Blamāža dēļ Staiceles

Pētot Brežņeva laikus, Limbažu muzejs atrod ne tikai lielus un mazus, bet arī jocīgus notikumus. Jūsu uzmanībai šodien liekam priekšā kādu anekdoti, kas atgadījās ''Baltajā mājā'' tieši pirms 50 gadiem.

Drīz pēc 1917.gada revolūcijas krievu boļševikiem nācās risināt problēmu, ar ko apbalvot īpaši izcēlušos biedrus. Vienu brīdi šādam nolūkam kalpoja pat sarkani krāsotas kavalēristu bikses. Gadu gaitā komunisti kļuva aizvien taupīgāki un, iestājoties Brežņeva laikiem, par parastāko mazo apbalvojumu kļuva krāsainas krītpapīra lapas ar ģērboni vai Ļeņina galvu titulā - tā saucamās goda ''gramotas'' jeb, latviski - goda raksti. Goda raksta piešķiršana kļuva par īpašu rituālu, kas apliecināja, ka apbalvojamā persona strādājusi godīgi un nav pārkāpusi partijas un varas rīkojumus. Tās pašas taupības nolūkā goda rakstus, lai cik smieklīgi tas nebūtu, sāka piešķirt arī iestādēm un uzņēmumiem, galvenokārt, dažādu zīmīgu gadadienu gadījumos.

1972.gada vasarā Limbažu rajona partijas komiteja uzzināja no Staiceles papīrfabrikas direktores Valentīnas Simanovičas, ka fabrikai pienākusi 75. dibināšanas gadadiena. Jau vairākus gadus visā Padomju Savienībā plosījās īsts ''pareizo'' gadadienu trakums un tāpēc šis notikums tika atzīts par pietiekamu iemeslu apbalvošanai ar speciālo goda rakstu. 1972.gada 26.jūlijā Limbažu partijas komitejas biroja sēdē tika nolemts virzīt uz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidiju lūgumu par šāda apbalvojuma piešķiršanu. Lūgums tika pamatots ar labajiem rezultātiem, ko fabrika pēdējā laikā uzrādījusi. Viss būtu bijis labi, taču, cik noprotams, Rīgā nolēma vēlreiz precizēt Staiceles fabrikas dibināšanas datumu un....izrādījās, ka tas ir nevis 1897. bet 1898.gads.

Ja lieta negrozītos ap komunisma ideoloģiju, pārpratumu varēja pat izlikties nemanām. Staiceles papīrfabrika tika celta un ierīkota pakāpeniski, samērā ilgā laika posmā un par precīzu tās sākotnes datumu var arī mazliet strīdēties. Bet, atbilstoši toreiz valdošajai marksistiskajai vēstures zinātnei, katras rūpnīcas un lielākas ražotnes oficiālās dibināšanas diena bija svēts brīdis, kad šai vietā sāka pulcēties proletariāts un domāt komunistiskas domas. Ar šādiem datumiem jokot nedrīkstēja. Staiceles fabrikas gadījumā par Vidzemes gubernatora atļauju Staiceles pusmuižas īpašniecei Marijai fon Stālbergai ierīkot fabriku papīra izgatavošanai tika izziņots 1898.gada jūlijā. Aizstāt to ar kādu pagaidu datumu, kad tika sākta celulozes vārīšana vai cits darba process, vairs nevarēja.

Tādēļ 1972.gada 30.augustā nākamais Limbažu partijas komitejas birojs bija spiests atcelt savu iepriekšējo lēmumu un atsaukt goda raksta piešķiršanu. Direktore Simanoviča par savas fabrikas vēstures nezināšanu saņēma stingro partijas brīdinājumu. Par vainīgo pašu kantorī partijas komiteja atzina rūpniecības-transporta nodaļas instruktoru N.Pāži, kam iepriekš bija uzdots sastādīt Rīgā iesniedzamo pieprasījumu. Pāže izpelnījās tikpat stingru brīdinājumu. No lielākiem sodiem vainīgos partijas biedrus paglāba vien tas, ka blamāža nebija izgājusi tautā. Notikušais pārpratums tika paslēpts zem partijas lietu slepenības un tāpēc tiek celts gaismā tikai šodien.

Morāle te ir vienkārša - ja augsti kungi nezin sev padoto zemju vēsturi, nāksies izblamēties. Agri vai vēlu. 

Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs

Rūdolfs Eglītis - latvietis un limbažnieks

Tuvojas Limbažu muzeja izstādes ''Divas galvas - Kessels un Eglītis'' atklāšanas brīdis. Lasītājiem jau bijusi iespēja iepazīties ar Dāvida Kessela biogrāfiju. Šodien atskatīsimies uz ārsta, uzņēmēja un Limbažu pilsētas galvas Rūdolfa Eglīša dzīves gaitām.

Klejojumu gadi

1892.gada 16.septembrī ''Langaču'' mājās pie Limbažiem, zemkopja Jāņa Eglīša ģimenē piedzima dēls, kurš tika kristīts par Rūdolfu - šis vārds Vidzemē tolaik bija ļoti populārs. Jaunajam Rūdolfam Eglītim, salīdzinājumā ar krietnu daļu vienaudžu, bija kāda ievērojama priekšrocība - viņa vecāku rīcībā bija pietiekami daudz pasaulīgās mantas, lai dotu dēlam labu izglītību. Būdami krietni latvieši, Eglīši sūtīja dēlu uz vienu no pirmajām tautiskajām vidusskolām. 1905.gadā Rīgā, Tērbatas ielā 17 sāka darbu Ata Ķeniņa privātā komercskola, kas 1907.gadā tika pārveidota par reālskolu jeb praktisko zinātņu vidusskolu. Skolai 1906.gadā bija uzcelts pašai savs nams nacionālā romantisma stilā, kas kalpo izglītībai arī šodien un ar ēkas majestātisko veidolu turpina proklamēt latviskumu. Tāpēc nav jābrīnās, ka, pabeidzot Ķeniņa skolu 1911.gada jūnijā, Rūdolfs Eglītis bija kļuvis par stingru patriotu un palika tāds visu atlikušo mūžu. Tālāk ceļš veda censoni uz Tērbatu, kur Eglītis sāka studēt medicīnu. Pēc krievu varas iestāžu veiktās vācu dzērājstudentu korporāciju apspiešanas, īsi pirms 1914.gada Tērbatas universitātes Medicīnas fakultāte bija kļuvusi par gandrīz savrupu augstskolu, kur mācījās divas trešdaļas studējošo, ap 400 no viņiem no latviešu un igauņu Vidzemes. Tās reputācija labu pamata profesijas ārstu sagatavošanas darbā bija izcili augsta. 1913.gadā Eglītis Tērbatā sastapa Emīliju Jansoni no Mežotnes, kas izmantoja sievietēm tikko piešķirtās izglītības iespējas un mācījās tai pašā fakultātē. Tā sākās mīlas stāsts mūža garumā, kas izrādījās dižāks par jebkuru romānu.

Eglīšu ģimene 1923.gadā

1914.gadā izcēlās Pirmais pasaules karš un jau gadu vēlāk fronte sasniedza Rīgu. Tērbatas universitātē sākās medicīnas studentu iesaukšana hospitāļu dienestā, taču civilo mediķu trūkums Vidzemē bija tik liels, ka Eglītis 1916.gadā tika nosūtīts darbā par Vecpiebalgas un apkārtnes pagastu ārstu vēl pirms diploma saņemšanas. Turpat netālu, Ērgļos strādāja Emīlija, kas bija spiesta pelnīt iztiku pēc vecāku došanās bēgļu gaitās. 1917.gada 25.decembrī viņi apprecējās un 1918.gada martā kopīgi nokārtoja Tērbatā ārsta gala eksāmenus. Vidzemē 1918.gads vācu okupantu plēsonības un nemākulības dēļ bija bada un nedrošības laiki, tādēļ Eglīšu ģimene uzskatīja par labāku augustā pārcelties uz Limbažiem. Par nelaimi, viņi šeit ieradās drausmīgās ''spāņu gripas'' uzliesmojuma sākuma brīdī un bija spiesti iesaistīties smagā un, vismaz padomju varas mēnešos, tikpat kā neapmaksātā darbā. 1919. gada 2.jūlijā tikko atjaunotā Limbažu pilsētas dome ievēlēja Eglīti par priekšsēdētāja vietnieku un pieņēma darbā par pilsētas ārstu. Tas bija Rūdolfa Eglīša politiskās darbības sākums Limbažos. Diemžēl, pilsētai tobrīd nebija pat pastāvīgas slimnīcas, tādēļ 1919.gada decembrī Eglīšu ģimene bija spiesta vēlreiz pārcelties uz Vecpiebalgu kopā ar jūnijā dzimušo dēlu. Te notika jauns likteņa pagrieziens - 1920.gada janvārī Eglīti iesauca armijā kā kara ārstu. Savā dienesta vietā 2.kājnieku pulkā viņš nonāca 4.februārī, kad karadarbība Latgalē faktiski bija beigusies un fronte stabilizējās pie Zilupes. Maijā Eglīti pārcēla par 9.pulka vecāko ārstu un atvaļināja 1921.gada 26.februārī. Pēc atgriešanās Vecpiebalgā, kur dienesta laikā viņa vietā ārsta pienākumus bija pildījusi sieva, Eglītim drīz kļuva skaidrs, ka piebaldzēni blēdas kā Kaudzīšu romānā un apmesties te nav vērts. 1922.gada maijā viņš kopā ar ģimeni ieradās dzimtajos Limbažos uz palikšanu.

Ārsts, uzņēmējs, politiķis

Rūdolfs Eglītis nebija ne īpaši populārs, ne sabiedrisks cilvēks, bez prasmes pavēlēt citiem. Taču, pēc gandrīz vienprātīga laikabiedru atzinuma, viņš baudīja apkārtējo ļaužu cieņu ar prasmi neaizskart citu uzskatus un nevainojamajām manierēm. Tūlīt pēc atgriešanās Limbažos viņš atrada kopīgu valodu ar dakteri Kesselu un kļuva par viņa faktisko vietnieku Limbažu slimnīcā. Līdz 1929.gadam Eglītis, tāpat kā Kessels, bija savus pakalpojumus Limbažiem iznomājošs privātārsts un tikai 1930.gada 7.martā tika iecelts par pilsētas ārstu, bet 1931.gadā - vietējā aizsargu bataljona ārstu. Kā prasmīgākais pilsētas ķirurgs un terapeits, Eglītis parasti nepieļāva kļūdas, kas bojāja Kessela reputāciju. Savus pietiekami lielos ienākumus viņš, atšķirībā no kolēģa, ieguldīja uzņēmējdarbībā. Drīz pēc atgriešanās Eglīša īpašumā nonāca Mazgribuļu dzirnavas ar vilnas kārstuvi, ko viņš sāka iznomāt. Par nelaimi, nomnieki izrādījās negodīgi ļaudis un, pēc Eglīša draudiem lauzt līgumu, 1927.gada 26.decembrī dzirnavas nodedzināja. Vismaz šādu versiju izvirzīja policija. Turpmāk viņš uzskatīja par labāku veikt dzirnavu pārvaldīšanu paša spēkiem. 1928.gada 18.augustā Eglītis beidza atjaunot Teiču dzirnavas, taču viņa dzīves galvenais darījums bija Jūras ielas galā izvietoto Lielezera dzirnavu un gatera pirkums 1930.gada 13.oktobrī. Lielezera dzirnavas jau vairākus gadus bija būvējis prasmīgais meistars Aleksandrs Dalbiņš, taču viņam un darījumu partneriem izsīka kapitāls. Pēc abpusēji izdevīga darījuma nākamo piecu gadu laikā Eglītis uzcēla blakus dzirnavām dzīvojamo namu un apgādāja savu uzņēmumu ar tvaika mašīnu. Pēc īpašumu vērtības, sākot ar 1930.gadu, Eglītis bija viens no pieciem turīgākajiem vīriem Limbažos un, algojot darbaspēku, ievērojami balstīja pilsētas saimniecību.

Pilsētas galva Eglītis ar darba kolēģiem 20.gs. 30.to gadu beigās

Novada politiskā dzīve 1919. - 1934. gadā Limbažos jūtami atšķīrās no valsts mēroga kaislībām. Vēlēšanām izliktās listes dalījās ''sarkanajā'' un vairākos ''pilsoņu'' sarakstos. Neoficiāli tika uzskatīts, ka lielākā daļa ''pilsoņu'' ir Zemnieku savienības atbalstītāji, pat ja uzstājās no dažādiem sarakstiem. Eglītis tika ievēlēts 1924., 1927. un 1931.gada domē no namsaimnieku saraksta. Visās trīs domēs kolēģi iecēla viņu par domes priekšsēdētāju, jo Eglītis prata vadīt sēdes bez skandāliem un strīdiem. Šāds dekoratīvs amats viņu pilnībā apmierināja un cēla jau tā augsto reputāciju. Eglītim daudz svarīgākas bija rūpes par sievu, kuras tolaik neārstējamais reimatisms no 1928.gada bija padarījis viņu par invalīdi. Kā kluss un pieticīgs cilvēks Eglītis bija nemanāms līdz 1936.gadam, kad politiska kļūda pazudināja pilsētas galvu Kesselu. Pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma amatus piešķīra atbilstoši augstākās varas patvaļai, dodot priekšroku ''ulmaniešiem''. Eglītis tāds nebija, taču bija pratis radīt Zemnieku savienības drauga iespaidu un tika iecelts pilsētas galvas amatā. No 1936.gada 19.oktobra līdz 1940.gada 27.jūnijam, kad Eglītis faktiski nolika pilnvaras, lai gan tika atcelts tikai mēnesi vēlāk, viņš vadīja Limbažus cauri ulmaņlaiku noslēgumam. Eglītis bija ideāls Ulmaņa ierēdnis un jau savā pirmajā pasākumā - stacijas ēkas atklāšanā 1936.gada 25.oktobrī, pakāpās malā un atļāva vadīt ceremoniju dzelzceļa amatpersonām. Viņa vājā vieta varas amatu pildot bija pārāk miermīlīgais raksturs, kas neļāva nolikt pie vietas nekauņas, vienalga, vai tie būtu parka apstādījumus aplauzuši puikas, vai prominenču vizītēs pilsētas galvam vienmēr pa priekšu skrienošais policijas priekšnieks. Ļauna zīme, kas ievadīja labo gadu beigas Rūdolfa Eglīša dzīvē, bija strādnieka bojāeja Lielezera dzirnavās 1939.gada novembrī. Drīz pienāca Baigais gads.    

