienu mērķi - iegūt maksimāli daudz militāras nozīmes produktu, lai noslēgtu karu Krievijā, kam, kā domāja pat zinoši ļaudis, bija jābeidzas ar Maskavas ieņemšanu. Limbažu filca fabrika 1941.gada decembrī nodarbināja 71 strādnieku - tikai trešdaļu no miera laika pilnā štata, jo cepuru ražošana bija apturēta un vienīgā produkcija bija tūbas zābaki armijai. Pilnā sparā strādāja arī mazā stērķeļu fabrika. Cēsu ielā 10 ik dienu bija atvērts Cēsu alus darītavas miežu iepirkšanas punkts. Kara saimniecībā strādājošajiem bija garantēts darbs, zemniekiem bija visas iespējas ātri nodot produktus uzpircējiem, taču - kā strādājošie tā tirgojošie pretī saņēma tikpat kā nekam nederīgus ''ostmarku'' papīrīšus. Pēc Latvijas iekarošanas gandrīz visi rūpniecības preču krājumi nonāca vācu iestāžu rokās un tika konfiscēti vai lēti izpārdoti vērmahta karavīriem un ierēdņiem, izmantojot apgrozībā saglabājušos padomju rubļus. Apķērīgi ļaudis līdz vasaras beigām pavadīja katru brīvu brīdi stāvot rindās, kamēr atvērtajos veikalos vēl bija preces. 1941.gada augustā tika ieviesta rūpniecības preču sadale un ar rudens sākumu arī pārtikas kartiņas. Par nelaimi, mums ir pieejamas galvenokārt atmiņas, ko rakstījuši turīgi limbažnieki, kam tolaik bija labi papildus ienākumi un ir maz zināms par postu, kāds jau oktobrī piemeklēja pilsētas bezdarbniekus. Šodien nav pieņemts runāt, ka ne mazāk kā desmitā daļa iedzīvotāju ''vācu laikā'' bija neuzticamo skaitā un, ja nekopa savu zemes gabalu, nevarēja cerēt gūt pietiekamu iztiku.

No 12.oktobra Latvijā iestājās jau trešā īpaši bargā ziema. Pat pēc oficiālajām ziņām, Vidzemes laukos nepaguva novākt piektdaļu dārzeņu ražas un 5% kartupeļu. Kartupeļi, kā likās, bija cietuši mazāk, taču turpmāko mēnešu aukstuma viļņi izsaldēja daudzas stirpas. Astoņi Limbažiem tuvākie pagasti tikko bija apvienoti agronomiskajā rajonā, ko pārraudzīja Valmieras apriņķa ''kreislandvirts'' Bērs. Pēc atsevišķām sapulcēm pagastos, 14.decembrī Limbažu Saviesīgajā biedrībā tika sasaukta rajona lauksaimniecības darbinieku kopsapulce, kur augstais vācu vagars teica nesakarīgu runu par zemnieku pienākumu palielināt lauku platību un lopu skaitu, turpmāk vismaz desmitdaļu lauku apsējot ar kartupeļiem. Vāciešiem, kas jau zināja par Maskavas uzbrukuma izgāšanos, bija vajadzīgs viss, ko var izmantot armijas devās un vācu zaldāts daždien apēda pat kilogramu kartupeļu. Nelaimīga ļaužu izdzinēja lomā nonāca Limbažu rajona agronoms Voldemārs Ķīsis, kam tagad vajadzēja uzraudzīt no Valmieras nākošo rīkojumu pildīšanu. Prasot visu, vācieši pretī nesolīja neko, pat ne pielikumu zemajām cūkgaļas iepirkuma cenām. Kā palielināt ražas laikā, kad krietns skaits kalpu un transportlīdzekļu zaudēts 1941.gada vasaras evakuācijā, netika skaidrots. 12 atlikušos traktorus, kam nebija degvielas, solīja apgādāt ar malkas gāzģeneratoru iekārtām. Dzirdot tādas runas, zemnieki uzskatīja par labāku pa kluso sūtīt gaļu un sviestu uz Valmieru vai Rīgu, kur vācu kareivji labprāt mainīja pārtiku pret armijas mantām. Turpmākajos mēnešos vācu iestādes Valmierā cīnījās par ''fāterlandes'' uzvaru, visiem spēkiem apkarojot šo plaukstošo melno tirgu.     

Divsimt grami piparkūku

Sākot ar septembri visi okupētās Latvijas iedzīvotāji ieguva savu ''vācu laika'' svarīgāko dokumentu - apgādes grāmatiņu. Lauksaimnieciskā ražošanā nenodarbinātie saņēma tiesības turpmāk iegādāties precīzi normētu pārtikas devu, zemniekiem izsniedza tikai cukuru. Kā visos lielos birokrātiskos pasākumos, arī kartiņu izsniegšanā neiztika bez jucekļa un krietns skaits Vidzemes lauku iedzīvotāju, kas pelnīja iztiku ar amatu un zemi neapstrādāja, pārtikas devas nesaņēma. Bez 700 gramiem cukura mēnesī, sākot ar oktobri parastās devas saņēmējam ik nedēļu pienācās 3, 3 kilogrami maizes, 350 grami gaļas un 200 grami sviesta, ko bija jāpērk noteiktā pierakstīšanās vietas veikalā. Limbažos atkārtojās 1939.gada septembra situācija, kad ieguvēji izrādījās labāko veikalu turīgie ''kundes''. Pārējie riskēja saņemt savu devu zemākas kvalitātes produktos. Līdz decembrim maizes nedēļas devu samazināja līdz 2250 gramiem, bet solītā putraimu un siera izsniegšana tā arī netika sagaidīta. Limbažu novada ļaudis pēkšņi izrādījās dalīti vairākumā, kas paši audzēja pārtiku vai saņēma papildus produktus no radiem un nelaimīgā mazākumā, kam visa pārtika bija jāpērk par vienalga cik augstām cenām. Citos apstākļos limbažnieki būtu metušies zvejot zivis, taču ne tikai ezeri, bet arī Svētupe vēlākais no novembra bija pasludināti par zvejas lieguma zonu un piekļūt ūdeņiem varēja tikai ar tā saucamā ezeru sarga J. Pokkera rakstisku atļauju. Par spīti tam, Limbažos nekrita izmisumā un no 9.decembra uzsāktos ceļojošos uzturlīdzekļu taupības kursus, kur mācīja, kā izlikties gatavojam ēdienu no pārtikas atkritumiem, sākotnēji apmeklēja tikai 13 mājsaimnieces.

1941.gada beigas Limbažos bija drūmas, gan dzīves pieticības, gan aizvien jaunu pasaules kara ziņu dēļ. Atbilstoši Hitlera ''ģeniālajai'' idejai. ka valstij nav jāpalīdz pilsoņiem, ja tie var izlīdzēties paši, novembrī Limbažos sāka darbu organizācijas Tautas Palīdzība Limbažu nodaļa Mārtiņa Franča vadībā. Tās darbs turpmākajos gados būtu visnotaļ uzteicams, ja vien liela daļa savākto līdzekļu netiktu atdota okupantiem. Jau pirmajos 1941.gada decembra labdarības pasākumos noskaidrojās nepatīkamā patiesība, ka apgādājot 70 trūcīgus bērnus ar malku un pārtiku un vēl 50 ar drēbēm un apaviem, dāvanu pietika ne visiem. It visur Latvijā, ļaudis, kas cerēja, ka tā tuvina kara beigas un ziedoja siltu apģērbu vācu armijai, tobrīd vēl nesaprata, cik ļoti tiek piekrāpti, jo vērtīgākās mantas izlaupīja vietējo garnizonu virsnieki un vācu ierēdņi. Limbažu pagasts tikai decembrī vien dāvināja 122 pārus ziemas zeķu un 76 pārus cimdu. 21.decembrī notika trīs Ziemassvētku eglīšu sarīkojumi skolniekiem un nespējniekiem, amatpersonu un policistu ģimenes svinēja 23.decembrī. Viena no nejaukākajām hitleriešu liekulībām bija 200 gramu piparkūku un 100 gramu konfekšu izsniegšana bērniem sarīkojumu laikā. Tā saucamā dāvana patiesībā bija pavisam oficiāla svētku pārtikas deva, ko bērni varēja saņemt tikai, ja ieradās kādā no atļautajiem eglīšu sarīkojumiem. 26.decembrī, Otrajos ziemassvētkos, Saviesīgajā biedrībā pulcējās arī daļa no pie augstiem galdiem nepiekļuvušās tautas un visi uz brīdi uzlaboja omu, noskatoties biedrības teātra uzvestos ''Trīnes grēkus''. Smiekli ļāva aizmirst, ka kaimiņos Latgalē tikko ieviests pavisam mūsdienīgs ''lokdauns'' sakarā ar nāvējoši bīstamā izsitumu tīfa epidēmiju. Nepatīkamiem pārsteigumiem bagātais 1942.gads jau bija pie durvīm.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks

Kā Limbažos sākās miera laiki

Saviesīgā biedrība pirms 100 gadiem

Daudz un dažādi rakstīts par to, kā Latvijas neatkarība tika izcīnīta. Krietni mazāk un bieži vien gandrīz nekas nav teikts par pirmajiem soļiem stabilas valsts iekārtas un saimniecības izveidošanā. Tāpēc šodien mēs runāsim par Limbažu novada simts gadus senu pagātni, kad beidzot norima brīvības cīņas, karotāji atgriezās mājās, iestājās miers un kārtība un katram atkal bija brīvība meklēt savu dzīves taku. Ar 1921.gadu aizsākās tas īsais, bet slavenais Latvijas vēstures posms, ko tauta paturēja atmiņā kā ''miera laikus''.