Grūtie gadi

Padomju okupācijas varai pret ārstu Eglīti īpašu iebildumu nebija. 1940.gada 5.augustā avīze ''Cīņa'' neuzkrītoši paziņoja par Limbažu pilsētas vecākā un valdes atcelšanu. 16.oktobrī, nacionalizācijas kampaņas ietvaros, uzņēmumu ''Rūdolfa Eglīša labības dzirnavas'' pārņēma valsts un 18.decembrī pārdēvēja to par trestu ''Lielezeres dzirnavas''. Eglītis atsāka pelnīt iztiku kā viens no Limbažu slimnīcas un 1941.gada februārī izveidotās poliklīnikas - ambulances ārstiem. Tā, neuzkrītoši un pieticīgi, viņš sagaidīja kara sākumu. Pagājušajā gadā iznākušajā grāmatā, kur juku jukām izvietoti materiāli un tenkas par varu maiņu Limbažos 1941.gada jūlijā, var atrast daudz ko, tikai ne atbildi uz galveno jautājumu - ko šajā joprojām noslēpumainākajā Limbažu vēstures mēnesī darīja ārsts Rūdolfs Eglītis. Droši zinām vien to, ka viņš atteicās saistīt savu vārdu ar slepkavību orģiju, ko sarīkoja armijas un policijas mundierus apkaunojuši salašņas kopā ar asiņaina āksta lomā nonākušo mācītāju Maču. Cik noprotams, jau jūlija vidū Limbažos iemitinājusies slepkavu banda nacistiem vairs nebija vajadzīga un viņi pavēlēja veikt to pašu, kas tobrīd notika visos vācu okupētās Latvijas pagastos un pilsētās - atjaunot darbā neatkarības gadu pašvaldību vadītājus. Atteikt pavēlei no Rīgas Pašvaldību departamenta, kas tagad kalpoja vāciešiem, Eglītis nevarēja un 1941.gada jūlija beigās vēlreiz uzņēmās Limbažu pilsētas vecākā amatu. Dažu jucekļa un naivu cerību pārpilnu mēnešu laikā, kad vācu Militārpārvaldi lēnām nomainīja Civilpārvalde, Eglītis darīja, ko spēja, lai paglābtu Limbažus no rekvizīcijām un represijām, izrādot vācu kungiem vien tik daudz goda, cik prasīja amats. Pie pirmās iespējas, 1941.gada decembra sākumā, Eglītis nodeva pilsētas vecākā pilnvaras Kārlim Gobam un uzņēmās privātārsta praksi Rīgas ielā 6. 1943.gadā okupācijas režīms atļāva Eglītim pakāpeniski atgūt īpašumā dzirnavas, taču kara apstākļos šis uzņēmums nevarēja dot peļņu. 1944.gada augustā Eglīšu ģimene evakuējās no jau degošās latvju zemes.

Pēdējos kara mēnešus Eglīšu ģimene pavadīja Pelvormas salā, Šlezvigas Ziemeļjūras piekrastes tā saucamajā Sēkļu zemē, kur Eglītis apzinīgi rūpējās par aptuveni tūkstoša vietējo iedzīvotāju veselību. Diemžēl, drēgni mitrais klimats nāca par ļaunu viņa sievas reimatismam. Pēc Vācijas kapitulācijas Eglīšu ģimene vairākus gadus dzīvoja Šlezvigā, Flensburgā, kur Rūdolfs strādāja kā bēgļu ārsts. 1950.gadā Eglīši pārcēlās uz ASV un 1955.gadā ieguva amerikāņu pilsonību. Protams, ASV Eglītim nācās strādāt grūtākajos mediķa profesijas darbos - vispirms par ātrās palīdzības ārstu Ņujorkā, bet no 1952.gada par galveno ārstu tuberkulozes klīnikā Henritonā, Merilendā. Lai saprastu, kāpēc modernais Henritonas hospitālis ar 400 gultām bija tik nevēlams amerikāņu ārstiem, jāņem vērā, ka 1922.gadā to uzcēla ar nolūku ārstēt tikai afroamerikāņus un ''balto'' slimnieku tur parasti nebija. Tikai tāpēc par slimnīcas direktoru bija spējis kļūt latvietis Mačulāns. Henritonā Eglītis nostrādāja līdz 1962.gadam, kad pēc likuma bija spiests doties pensijā. 1958.gada 23.aprīlī ar mīļotās sievas Emīlijas nāvi viņš piedzīvoja mūža lielāko traģēdiju. Pēdējos dzīves gadus Eglītis pavadīja kopā ar meitu un mazbērniem un strādāja privātpraksē Vašingtonas priekšpilsētā Betesdā, kas tobrīd bija viens no ASV medicīnas industrijas centriem. Limbažu pilsētas galva Rūdolfs Eglītis mira 1969.gada 1.februārī. Tagad viņš kopā ar sievu atdusas Limbažu kapos. Pasaulē ir dažādi goda un varas tituli, ko piešķir izciliem ļaudīm. Rūdolfs Eglītis bija Goda Vīrs un kā tāds ir iegājis limbažnieku atmiņā. Augstāku balvu zemes dzīves laikā nopelnīt nevar.

Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs

Nenogremdējamais dakteris Kessels

Laikā starp abiem pasaules kariem Limbažu pilsētas galvas godā bija trīs izcili vīri. Divi no viņiem - advokāts Gastons Prange un ārsts Rūdolfs Eglītis, nāca no vietējās cilmes ļaudīm. Dāvidu Kesselu, turpretim, bija atvedis uz Limbažiem nejaušs likteņa pavērsiens, taču tieši viņš izrādījās redzamākais tā laika politiķis kā pilsētā, tā novadā. Limbažu muzejs piedāvā jūsu uzmanībai tikko veiktās Dr.Kessela biogrāfijas izpētes rezultātus ar vismaz pārdesmit iepriekš maz zināmiem faktiem.

Jaunmilgrāvja censonis

Dāvids Aleksandrs Kessels piedzima 1892.gada 15.septembrī Rīgā, Jaunmilgrāvī, sīkrentnieka ģimenē. Viņa uzvārds, kas Milgrāvī piederēja veselai dzimtai, dzīves laikā tika locīts kā Keseļs, Ķeselis un vēl vairākos veidos, atbilstoši runātāju un rakstītāju gaumei. Pats goda vārda īpašnieks jau jaunībā bija iemācījies ar šo nelaimi samierināties. Viņa vecāki nebija nabadzīgi, taču ne tuvu tik turīgi kā Jānim Rainim vai Pēterim Stučkam, tādēļ sava dzīves ceļa izcīnīšana Kesselam prasīja krietni vairāk pūļu. Jau 19 gadu vecumā viņš pabeidza studijas Rīgas pilsētas Nikolaja ģimnāzijā, iegūstot zelta medaļu. Kaislīgais Dāvids Kessels 1911.gadā jau bija paguvis apprecēties ar Zinaidu Adams no Limbažu muižas Valdmeisteru mājām. Ideāla karjeras uzsākšanas vieta mazturīgiem, bet ne nabadzīgiem latviešu censoņiem tolaik bija Pēterburgas Kara medicīnas akadēmija, kas prasīja tūlīt pēc iestāšanās iegādāties mācību līdzekļus un divas uniformas, taču jau pēc pirmā sekmīgā semestra izsniedza darba algai pielīdzināmu stipendiju. Studēt gribētāju bija tik daudz, ka iestāties bez ģimnāzijas zelta medaļas faktiski nebija iespējams. Kessels 1912.gadā ieradās Pēterburgā ar sievu, kam jau septembrī piedzima meita Eiženija. Acīmredzami izcils students un talantīgs medicīnas darbinieks, Kessels diemžēl bija viduvējs ķirurgs, kas kara ārstam bija ļoti nopietns trūkums. 1914.gadā sākās Pirmais pasaules karš un akadēmijas studenti, no uzņemšanas dienas pielīdzināti karaskolu kursantiem, drīz varēja tikt nosūtīti uz fronti. Nav zināms, kādas pūles tas prasīja Kesselam, taču viņam izdevās pārcelties un turpināt studijas Kijevas universitātes akušieru un ginekologu katedrā, pabeidzot tās 1917.gadā, īsi pirms revolūcijas jucekļa.

Dāvids Kessels ar Saviesīgās biedrības dāmām, 1934.gadā

Karu un revolūciju pārcietušie nemīlēja stāstīt, kā izdevās izdzīvot. Dāvids Kessels ar ģimeni 1919.gadā atgriezās Latvijā un sāka strādāt par ārstu Rīgas kara hospitālī. Mūsu dzimtenē tas bija gan augstu ideālu gan zemu tikumu laikmets un vienkāršotā attieksme pret mīlestību noveda pie tā, ka arī tēvzemes kareivji lielā skaitā slimoja ar varoņiem nepiedienīgām infekcijām. Šim nolūkam kara slimnīcā 1920.gada sākumā uz laiku bija atvēlētas pat 500 gultas. Kesselam bija uzticēta viņu ārstēšana un jau 1920.gadā, kad iestājās miers, viņš, nebūdams ķirurgs, tika atvaļināts ar brīvības cīnītājam pienākošos godu. Par turpmākās apmešanās vietu Dāvids Kessels izraudzījās Limbažus, no 1921.gada kļūstot par valsts darbinieku ārstu ar adresi Dārza ielā 9. Kā saprātīgs cilvēks, viņš iestājās jaundibinātajā studentu korporācijā Ventonia, kas apvienoja daudzus mediķus, un Zemnieku savienībā. Būt par vienkāršu mazpilsētas ārstu Kessels nevēlējās un 1922.gadā, no maija līdz oktobrim, apceļoja Vācijas slimnīcas, iepazīstoties ar jaunākajiem medicīnas sasniegumiem. Pēc atgriešanās, savācis vajadzīgo kapitālu, viņš 1923.gada laikā pārveidoja Limbažu slimnīcu, papildinot to ar rentgena aparātu un ''kalnu saules'' un elektroterapijas procedūrām. Faktiski, no šā laika Kessels tika uzskatīts par Limbažu slimnīcas pārzini, lai gan tikai tikai 1929.gada 5.aprīļa pilsētas domes sēdē par lielu pārsteigumu noskaidrojās, ka iecelšana amatā nav tikusi dokumentēta. Par retu neveiksmi Kesselam kļuva dalība uz īsu brīdi skaļu slavu ieguvušā Latvju Nacionālā kluba Limbažu nodaļas dibināšanas pasākumos. 1923.gada 2.decembrī notika nodaļas karoga iesvētīšana ar Kesselu kā priekšsēdētāju, taču drīz viņš šo titulu zaudēja, pamanījies sastrīdēties gan ar Gastonu Prangi, gan pilsētas aizsargiem. 

Limbažu boss

1924.gadā Dāvids Kessels bija kļuvis par ievērojamāko mediķi Limbažu novadā. 17.janvārī Liepupes zemes ierīcības komiteja piešķīra viņam par dzimtu Mētagas muižas mazo centru uz mutiska solījuma pamata ierīkot tur ārstniecības iestādi apkārtnes iedzīvotājiem. Solītais netika pildīts un 1928.gada aprīlī Kessels pārdeva muižu par 14000 latu, izsaucot nosodījumu presē un pat no Saeimas tribīnes no sociāldemokrātu puses. 1927.gada 30.maijā, Latvijas slimokasu 6.kongresā, viņš tika nosaukts par zagli sakarā ar augstu ārstēšanas rēķinu piestādīšanu. Starp 1928. un 1930.gadu Kessels bija iejaukts veselā skandālu virknē, kur ietilpa publisks kautiņš ar kādu studentu, zaudēta tiesas prāva par apsūdzībām nemākulīgā ārstēšanā, aizliegums sociāldemokrātiem pulcēties Saviesīgajā biedrībā un stingrais rājiens no Veselības departamenta. No lielākām nepatikšanām ārstu glāba vien politiskā izmanība. No 1925.gada Kessels bija uzņemts Zemnieku savienības Limbažu rajona valdē un pāris gadu laikā kļuva par rajona vadītāju, citiem vārdiem, partijas Limbažu bosu. 1925.gadā Saviesīgā biedrība iekūlās smagās finanšu problēmās sakarā ar pilsētas parka neveiksmīgu nomu un Kessels izrādījās vienīgais kompromisa kandidāts biedrības priekšnieka amatā. Gadu iepriekš, Kessels bija aizbraucis uz komponista Jāņa Cīruļa vecāku mājām Viļķenē un pierunājis mūziķi būt par virsdiriģentu no 1924.gada rīkotajām Limbažu dziesmu dienām ar sevi pašu rīcības komitejas priekšgalā. Kā pilsētas domes loceklis vispirms no pilsoņu, bet vēlāk namsaimnieku saraksta kopā ar kolēģi Rūdolfu Eglīti, Kessels vēlējās propagandēt savus uzskatus un no 1928. līdz 1932.gadam bija avīzes ''Limbažu Vēstnesis'' faktiskais izdevējs un dažbrīd arī redaktors. No 1929.gada 29.aprīļa, kad izveidojas Limbažu un 13 apkārtējo pagastu veselības aizsardzības savienība ar Limbažu slimnīcu tās pamatā, Kessels, kā ietekmīgs politiķis, biedrību vadītājs un ārsts vienā personā, uz laiku varēja ignorēt kritiķus.

Dāvids Kessels (2. no kr.) savā darba vietā Limbažu slimnīcā, Dārza ielā 10, 20.gs 20.-30.g. mijā

Dāvida Kessela politisko ambīciju virsotne bija 1931.gads, kad viņš kandidēja Saeimas vēlēšanās un ar prasmīgu dalību Rīgas korporeļu saietos panāca, ka bija vienīgais limbažnieks, kura gaitas pa laikam pieminēja pat galvaspilsētas prese. Par deputātu Kessels nekļuva un vēlēšanu kampaņas laikā uzvedās tik savtīgi, ka viņu glāba vien apriņķa zemsaviešu vadoņa Hermaņa Enzeliņa vienaldzība pret Limbažu lietām. Ar atrašanos uz partijas rezervistu soliņa viņš izvilka lielo lozi pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma, kad Zemnieku savienība monopolizēja varas amatus. 1934.gada 30.maijā ar iekšlietu ministra pavēli Dāvids Kessels tika iecelts par Limbažu pilsētas galvu. Turpmākos divarpus gadus viss, kas tika celts un pārveidots Limbažos, notika viņa uzraudzībā, ieskaitot dažus izcilākos brīžus Limbažu vēsturē. 1934.gada 15.septembrī Kessels bija limbažnieku priekšgalā dzelzceļa atklāšanas ceremonijā. 1936.gada 25.septembrī viņš lika pamatakmeni jaunajai Limbažu slimnīcas ēkai, kuras uzcelšanu bija veicinājis visiem spēkiem. Uz daudzu dižu darbu fona pamodās arī grēcīgākā no Kessela dzīvespriecīgā gara īpašībām - neapdomīga augstprātība, ko veicināja tuvākie līdzgaitnieki. 1936.gada 19.aprīlī notika svinīga Saviesīgās biedrības sēde, kur Kessela pilntiesīgo biedrības priekšnieka pilnvaru desmitgade tika sumināta ar godu, kas Latvijā tobrīd pienācās vienīgi pašam Ulmanim. Vadoņa dusmas bija novēlotas, taču beidzās ar daktera Kessela krišanu no politiskās dzīves. 1936.gada 12. oktobrī Iekšlietu ministrija izsniedza presei paziņojumu, ka Dāvids Kessels atcelts no amata pēc paša vēlēšanās. 28.oktobrī Saviesīgajā biedrībā notika aizejošā pilsētas galvas atvadu vakars. Bija vajadzīgs laiks, līdz Kessels sameklēja sev ārsta vietu, kas bija līdzvērtīga viņa amatam Limbažos. Pakāpeniski atteicies no tituliem, viņš 1937.gada 19.jūnijā klusi izbrauca uz Preiļiem.

Ar aplauztiem ragiem

Preiļu pilsētas slimnīca ar 25 gultām bija trešā lielākā Daugavpils apriņķī pēc Daugavpils un Līvāniem un gadā ārstēja ap 600 pacientu. Talantīgais slimnīcas direktors Jānis Cērps bija pēkšņi miris 1937.gada 7.jūnijā. Kessels tika viņa vietā kā slimnīcas vadītājs un plašā Preiļu pagasta rajona ārsts. Amata pienākumos ietilpa arī rūpes par 11 skolu audzēkņiem. Stājoties darbā pēc īsa atvaļinājuma 1937.gada 1.oktobrī, Kessels sadūrās ar nopietnām darba problēmām. Slimnīca bija slikti remontēta, personāls bieži mainījās un nākotnē apriņķa veselības iestādes paredzēja reorganizāciju ar paplašināšanu. Pārbūves darbus uzsāka 1938.gada vasarā ar esošo telpu kapitālo remontu. Ekonomiskās situācijas uzlabošanās valstī ļāva 1939.gadā palielināt slimnīcas budžetu no 41,7 uz 53,6 tūkstošiem latu. Kesselam par nelaimi, Latgalē bija sava, ne mazāk aktīva politiskā dzīve, kur visas vietas un amati bija aizņemti. Atlika vien cīnīties mīlas frontē. 1939.gadā Kessels šķīrās no sievas Zinaidas - meita Eiženija jau vairākus gadus bija medicīnas studente, un apprecējās vēlreiz ar Limbažos dzimušo Vilmu Treimani. Zinaida ar meitu apmetās Rīgā, Lāčplēša ielā 147. Sekojošo Baigo gadu Kessels pārdzīvoja mierīgi, jo Preiļu pusē nebija darījis neko proletāriski sodāmu. Pēc lata vērtības sabrukuma 1940.gada beigās medicīnas palīgpersonāla algas kļuva bezjēdzīgi niecīgas un darbs slimnīcās nepopulārs. 1941.gada janvārī Kessels izmisīgi meklēja savai slimnīcai 12 māsiņas un sanitārus. Vācu okupācijai sākoties, Kesels bija radījis sev labu reputāciju Daugavpils latviešu iestādēs, taču tas nepalīdzēja viņam noturēties ''svešo'' darbinieku tīrīšanā 1941.gada rudenī. Novembrī Kessels pārcēlās uz Rīgu. Pēc sākotnējās privātprakses neveiksmes Baložu ielā 32, viņš 1942.gada rudenī atsāka darbu kā ginekologs Gēringa (Valdemāra) ielā 61, bet 1943.gadā sāka strādāt arī poliklīnikā Lāčplēša ielā 38. Tad pienāca trimdā došanās brīdis.

1944.gada rudenī Dāvids Kessels ieradās Vācijā, kur valodas prasme un ārsta arods ļāva viņam izdzīvot daudz vieglāk nekā citiem tautiešiem. Tas deva iespēju nedzīvot bēgļu nometnes saspiestībā. Viņš apmetās Bādenes-Virtembergas zemē, franču okupācijas zonā, un, vairākas reizes dažos gados mainot apmešanās vietu, palika latviešu organizāciju atzīts tuvākās apkārtnes latviešu līderis. 1950.gadā viņš pārcēlās uz dzīvi ASV. Pilnu ārsta tiesību iegūšana bija ilgstošs process un mūža nogali Kesselam nācās strādāt tur, kur nevēlējās doties amerikāņu mediķi - viņš uzraudzīja garīgās ārstniecības iestādēs ievietoto miesisko veselību. 1955.gadā Dāvidam Kesselam bija vēl tikai 63 gadi, taču izskatās, ka pēc notikumiem bagātā mūža viņš bija izsmelts un vairs neredzēja jaunas perspektīvas. Limbažu pilsētas galva Dāvids Aleksandrs Kessels mira Minneapolē, Minesotas štatā 1955.gada 27.jūlijā. 1959.gada 22.augustā viņam un ārstam Teodoram Vītolam tika uzstādīts kopīgs piemineklis Minneapoles latviešu kapos.

Tā ir tikai daļa no stāsta, ko rudenī rādīsim un klāstīsim Limbažu muzejā, izstādē ''Divas galvas: Kessels un Eglītis''. Uz tikšanos.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks

Muzeju nakts 2022 programma

Muzeju nakts “Mūžīgie dzinēji” 2022.gada 14.maijs, 18.00 – 24.00

Programma

Limbažu muzejs, Burtnieku iela 7, Limbaži

·         19.00 – Tvaika dampja iedarbināšana (muzeja ieejas zona)

·         19.30, 21.30 – Stāstījums “Brežņeva laiki Limbažos un novadā”

·         20.00, 22.00 – Stāstījums “Viduslaiku pilsēta”

·         20.30, 22.30 – Stāstījums “Perpetuum mobiles”

·         21.00, 23.00 – Stāstījums “Fabrikas svilpe”

Limbažu muzejs, Viduslaiku pilskalna teritorija

·         Tematiskās skices “Rati un riteņi”

·         Panorāmas skatu tornis

·         18.00 Gogelmogels saldējums

·         20.00 Skābeņzup’, lai ir spēks. Paņem mak’ līdz’ ar.

·         22.00 Koncerts, muzicēs “Billy B and his Sonic Rockets”

·         23.30 Filma “Jūlis Mūlis Limbažos”, 1972/1973.

Limbažu muzejs, Vecais ugunsdzēsēju depo, Torņa iela 3, Limbaži

·         Ekspozīcija “Limbažu Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības vēsture”

·         Atklātais krājums “Tehnisko ierīču kolekcija”

·         Depo torņa apmeklējums

18.00 – 23.30 Ceļojums ar autobusu gida pavadībā pa Limbažu novada muzejiem: Salacgrīvas muzejs, Staiceles Lībiešu muzejs "Pivālind", Pāles novadpētniecības muzejs, Bārdu dzimtas memoriālais muzejs “Rumbiņi”, Limbažu muzejs. Iepriekšēja pieteikšanās.

Lai pieteiktos braucienam, jāizņem Ceļojuma žetons Limbažu muzejā, Burtnieku ielā 7, Limbažos. Žetonu skaits ir ierobežots, lūdzam pieteikties savlaicīgi.

Limbažu muzejā apskatāma jauna ekspozīcija “PERPETUUM MOBILES. Limbažu pilsētas un novada kultūrvēsturiskie procesi un saimnieciskā dzīve”

Foto: Aiga Evertovska

Ekspozīcija ir izvietota Pilsmuižas galvenās ēkas 1.stāva 3 zālēs.

Katrā no  zālēm stāstīts par vairākām tēmām, kas iekļaujas hronoloģiskā secībā. Limbažu pilsētas kā novada centra veidošanās 13.-15.gadsimtā. Saimnieciskās un kultūras dzīves norises Limbažu novadā 16.-18.gs., izmantojot Perpetuum mobile ideju un darbības principu. Industrializācija Limbažu novadā 19.-20.gs. sākumā.

Ekspozīcijas vienojošais tēls – Rats. Tas ir atpazīstams pilsētas senajā plānojumā, mūžīgo ūdensdzirnavu mehānismā, restaurētajā torņa pulkstenī, tvaika dzinējā un citos mehānismos.

Katrs interesents, neatkarīgi no viņa vecuma vai priekšzināšanām, var aktīvi iesaistīties un līdzdarboties pagātnes izziņā, padziļinot savus priekšstatus par astoņiem Eiropas progresa gadsimtiem no viena Latvijas novada piemēra.

Ekspozīcija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Limbažu novada pašvaldības atbalstu. Koncepcija, dizains: Limbažu muzeja speciālisti. Dekorators: Aija Brikmane. Tehniskie risinājumi: Didzis Bērziņš, Ēvalds Butāns. Koka darbi: Sia Daworks, Dainis Lūsis, Andris Vimba, A.Roze, Sia Wooden Frog. Metālapstrāde, kalumi: Kaspars Auza, SIA FN serviss.

Limbažu brīnumdzirnas

Brīnumdzirnavas 1795.gada zīmējumā

Perpetuum mobile

Katrs, kas reiz lasījis kā latviešu tā citu tautu pasakas, labi atcerēsies, ka to stāstnieki vienmēr un visur sapņojuši par brīnumrīkiem, kas dara cilvēku darbus, neko neprasot un netērējot. Pirms gadiem 800, tiklīdz Eiropā sāka mēģināt būvēt pirmos mehānismus, viduslaiku inženieriem nāca prātā doma par rīku, kas kustētos bez spēka pielikšanas un varētu kļūt par bezmaksas dzinēju. Dabas likumus toreiz pazina ļoti vāji un pirmo mūžīgo dzinēju jeb, latīniski, perpetuum mobile būvētāji drīzāk vadījās no pašu iztēles, nevis realitātes. Ap 1600. gadu, līdz ar modernās zinātnes pirmsākumiem, beidzot nāca apjausma, ka lieta nav tik vienkārša un labākajā gadījumā var uzbūvēt ietaisi, kas kustēsies ja ne mūžīgi, tad ļoti ilgi, taču nespēs būt dzinējs. Inženieru vietā dažādus ''mūžīgos dzinējus'' sāka piedāvāt, pieklājīgi runājot, tumšas izcelsmes ''entuziasti'' un, ja jau pat mūsdienu cilvēks spēj noticēt krāna ūdens ''uzlādēšanai'' ar skatienu, vēl jo mazāks brīnums, ka par mūžīgo dzinēju atzīta rīka īpašnieks tolaik kļuva slavens plašā apkārtnē. Divi iecienītākie triki bija liela riteņa griešana ar blakus telpā paslēptas piedziņas palīdzību un pastāsti par īpašu, tikai atklājējam zināmu magnētisko vielu. Grūti noticēt, bet sakšu blēdis Ernsts Beslers muļķoja kā skolotus tā kronētus ļaudis no 1712. līdz 1730.gadam un tā arī netika pieķerts. Galu galā, tas bija aizrautīgais 18.gadsimts, kad nekas nelikās neiespējams un ticība apgaismībai un saprātam vairāk kā citos laikos sadzīvoja ar neapzinātu cerību tapt skaisti piekrāptiem.

1775.gada 3.maijā franču Zinātņu Akadēmija pieņēma lēmumu turpmāk atteikties izskatīt jebkādus mūžīgā dzinēja projektus un no 19.gadsimta tas kļuva par zinātnes nerakstītu likumu. Taču cilvēku aizrautību ar likumu neatcelsi un dažādi zili brīnumi tapa likti priekšā pasaulei līdz pat 20.gadsimta vidum. Atgriežoties 18.gadsimtā, krietni tuvāk Vidzemei pusotru gadsimtu tapa turēts cieņā pavisam citāds un, kā toreiz likās, godīgi gatavots mūžīgais dzinējs. 1661.gadā poļu jezuīts Staņislavs Soļskis Varšavā, karaļa klātbūtnē demonstrēja ar ūdeni darbināmu noslēgta cikla mehānismu, kam pamatā bija tā saucamā Arhimēda skrūve. Līdzīgu ierīci 1685.gadā ieteica pirmās tvaika mašīnas izgudrotājs Denī Papēns. Praktiski domājoši ļaudis turpmākos 150 gadus, runājot par mūžīgo dzinēju, ar to saprata nevis kādu mistisku, mūžīgi strādājošu ierīci, bet saimniecībā pielietojamu dzinēju, kas lēti aizstātu darba lopu un cilvēku izmantošanas ievērojamās izmaksas. Svarīgs bija ''mūžīgā dzinēja'' ienesīgums, nevis tā atbilstība kādām zinātnes definīcijām. Jau pieminētā Beslera afēra ar pašgājēju riteni un virkne citu triku, Vidzemi un Kurzemi 1779.gadā apciemojušā itāļu avantūrista Kaliostro fantāzijas ieskaitot, turpināja iedvesmot aizrautīgus ļaudis. Šis garais ievads mums bija vajadzīgs, lai pārceltu skatienu uz Limbažiem laika posmā no 1783. līdz 1793.gadam un pavēstītu par pašu nozīmīgāko atgadījumu šajā notikumiem bagātajā desmitgadē.