Vecās pasaules drupas

Tieši tai brīdī, kad iestājās drošs miers, ne mazums ļaužu jau bija pārstājuši uz to cerēt. 1920.gadu Limbažos noslēdza sociāldemokrāta Andreja Veckalna sasaukts mītiņš, kur pazīstamais Rīgas politiķis aicināja tautu vajadzības gadījumā nepakļauties varas iestāžu rīkojumiem, par ko vēlāk tika saukts likuma priekšā. Dienu pirms 1921.gada 26.janvāra, kad Latvija gatavojās izdzirdēt no Eiropas vadošajām valstīm par savas neatkarības atzīšanu, Limbažu pamatskola informēja pilsētas skolu valdi, ka atzīmēs šo notikumu ar mācību atcelšanu, ko valde novērtēja kā nelikumīgu streiku. Pilsētas domē joprojām bija sociāldemokrātu vairākums - astoņi pret septiņiem, un Limbaži pagaidām saglabāja drīzāk aiz pārpratuma iegūtu ''sarkanās'' pilsētas reputāciju. Taču politika 1921.gada sākumā bija kļuvusi mazsvarīga saimniecisku darījumu priekšā. Martā sašutušie limbažnieki noskatījās, kā novada ezerus no Rīgas nomājušie Pabažu zvejnieki plēsonīgi izķer visu, ko spēj tajos atrast, gūstot desmitkārtīgu peļņu. Tikpat sparīgs darbs eksporta koku ciršanā notika galvaspilsētai piederošajos novada mežos, tāpēc Limbažos ja ne ar prieku, tad vismaz bez skumjām uzņēma naktī uz 11.maiju notikušo ugunsgrēku mežniecības kokzāģētavā, kas izjauca Rīgas plānus un noslēdzās ar pamatīgu skandālu un atbildīgo amatpersonu neveiksmīgu meklēšanu. Taču arī šie jaunumi nobālēja lielās agrārās reformas priekšā un visi novada zemnieki 1921.gadā caurām dienām domāja, kā gūt labumu no tikko aizsāktās muižu dalīšanas un rentes māju pārreģistrēšanas, vai vismaz apsprieda zemes mērīšanas jaunumus pasaules konfliktu un Rīgas politikas vietā.

Ludis Bērziņš ar ģimeni Limbažos, 1920.g.

Limbažu vājā vieta neatkarības pirmajos gados bija līdz sabrukumam novestais ceļu tīkls. Apriņķa iestādes Valmierā godīgi atzina, ka ceļš starp abām pilsētām ir neizbraucams gandrīz visu gadu, kas nopietni apgrūtināja pārvaldes darbu. Ja limbažnieks gribēja doties uz Valmieru, viņš līga vezumu uz Ozolu staciju un šāds brauciens toreiz maksāja 400 rubļu jeb sestdaļu laba strādnieka algas, bet ceļojums līdz Rīgai un atpakaļ izmaksāja jau tuvu pie diviem tūkstošiem. Tādēļ nav jābrīnās, ka Limbažos ļaudis izrādījās kūtri pavēļu pildītāji un nodokļu maksātāji, tiklīdz rīkojumus vairs nedeva kara kungi, bet pašu vēlēta dome. Dzīvokļu nodoklis - pilsētas svarīgākais ienākumu avots, 1920.gadā lielā mērā palika neiekasēts. Beidzot, 1921.gada februārī, domei apnika piesaukt patriotismu un tā sūtīja darbā parādu piedzinējus policijas apsardzībā. Tik dusmīgs pasākums sakrita ar strauju īres maksu celšanos, jo vēl pirms gada patukšie Limbaži nu bija piebāzti līdz pēdējai apdzīvojamo telpu iespējai. Pirms mazāk turīgie pilsētnieki paguva atjēgties, apkurināmas istabas mēneša īre izauga no 25 līdz 60 rubļiem mēnesī un tas, ka Rīgā prasīja vismaz trīsreiz vairāk, bija vājš mierinājums. Ja varam ticēt oficiālajai statistikai, strādnieka alga Limbažos 1921.gada vasarā - 2500 rubļu, bija tikai nedaudz zemāka kā Rīgā, taču, jāšaubās, ka, ārpus nedaudzām ražotnēm un valsts rūpaliem, daudzviet maksāja tik labi. Lielāko daļu 1921.gada pārtikas cenas Latvijā spekulantu dēļ stipri atšķīrās pat tuvos novados un martā noteikts preču grozs maksāja no 112 rubļiem Krāslavā līdz 65 rubļiem Alūksnē, 93 rubļiem Rīgā un 85 rubļiem Limbažos. No marta līdz pavasara beigām pamata pārtika Vidzemē kļuva vēl par 17 procentiem dārgāka.

Remonta darbi

Kā viens no pirmajiem miera laiku bilžu žurnāliem, Rīgā bija pasācis iznākt humoristisks izdevums ar nosaukumu ''Svari'', kas pulcēja izcilus latviešu māksliniekus, taču rakstisku joku ziņā atgādināja smakojošu notekcauruli. No 1921.gada pavasara ''Svaru'' līdzstrādnieki sāka pa laikam ķengāt Limbažus feļetonos, kam nebija absolūti nekāda sakara ar patiesību, taču, trūkstot citām ziņām, mūsu novada reputācija Rīgā uz laiku sašķobījās. Limbažos tobrīd nevienam nebija laika domāt par godu pasaules priekšā, jo pilsētas saimniecība bija dzīvojusi bez uzraudzības veselus sešus gadus. 1920.gada decembrī Saviesīgās biedrības kopsapulcē tika izteikts lūgums pēc ziedojumiem ēkas remonta darbu noslēgumam un gandrīz nekavējoties izdevās savākt 50 tūkstošus rubļu. Līdz vasarai ēkas iekštelpu pārbūve bija pabeigta un 19.jūnijā ar pašu spēkiem uzvestām ''Skroderdienām'' Saviesīgā biedrība atkal ieņēma pienākošos vietu kā Limbažu sabiedriskās un kultūras dzīves centrs. Tikpat sparīgi darbojās pilsētas pareizticīgo draudze, kas pēc sākotnējā jucekļa, kad nepietika naudas pat lietvedības papīram, atrada līdzekļus jaunam jumtam un aplupušo sienu krāsošanai. Pēc veiksmīgas Baumaņu Kārļa kapa pieminekļa uzstādīšanas Limbažu patriotiskās aprindas uzsāka līdzekļu vākšanu brīvības cīnītāju piemiņas vietai. Dažādās organizācijas un biedrības - tikai 1921.gadā vien citu starpā Limbaži ieguva biškopju, mednieku un tirgotāju biedrības - par drošāko līdzekli sevis reprezentācijai un labdarības veicināšanai uzskatīja bazārus un no šī brīža līdz neatkarības izskaņai tie kļuva par svarīgāko Limbažu saviesīgās dzīves izpausmi. Pilsētas inteliģences un pedagogu aprindas, atrodoties pārmērīga politisku ideju iespaidā, atstāja kultūras dzīves vadību Limbažu lietišķo ļaužu rokās.