Atbrīvotā mazpilsēta

1783.gadā Limbaži beidzot ieguva neatkarīgu pašvaldību - maģistrātu ar birģermeistaru un diviem rātskungiem un veiksmīgi aizstāvēja savu pilsoņu privilēģijas tiesā. Diemžēl, rezultāts bija putna brīvība, jo krietna daļa namu un apkārtnes zeme joprojām bija Rīgas īpašums. Taču tobrīd tas nelikās tik svarīgi, jo Limbažiem beidzot bija izdevies atkopties pēc postošā 1747.gada ugunsgrēka. 1785.gadā pilsētā bija ap 80 ēku un aptuveni 600 iedzīvotāju. Limbažu prestižam nāca par labu tā saucamās Rīgas vietniecības izveidošana 1783. gadā agrākās guberņas vietā. Pateicoties regulāri rīkotajām Rīgas tiesas izbraukuma sēdēm, Limbažos pulcējās dažādās mantiskās prāvās iejaukti ļaudis no plašas Vidzemes apkārtnes līdz pat Valkai un Fellinai (Viljandi) un kā vietējais administratīvais centrs līdz 18.gadsimta beigām Limbaži bija svarīgāki par Valmieru. Juridisko dokumentu vācu valoda dalīja Limbažu iedzīvotājus pilntiesīgos ''birģeros'', brīvajos ''cilvēkos'' un nebrīvajos kalpos, ko apzīmēja ar vārdu ''kerl''. Mūsdienu cilvēkam ir grūti aptvert, ka Baltijā tobrīd pastāvēja nevis eiropeiska ''dzimtbūšana'', bet īsteni krieviska verdzība un šos vergus pirka un pārdeva. Lai arī Vidzeme nekad nenonāca līdz zvērībām, ko vācu kungi pastrādāja Kurzemē, vergu bēgšana tolaik bija parasta lieta arī Limbažu novadā. No meklēšanas sludinājumiem varam spriest, ka visļaunākā dzīve bija Pilsmuižas kalpiem, jo 1765. un 1777.gadā bēgļu gaitās devās pat muižas krodzinieki. Limbažus tobrīd var uzskatīt par vāciski igaunisku pilsētu, jo savus kalpus vācu kungi meklēja tuvāk igauņu robežai. Protams, lai sazinātos ar apkārtnes zemniekiem, visi šie igauņi prata runāt latviski.

Limbaži 1837.gada zīmējumā. Kopš 1793.gada pilsēta tikpat kā nebija mainījusies

Ap 1785.gadu Limbaži piedzīvo pirmos treknos gadus kopš zviedru laikiem. Sākas nopietna tirdzniecība ar nekustāmajiem īpašumiem un sešu - septiņu gadu laikā ne mazāk kā trešdaļa pilsētas privāto gruntsgabalu nomaina saimniekus. Cenas svārstās no 350 rubļiem par pieticīgu ''jaunavas mitekli'' līdz četriem tūkstošiem par namiem ar desmit istabām un zālēm jeb štūbēm un astoņu zirgu stalli. Viens no pircējiem ir krievu tautības tirgonis Daņila Ikrinskis. Iebraucēji no tālām zemēm Limbažu novadā ierodas pietiekami bieži, lai dažus no viņiem par veciem grēkiem meklētu Prūsijas varas iestādes. 1785.gada jūlijā Limbažus ar ārpasauli savieno jauniekārtotais pilsētas pasta kantoris, gadu vēlāk maģistrāts organizē ugunsdzēsēju komandu. Neskatoties uz uzplaukumu, Limbaži aug ļoti lēni un lepnajās Rīgās vācu avīzēs un lielkungu sarakstē joprojām tiek dēvēti par ''štethenu'' jeb mazpilsētiņu. Viena no lepnākajām Limbažu dzimtām - Nici ( Nietz), sākot ar 1780.gadu vismaz septiņus gadus neveiksmīgi mēģina pārdot savu tikko uzcelto namu, jo augstākās kārtas ļaudis, kam tas domāts, neredz iemeslu te apmesties. Limbažu aptiekāram un birģermeistaram Johanam Sprottem 1787.gadā, aizbraucot no Limbažiem, nama pārdošana izdodas tikai uzspiežot to savam pēctecim kā ienesīgās aptiekāra prakses pārņemšanas noteikumu. Pilsētai tie ir kārtējie laikmetu grieži ar jauniem ļaudīm un jaunām lietām, tāpēc ''kunštuks'', ko izstrādā kalēja amata meistars Heine, tiek uzņemts bez īpaša izbrīna.  

Mākslīgās ūdensdzirnavas

Kalējs Ādams Heine ( Heyn ) bija cienījams Limbažu birģeris, prasmīgs kalējs un, kā izrādījās, talantīgs mehāniķis. Viņa darbnīca dažādos laikos tiek dēvēta gan par Grobschmied - darbarīku smēdi, gan Hufschmied - pakavu smēdi. Heines gruntsgabals atradās Cēsu ielā, apzīmēts ar 35. kadastra numuru. Bez smēdes viņam piederēja arī zirgu darbinātas dzirnavas, kas kļuva par iemeslu izgudrojumam. Neilgi pirms 1790.gada Heine zaudēja savus dzirnavu zirgus un nolēma jaunus vairs nepirkt. Tā vietā Heine aizņēmās jau minēto poļu jezuīta Soļska ūdens dzinēja ideju vai kādu tās variantu no tolaik populārajiem mehānisko ierīču projektu albumiem un pārbūvēja savu dzirnavu iekārtu tā, lai to varētu darbināt ar ciklisku ūdens kustību. Mūžīgais dzinējs tas protams nebija, jo dzirnavu strādniekam nācās regulāri papildināt ūdens krājumus, taču pēc būtības mehāniskās dzirnavas precīzi atbilda sava laika priekšstatam par maksimāli lētu dzinējspēku. Par nelaimi, Heinem, vai nu taupības vai trūkuma dēļ, nebija pie rokas pietiekami kvalitatīvu materiālu mehānisma izgatavošanai un gala rezultātu drīzāk varētu dēvēt par pilna apmēra modeli. Par mākslīgajām vai sausajām jeb bez tekoša ūdens spēka strādājošajām ūdensdzirnavām nodēvētā ierīce kopumā nostrādāja ļoti īsu laiku, iespējams, tikai dažas dienas. Taču ar to pietika. Nepabeigtā būve ar dzirnavu mehānismu kļuva par ievērojamāko apskates objektu Limbažos un, lai gan tūrisms vēl nebija tā īsti izgudrots, vilināja tuvus un tālus ciemiņus.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks

Limbažu liktie barikāžu pamati

Veroties no Rīgas apkārt Latvijai ar moderni globalizētu skatienu, Vidzemes pusē aiz Siguldas vispirms pamana Cēsis un Valmieru, un tālāk skatiens virzās uz Alūksnes pusi. Limbaži ar visu novadu paliek augsto vērotāju acu kreisajos kaktiņos un, liekot kopā Baltijas ainavu, nereti izrādās, ka, šai runu un rakstu aizspogulijā, aiz Saulkrastiem vairs nav redzama ne zeme, ne tās iedzīvotāji. Dažādām par Vidzemes piejūru teiktām blēņām, izdomājumiem un nevērībām, kas nākušas no pašu tautas rakstniekiem, varētu veltīt biezu grāmatu. Tikai pasakās tas trešais tēva dēls vienmēr saņem pelnīto balvu, īstenībā vienmēr izrādās, ka divi pirmie prot pārāk labi un skaļi runāt, lai kas tāds notiktu. Bet teiksmām un dzīvei kopīgs tas, ka tikai darītājs var ko panākt un pārmainīt un, lai kas tiktu stāstīts vēlāk, tieši viņš ir tas pamatu licējs.

Esam jau mazliet rakstījuši par Limbažu novada ieguldījumu neatkarības dibināšanas lietā. Toreiz, pirmos pāris gadus pēc 18.novembra, jaunajai republikai bija vajadzīgi nevis runu turētāji, jo lietas būtība jau bija pateikta, bet karavīri, pārtika un stabilas valsts saimniecībai vajadzīgās lietas un materiāli, ko sākumā varēja dot vienīgi Valmieras, Cēsu un Valkas apriņķu ļaudis. Šī Vidzemes daļa, ar Limbažu novadu kā ja ne pirmo, tad vismaz ne pēdējo tautas darbā, tad arī kļuva par to stūrakmeņu virkni, uz kuras sāka būvēties Latvijas Republikas jaunceltne. Kad visā zemē iestājās miers, Limbažu un pārējo vidzemnieku milzu upuri piemirsa un Rīgas presē atsākās vecās runas par nomali, reņģēm un provinci.

Taču novadam, no ārpus lielajiem ceļiem stāvošajiem Limbažiem līdz no kaimiņiem ar mīļu lūgšanu atgūtajiem Ainažiem, bija kāda priekšrocība - vismaz tikpat daudz prātīgu un darbīgu saimnieku un meistaru, kā krietni bagātākos apvidos, un apņēmība mainīties uz augšu, jo pēc kara zaudējumiem zemāk vairs nebija kur krist. Ulmaņlaiku uzplaukums novadā bija tikpat daudz jaunā dzelzceļa, kā neparasti prasmīgas saimniekošanas rezultāts pašvaldībās, kas nereti bija stipri trūcīgas savos līdzekļos. Trīsdesmitajos gados vēl nebija zināms, ka drīz novadu vajadzēs atjaunot vēlreiz - pēc otra lielā kara, jau bez daudziem labākajiem un strādīgākajiem ļaudīm, svešas varas uzraudzībā. Lai to paveiktu, bija vajadzīgi gandrīz četri gadu desmiti, bet ap 1985.gadu Limbažu rajons izskatījās tik eiropeisks, cik to varēja panākt zem PSRS firmas zīmes. Cilvēki, kas to panāca ar savu darbu, pelnījuši novadnieku pateicību un aizmirsti netiks.

Par 1991.gada Barikāžu dienām runāts daudz. Ik gadu liekas, ka viss svarīgākais jau pateikts, bet atkal un atkal nāk klāt kas nepamanīts, jau trīsdesmit gadus iepriekš klusēts un pārdomāts, kas protams nemaina kopainu, bet palīdz vēlreiz atcerēties šos laikus paaudzēm, kas dzīvoja tām cauri. Te nu mēs nonākam pie šī raksta sāls. Tāpat, ka Limbažu novads glāba un dibināja 18.novembra republiku 1918 - 1920.gadā, pēc septiņdesmit gadiem Limbažu rajons glāba un pabalstīja atjaunoto neatkarīgo Latviju. Atšķirība bija tur, ka šoreiz nodevas un klaušas dzimtenes labā netika uzspiestas un limbažnieki varēja atteikties no brīva prāta un neiejaukties Rīgas notikumos. 1991.gadā nestais barikāžu upuris Limbažu novadā stāv blakus kā līdzvērtīgs visam mūsu pusē Atbrīvošanas kara laikā paveiktajam, jo bija pilnīgi brīvprātīgs. Veiksmīgs Barikāžu iznākums bija iespējams tikai saliekot kopā visu to dalībnieku pūliņus un, kaut nav mums lemts to zināt, bet bez limbažnieku dalības svarīgākajās Barikāžu pasākumu vietās, tā lieta visticamāk noritētu grūtāk un nedrošāk. Bez lietišķiem ļaudīm, kas organizēja Limbažu novada dalību Barikādēs, bez aizrautīgiem entuziastiem, kas piekrita viņiem sekot, lielā 1991.gada neatkarības atgūšanas vēstures garā rakstītā grāmata būtu par vismaz pāris lappusēm nabagāka. Lūk tāpēc mums pienākas pieminēt un godāt viņus šajā un turpmākajās gadadienās.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks

Iesalušo kartupeļu decembris

Kārlis Goba pirmajā rindā otrais no kreisās

Kā limbažniekiem labi zināms, ne tik sen pilsētā notika zinātniska konference par 1941.gada jūlija atbrīvošanas kaujām un tika izdots atmiņu krājums par šo tēmu. Diemžēl, laika atstatuma un atbilstošu vēstures avotu trūkuma dēļ patiesība par dzīvi Limbažos Otrā pasaules kara laikā joprojām nav ja ne atklāta, tad vismaz sakārtota. Kā zināms, šis pienākums novadā gulstas uz Limbažu muzeja pleciem, tādēļ šodien atskatīsimies uz 80 gadus senu pagātni, kad izšķīrās pat ne valstu un tautu, bet visas pasaules liktenis.

Šalc zaļais mežs

1941.gada 1.septembrī Latvijas teritorijā uz austrumiem no Daugavas tika ieviesta tā saucamā vācu civilpārvalde un nejaušu virsnieku vietā vidzemnieku dzīves gaitas sāka lemt īpaši iecelti okupantu ierēdņi. Bijušie Valmieras, Cēsu un Valkas apriņķi tika apvienoti vienā apgabalā, kura priekšgalā līdz pat ''vācu laiku'' beigām nostājās izbijis skolmeistars, muižas pārvaldnieks un rēķinvedis Hermanis Hansens, kas savos 43 gados bija paguvis arī sēdēt reihstāgā un vadīt nacistu partiju gleznainajā Huzumas pilsētā. Atšķirībā no amata brāļiem, īpaši salīdzinot ar Zemgali valdījumā saņēmušo nelieti Medemu, Hansens bija godīgs vācu junkurs un sodīja un bendēja tikai stingri pēc Hitlera likumiem. Cik var noprast, Vidzeme viņam atgādināja dzimto Holšteinu, tāpēc Hansens bija noskaņots trekni dzīvot pats un ļaut dzīvot tiem latviešiem, kas precīzi pildīja viņa pavēles. Visai drīz Vidzemes apgabala latviešu amatpersonas noprata, ka lietas var kārtot Valmierā, nebraucot uz Rīgu un vismaz Valkas apriņķis pārstāja pakļauties latviešu Zemes pašpārvaldes iestāžu norādījumiem. Kā zināms, nav labuma bez ļaunuma un ļoti drīz par Hansena labvēlību sajūsminātie latviešu ierēdņi ar šausmām apjauta, ka viņiem būs smagi jāstrādā, lai atņemtu savai tautai visu, kas var noderēt vācu armijai Krievijas plašumos. Tie, kas bija ieguvuši amatus varu maiņas jukās un prata tikai draudēt un slepkavot, nacistiem varēja noderēt vienīgi kā lielgabalu gaļa un pakāpeniski devās frontes virzienā.

Limbaži, kā zināms no vēstures, izceļas Vidzemē ar to, ka pat nedrošos laikos dabū pilsētas galvas krēslā prātīgus cilvēkus. Pie pirmajām ziņām par civilpārvaldes atjaunošanu, jau 1941.gada jūlija beigās Limbažu priekšgalā atkal nostājās ārsts Rūdolfs Eglītis. Viņam bija visas nepieciešamās dotības, lai vadītu pilsētu arī turpmāk, taču nebija vēlēšanās būt iejauktam nacistu nejēdzībās un noziegumos. Pie pirmās iespējas, izmantojot Valmierā uzsākto pašvaldības darbinieku nomaiņas kampaņu 1941.gada novembrī - decembrī, Eglītis atteicās no amata, pamatojot to ar ārsta pienākumiem. 1941.gada 5.decembrī Limbažu pilsētas valde pārvācās uz jaunām telpām Burtnieku ielā 1, pirms diviem gadiem uzceltajā bet neizmantotajā aptiekas namā. Par pilsētas galvu kļuva Kārlis Goba, kurš no 1929.gada uzticami pildīja pilsētas kasiera amatu. Kā korekts birokrāts, kas labi runāja vāciski, viņš pilnībā apmierināja okupācijas varas prasības un tika apstiprināts amatā ceremonijā, uz kuru ieradās pats apgabala komisārs Hansens. Augstie vācu viesi neiebilda, ka latvieši pēc Vācijas himnas atskaņošanas dzied nevis nacistu Horsta Veseļa dziesmu, bet savas tautas lūgšanu. Lieta tāda, ka ar Horstu Veseli, pareizāk viņa vārdā nosaukto klabošo ziņģi, Vidzemē tikko bija gadījies pamatīgs ''fušieris''. Skolu un iestāžu ceremonijās obligāti izpildāmās dziesmas notis daudzviet nebija pieejamas un kāds nedarbis bija palaidis ziņu, ka meldiņš neatšķiras no citas, tautā mīlētās vācu ziņģes ''Šalc zaļais mežs''. Lasītājiem ir visas iespējas salīdzināt jūtūbā abas melodijas un iedomāties, kā jutās vācieši, dzirdot savu otro himnu ar ''zaļā meža'' melodiju. Nesmieties ir grūti.

Mēs jūs atbrīvojām

No pirmās dienas, ienākot latviešu zemē, hitlerieši, ja vien nedraudēja tieši, meloja. Bija daudzi un dažādi meli ar vienu mērķi - iegūt maksimāli daudz militāras nozīmes produktu, lai noslēgtu karu Krievijā, kam, kā domāja pat zinoši ļaudis, bija jābeidzas ar Maskavas ieņemšanu. Limbažu filca fabrika 1941.gada decembrī nodarbināja 71 strādnieku - tikai trešdaļu no miera laika pilnā štata, jo cepuru ražošana bija apturēta un vienīgā produkcija bija tūbas zābaki armijai. Pilnā sparā strādāja arī mazā stērķeļu fabrika. Cēsu ielā 10 ik dienu bija atvērts Cēsu alus darītavas miežu iepirkšanas punkts. Kara saimniecībā strādājošajiem bija garantēts darbs, zemniekiem bija visas iespējas ātri nodot produktus uzpircējiem, taču - kā strādājošie tā tirgojošie pretī saņēma tikpat kā nekam nederīgus ''ostmarku'' papīrīšus. Pēc Latvijas iekarošanas gandrīz visi rūpniecības preču krājumi nonāca vācu iestāžu rokās un tika konfiscēti vai lēti izpārdoti vērmahta karavīriem un ierēdņiem, izmantojot apgrozībā saglabājušos padomju rubļus. Apķērīgi ļaudis līdz vasaras beigām pavadīja katru brīvu brīdi stāvot rindās, kamēr atvērtajos veikalos vēl bija preces. 1941.gada augustā tika ieviesta rūpniecības preču sadale un ar rudens sākumu arī pārtikas kartiņas. Par nelaimi, mums ir pieejamas galvenokārt atmiņas, ko rakstījuši turīgi limbažnieki, kam tolaik bija labi papildus ienākumi un ir maz zināms par postu, kāds jau oktobrī piemeklēja pilsētas bezdarbniekus. Šodien nav pieņemts runāt, ka ne mazāk kā desmitā daļa iedzīvotāju ''vācu laikā'' bija neuzticamo skaitā un, ja nekopa savu zemes gabalu, nevarēja cerēt gūt pietiekamu iztiku.

No 12.oktobra Latvijā iestājās jau trešā īpaši bargā ziema. Pat pēc oficiālajām ziņām, Vidzemes laukos nepaguva novākt piektdaļu dārzeņu ražas un 5% kartupeļu. Kartupeļi, kā likās, bija cietuši mazāk, taču turpmāko mēnešu aukstuma viļņi izsaldēja daudzas stirpas. Astoņi Limbažiem tuvākie pagasti tikko bija apvienoti agronomiskajā rajonā, ko pārraudzīja Valmieras apriņķa ''kreislandvirts'' Bērs. Pēc atsevišķām sapulcēm pagastos, 14.decembrī Limbažu Saviesīgajā biedrībā tika sasaukta rajona lauksaimniecības darbinieku kopsapulce, kur augstais vācu vagars teica nesakarīgu runu par zemnieku pienākumu palielināt lauku platību un lopu skaitu, turpmāk vismaz desmitdaļu lauku apsējot ar kartupeļiem. Vāciešiem, kas jau zināja par Maskavas uzbrukuma izgāšanos, bija vajadzīgs viss, ko var izmantot armijas devās un vācu zaldāts daždien apēda pat kilogramu kartupeļu. Nelaimīga ļaužu izdzinēja lomā nonāca Limbažu rajona agronoms Voldemārs Ķīsis, kam tagad vajadzēja uzraudzīt no Valmieras nākošo rīkojumu pildīšanu. Prasot visu, vācieši pretī nesolīja neko, pat ne pielikumu zemajām cūkgaļas iepirkuma cenām. Kā palielināt ražas laikā, kad krietns skaits kalpu un transportlīdzekļu zaudēts 1941.gada vasaras evakuācijā, netika skaidrots. 12 atlikušos traktorus, kam nebija degvielas, solīja apgādāt ar malkas gāzģeneratoru iekārtām. Dzirdot tādas runas, zemnieki uzskatīja par labāku pa kluso sūtīt gaļu un sviestu uz Valmieru vai Rīgu, kur vācu kareivji labprāt mainīja pārtiku pret armijas mantām. Turpmākajos mēnešos vācu iestādes Valmierā cīnījās par ''fāterlandes'' uzvaru, visiem spēkiem apkarojot šo plaukstošo melno tirgu.     

Divsimt grami piparkūku

Sākot ar septembri visi okupētās Latvijas iedzīvotāji ieguva savu ''vācu laika'' svarīgāko dokumentu - apgādes grāmatiņu. Lauksaimnieciskā ražošanā nenodarbinātie saņēma tiesības turpmāk iegādāties precīzi normētu pārtikas devu, zemniekiem izsniedza tikai cukuru. Kā visos lielos birokrātiskos pasākumos, arī kartiņu izsniegšanā neiztika bez jucekļa un krietns skaits Vidzemes lauku iedzīvotāju, kas pelnīja iztiku ar amatu un zemi neapstrādāja, pārtikas devas nesaņēma. Bez 700 gramiem cukura mēnesī, sākot ar oktobri parastās devas saņēmējam ik nedēļu pienācās 3, 3 kilogrami maizes, 350 grami gaļas un 200 grami sviesta, ko bija jāpērk noteiktā pierakstīšanās vietas veikalā. Limbažos atkārtojās 1939.gada septembra situācija, kad ieguvēji izrādījās labāko veikalu turīgie ''kundes''. Pārējie riskēja saņemt savu devu zemākas kvalitātes produktos. Līdz decembrim maizes nedēļas devu samazināja līdz 2250 gramiem, bet solītā putraimu un siera izsniegšana tā arī netika sagaidīta. Limbažu novada ļaudis pēkšņi izrādījās dalīti vairākumā, kas paši audzēja pārtiku vai saņēma papildus produktus no radiem un nelaimīgā mazākumā, kam visa pārtika bija jāpērk par vienalga cik augstām cenām. Citos apstākļos limbažnieki būtu metušies zvejot zivis, taču ne tikai ezeri, bet arī Svētupe vēlākais no novembra bija pasludināti par zvejas lieguma zonu un piekļūt ūdeņiem varēja tikai ar tā saucamā ezeru sarga J. Pokkera rakstisku atļauju. Par spīti tam, Limbažos nekrita izmisumā un no 9.decembra uzsāktos ceļojošos uzturlīdzekļu taupības kursus, kur mācīja, kā izlikties gatavojam ēdienu no pārtikas atkritumiem, sākotnēji apmeklēja tikai 13 mājsaimnieces.

1941.gada beigas Limbažos bija drūmas, gan dzīves pieticības, gan aizvien jaunu pasaules kara ziņu dēļ. Atbilstoši Hitlera ''ģeniālajai'' idejai. ka valstij nav jāpalīdz pilsoņiem, ja tie var izlīdzēties paši, novembrī Limbažos sāka darbu organizācijas Tautas Palīdzība Limbažu nodaļa Mārtiņa Franča vadībā. Tās darbs turpmākajos gados būtu visnotaļ uzteicams, ja vien liela daļa savākto līdzekļu netiktu atdota okupantiem. Jau pirmajos 1941.gada decembra labdarības pasākumos noskaidrojās nepatīkamā patiesība, ka apgādājot 70 trūcīgus bērnus ar malku un pārtiku un vēl 50 ar drēbēm un apaviem, dāvanu pietika ne visiem. It visur Latvijā, ļaudis, kas cerēja, ka tā tuvina kara beigas un ziedoja siltu apģērbu vācu armijai, tobrīd vēl nesaprata, cik ļoti tiek piekrāpti, jo vērtīgākās mantas izlaupīja vietējo garnizonu virsnieki un vācu ierēdņi. Limbažu pagasts tikai decembrī vien dāvināja 122 pārus ziemas zeķu un 76 pārus cimdu. 21.decembrī notika trīs Ziemassvētku eglīšu sarīkojumi skolniekiem un nespējniekiem, amatpersonu un policistu ģimenes svinēja 23.decembrī. Viena no nejaukākajām hitleriešu liekulībām bija 200 gramu piparkūku un 100 gramu konfekšu izsniegšana bērniem sarīkojumu laikā. Tā saucamā dāvana patiesībā bija pavisam oficiāla svētku pārtikas deva, ko bērni varēja saņemt tikai, ja ieradās kādā no atļautajiem eglīšu sarīkojumiem. 26.decembrī, Otrajos ziemassvētkos, Saviesīgajā biedrībā pulcējās arī daļa no pie augstiem galdiem nepiekļuvušās tautas un visi uz brīdi uzlaboja omu, noskatoties biedrības teātra uzvestos ''Trīnes grēkus''. Smiekli ļāva aizmirst, ka kaimiņos Latgalē tikko ieviests pavisam mūsdienīgs ''lokdauns'' sakarā ar nāvējoši bīstamā izsitumu tīfa epidēmiju. Nepatīkamiem pārsteigumiem bagātais 1942.gads jau bija pie durvīm.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks

Kā Limbažos sākās miera laiki

Saviesīgā biedrība pirms 100 gadiem

Daudz un dažādi rakstīts par to, kā Latvijas neatkarība tika izcīnīta. Krietni mazāk un bieži vien gandrīz nekas nav teikts par pirmajiem soļiem stabilas valsts iekārtas un saimniecības izveidošanā. Tāpēc šodien mēs runāsim par Limbažu novada simts gadus senu pagātni, kad beidzot norima brīvības cīņas, karotāji atgriezās mājās, iestājās miers un kārtība un katram atkal bija brīvība meklēt savu dzīves taku. Ar 1921.gadu aizsākās tas īsais, bet slavenais Latvijas vēstures posms, ko tauta paturēja atmiņā kā ''miera laikus''.

Vecās pasaules drupas

Tieši tai brīdī, kad iestājās drošs miers, ne mazums ļaužu jau bija pārstājuši uz to cerēt. 1920.gadu Limbažos noslēdza sociāldemokrāta Andreja Veckalna sasaukts mītiņš, kur pazīstamais Rīgas politiķis aicināja tautu vajadzības gadījumā nepakļauties varas iestāžu rīkojumiem, par ko vēlāk tika saukts likuma priekšā. Dienu pirms 1921.gada 26.janvāra, kad Latvija gatavojās izdzirdēt no Eiropas vadošajām valstīm par savas neatkarības atzīšanu, Limbažu pamatskola informēja pilsētas skolu valdi, ka atzīmēs šo notikumu ar mācību atcelšanu, ko valde novērtēja kā nelikumīgu streiku. Pilsētas domē joprojām bija sociāldemokrātu vairākums - astoņi pret septiņiem, un Limbaži pagaidām saglabāja drīzāk aiz pārpratuma iegūtu ''sarkanās'' pilsētas reputāciju. Taču politika 1921.gada sākumā bija kļuvusi mazsvarīga saimniecisku darījumu priekšā. Martā sašutušie limbažnieki noskatījās, kā novada ezerus no Rīgas nomājušie Pabažu zvejnieki plēsonīgi izķer visu, ko spēj tajos atrast, gūstot desmitkārtīgu peļņu. Tikpat sparīgs darbs eksporta koku ciršanā notika galvaspilsētai piederošajos novada mežos, tāpēc Limbažos ja ne ar prieku, tad vismaz bez skumjām uzņēma naktī uz 11.maiju notikušo ugunsgrēku mežniecības kokzāģētavā, kas izjauca Rīgas plānus un noslēdzās ar pamatīgu skandālu un atbildīgo amatpersonu neveiksmīgu meklēšanu. Taču arī šie jaunumi nobālēja lielās agrārās reformas priekšā un visi novada zemnieki 1921.gadā caurām dienām domāja, kā gūt labumu no tikko aizsāktās muižu dalīšanas un rentes māju pārreģistrēšanas, vai vismaz apsprieda zemes mērīšanas jaunumus pasaules konfliktu un Rīgas politikas vietā.