Svarīgākā pazīme, ka Limbaži atgūstas no karu un revolūciju sekām, bija darba atsākšana beļģu uzņēmējiem piederošajā filca fabrikā. Jau 1921.gada pavasarī fabrikas ražojumus sāka pārdot Rīgā, izvēloties par veikala vietu kādu dzīvokli. Šis necilais etaps bija noiets līdz 1921.gada septembrim, kad fabrikas akciju sabiedrību iekļāva Finanšu ministrijas oficiālajā sarakstā. Turpmāk filca fabrikas veiksmes un neveiksmes atkal kalpoja par precīzu rādītāju visas Limbažu pilsētas saimnieciskajai pašsajūtai. Bija vajadzīgs laiks, lai Vidzemes lauki atjēgtos no kariem un ārkārtas nodevām, tāpēc 1921.gadā Limbažos notika tikai divi lielāki gadatirgi, kas uzskatāmi parādīja, cik strauji uzlabojas Latvijas tautsaimniecības aina. Labrenča tirgus 10.augustā bija krietni patukšs, nebija ieradušies pat zvejnieki ar vasaras beigu reņģēm. Par dažiem desmitiem tirgū piedāvāto kumeļu un ķēvīšu izvērsās dzīva kaulēšanās, maksājot stipri augstas cenas. Gandrīz divus mēnešus limbažnieki un krietna daļa novada baidījās, ka laiki kļūs tikai vēl sliktāki, taču 7.oktobra gada noslēguma tirgū viss mainījās. Pēc aculiecinieku atzinuma, šoreiz Limbažos tirgojās gandrīz tikpat sparīgi, kā pirms kara un tik bagātīgs preču pievedums nebija redzēts jau septiņus gadus. Cenas kritās un zemnieki, kas bija iegādājušies zirgus iepriekšējā tirgu, sūkstījās par savu pārsteidzību. Limbažos atkal iebrauca tās pašas vezumu rindas, kas pirms kara - zvejnieki ar Skultes reņģēm un klejojošie lubu grāmatu tirgotāji ar amatnieku izstrādājumu kravām pa vidu. 1921.gada 7.oktobris uzskatāms par Limbažu normālās saimnieciskās dzīves atsākšanas sākumpunktu. Novads tagad spēja apgādāt ar pārtiku pat savus trūcīgākos iedzīvotājus un, sākoties rudenim, Limbažus pameta amerikāņu labdarības fonda ierīkotā zupas virtuve, kas vairāk kā gadu bija barojusi nabadzīgo limbažnieku bērnus. Taču jaunas darba vietas nākotne nesolīja un vairāki simti pārsteidzīgu bēgļu, kas 1921.gadā apmetās Limbažos bez radu un draugu atbalsta, jau tagad varēja sākt domāt par pārcelšanos.   

Novada politikas pirmsākumi

Ar 1921.gadu jaunās valsts varas atribūtu ieviešana Limbažos noslēdzās. Lai arī ceļu stāvokļa dēļ limbažnieki pagaidām bija reti viesi dažādos galvaspilsētas pasākumos, pasts un telefons darbojās labi. Par jauno Latvijas policiju Limbažos bija daudz ko teikt, jo novada kārtībnieku komandēšana bija uzticēta bijušajam Rūjienas skolas pārzinim un krietna daļa policijas dienesta komandu aiz vecu laiku paraduma pirmajos gados tika dota krieviski. Bija vajadzīgs laiks, lai pierastu pie policistiem gorodovoju vietā. Valstiskuma sakārtošanu pabeidza ar Limbažu dzimtsarakstu nodaļas atvēršanu 1.jūlijā, valsts veterinārā dienesta ieviešanu, kas nāca īstā laikā, jo tieši Limbažu apkārtnē bija gadījies tā gada galvenais cūku rozes uzliesmojums un, lai cik nepatriotiski tas nebūtu, monopola degvīna vairumtirdzniecības noliktavas ierīkošanu, jo arī brīvā Latvija nevarēja iztikt bez krogu akcīzēm. Gandrīz visu gadu Limbažos pamanījās nodzīvot neliekoties ne zinis par Rīgas partiju strīdiem. Mierīgo gaisotni iztraucēja vien sociāldemokrātu Pirmā maija mītiņš, kas drīzāk liecināja par kreiso kustību apsīkumu novadā un aizvien dzīvākas baumas par pedagoga un mācītāja Luda Bērziņa pārcelšanos uz Rīgu, lai pieņemtu izglītības ministra amatu. Par nelaimi, baumas nebija bez pamata, jo Rīgas politikas dižvīri, pusotra gada laikā paguvuši sasmērēties tieši tādos pašos skandālos, kādus prese dara mums zināmus šodien, ļoti gribēja redzēt sev blakus īstus goda vīrus pašu apgrēcības piesegšanai. Ludis Bērziņš pameta Limbažus nākamajā, 1922.gadā, un izšķirošais iemesls te bija ne tik daudz radošie plāni, kuru piepildīšanu vajadzēja meklēt Rīgā, bet gan nopietnas finansu problēmas luterāņu draudzē mācītāja muižas konfiskācijas dēļ.

Pēc postošā rudens, kad vienas nedēļas laikā Limbažu novads piedzīvoja lietavas, baložu olas lieluma krusu, pērkonu un slapju sniegu, kas sapostīja kulšanai sagatavoto labību un neļāva lokomobīlēm izbraukt pa dubļainajiem ceļiem, pienāca decembris un pilsētas domes vēlēšanu diena. 1919.gadā limbažnieki bija drīzāk iecēluši, nevis ievēlējuši darbaspējīgu 15 locekļu domi, kas dalījās astoņu ''sarkano'' jeb sociāldemokrātu un to sabiedroto un septiņu ''pilsoņu'' frakcijās. 1921.gada 4.decembrī notika jau īstas, pilnvērtīgas pašvaldību vēlēšanas, kas ieviesa Limbažos līdz 1934.gada 15.maija apvērsumam pastāvējušu politiskās dzīves kārtību. Vēlēšanās piedalījās 82 procenti balsstiesīgo pilsētnieku. Sociāldemokrāti, nesaņēmuši citu kreiso organizāciju atbalstu, ieguva 763 balsis un 7 vietas domē, pārstājot būt vairākuma frakcija. 347 balsis un 3 vietas saņēma vietējo labējo kandidātu liste. 194 balsis ieguva Limbažu namsaimnieki, bet 163 balsis pilsētas amatnieku liste, abas saņemot pa divām vietām domē. Par pārsteigumu izrādījās minoritāšu, bet patiesībā vietējo vāciešu listes panākumi ar 108 balsīm un vienu vietu. Tāpat kā agrāko gadu vēlēšanās, par vāciešiem balsoja arī vairāki desmiti Limbažu latviešu. Dienu iepriekš, 3.decembrī, notika zemes ierīcības komitejas pārvēlēšana Limbažu pagastā. No 1000 reģistrētajiem vēlētājiem atnāca tikai 173. Vecajā komitejā no pieciem locekļiem četri bija ''kreisie'' jeb sociāldemokrāti un piektais pārstāvēja Zemnieku savienību. Tagad komiteju veidoja divi zemnieku, viens rentnieku listes un divi sociāldemokrātu pārstāvji. Kļuva skaidrs - no lielajām nacionālajām partijām Limbažos un tuvākajos pagastos atbalsta vienīgi sociāldemokrātus, bet Zemnieku savienības spēks ir krietni vājāks kā netālajā Valmierā vai Cēsīs un par daudzām modes partijām Limbažu pusē negrib pat dzirdēt. Ar to pirmais miera laiku gads noslēdzās un par šo vēlēšanu sekām novada dzīvē stāstīsim, rakstot par nākamo simtgadi vienu rudeni vēlāk.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks

Pasaules plašajos ceļos 1905 - 1918

Latviešu tauta ieguva neatkarību, jo divi nelaimīgi, bērnībā sakropļoti cilvēki - Krievijas imperators Nikolajs II un Vācijas imperators Vilhelms II, visu savu mūžu tā arī nespēja apjēgt, kas ir vara un valsts galvas pienākumi. Viņu dzīve ir pierādījums, ka pat efektīvākā monarhija ir sliktāka par visvārgāko demokrātiju, jo patvaldnieka kaprīzes spēj sagraut jebkurus pavalstnieku sasniegumus. Vilhelms II mūsu vēsturē ir svarīgs galvenokārt ar to, ka viņa neloģiskā agresivitāte bija noteicošais Pirmā pasaules kara izcelšanās iemesls. Nikolajs II, kura varā latvieši atradās 22 gadus, vēl šodien ir vēstures mīkla. Viņa vērtējums, atkarībā no Krievijas vēsturnieku politiskajām simpātijām, svārstās no mūka - askēta līdz slepkavīga maniaka tēlam, taču viens, Latvijas liktenim svarīgākais, kopsaucējs šai viedokļu jūrā ir atzinums, ka par angļu džentelmeni audzinātais vācietis Nikolauss Holšteins-Hotorps bija politikai nepiemērots cilvēks bez sava viedokļa un vienmēr izrādījās atkarīgs no uzticības personu padomiem. Līdz ar atteikumu uzturēt Pēterburgas galma dzīvi, ap ko jau 250 gadus grozījās Krievijas iekšpolitika un noslēgšanos angļu sīkpilsoņa stilā veidotā privātā pasaulītē kopā ar viņu pakļāvušo, bet acīmredzami garīgi neveselo sievu, Nikolajs II izdarīja visu no sevis atkarīgo, lai pazudinātu ģimeni un ietu bojā pats. Viņa muļķība deva neatkarību un pirmās brīvības cerības vismaz pārdesmit tautām - ja Nikolaja II vietā būtu spēcīgāks valdnieks, latvieši varbūt būtu lielā mērā pārkrievoti un Rīga kļūtu par 2 - 3 miljonu nelatvisku lielpilsētu. Toreiz, 19. - 20.gadsimtā, latviešiem paveicās. Vairākas reizes. 1905.gadā pretrunas starp mērenajiem un radikālajiem latviešiem pēkšņi kļuva redzamas uz nekad vairs nepieredzētas pilsoniskās vardarbības fona. Latviešu tautai nav par ko atvainoties par muižu dedzināšanu, kā to šodien prasa daži mūsu vāciskie un amerikāniskie ''kārkli''. Citas tautas, īpaši Āzijā un Āfrikā, par šādiem nodarījumiem vainotas netiek un, ja ņemam piemēru, 1952.gada ēģiptiešu revolūcijas laikā nodedzināto angļu koloniālo ēku vietā eiropieši par daudziem miljardiem dāvināja Ēģiptei jaunus būvprojektus. Kaitīgs ieradums Piektā gada piemiņas lietā drīzāk ir dažādu kaupēnu apdziedāšana. Nelietis ir nelietis vienmēr un visur un tas, ka negaidīti liels skaits tautiešu toreiz izrādījās augstākā līmeņa starptautiski teroristi, kas brīvajā laikā runāja blēņas par revolūciju, nedara latviešiem vairāk goda, kā masu slepkavību teorētiķa Mārtiņa Lāča-Sudraba piederība pie mūsu tautas. Latvijas neatkarību pasludināja un iedibināja nevis karotāji, bet praktiski domājoši ļaudis, kas vēlējās redzēt savā dzimtenē cik vien maz vardarbības iespējams. Latvieši, kas domāja citādi, tobrīd klejoja kādas kaimiņu zemes plašumos un nākamajos 20 gados krietnā skaitā saņēma tur, ko bija sējuši. Par pasauli nu ir pateikts un varam palūkoties uz tās ceļu krustojumu Limbažos.

1905.gada pirmā puse Limbažos noritēja krietni mierīgāk kā Rīgā. Lielajā piektdienā pilsētā iesoļoja kājnieku rota, taču jūtamas sekas no tā necēlās. Limbažniekus drīzāk interesēja jūnijā rīkotā lauksaimniecības izstāde un skandāls Saviesīgajā biedrībā. Gadskārtējās pilnsapulces un pārvēlēšanu laikā veterinārārsts Augusts Kirhenšteins izlēma gāzt no 1888.gada priekšsēdētāja amatu ieņēmušo Eduardu Kaupiņu un ieņemt šo vietu pats. Kad viņam tas neizdevās, Kirhenšteins turpmākajos mēnešos dažos saietos raksturoja Kaupiņu ar vārdiem, ko pēdējais uzņēma kā neslavu. Abpusēja vārdu apmaiņa ar prasību izslēgt Kirhenšteinu no biedrības aprima tikai gada beigās, kad šādi strīdi zaudēja jēgu. Dzīve Limbažos bija mierīga līdz oktobrim, kad jauniesaucamo nemieros pie tirgus laukuma tika nošauts Jēkabs Līdaks, ko izvadīja viens no lielākajiem tautas gājieniem Limbažu vēsturē. Sekoja valsts iestāžu bēgšana uz Valmieru un līdz 27.decembrim, kad pilsētā ienāca soda ekspedīcijas kazaki, limbažnieki pārvaldīja sevi pašu spēkiem. Otrs Piektā gada upuris bija 1906.gada janvārī Limbažos nošautais skolotājs Arturs Bahmanis un, par laimi, tie bija vienīgie politiskie asinsdarbi pilsētā. Pēc lielajiem nemieriem iestājās tautas pagurums. Saviesīgā dzīve pilsētā jūtami apsīka, pievēršoties piezemētākām lietām. No 1907.gada Baltijas guberņās sākās visu laiku izcilākie ''treknie gadi''. Limbažus tie skāra ar zināmu nokavēšanos, jo lai gan progress mūsu pilsētai nebija svešs - 1907.gadā sāka darbu ultramoderna starppilsētu telefona līnija ar Rīgu, bet 1909.gadā uz Vidzemes galvaspilsētu varēja aizbraukt ar pasažieru automobīli - nebija ne labu šoseju ne dzelzceļa, kas ļautu nogādāt novada ražojumus lielajos tirgos. Pirmais dzelzceļa projekts no Rīgas uz Rūjienu caur Limbažiem tapa 1914.gadā un to pārtrauca karš. Bez labiem ceļiem Limbaži neizbēgami atpalika no citām Vidzemes pilsētām un, lai arī pilsētas statusu nekad nezaudēja, pēc 1892.gada likuma baudīja tikai liela miesta pašvaldības tiesības, ievēlot nevis domniekus, bet 16 pilnvarniekus. Balss tiesības bija dotas tikai vismaz 100 rubļu vērta nekustāmā īpašuma turētājiem un 1910.gadā Limbažos tādi bija reģistrēti tikai 76, bet 1914.gadā, pēc aktīvas celtniecības posma, mazāk par simtu, jo, jāatgādina, Limbažu pilsētu tobrīd veidoja tikai 200 ēku, neskaitot palīgbūves. 1910.gadā Cēsu nekustāmajiem īpašumiem bija 1,5 miljonu rubļu kopvērtība, Valmierā 930 tūkstošu, bet Limbažos tikai 280 tūkstošu, kas stipri iespaidoja nodokļu apmērus. Limbažu pašvaldību īsi pirms 1914.gada regulāri kritizēja presē par slinkumu un nolaisto saimniecību, bet jājautā - ko ievērojamu varēja pasākt ar budžetu, kas bija gandrīz par ceturtdaļu mazāks kā Ludzai. Liels nopelns bija jau pilsētas uzturēšana labā kārtībā un etniskā saskaņa starp latviešu un vācu kopienām, ko nelabvēļi aiz nezināšanas dēvēja par nodevību.

1913. - pēdējā veco ''cara'' laiku miera gadā, Limbažu pilsētas dzīve grozījās ap filca fabriku un regulārajiem mazajiem un lielajiem tirgiem, kas baroja veikalniekus un amatniekus. Pašu avīzes ''Auseklis'' slejās ievietotajos sludinājumos bija redzams, ka vienkāršu amatnieku vietā Limbažos tagad darbojas plaša profila meistaru darbnīcas, kas spēj veikt gandrīz visus zemniekiem vajadzīgos pasūtījuma un remonta darbus, bet veikalnieki varēja piegādāt no Rīgas pat tvaika lokomobīli. Jau 1908.gadā pilsētas krājaizdevu sabiedrības rīcībā bija 1,5 miljonu rubļu kapitāli. Daudzas ģimenes kļuva turīgas un atzīmēja to ar jaunām ēkām, taču vienlaikus pieauga mazturīgo skaits. Par iemeslu tam bija vismaz 23 Limbažos ierīkotās dzertuves un stipro dzērienu tirgotavas, kur labprāt atstāja naudu kā fabrikas strādnieki tā uz tirgu braukušie zemnieki. Tāpēc nav brīnums, ka 1909.gadā izveidotā pretalkohola biedrība tika labi pabalstīta, bet 1914.gada maijā pilsētas padome, ko bija pārpludinājušas pilsoņu sūdzības par dzērāju huligānismu, nolēma rudenī ierobežot dzertuvju darba laiku. Taču tad 1914.gada vasarā sākās karš, ko Limbažu latviešu kopiena sākotnēji uzņēma ar prieku, kā iespēju atņemt baltvāciešiem to atlikušās privilēģijas. Pilsētā izvietojās armijas lazaretes un iedzīvotāju skaits 1915.gadā bēgļu pieplūduma dēļ tuvojās pieciem tūkstošiem, salīdzinot ar aptuveni 3000 1905.gadā. Kā klusa aizmugures pilsēta Limbaži nodzīvoja līdz 1917.gadam un ražošanas apsīkumu sākotnēji labi aizstāja armijas pasūtījumi un maksas šķūtis. Mierīgi tika sagaidīta Krievijas 1917.gada februāra revolūcija, Pagaidu valdība Pēterburgā un vecās administrācijas aizstāšana ar neskaidrām pagaidu padomēm, kas pakļāvās pirmajam latviešu reģionālajam varas orgānam vēsturē - Iskolatam jeb kreiso strādnieku un kareivju izpildkomitejai. Pa vidu politikas pārmaiņām novads piedzīvoja drausmīgu katastrofu. 1917.gada 23. - 24.augustā, atkāpjoties no Rīgas, krievu armijas Sibīrijas divīzija, Rīgas garnizona daļas un tos pavadošs aizmugures klaidoņu bars pārstaigāja Limbažu novadu, izlaupot muižas, pamestas iestādes un dažus veikalus. Ziņas par tobrīd notikušajām slepkavībām un izvarošanām pagaidām nav apkopotas. Citu starpā cieta Saviesīgā biedrība un Limbažu Pilsmuiža un mācītājmuiža. Līdz 1918.gada 7.februārim, kad Limbažos iesoļoja vācu karaspēks, efektīvu varas orgānu pilsētā nebija un pilsoņu aprindas centās izlikties pēc iespējas nemanāmas. Vācu komandantūra Limbažos ieviesa likumības šķietamību, taču nespēja uzlabot brūkošo saimniecisko stāvokli. Pēc vācu ienākšanas Vidzemi pārpludināja darbu zaudējuši Rīgas bēgļi, kas bija gatavi strādāt par vēderu. Izmantojot trīs un četrkāršu degvīna, ķīmiskā saldinātāja saharīna un dažu citu produktu cenu starpību Rīgā un Limbažos, 1918.gadā radās plaukstošs ''melnais tirgus'' apgādājot Limbažus par spīti vācu uzliktajam ceļošanas aizliegumam. Lielākais nopelns Limbažu sabiedriskās dzīves atjaunošanā, sagatavojot novadu neatkarības pieņemšanai, pieder pedagogam un mācītājam Ludim Bērziņam, kurš 1918.gada ieradās Limbažos no Tērbatas un atjaunoja ģimnāzijas un luterāņu draudzes darbu. Jaundibinātā latviešu valsts 1918.gadā nepaguva pārņemt kontroli pār Limbažiem, kur sākotnēji bija stipri aptuvens priekšstats par Rīgas notikumiem. 1918.gada 9.decembrī Limbažus pameta vācu karaspēks, bet jau 23.decembrī pilsētā ienāca Maskavas valdībai uzticīgi sarkangvardi. 1919.gads, kad Limbažu novads kļuva par vienu no trim neatkarības saimniecību balstošajiem novadiem blakus Valmierai un Cēsīm, vēl bija priekšā.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks

Limbažu novads - neatkarības stūrakmens. Divas strāvas 1885 - 1904

Šoreiz apskatām vienu no vismazāk pētītajiem Latvijas vēstures periodiem. Ievērojama vēsturnieka, kas būtu izvērtējis divdesmit gadu notikumus pirms Piektā gada, pagaidām nav bijis un, visticamāk, nebūs. Pat nopietnākie darbi par tēmu skata šo laiku populārzinātniski, pārstāstot statistiku un memuārus. Tāpēc, lai piedod lasītājs, ja tikpat kodolīgi par pārkrievošanas un Jaunās Strāvas laiku runāsim arī mēs. Jāsāk ar to, ka Krievijas impērijā no 1762.gada valdījusī vācu Holšteinas dinastija nekad nebija spējusi dot tronim kaut vienu garīgi stabilu un ar prāta kaitēm neapgrūtinātu valdnieku. Lai cik neticami tas nebūtu, šis ir galvenais iemesls, kāpēc ieguvām neatkarību jau 1918.gadā. 1881.gadā pēc sava tēva bojāejas par Krievijas caru kronētais Aleksandrs III bija ne īpaši gudrs, bet ļoti kašķīgs cilvēks, kas cīnījās ar nespēju saprast apkārtējo pasauli, izdzerot vismaz puslitru konjaka dienā. Ar viņa valdīšanu reālo varu Krievijā pārņēma oligarhija, ko veidoja Holšteinas dzimtas lielkņazi un viņiem pietuvināti augstākie krievu tautības aristokrāti. Būdami politiski nejēgas, šie ļaudis darbojās, pilnīgi ignorējot iedzīvotāju vairākuma intereses, līdz 1917.gadā nonāca vēstures mēslainē. Latviešiem un igauņiem kārtējie jaunie laiki sākās 1885.gadā, kad par triju Baltijas guberņu - Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas gubernatoriem pēkšņi tika iecelti ar vietējām baltvācu aprindām nesaistīti ļaudis. Gandrīz vienlaikus Pēterburga lauza neseno līgumu ar vācu luterāņiem un atjaunoja pareizticības kā Baltijas vienīgās privileģētās reliģijas statusu. Līdz 1905.gadam, kad impērijā beidzot ieviesa ticības brīvību, turpinājās no pareizticības izstājušos latviešu piespiedu atgriešana. Tas bija tikai ievads. Sākot ar 1887.gadu krievu valoda kļuva par Baltijas skolu vienīgo apmācības valodu no pirmās klases, līdz ar to pāreju Izglītības ministrijas pakļautībā, pie tam Pēterburgas izglītības ierēdņi izrādījās tik akli šovinisti, ka aizliedza mācīt runāt krieviski ar vietējo valodu palīdzību. Dažu turpmāko gadu laikā vēl pēc zviedru laika kārtības veidotā Vidzemes tiesu un policijas sistēma, ieskaitot ceļa stabu uzrakstu un apdzīvoto vietu nosaukumu izrunas nomaiņu, no vāciskas kļuva krieviska atbilstoši impērijas likumiem. Izglītots speciālists vai apmācīts amata meistars, kas kādā Vidzemes pilsētā vai pagastā bija veidojis savu karjeru, ņemot palīgā labas vācu valodas zināšanas, tagad nonāca lielās grūtībās, ja tikpat labi neprata krieviski. Pēc 1890.gada aktīvi jauni cilvēki ar izpratni par krievu lietvedību pēkšņi ieguva priekšroku pār krietni pieredzējušākiem vecās paaudzes pilsētu un pagastu darbiniekiem. Šis literatūrā tikai pavirši pieminētais un mūsu vēsturē pagaidām ignorētais paaudžu konflikts bija spēcīgākais dzinulis, kas noveda pie Piektā gada galējībām.

Starp 1885. un 1904.gadu iedzīvotāju skaits Limbažos pieauga no diviem līdz trim tūkstošiem. 1897.gada tautas skaitīšana uzrādīja, ka Limbaži ar 74 procentiem latviešu tautības iedzīvotāju, tagad ir otra latviskākā pilsēta pēc Valmieras. Tas notika ne tikai no laukiem nākošu ieceļotāju pieplūduma dēļ, bet arī sakarā ar vācu kopienas sarukšanu. Krievu valodas uzspiešana mudināja vāciešus doties uz lielpilsētām, kur viņu kopskaits joprojām ļāva prasīt sev īpašu kultūras autonomiju.

No 1892.gada ieviestais netaisnais pilsētu pašvaldību nolikums pielīdzināja Limbažus miestam bez pilsētu tiesībām, atļaujot domnieku vietā vēlēt vien pilnvarotos, kas savukārt ievēla pilsētas vecāko ar tiesībām lemt tikai pilsētas saimniecības jautājumus. Vēlēšanās drīkstēja piedalīties tikai personas ar īpašumu vismaz 100 rubļu apmērā, tādēļ mazturīgie balsot nevarēja. Meži, ezeri un rentes zeme, kas citviet būtu pabalstījuši pilsētas vajadzības, joprojām piederēja Rīgai un 1900.gadā Limbaži ar 14600 rubļu budžetu bija nabadzīgākā latviešu pilsētas pašvaldība. Salīdzinājumam - Liepājas budžets togad bija 655 tūkstoši. Tāpēc, runājot par Limbažiem 19.gadsimta beigās, nav jābrīnās, ka pilsētas labiekārtošanas darbi noritēja lēni un pat leģendai par pilsētas nama pulksteņa uzstādīšanu pateicoties soda naudām acīmredzami ir savs pamats. Pilsētas attīstību veicināja divi ekonomiskie spēki. Pirmais - pilsētas amatnieki, kas apkalpoja plašu novadu un tādēļ pēc skaita un saražoto preču apjoma neko daudz neatpalika no Cēsīm un Valmieras, bet dažos arodos pat pārspēja tās. Pienākot 20.gadsimtam, arī amatnieku vidū bija aizvien vairāk latviešu, kas, apguvuši amatu no vāciešiem, ieņēma viņu vietu pēc to aizbraukšanas. Otrais - filca fabrika, kas būtu neievērojama Rīgā, Limbažos nodrošināja tehnikas jaunievedumu ienākšanu. Pēc 1890.gada fabrika sāka izmantot ne tikai tvaika, bet arī elektromotorus, palīdzot apgaismot arī dažas pilsētas ēkas. Fabrikas un amatnieku vajadzības noteica telefona ievilkšanu Limbažos jau 1899.gadā. Pakāpeniskā filca fabrikas un citu ražotņu izaugsme bija par iemeslu tam, ka no 1900.gada pilsētā atsākās strauja mūra ēku celtniecība, ko pārtrauca tikai pasaules karš. Jau 1883.gadā Vidzemes zemnieki bija iepirkuši no muižām divas trešdaļas no pārdošanai izliktajām saimniecībām. Turpmākos divdesmit gadus zemnieku peļņa balstīja pagasta un skolas ēku un biedrību namu celtniecību, neaizmirstot labiekārtot arī savus mitekļus. Nevajag aizmirst, ka brīdī, kad tika uzrakstītas ''Skroderdienas Silmačos'', lugā redzamajai lauku pasaules kārtībai bija ne vairāk par trīsdesmit gadiem.