Ludis Bērziņš ar ģimeni Limbažos, 1920.g.

Limbažu vājā vieta neatkarības pirmajos gados bija līdz sabrukumam novestais ceļu tīkls. Apriņķa iestādes Valmierā godīgi atzina, ka ceļš starp abām pilsētām ir neizbraucams gandrīz visu gadu, kas nopietni apgrūtināja pārvaldes darbu. Ja limbažnieks gribēja doties uz Valmieru, viņš līga vezumu uz Ozolu staciju un šāds brauciens toreiz maksāja 400 rubļu jeb sestdaļu laba strādnieka algas, bet ceļojums līdz Rīgai un atpakaļ izmaksāja jau tuvu pie diviem tūkstošiem. Tādēļ nav jābrīnās, ka Limbažos ļaudis izrādījās kūtri pavēļu pildītāji un nodokļu maksātāji, tiklīdz rīkojumus vairs nedeva kara kungi, bet pašu vēlēta dome. Dzīvokļu nodoklis - pilsētas svarīgākais ienākumu avots, 1920.gadā lielā mērā palika neiekasēts. Beidzot, 1921.gada februārī, domei apnika piesaukt patriotismu un tā sūtīja darbā parādu piedzinējus policijas apsardzībā. Tik dusmīgs pasākums sakrita ar strauju īres maksu celšanos, jo vēl pirms gada patukšie Limbaži nu bija piebāzti līdz pēdējai apdzīvojamo telpu iespējai. Pirms mazāk turīgie pilsētnieki paguva atjēgties, apkurināmas istabas mēneša īre izauga no 25 līdz 60 rubļiem mēnesī un tas, ka Rīgā prasīja vismaz trīsreiz vairāk, bija vājš mierinājums. Ja varam ticēt oficiālajai statistikai, strādnieka alga Limbažos 1921.gada vasarā - 2500 rubļu, bija tikai nedaudz zemāka kā Rīgā, taču, jāšaubās, ka, ārpus nedaudzām ražotnēm un valsts rūpaliem, daudzviet maksāja tik labi. Lielāko daļu 1921.gada pārtikas cenas Latvijā spekulantu dēļ stipri atšķīrās pat tuvos novados un martā noteikts preču grozs maksāja no 112 rubļiem Krāslavā līdz 65 rubļiem Alūksnē, 93 rubļiem Rīgā un 85 rubļiem Limbažos. No marta līdz pavasara beigām pamata pārtika Vidzemē kļuva vēl par 17 procentiem dārgāka.

Remonta darbi

Kā viens no pirmajiem miera laiku bilžu žurnāliem, Rīgā bija pasācis iznākt humoristisks izdevums ar nosaukumu ''Svari'', kas pulcēja izcilus latviešu māksliniekus, taču rakstisku joku ziņā atgādināja smakojošu notekcauruli. No 1921.gada pavasara ''Svaru'' līdzstrādnieki sāka pa laikam ķengāt Limbažus feļetonos, kam nebija absolūti nekāda sakara ar patiesību, taču, trūkstot citām ziņām, mūsu novada reputācija Rīgā uz laiku sašķobījās. Limbažos tobrīd nevienam nebija laika domāt par godu pasaules priekšā, jo pilsētas saimniecība bija dzīvojusi bez uzraudzības veselus sešus gadus. 1920.gada decembrī Saviesīgās biedrības kopsapulcē tika izteikts lūgums pēc ziedojumiem ēkas remonta darbu noslēgumam un gandrīz nekavējoties izdevās savākt 50 tūkstošus rubļu. Līdz vasarai ēkas iekštelpu pārbūve bija pabeigta un 19.jūnijā ar pašu spēkiem uzvestām ''Skroderdienām'' Saviesīgā biedrība atkal ieņēma pienākošos vietu kā Limbažu sabiedriskās un kultūras dzīves centrs. Tikpat sparīgi darbojās pilsētas pareizticīgo draudze, kas pēc sākotnējā jucekļa, kad nepietika naudas pat lietvedības papīram, atrada līdzekļus jaunam jumtam un aplupušo sienu krāsošanai. Pēc veiksmīgas Baumaņu Kārļa kapa pieminekļa uzstādīšanas Limbažu patriotiskās aprindas uzsāka līdzekļu vākšanu brīvības cīnītāju piemiņas vietai. Dažādās organizācijas un biedrības - tikai 1921.gadā vien citu starpā Limbaži ieguva biškopju, mednieku un tirgotāju biedrības - par drošāko līdzekli sevis reprezentācijai un labdarības veicināšanai uzskatīja bazārus un no šī brīža līdz neatkarības izskaņai tie kļuva par svarīgāko Limbažu saviesīgās dzīves izpausmi. Pilsētas inteliģences un pedagogu aprindas, atrodoties pārmērīga politisku ideju iespaidā, atstāja kultūras dzīves vadību Limbažu lietišķo ļaužu rokās.

Svarīgākā pazīme, ka Limbaži atgūstas no karu un revolūciju sekām, bija darba atsākšana beļģu uzņēmējiem piederošajā filca fabrikā. Jau 1921.gada pavasarī fabrikas ražojumus sāka pārdot Rīgā, izvēloties par veikala vietu kādu dzīvokli. Šis necilais etaps bija noiets līdz 1921.gada septembrim, kad fabrikas akciju sabiedrību iekļāva Finanšu ministrijas oficiālajā sarakstā. Turpmāk filca fabrikas veiksmes un neveiksmes atkal kalpoja par precīzu rādītāju visas Limbažu pilsētas saimnieciskajai pašsajūtai. Bija vajadzīgs laiks, lai Vidzemes lauki atjēgtos no kariem un ārkārtas nodevām, tāpēc 1921.gadā Limbažos notika tikai divi lielāki gadatirgi, kas uzskatāmi parādīja, cik strauji uzlabojas Latvijas tautsaimniecības aina. Labrenča tirgus 10.augustā bija krietni patukšs, nebija ieradušies pat zvejnieki ar vasaras beigu reņģēm. Par dažiem desmitiem tirgū piedāvāto kumeļu un ķēvīšu izvērsās dzīva kaulēšanās, maksājot stipri augstas cenas. Gandrīz divus mēnešus limbažnieki un krietna daļa novada baidījās, ka laiki kļūs tikai vēl sliktāki, taču 7.oktobra gada noslēguma tirgū viss mainījās. Pēc aculiecinieku atzinuma, šoreiz Limbažos tirgojās gandrīz tikpat sparīgi, kā pirms kara un tik bagātīgs preču pievedums nebija redzēts jau septiņus gadus. Cenas kritās un zemnieki, kas bija iegādājušies zirgus iepriekšējā tirgu, sūkstījās par savu pārsteidzību. Limbažos atkal iebrauca tās pašas vezumu rindas, kas pirms kara - zvejnieki ar Skultes reņģēm un klejojošie lubu grāmatu tirgotāji ar amatnieku izstrādājumu kravām pa vidu. 1921.gada 7.oktobris uzskatāms par Limbažu normālās saimnieciskās dzīves atsākšanas sākumpunktu. Novads tagad spēja apgādāt ar pārtiku pat savus trūcīgākos iedzīvotājus un, sākoties rudenim, Limbažus pameta amerikāņu labdarības fonda ierīkotā zupas virtuve, kas vairāk kā gadu bija barojusi nabadzīgo limbažnieku bērnus. Taču jaunas darba vietas nākotne nesolīja un vairāki simti pārsteidzīgu bēgļu, kas 1921.gadā apmetās Limbažos bez radu un draugu atbalsta, jau tagad varēja sākt domāt par pārcelšanos.   

Novada politikas pirmsākumi

Ar 1921.gadu jaunās valsts varas atribūtu ieviešana Limbažos noslēdzās. Lai arī ceļu stāvokļa dēļ limbažnieki pagaidām bija reti viesi dažādos galvaspilsētas pasākumos, pasts un telefons darbojās labi. Par jauno Latvijas policiju Limbažos bija daudz ko teikt, jo novada kārtībnieku komandēšana bija uzticēta bijušajam Rūjienas skolas pārzinim un krietna daļa policijas dienesta komandu aiz vecu laiku paraduma pirmajos gados tika dota krieviski. Bija vajadzīgs laiks, lai pierastu pie policistiem gorodovoju vietā. Valstiskuma sakārtošanu pabeidza ar Limbažu dzimtsarakstu nodaļas atvēršanu 1.jūlijā, valsts veterinārā dienesta ieviešanu, kas nāca īstā laikā, jo tieši Limbažu apkārtnē bija gadījies tā gada galvenais cūku rozes uzliesmojums un, lai cik nepatriotiski tas nebūtu, monopola degvīna vairumtirdzniecības noliktavas ierīkošanu, jo arī brīvā Latvija nevarēja iztikt bez krogu akcīzēm. Gandrīz visu gadu Limbažos pamanījās nodzīvot neliekoties ne zinis par Rīgas partiju strīdiem. Mierīgo gaisotni iztraucēja vien sociāldemokrātu Pirmā maija mītiņš, kas drīzāk liecināja par kreiso kustību apsīkumu novadā un aizvien dzīvākas baumas par pedagoga un mācītāja Luda Bērziņa pārcelšanos uz Rīgu, lai pieņemtu izglītības ministra amatu. Par nelaimi, baumas nebija bez pamata, jo Rīgas politikas dižvīri, pusotra gada laikā paguvuši sasmērēties tieši tādos pašos skandālos, kādus prese dara mums zināmus šodien, ļoti gribēja redzēt sev blakus īstus goda vīrus pašu apgrēcības piesegšanai. Ludis Bērziņš pameta Limbažus nākamajā, 1922.gadā, un izšķirošais iemesls te bija ne tik daudz radošie plāni, kuru piepildīšanu vajadzēja meklēt Rīgā, bet gan nopietnas finansu problēmas luterāņu draudzē mācītāja muižas konfiskācijas dēļ.

Pēc postošā rudens, kad vienas nedēļas laikā Limbažu novads piedzīvoja lietavas, baložu olas lieluma krusu, pērkonu un slapju sniegu, kas sapostīja kulšanai sagatavoto labību un neļāva lokomobīlēm izbraukt pa dubļainajiem ceļiem, pienāca decembris un pilsētas domes vēlēšanu diena. 1919.gadā limbažnieki bija drīzāk iecēluši, nevis ievēlējuši darbaspējīgu 15 locekļu domi, kas dalījās astoņu ''sarkano'' jeb sociāldemokrātu un to sabiedroto un septiņu ''pilsoņu'' frakcijās. 1921.gada 4.decembrī notika jau īstas, pilnvērtīgas pašvaldību vēlēšanas, kas ieviesa Limbažos līdz 1934.gada 15.maija apvērsumam pastāvējušu politiskās dzīves kārtību. Vēlēšanās piedalījās 82 procenti balsstiesīgo pilsētnieku. Sociāldemokrāti, nesaņēmuši citu kreiso organizāciju atbalstu, ieguva 763 balsis un 7 vietas domē, pārstājot būt vairākuma frakcija. 347 balsis un 3 vietas saņēma vietējo labējo kandidātu liste. 194 balsis ieguva Limbažu namsaimnieki, bet 163 balsis pilsētas amatnieku liste, abas saņemot pa divām vietām domē. Par pārsteigumu izrādījās minoritāšu, bet patiesībā vietējo vāciešu listes panākumi ar 108 balsīm un vienu vietu. Tāpat kā agrāko gadu vēlēšanās, par vāciešiem balsoja arī vairāki desmiti Limbažu latviešu. Dienu iepriekš, 3.decembrī, notika zemes ierīcības komitejas pārvēlēšana Limbažu pagastā. No 1000 reģistrētajiem vēlētājiem atnāca tikai 173. Vecajā komitejā no pieciem locekļiem četri bija ''kreisie'' jeb sociāldemokrāti un piektais pārstāvēja Zemnieku savienību. Tagad komiteju veidoja divi zemnieku, viens rentnieku listes un divi sociāldemokrātu pārstāvji. Kļuva skaidrs - no lielajām nacionālajām partijām Limbažos un tuvākajos pagastos atbalsta vienīgi sociāldemokrātus, bet Zemnieku savienības spēks ir krietni vājāks kā netālajā Valmierā vai Cēsīs un par daudzām modes partijām Limbažu pusē negrib pat dzirdēt. Ar to pirmais miera laiku gads noslēdzās un par šo vēlēšanu sekām novada dzīvē stāstīsim, rakstot par nākamo simtgadi vienu rudeni vēlāk.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks

Pasaules plašajos ceļos 1905 - 1918

Latviešu tauta ieguva neatkarību, jo divi nelaimīgi, bērnībā sakropļoti cilvēki - Krievijas imperators Nikolajs II un Vācijas imperators Vilhelms II, visu savu mūžu tā arī nespēja apjēgt, kas ir vara un valsts galvas pienākumi. Viņu dzīve ir pierādījums, ka pat efektīvākā monarhija ir sliktāka par visvārgāko demokrātiju, jo patvaldnieka kaprīzes spēj sagraut jebkurus pavalstnieku sasniegumus. Vilhelms II mūsu vēsturē ir svarīgs galvenokārt ar to, ka viņa neloģiskā agresivitāte bija noteicošais Pirmā pasaules kara izcelšanās iemesls. Nikolajs II, kura varā latvieši atradās 22 gadus, vēl šodien ir vēstures mīkla. Viņa vērtējums, atkarībā no Krievijas vēsturnieku politiskajām simpātijām, svārstās no mūka - askēta līdz slepkavīga maniaka tēlam, taču viens, Latvijas liktenim svarīgākais, kopsaucējs šai viedokļu jūrā ir atzinums, ka par angļu džentelmeni audzinātais vācietis Nikolauss Holšteins-Hotorps bija politikai nepiemērots cilvēks bez sava viedokļa un vienmēr izrādījās atkarīgs no uzticības personu padomiem. Līdz ar atteikumu uzturēt Pēterburgas galma dzīvi, ap ko jau 250 gadus grozījās Krievijas iekšpolitika un noslēgšanos angļu sīkpilsoņa stilā veidotā privātā pasaulītē kopā ar viņu pakļāvušo, bet acīmredzami garīgi neveselo sievu, Nikolajs II izdarīja visu no sevis atkarīgo, lai pazudinātu ģimeni un ietu bojā pats. Viņa muļķība deva neatkarību un pirmās brīvības cerības vismaz pārdesmit tautām - ja Nikolaja II vietā būtu spēcīgāks valdnieks, latvieši varbūt būtu lielā mērā pārkrievoti un Rīga kļūtu par 2 - 3 miljonu nelatvisku lielpilsētu. Toreiz, 19. - 20.gadsimtā, latviešiem paveicās. Vairākas reizes. 1905.gadā pretrunas starp mērenajiem un radikālajiem latviešiem pēkšņi kļuva redzamas uz nekad vairs nepieredzētas pilsoniskās vardarbības fona. Latviešu tautai nav par ko atvainoties par muižu dedzināšanu, kā to šodien prasa daži mūsu vāciskie un amerikāniskie ''kārkli''. Citas tautas, īpaši Āzijā un Āfrikā, par šādiem nodarījumiem vainotas netiek un, ja ņemam piemēru, 1952.gada ēģiptiešu revolūcijas laikā nodedzināto angļu koloniālo ēku vietā eiropieši par daudziem miljardiem dāvināja Ēģiptei jaunus būvprojektus. Kaitīgs ieradums Piektā gada piemiņas lietā drīzāk ir dažādu kaupēnu apdziedāšana. Nelietis ir nelietis vienmēr un visur un tas, ka negaidīti liels skaits tautiešu toreiz izrādījās augstākā līmeņa starptautiski teroristi, kas brīvajā laikā runāja blēņas par revolūciju, nedara latviešiem vairāk goda, kā masu slepkavību teorētiķa Mārtiņa Lāča-Sudraba piederība pie mūsu tautas. Latvijas neatkarību pasludināja un iedibināja nevis karotāji, bet praktiski domājoši ļaudis, kas vēlējās redzēt savā dzimtenē cik vien maz vardarbības iespējams. Latvieši, kas domāja citādi, tobrīd klejoja kādas kaimiņu zemes plašumos un nākamajos 20 gados krietnā skaitā saņēma tur, ko bija sējuši. Par pasauli nu ir pateikts un varam palūkoties uz tās ceļu krustojumu Limbažos.

1905.gada pirmā puse Limbažos noritēja krietni mierīgāk kā Rīgā. Lielajā piektdienā pilsētā iesoļoja kājnieku rota, taču jūtamas sekas no tā necēlās. Limbažniekus drīzāk interesēja jūnijā rīkotā lauksaimniecības izstāde un skandāls Saviesīgajā biedrībā. Gadskārtējās pilnsapulces un pārvēlēšanu laikā veterinārārsts Augusts Kirhenšteins izlēma gāzt no 1888.gada priekšsēdētāja amatu ieņēmušo Eduardu Kaupiņu un ieņemt šo vietu pats. Kad viņam tas neizdevās, Kirhenšteins turpmākajos mēnešos dažos saietos raksturoja Kaupiņu ar vārdiem, ko pēdējais uzņēma kā neslavu. Abpusēja vārdu apmaiņa ar prasību izslēgt Kirhenšteinu no biedrības aprima tikai gada beigās, kad šādi strīdi zaudēja jēgu. Dzīve Limbažos bija mierīga līdz oktobrim, kad jauniesaucamo nemieros pie tirgus laukuma tika nošauts Jēkabs Līdaks, ko izvadīja viens no lielākajiem tautas gājieniem Limbažu vēsturē. Sekoja valsts iestāžu bēgšana uz Valmieru un līdz 27.decembrim, kad pilsētā ienāca soda ekspedīcijas kazaki, limbažnieki pārvaldīja sevi pašu spēkiem. Otrs Piektā gada upuris bija 1906.gada janvārī Limbažos nošautais skolotājs Arturs Bahmanis un, par laimi, tie bija vienīgie politiskie asinsdarbi pilsētā. Pēc lielajiem nemieriem iestājās tautas pagurums. Saviesīgā dzīve pilsētā jūtami apsīka, pievēršoties piezemētākām lietām. No 1907.gada Baltijas guberņās sākās visu laiku izcilākie ''treknie gadi''. Limbažus tie skāra ar zināmu nokavēšanos, jo lai gan progress mūsu pilsētai nebija svešs - 1907.gadā sāka darbu ultramoderna starppilsētu telefona līnija ar Rīgu, bet 1909.gadā uz Vidzemes galvaspilsētu varēja aizbraukt ar pasažieru automobīli - nebija ne labu šoseju ne dzelzceļa, kas ļautu nogādāt novada ražojumus lielajos tirgos. Pirmais dzelzceļa projekts no Rīgas uz Rūjienu caur Limbažiem tapa 1914.gadā un to pārtrauca karš. Bez labiem ceļiem Limbaži neizbēgami atpalika no citām Vidzemes pilsētām un, lai arī pilsētas statusu nekad nezaudēja, pēc 1892.gada likuma baudīja tikai liela miesta pašvaldības tiesības, ievēlot nevis domniekus, bet 16 pilnvarniekus. Balss tiesības bija dotas tikai vismaz 100 rubļu vērta nekustāmā īpašuma turētājiem un 1910.gadā Limbažos tādi bija reģistrēti tikai 76, bet 1914.gadā, pēc aktīvas celtniecības posma, mazāk par simtu, jo, jāatgādina, Limbažu pilsētu tobrīd veidoja tikai 200 ēku, neskaitot palīgbūves. 1910.gadā Cēsu nekustāmajiem īpašumiem bija 1,5 miljonu rubļu kopvērtība, Valmierā 930 tūkstošu, bet Limbažos tikai 280 tūkstošu, kas stipri iespaidoja nodokļu apmērus. Limbažu pašvaldību īsi pirms 1914.gada regulāri kritizēja presē par slinkumu un nolaisto saimniecību, bet jājautā - ko ievērojamu varēja pasākt ar budžetu, kas bija gandrīz par ceturtdaļu mazāks kā Ludzai. Liels nopelns bija jau pilsētas uzturēšana labā kārtībā un etniskā saskaņa starp latviešu un vācu kopienām, ko nelabvēļi aiz nezināšanas dēvēja par nodevību.

1913. - pēdējā veco ''cara'' laiku miera gadā, Limbažu pilsētas dzīve grozījās ap filca fabriku un regulārajiem mazajiem un lielajiem tirgiem, kas baroja veikalniekus un amatniekus. Pašu avīzes ''Auseklis'' slejās ievietotajos sludinājumos bija redzams, ka vienkāršu amatnieku vietā Limbažos tagad darbojas plaša profila meistaru darbnīcas, kas spēj veikt gandrīz visus zemniekiem vajadzīgos pasūtījuma un remonta darbus, bet veikalnieki varēja piegādāt no Rīgas pat tvaika lokomobīli. Jau 1908.gadā pilsētas krājaizdevu sabiedrības rīcībā bija 1,5 miljonu rubļu kapitāli. Daudzas ģimenes kļuva turīgas un atzīmēja to ar jaunām ēkām, taču vienlaikus pieauga mazturīgo skaits. Par iemeslu tam bija vismaz 23 Limbažos ierīkotās dzertuves un stipro dzērienu tirgotavas, kur labprāt atstāja naudu kā fabrikas strādnieki tā uz tirgu braukušie zemnieki. Tāpēc nav brīnums, ka 1909.gadā izveidotā pretalkohola biedrība tika labi pabalstīta, bet 1914.gada maijā pilsētas padome, ko bija pārpludinājušas pilsoņu sūdzības par dzērāju huligānismu, nolēma rudenī ierobežot dzertuvju darba laiku. Taču tad 1914.gada vasarā sākās karš, ko Limbažu latviešu kopiena sākotnēji uzņēma ar prieku, kā iespēju atņemt baltvāciešiem to atlikušās privilēģijas. Pilsētā izvietojās armijas lazaretes un iedzīvotāju skaits 1915.gadā bēgļu pieplūduma dēļ tuvojās pieciem tūkstošiem, salīdzinot ar aptuveni 3000 1905.gadā. Kā klusa aizmugures pilsēta Limbaži nodzīvoja līdz 1917.gadam un ražošanas apsīkumu sākotnēji labi aizstāja armijas pasūtījumi un maksas šķūtis. Mierīgi tika sagaidīta Krievijas 1917.gada februāra revolūcija, Pagaidu valdība Pēterburgā un vecās administrācijas aizstāšana ar neskaidrām pagaidu padomēm, kas pakļāvās pirmajam latviešu reģionālajam varas orgānam vēsturē - Iskolatam jeb kreiso strādnieku un kareivju izpildkomitejai. Pa vidu politikas pārmaiņām novads piedzīvoja drausmīgu katastrofu. 1917.gada 23. - 24.augustā, atkāpjoties no Rīgas, krievu armijas Sibīrijas divīzija, Rīgas garnizona daļas un tos pavadošs aizmugures klaidoņu bars pārstaigāja Limbažu novadu, izlaupot muižas, pamestas iestādes un dažus veikalus. Ziņas par tobrīd notikušajām slepkavībām un izvarošanām pagaidām nav apkopotas. Citu starpā cieta Saviesīgā biedrība un Limbažu Pilsmuiža un mācītājmuiža. Līdz 1918.gada 7.februārim, kad Limbažos iesoļoja vācu karaspēks, efektīvu varas orgānu pilsētā nebija un pilsoņu aprindas centās izlikties pēc iespējas nemanāmas. Vācu komandantūra Limbažos ieviesa likumības šķietamību, taču nespēja uzlabot brūkošo saimniecisko stāvokli. Pēc vācu ienākšanas Vidzemi pārpludināja darbu zaudējuši Rīgas bēgļi, kas bija gatavi strādāt par vēderu. Izmantojot trīs un četrkāršu degvīna, ķīmiskā saldinātāja saharīna un dažu citu produktu cenu starpību Rīgā un Limbažos, 1918.gadā radās plaukstošs ''melnais tirgus'' apgādājot Limbažus par spīti vācu uzliktajam ceļošanas aizliegumam. Lielākais nopelns Limbažu sabiedriskās dzīves atjaunošanā, sagatavojot novadu neatkarības pieņemšanai, pieder pedagogam un mācītājam Ludim Bērziņam, kurš 1918.gada ieradās Limbažos no Tērbatas un atjaunoja ģimnāzijas un luterāņu draudzes darbu. Jaundibinātā latviešu valsts 1918.gadā nepaguva pārņemt kontroli pār Limbažiem, kur sākotnēji bija stipri aptuvens priekšstats par Rīgas notikumiem. 1918.gada 9.decembrī Limbažus pameta vācu karaspēks, bet jau 23.decembrī pilsētā ienāca Maskavas valdībai uzticīgi sarkangvardi. 1919.gads, kad Limbažu novads kļuva par vienu no trim neatkarības saimniecību balstošajiem novadiem blakus Valmierai un Cēsīm, vēl bija priekšā.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks

Limbažu novads - neatkarības stūrakmens. Divas strāvas 1885 - 1904

Šoreiz apskatām vienu no vismazāk pētītajiem Latvijas vēstures periodiem. Ievērojama vēsturnieka, kas būtu izvērtējis divdesmit gadu notikumus pirms Piektā gada, pagaidām nav bijis un, visticamāk, nebūs. Pat nopietnākie darbi par tēmu skata šo laiku populārzinātniski, pārstāstot statistiku un memuārus. Tāpēc, lai piedod lasītājs, ja tikpat kodolīgi par pārkrievošanas un Jaunās Strāvas laiku runāsim arī mēs. Jāsāk ar to, ka Krievijas impērijā no 1762.gada valdījusī vācu Holšteinas dinastija nekad nebija spējusi dot tronim kaut vienu garīgi stabilu un ar prāta kaitēm neapgrūtinātu valdnieku. Lai cik neticami tas nebūtu, šis ir galvenais iemesls, kāpēc ieguvām neatkarību jau 1918.gadā. 1881.gadā pēc sava tēva bojāejas par Krievijas caru kronētais Aleksandrs III bija ne īpaši gudrs, bet ļoti kašķīgs cilvēks, kas cīnījās ar nespēju saprast apkārtējo pasauli, izdzerot vismaz puslitru konjaka dienā. Ar viņa valdīšanu reālo varu Krievijā pārņēma oligarhija, ko veidoja Holšteinas dzimtas lielkņazi un viņiem pietuvināti augstākie krievu tautības aristokrāti. Būdami politiski nejēgas, šie ļaudis darbojās, pilnīgi ignorējot iedzīvotāju vairākuma intereses, līdz 1917.gadā nonāca vēstures mēslainē. Latviešiem un igauņiem kārtējie jaunie laiki sākās 1885.gadā, kad par triju Baltijas guberņu - Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas gubernatoriem pēkšņi tika iecelti ar vietējām baltvācu aprindām nesaistīti ļaudis. Gandrīz vienlaikus Pēterburga lauza neseno līgumu ar vācu luterāņiem un atjaunoja pareizticības kā Baltijas vienīgās privileģētās reliģijas statusu. Līdz 1905.gadam, kad impērijā beidzot ieviesa ticības brīvību, turpinājās no pareizticības izstājušos latviešu piespiedu atgriešana. Tas bija tikai ievads. Sākot ar 1887.gadu krievu valoda kļuva par Baltijas skolu vienīgo apmācības valodu no pirmās klases, līdz ar to pāreju Izglītības ministrijas pakļautībā, pie tam Pēterburgas izglītības ierēdņi izrādījās tik akli šovinisti, ka aizliedza mācīt runāt krieviski ar vietējo valodu palīdzību. Dažu turpmāko gadu laikā vēl pēc zviedru laika kārtības veidotā Vidzemes tiesu un policijas sistēma, ieskaitot ceļa stabu uzrakstu un apdzīvoto vietu nosaukumu izrunas nomaiņu, no vāciskas kļuva krieviska atbilstoši impērijas likumiem. Izglītots speciālists vai apmācīts amata meistars, kas kādā Vidzemes pilsētā vai pagastā bija veidojis savu karjeru, ņemot palīgā labas vācu valodas zināšanas, tagad nonāca lielās grūtībās, ja tikpat labi neprata krieviski. Pēc 1890.gada aktīvi jauni cilvēki ar izpratni par krievu lietvedību pēkšņi ieguva priekšroku pār krietni pieredzējušākiem vecās paaudzes pilsētu un pagastu darbiniekiem. Šis literatūrā tikai pavirši pieminētais un mūsu vēsturē pagaidām ignorētais paaudžu konflikts bija spēcīgākais dzinulis, kas noveda pie Piektā gada galējībām.