Liktenis bija lēmis, ka tieši tai brīdī, kad latvieši sāka baudīt pirmos vienlīdzīga sabiedriskā stāvokļa labumus, tautiskajā kustībā iestājās šķelšanās un nesaskaņu laiks. Pirmais konflikts, ko Rīgā varēja sākt manīt jau ap 1873.gada dziesmu svētku laiku, bija starp pirmajiem turīgajiem latviešu uzņēmējiem un pirmajiem augstāko izglītību guvušajiem latviešiem, ko pēc vācu parauga dēvēja par ''literātiem''. Otra lielā plaisa parādījās 1877 - 1878.gada krievu - turku kara laikā, kad kļuva manāma daudzu gados jauno latviešu vēlēšanās izrauties no Baltijas guberņu vāciskajiem spaidiem ar krievu valodas apguves un pārceļošanas palīdzību. No savas puses baltvācieši bija gatavi piedāvāt latviešiem tikai augstu vērtētu un dažreiz labi apmaksātu sulaiņu tiesības. 1869.gadā Leipcigā izdotā pretkrievu grāmatā Vidzemes vācietis Širrens paziņoja, ka Baltija un tās pamatiedzīvotāji pieder viņa kopienai kā sens kara laupījums un baltvācu vairākums no šiem uzskatiem nekad neatkāpās. Latvieši, kas bija gatavi pieņemt vācu noteikumus, izņemot pārvācošanos, atkāpās no Atmodas pirmie. Viņiem sekoja darījumu cilvēki, kam turība tagad ļāva baudīt vācu pilsētnieku apmēra tiesības. Limbažos kā pirmo tā otro latviešu sabiedrisko darbinieku vidū bija vairākums un viņus var saprast, ņemot vērā, cik nesena bija viņu gūtā labklājība. Pēc Saviesīgās biedrības dibināšanas laika aizrautības jau dažus gadus vēlāk sekoja atplūdi un biedru skaits saruka no 108 1885.gadā līdz 41 1888.gadā, stipri svārstoties arī turpmāk neskatoties uz Baumaņu Kārļa pieliktajām pūlēm. Tautiskās kustības krīze kļuva īpaši jūtama līdz ar rusifikācijas kampaņas sāķumu, kad ne mazums krievu valodu neprotošo tautas darbinieku noslēdzās privātā dzīvē. Neizbēgami, pēc 1890.gada par politiski aktīvāko latviešu tautas daļu kļuva ļaudis, kam nacionālas autonomijas sasniegšana likās mazsvarīga. Krievu valodu apguvušie augstskolu un vidusskolu absolventi, kas sākotnēji cerēja uz pietiekami stabilu vietu impērijas hierarhijā, atklāja, ka Aleksandra III ieviestie ierobežojumi atkal dod labas karjeras iespējas tikai aristokrātiem. Veco, bet apsīkušo Pirmās Atmodas strāvojumu aizstāja Jaunā Strāva, kas grupējās ap Rīgas avīzi ''Dienas Lapa''. Pakāpeniski tās dalībnieki nosliecās par labu sava laika populārākajai politiskajai mācībai - marksismam, pēc jaunstrāvnieku kustības apspiešanas 1897.gadā pieslejoties tā aizvien vardarbīgākajiem grupējumiem. Limbažos jaunstrāvnieki ieradās ap 1895.gadu. Viņu nebija daudz, galvenokārt jaunākās paaudzes skolotāji, kas aizvietoja krievu valodas nepratējus. 20.gadsimtam sākoties, Limbažu novads bija vienaldzīgs pret pasaules politiku un tajā noritēja kāds Latvijas nākotnei daudz svarīgāks process - saimnieciski patstāvīgas un savu tautiskumu godā turošas novada mēroga latviešu kopienas veiksmīga izaugsme.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks

Limbažu novads - neatkarības stūrakmens. Latvietis savā vaļā 1863 - 1884

Pirms pusotra gadsimta brīvība likās tik augsta un tāla lieta, ka vidzemnieki par to pat nesapņoja. Tā vietā visas domas grozījās ap nīsto klaušu laiku izbeigšanos, jo, lai arī juridiski brīvs, latviešu zemnieku kārtas cilvēks ik uz soļa varēja kļūt par varas vīru un dižciltīgo nesodītas patvaļas upuri. Tikai četrdesmit gadus pēc brīvlaišanas Vidzemes zemnieki beidzot ieguva vaļu - tiesības iet, kur patīk, strādāt, kur vēlas un iekārtot savu dzīvi bez muižkunga atļaujas. Divdesmit gados no Krimas kara beigām 1856.gadā pasaule ap latvieti un pats latvietis pārtapa tik strauji, ka brāļi Kaudzītes, 1879.gadā nobeidzot ''Mērnieku laikus'', sajauca romānā vienkopus trīs dažādus laikus - klaušu, māju iepirkšanas un pagastu iedibināšanas gadus.

Pēc 1863.gada ļoti īsā laikā krietns skaits Vidzemes saimnieku kļuva par savu māju īpašniekiem vai rentniekiem, lai gan trešo daļu šim nolūkam atliktās naudas nācās izdot, izpērkot dēlus no pēdējā bargā iesaukuma 15 gadu armijas dienestā. Klaušas tika atceltas un, mūsdienu cilvēkam to tikpat kā nesaprast, muižnieki un muižas ierēdņi zaudēja iespēju pēc patikas sist un ieslodzīt tuvākās apkārtnes zemniekus. Ar 1866.gada likumu pagasti tika atdalīti no savām muižām un lēma savas lietas bez tuvākā zemes kunga iejaukšanās. Cara Aleksandra II reformas nodrošināja, ka pat zemnieki tagad drīkstēja prasīt likuma aizstāvību. Pēc 1870.gada saimnieciski patstāvīgs cilvēks varēja dzīvot, tikpat kā nedomājot par lielo kungu patiku vai nepatiku, bet jāatzīst, ka faktiskā brīvlaišana, vācu muižnieku aptrakušas pretestības dēļ, Baltijā notika dažus gadus vēlāk par dzimtbūšanas atcelšanu Krievijas impērijā. Divdesmit gadu laikā Vidzemes zemnieki kļuva par pavisam citādiem ļaudīm pēc izskata un uzvedības. Pat mazāk turīgi kalpi sāka pirkt fabrikas ražojuma drānas, saimnieki apgādāja sev ratus ar dzelzs asīm un pat ''federu vāģus''. Lauku mājās sāka smaržot pēc kafijas, vakaros tās apgaismoja ar tikko lietošanā nākušo petroleju un skroderi steidzīgi iegādājās šujmašīnas, jo citādi palika bez pasūtītājiem. Pateicoties jaunajām lauku kopšanas metodēm 1868. bija pēdējais neražas trūkuma gads Vidzemē. Kad, kā teica toreiz, ''galvas griešanās'' laiki beidzot noslēdzās, latvietis, pirmo reizi vairākos gadsimtos, beidzot varēja sākt domāt ne tikai par kailo dzīvību, bet pienācīgu vietu citu ļaužu un tautu vidū.

Pirms lielajām pārmaiņām Limbaži bija maza vācu pilsēta ar nepilnu tūkstoti iedzīvotāju, kas bez īpašām grūtībām spētu iejusties lielās Vāczemes plašumos. Starp 1863. un 1881.gadu iedzīvotāju skaits pieauga no 1134 līdz 1812, sakarā ar ebreju migrāciju un, galvenokārt, pateicoties latviešiem, kas, saņēmuši pārvietošanās brīvību, pārcēlās no laukiem uz pilsētām. Starp 1870. un 1880.gadu latvieši kļuva par lielāko kopienu Limbažos. Pagaidām tas nenozīmēja, ka vācieši zaudētu kaut daļu no agrākās ietekmes. Vecie Limbaži bija trīs savrupi dzīvojošu kārtu pilsēta. Virsotnē atradās ''lielmaņi'' - aristokrāti, ierēdņi un paši turīgākie pilsētnieki, kas grupējās ap vācu biedrību ''Muse''. Vidusslāni veidoja ''pilsoņi''- amatnieki, sīktirgotāji un algoti speciālisti, kuru pulcēšanās vieta bija klubs - dziedāšanas biedrība ''Liederkranz''. Vienkāršā tauta ''izklaidējās'' kādā no 14 alus un degvīna iedzeršanas vietām (pilsētā bija tikai viens ''ēdienu nams'') un apdomīgāki ļaudis jau bija sākuši nosodīt tik lielus grādīgo dziru plūdus. Limbažos 1878.gadā bija 15 veikali un 11 lauku ražojumu tirgoņi, tautā saukti par ''kopmaņiem'', no kuriem tikai viens atzina sevi par latvieti. 1876.gadā sāka darbu Tīla filca fabrika - pilsētas galvenais rūpniecības uzņēmums un tās tvaika mašīnu trokšņi bija kļuvuši par jauno Limbažu skaņas vizītkarti. Pilsēta jau bija sākusi gūt peļņu no savām skolām, un, kamēr latviešu skolotāji domāja par tautas atdzimšanu, skolnieki, cik vien ātri spēdami, mācījās vācu valodu vismaz ''kārklu'' runas un krogus dziesmu līmenī. Laikabiedri brīnījās par četru Limbažu tautu - latviešu, vāciešu, ebreju un krievu, spēju sadzīvot tādā mierā, kāds bija redzēts reti kur Baltijā. Limbažu vācieši, atšķirībā no tautiešiem Rīgā, savā vairākumā nebija tik lieli ļaudis, lai vairītos no saskarsmes ar latviešiem. Klubs ''Liederkranz'', kur pulcējās vācu amatnieki, drīz pēc dibināšanas 1854.gadā atļāva latviešiem izmantot savas telpas un veidot atsevišķu kluba nodaļu. Limbažu latviešiem Pirmās Atmodas laikā drīzāk draudēja nevis vajāšanas, bet pārvācošanas briesmas. Atgādināsim, ka 1864.gada skolotāju saietā Siguldā latviešu pedagogi noslēdza saietu ar tā laika vācu šovinistu kaujas dziesmu, bet vienā otrā Vidzemes skolā dažus gadus vēlāk audzēkņiem lika dziedāt kaimiņzemes himnu ''Es esmu prūsis''. Plāni padarīt latviešu tautu par vēl vienu vācu cilti bija nopietni domāti un toreiz tos izjauca tikai pašu vāciešu politiskais aklums.

Lai piedod lasītājs, bet mūsu nacionālā kustība uzplauka vispirms jau tāpēc, ka divas milzu kaimiņtautas 19.gadsimta vidū sadomāja spēkoties par noteicošo ietekmi Baltijā. Pa vidu starp abiem bluķiem tad arī pamanījās izspraukties latviešu brīvestības stādiņš, ko neturēja par draudu, jo citādi to apspiestu, kā poļus un lietuviešus. Vācu un krievu konflikts sākās īsi pirms 1840.gada ar Tērbatas studentu demonstrācijām un izvērtās politiskā pretstāvē līdz ar vidzemnieku masveida pāriešanu pareizticībā. No šī brīža Baltijas vācieši, kas līdz tam visādi kavēja vācu valodas apguvi latviešu vidū, sāka pakāpenisku pārvācošanu, vispirms ''piejaucējot'' skolotājus. 1865.gadā Pēterburgas ''vācu partijai'' pat izdevās panākt iepriekš pareizticībā kristītu luterāņu atvieglotu atgriešanos vecajā ticībā. 1864.gadā latviešu koris no Limbažiem piedalījās luterāņu dziedāšanas svētkos Dikļos, taču, lai arī svarīgs tautas vienošanas darbā, šis notikums tikpat kā nesekmēja garīgo atmodu. Kā jau teikts, Limbažu latviešiem toreiz bija maz iebildumu pret vācu valodu un biedrībām, tādēļ pirmā novada latviešu dziedāšanas biedrība nodibinājās 1869.gadā Umurgā. Bija jāpaiet sekojošajai 1870-to desmitgadei ar turpmāku labklājības un pilsonisko brīvību pieaugumu, no Rīgas neatkarīgas pilsētas domes ieviešanu un latviešu grāmatu un avīžu plūsmu no Vidzemes guberņas galvaspilsētas, lai arī Limbažu novadā sāktu domāt par nacionālu politiku. Iemesls tam bija gluži praktisks. Pēc 1881.gada tautas skaitīšanas Limbažos no 1812 iedzīvotājiem 1002 atzina sevi par latviešiem. Būt par vācu organizāciju piedēkļiem vietējiem latviešiem vairs nebija izdevīgi. Pēdējo reizi tas tika darīts 1880.gada dubultajos (vēsturē to dažreiz noklusē) vācu - latviešu dziesmu svētkos, kur limbažnieki piedalījās kā biedrības ''Liederkranz'' latviešu sekcija, izrādot izcili skaistu svētku karogu. 1881.gada beigās Limbažu latviešu kopienas darbīgākie ļaudis - trīs ierēdņi, trīs tirgotāji, vairāki lauksaimnieki un skolotājs, tirgotāja Eduarda Kaupiņa pamudināti, savāca sapulci vietējās latviešu biedrības statūtu izstrādāšanai. Krievijā toreiz tikko bija noslēgusies ar revolucionāru terora aktiem maskēta aristokrātu grupējumu cīņa par varu, kurā gāja bojā imperators Aleksandrs II. Daļu nesen ieviesto brīvību atcēla un to starpā bija arī tiesības dibināt nacionālas biedrības. Bija vajadzīgi vairāk nekā divi gadi, līdz Limbažu latvieši 1884.gada 3.aprīlī saņēma atļauju organizēt ''sabiedrisko sapulci'' jeb Saviesīgo biedrību. 1884.gada 24.jūnijā biedrība sāka darbu un līdz 1940.gadam visas domas un pūliņi, kas Limbažos grozījās ap latviešu tautas vajadzībām, tapa pateicoties šai organizācijai vai tās biedru ierosmei. Bez trokšņa, bez konfliktiem un bez upuriem latvietība bija iekarojusi savu vietu vēl vienā dzimtenes pilsētā. Atmodas grūtākie gadi bija vēl priekšā.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks

Limbažu novads - neatkarības stūrakmens

Tuvojoties abām lielajām novembra svētku dienām un ņemot vērā apstākļus, kādos svētkus nākas sagaidīt šogad, Limbažu muzejs vēlas dalīties ar dažām pārdomām par mūsu novada pagātni no nacionālās neatkarības skatupunkta. Turpmāk, līdz pat Neatkarības dienai, mēs publicēsim nelielus rakstus, kur mēģināsim parādīt un pierādīt, cik liela bijusi Limbažu novada nozīme Latvijas nācijas un valsts tapšanā un šī valstiskuma saglabāšanā. Šodien sākam ar nelielu ievadu. Lasiet, izsakiet savus viedokļus un sagaidiet nācijas svētku dienas ar Limbažu muzeju. Ceram, ka drīz atkal varēsim vērt muzeja durvis un aicināt jūs ienākt.

Baumaņu Kārļa pieminekļa atklāšana Limbažos 1920.gadā. Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma

Mazliet par neatkarības pirmsākumiem

Kad neatkarīgās Latvijas dzimšanu māca skolās vai apspriež no augstām tribīnēm, dzīves sīkumiem un pelēkajai ikdienai vietas nav. Neatkarības pasludināšana un saglabāšana top atainota kā patiesas ticības rituāls, ko veikuši nedaudzi tautas varoņi ar viņus vērojošām ļaužu masām pateicīgu klausītāju un augstākas gribas izpildītāju lomā. Tā savu vēsturi māca Eiropas tautas un tā to lemts darīt arī latviešiem. Patiesi žēl, ka tas nekad nav bijis tik vienkārši un brīvības cīņu saviļņojošās un traģiskās lappuses aizņem krietnu daļu no vēstures grāmatu stāstījuma ne jau tāpēc, ka nav cita, par ko runāt. Katras tautas brīvība ir kā lauks, kurā izdīgusi labi iesēta sēkla. Sējējiem ir visas tiesības saņemt nākamo paaudžu uzslavu par sēklas mešanu īstajā brīdī un vietā, prātu atrast šo brīdi un vietu un drosmi nezināmās nākotnes priekšā. Mēs ierādām īpašu vietu Kārlim Ulmanim vispirms jau nevis tāpēc, ka viņš bija prasmīgs politiķis un tautsaimnieks, bet par pārcilvēcisku, tikai šodien līdz galam izprastu drosmi, kas ļāva viņam uzņemties vienpersonisku atbildību par neatkarības pasludināšanu 1918.gada 18.novembrī, kad pārējie Rīgā sanākušie tautas darbinieki joprojām vilcinājās spert šo pēdējo soli. Ulmanis izsēja nacionālās patstāvības sēklu, taču, ja nebūtu lauku, kur sēklai krist un uzdīgt, darbs būtu veltīgs. Latvija un latvieši izauga no simtiem mazu pagastu, kas katrs centās turēties, cik nu diženi spēja. Noteikts skaits pagastu pēc to dabas izraudzītā izvietojuma apvienojās novados ar kādu pilsētu tā vidū. Neatkarīga Latvija dzima ar to, ka pagasti atzina novada centra virsvadību un nācijas novadu kopums savukārt piekrita, ka viņus vadīs no Rīgas. Tā, nevis otrādi, jo latviešiem, kā jaunai nācijai nebija laika pieņemt lielāku un senāku tautu politiskās kopības apziņu. Pirms simts gadiem novadi kļuva par tiem stūrakmeņiem, uz kuriem pacēlās un turpina stāvēt latviešu valsts.

Kad 19.gadsimta vidū Baltijas augstie vācu kungi sāka pamazām atļaut latviešiem izglītības un brīvas dzīvošanas iespējas, viņu prātā bija vienīgi Baltijas atdalīšana no Krievijas. Izglītoti ''jaunie latvieši'', kuru kļuva vairāk ar katru gadu, strauji apguva Eiropas zinības un arodus un nieka piecdesmit gadu laikā no nekā radās krietns kopums radošu ļaužu, kas prata kopt gara mantu ne sliktāk, kā lielās tautas. Viņu vidū Limbažu novads ar lepnumu izceļ himnas autoru Baumaņu Kārli. Bet diemžēl šie tā saucamie ''literāti'' paši par sevi bija tika niedres vējā - daudzus no viņiem dzīve salauza un ne mazums meklēja vietu citā tautībā. Lai rastos neatkarības priekšnoteikumi, latviešiem nācās ne tikai domāt, bet arī pelnīt savu iztiku tikpat prasmīgi kā cittautiešiem. 1863 - 1864.gadā sākās ''mērnieku laiki'' un vēl pēc dažiem gadiem pārceļošanas brīvību tikko ieguvušie latvieši ieplūda pilsētās, kas iepriekš bija izteikti vāciskas. Pārdesmit gadu laikā, starp 1865. un 1885.gadu Limbaži kļuva par latviešu pilsētu un Saviesīgā biedrība par pirmo novada sabiedrisko organizāciju, kur pulcējās zemnieku kārtas ļaudis. Divas uzņēmīgu vidzemnieku kopas - pirmie mājas iepirkušie latviešu lielsaimnieki un ar neticamām pūlēm sākotnējo kapitālu sakrājušie tirgotāji un amatnieki, kļuva par to latviešu sabiedrības slāni, kas pirmo reizi uzdrošinājās pieprasīt tiesisku vienlīdzību. Maz mēs zinām par laiku starp 1885. un 1905. gadu un tas var likties dīvaini, jo tikko dzimusī nacionālā prese un literatūra sīki un smalki sekoja tautiešu gaitām. Taču sabiedrības apakšzemes straumes mums nav zināmas. Skaidrs ir tas, ka lielākā daļa tikko dzimušās latviešu tirgus un kultūras elites paredzēja dzīvot vāciskā Baltijā un bija šokēti, kad 1887.gadā sākās obligātā krievu valodas ieviešana. No konflikta starp latviešu ''vāciskajām'' un ''krieviskajām'' aprindām pēc 1890.gada radās latviešu marksistu kustība, kas guva iespēju izrādīt sevi Piektajā gadā. Vācijas un Krievijas cīņā par Baltiju latviešu un igauņu tautas bija galvenie upuri un pēc sacelšanās dalība pašu zemes lielajos uzņēmumos tām bija liegta.

No 1907. līdz 1914.gadam Baltija un tātad arī Vidzeme pieredzēja milzu apmēra uzplaukumu, kāds vēlāk atkārtojās tikai sešdesmitajos - septiņdesmitajos gados. Pasaules karš pārtrauca Baltijas pārtapšanu par vienu no Eiropas attīstītākajiem apgabaliem. Tas jāņem vērā, lai saprastu visu izmisuma bezdibeni kādā Latvija krita no 1915. līdz 1920.gadam. Taču, atgriezīsimies pie Limbažu novada un paskaidrosim, kur meklējama tā īpašā nozīme neatkarības iegūšanā. Katru no šiem faktiem mēs vēlāk apskatīsim sīkāk, taču pirmā īpatnība, kas izcēla Limbažu novadu citu latviešu apvidu vidū 20.gadsimta sākumā, bija politikas un tautību miers. Kā Limbažos, tā apkārtējos pagastos prata sadzīvot latvieši, vācieši un ebreji. Iedzīvotāji deva priekšroku mēreniem politiskajiem strāvojumiem un, kā to parādīja 1905.gada notikumi, tikai nedaudzi atbalstīja radikāļus. Tuvāk Igaunijas robežai, ap Mazsalacu, situācija bija stipri atšķirīga. Limbažu novads nebija redzamākā no Latvijas ''maizes klētīm'', taču saražoja ievērojamu pārtikas pārpalikumu. Īpaši svarīgs bija ģeogrāfiskais stāvoklis, kas ļoti bieži apgrūtināja novada uzplaukumu, taču 1918. - 1920.gadā nāca par labu, jo attālinātība no galvenajiem reģiona ceļiem nozīmēja arī mazāku saskari ar karadarbību un postījumiem. Frontes līnijas izveidošanās uz vairākiem mēnešiem 1917.gadā šai ziņā bija vienīgā nepatīkamā nejaušība. Jānosauc galvenais iemesls, kādēļ tik ļoti šeit izceļam Limbažu novada neatkarības stūrakmeņa lomu. Tā būtu mazāka, ja vien Latvijas vēsturē jau vairākas reizes nebūtu gadījies tā, ka Kurzeme kļūst par nopietnas karadarbības vietu. Cilvēkiem, kas kļūdaini iztēlojas 1919.-1920.gada Latvijas valsti mūsdienu robežu ietvaros, jāsaprot, ka, ar Latgali zem padomju okupācijas un Kurzemi bermontiešu varā un postā, Vidzeme bija vienīgais jaundibinātās valsts saimnieciskais balsts. Bez Limbažu, Cēsu, Valmieras un Valkas novadu darba valsts labā, krietna daļa neatkarības cīņu būtu apgrūtināta. Limbažu novads, ja neskaita frontes izpostītos dienvidus un igauņu kontrolēto pierobežu, bija viens no stabilākajiem un mazāk cietušajiem apvidiem, kas varēja turpināt apgādāt Rīgu un Valmieru arī bermontiādes un Latgales frontes laikā. Turpmāk mēs iztirzāsim to sīkāk, taču ceru, lasītājiem ir skaidrs, ka Limbažu novads neatkarības pabalstīšanā izdarīja tik daudz, ka negribas pat domāt, kas notiktu, ja šis atbalsts izpaliktu.  

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists

Septiņas muižas un septiņas kapsētas : Lēdurgas pagasts pirms 100 gadiem

Pētījums par vēl vienu Limbažu novada dienvidu robežas daļu bija aizsākts jau jūlijā. Tagad tas tiek likts priekšā kā vēl viens atgādinājums, ka Limbažos par Lēdurgu nav aizmirsuši. No Limbažu muzeja puses varam vien teikt, ka, neatkarīgi no laiku un robežu griežiem, turpināsim uzskatīt Lēdurgu par viena liela Vidzemes novada daļu un, cik būs mūsu spēkos, pētīsim arī šī pagasta vēsturi un glabāsim tā senās lietas par piemiņu nākamajām paaudzēm.

Lasīt tālāk »

Edmunds Mačs pirms un pēc darbības Limbažos

Jaunais mācītājs Edmunds Mačs, ap 1930.gadu

Apstākļu sakritība šovasar ir tāda, ka tuvākajos mēnešos novadā nāksies daudz runāt par kādreizējo luterāņu draudzes mācītāju Edmundu Maču. Pirms sākam apspriest šo Limbažu ne tik senajā vēsturē ievērojamu vietu ieņēmušo sabiedrisko darbinieku, būtu nepieciešams uzzināt par viņa dzīvi ko vairāk, nekā atrodams daudzus gadus vēlāk pierakstītās atmiņās. Tāpēc šodien sniedzam īsu dzīvesstāsta pārskatu par Edmunda Mača gaitām pirms ierašanās Limbažu draudzē un pēc došanās trimdā.

Lasīt tālāk »