Starp 1885. un 1904.gadu iedzīvotāju skaits Limbažos pieauga no diviem līdz trim tūkstošiem. 1897.gada tautas skaitīšana uzrādīja, ka Limbaži ar 74 procentiem latviešu tautības iedzīvotāju, tagad ir otra latviskākā pilsēta pēc Valmieras. Tas notika ne tikai no laukiem nākošu ieceļotāju pieplūduma dēļ, bet arī sakarā ar vācu kopienas sarukšanu. Krievu valodas uzspiešana mudināja vāciešus doties uz lielpilsētām, kur viņu kopskaits joprojām ļāva prasīt sev īpašu kultūras autonomiju.

No 1892.gada ieviestais netaisnais pilsētu pašvaldību nolikums pielīdzināja Limbažus miestam bez pilsētu tiesībām, atļaujot domnieku vietā vēlēt vien pilnvarotos, kas savukārt ievēla pilsētas vecāko ar tiesībām lemt tikai pilsētas saimniecības jautājumus. Vēlēšanās drīkstēja piedalīties tikai personas ar īpašumu vismaz 100 rubļu apmērā, tādēļ mazturīgie balsot nevarēja. Meži, ezeri un rentes zeme, kas citviet būtu pabalstījuši pilsētas vajadzības, joprojām piederēja Rīgai un 1900.gadā Limbaži ar 14600 rubļu budžetu bija nabadzīgākā latviešu pilsētas pašvaldība. Salīdzinājumam - Liepājas budžets togad bija 655 tūkstoši. Tāpēc, runājot par Limbažiem 19.gadsimta beigās, nav jābrīnās, ka pilsētas labiekārtošanas darbi noritēja lēni un pat leģendai par pilsētas nama pulksteņa uzstādīšanu pateicoties soda naudām acīmredzami ir savs pamats. Pilsētas attīstību veicināja divi ekonomiskie spēki. Pirmais - pilsētas amatnieki, kas apkalpoja plašu novadu un tādēļ pēc skaita un saražoto preču apjoma neko daudz neatpalika no Cēsīm un Valmieras, bet dažos arodos pat pārspēja tās. Pienākot 20.gadsimtam, arī amatnieku vidū bija aizvien vairāk latviešu, kas, apguvuši amatu no vāciešiem, ieņēma viņu vietu pēc to aizbraukšanas. Otrais - filca fabrika, kas būtu neievērojama Rīgā, Limbažos nodrošināja tehnikas jaunievedumu ienākšanu. Pēc 1890.gada fabrika sāka izmantot ne tikai tvaika, bet arī elektromotorus, palīdzot apgaismot arī dažas pilsētas ēkas. Fabrikas un amatnieku vajadzības noteica telefona ievilkšanu Limbažos jau 1899.gadā. Pakāpeniskā filca fabrikas un citu ražotņu izaugsme bija par iemeslu tam, ka no 1900.gada pilsētā atsākās strauja mūra ēku celtniecība, ko pārtrauca tikai pasaules karš. Jau 1883.gadā Vidzemes zemnieki bija iepirkuši no muižām divas trešdaļas no pārdošanai izliktajām saimniecībām. Turpmākos divdesmit gadus zemnieku peļņa balstīja pagasta un skolas ēku un biedrību namu celtniecību, neaizmirstot labiekārtot arī savus mitekļus. Nevajag aizmirst, ka brīdī, kad tika uzrakstītas ''Skroderdienas Silmačos'', lugā redzamajai lauku pasaules kārtībai bija ne vairāk par trīsdesmit gadiem.

Liktenis bija lēmis, ka tieši tai brīdī, kad latvieši sāka baudīt pirmos vienlīdzīga sabiedriskā stāvokļa labumus, tautiskajā kustībā iestājās šķelšanās un nesaskaņu laiks. Pirmais konflikts, ko Rīgā varēja sākt manīt jau ap 1873.gada dziesmu svētku laiku, bija starp pirmajiem turīgajiem latviešu uzņēmējiem un pirmajiem augstāko izglītību guvušajiem latviešiem, ko pēc vācu parauga dēvēja par ''literātiem''. Otra lielā plaisa parādījās 1877 - 1878.gada krievu - turku kara laikā, kad kļuva manāma daudzu gados jauno latviešu vēlēšanās izrauties no Baltijas guberņu vāciskajiem spaidiem ar krievu valodas apguves un pārceļošanas palīdzību. No savas puses baltvācieši bija gatavi piedāvāt latviešiem tikai augstu vērtētu un dažreiz labi apmaksātu sulaiņu tiesības. 1869.gadā Leipcigā izdotā pretkrievu grāmatā Vidzemes vācietis Širrens paziņoja, ka Baltija un tās pamatiedzīvotāji pieder viņa kopienai kā sens kara laupījums un baltvācu vairākums no šiem uzskatiem nekad neatkāpās. Latvieši, kas bija gatavi pieņemt vācu noteikumus, izņemot pārvācošanos, atkāpās no Atmodas pirmie. Viņiem sekoja darījumu cilvēki, kam turība tagad ļāva baudīt vācu pilsētnieku apmēra tiesības. Limbažos kā pirmo tā otro latviešu sabiedrisko darbinieku vidū bija vairākums un viņus var saprast, ņemot vērā, cik nesena bija viņu gūtā labklājība. Pēc Saviesīgās biedrības dibināšanas laika aizrautības jau dažus gadus vēlāk sekoja atplūdi un biedru skaits saruka no 108 1885.gadā līdz 41 1888.gadā, stipri svārstoties arī turpmāk neskatoties uz Baumaņu Kārļa pieliktajām pūlēm. Tautiskās kustības krīze kļuva īpaši jūtama līdz ar rusifikācijas kampaņas sāķumu, kad ne mazums krievu valodu neprotošo tautas darbinieku noslēdzās privātā dzīvē. Neizbēgami, pēc 1890.gada par politiski aktīvāko latviešu tautas daļu kļuva ļaudis, kam nacionālas autonomijas sasniegšana likās mazsvarīga. Krievu valodu apguvušie augstskolu un vidusskolu absolventi, kas sākotnēji cerēja uz pietiekami stabilu vietu impērijas hierarhijā, atklāja, ka Aleksandra III ieviestie ierobežojumi atkal dod labas karjeras iespējas tikai aristokrātiem. Veco, bet apsīkušo Pirmās Atmodas strāvojumu aizstāja Jaunā Strāva, kas grupējās ap Rīgas avīzi ''Dienas Lapa''. Pakāpeniski tās dalībnieki nosliecās par labu sava laika populārākajai politiskajai mācībai - marksismam, pēc jaunstrāvnieku kustības apspiešanas 1897.gadā pieslejoties tā aizvien vardarbīgākajiem grupējumiem. Limbažos jaunstrāvnieki ieradās ap 1895.gadu. Viņu nebija daudz, galvenokārt jaunākās paaudzes skolotāji, kas aizvietoja krievu valodas nepratējus. 20.gadsimtam sākoties, Limbažu novads bija vienaldzīgs pret pasaules politiku un tajā noritēja kāds Latvijas nākotnei daudz svarīgāks process - saimnieciski patstāvīgas un savu tautiskumu godā turošas novada mēroga latviešu kopienas veiksmīga izaugsme.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks

Limbažu novads - neatkarības stūrakmens. Latvietis savā vaļā 1863 - 1884

Pirms pusotra gadsimta brīvība likās tik augsta un tāla lieta, ka vidzemnieki par to pat nesapņoja. Tā vietā visas domas grozījās ap nīsto klaušu laiku izbeigšanos, jo, lai arī juridiski brīvs, latviešu zemnieku kārtas cilvēks ik uz soļa varēja kļūt par varas vīru un dižciltīgo nesodītas patvaļas upuri. Tikai četrdesmit gadus pēc brīvlaišanas Vidzemes zemnieki beidzot ieguva vaļu - tiesības iet, kur patīk, strādāt, kur vēlas un iekārtot savu dzīvi bez muižkunga atļaujas. Divdesmit gados no Krimas kara beigām 1856.gadā pasaule ap latvieti un pats latvietis pārtapa tik strauji, ka brāļi Kaudzītes, 1879.gadā nobeidzot ''Mērnieku laikus'', sajauca romānā vienkopus trīs dažādus laikus - klaušu, māju iepirkšanas un pagastu iedibināšanas gadus.

Pēc 1863.gada ļoti īsā laikā krietns skaits Vidzemes saimnieku kļuva par savu māju īpašniekiem vai rentniekiem, lai gan trešo daļu šim nolūkam atliktās naudas nācās izdot, izpērkot dēlus no pēdējā bargā iesaukuma 15 gadu armijas dienestā. Klaušas tika atceltas un, mūsdienu cilvēkam to tikpat kā nesaprast, muižnieki un muižas ierēdņi zaudēja iespēju pēc patikas sist un ieslodzīt tuvākās apkārtnes zemniekus. Ar 1866.gada likumu pagasti tika atdalīti no savām muižām un lēma savas lietas bez tuvākā zemes kunga iejaukšanās. Cara Aleksandra II reformas nodrošināja, ka pat zemnieki tagad drīkstēja prasīt likuma aizstāvību. Pēc 1870.gada saimnieciski patstāvīgs cilvēks varēja dzīvot, tikpat kā nedomājot par lielo kungu patiku vai nepatiku, bet jāatzīst, ka faktiskā brīvlaišana, vācu muižnieku aptrakušas pretestības dēļ, Baltijā notika dažus gadus vēlāk par dzimtbūšanas atcelšanu Krievijas impērijā. Divdesmit gadu laikā Vidzemes zemnieki kļuva par pavisam citādiem ļaudīm pēc izskata un uzvedības. Pat mazāk turīgi kalpi sāka pirkt fabrikas ražojuma drānas, saimnieki apgādāja sev ratus ar dzelzs asīm un pat ''federu vāģus''. Lauku mājās sāka smaržot pēc kafijas, vakaros tās apgaismoja ar tikko lietošanā nākušo petroleju un skroderi steidzīgi iegādājās šujmašīnas, jo citādi palika bez pasūtītājiem. Pateicoties jaunajām lauku kopšanas metodēm 1868. bija pēdējais neražas trūkuma gads Vidzemē. Kad, kā teica toreiz, ''galvas griešanās'' laiki beidzot noslēdzās, latvietis, pirmo reizi vairākos gadsimtos, beidzot varēja sākt domāt ne tikai par kailo dzīvību, bet pienācīgu vietu citu ļaužu un tautu vidū.

Pirms lielajām pārmaiņām Limbaži bija maza vācu pilsēta ar nepilnu tūkstoti iedzīvotāju, kas bez īpašām grūtībām spētu iejusties lielās Vāczemes plašumos. Starp 1863. un 1881.gadu iedzīvotāju skaits pieauga no 1134 līdz 1812, sakarā ar ebreju migrāciju un, galvenokārt, pateicoties latviešiem, kas, saņēmuši pārvietošanās brīvību, pārcēlās no laukiem uz pilsētām. Starp 1870. un 1880.gadu latvieši kļuva par lielāko kopienu Limbažos. Pagaidām tas nenozīmēja, ka vācieši zaudētu kaut daļu no agrākās ietekmes. Vecie Limbaži bija trīs savrupi dzīvojošu kārtu pilsēta. Virsotnē atradās ''lielmaņi'' - aristokrāti, ierēdņi un paši turīgākie pilsētnieki, kas grupējās ap vācu biedrību ''Muse''. Vidusslāni veidoja ''pilsoņi''- amatnieki, sīktirgotāji un algoti speciālisti, kuru pulcēšanās vieta bija klubs - dziedāšanas biedrība ''Liederkranz''. Vienkāršā tauta ''izklaidējās'' kādā no 14 alus un degvīna iedzeršanas vietām (pilsētā bija tikai viens ''ēdienu nams'') un apdomīgāki ļaudis jau bija sākuši nosodīt tik lielus grādīgo dziru plūdus. Limbažos 1878.gadā bija 15 veikali un 11 lauku ražojumu tirgoņi, tautā saukti par ''kopmaņiem'', no kuriem tikai viens atzina sevi par latvieti. 1876.gadā sāka darbu Tīla filca fabrika - pilsētas galvenais rūpniecības uzņēmums un tās tvaika mašīnu trokšņi bija kļuvuši par jauno Limbažu skaņas vizītkarti. Pilsēta jau bija sākusi gūt peļņu no savām skolām, un, kamēr latviešu skolotāji domāja par tautas atdzimšanu, skolnieki, cik vien ātri spēdami, mācījās vācu valodu vismaz ''kārklu'' runas un krogus dziesmu līmenī. Laikabiedri brīnījās par četru Limbažu tautu - latviešu, vāciešu, ebreju un krievu, spēju sadzīvot tādā mierā, kāds bija redzēts reti kur Baltijā. Limbažu vācieši, atšķirībā no tautiešiem Rīgā, savā vairākumā nebija tik lieli ļaudis, lai vairītos no saskarsmes ar latviešiem. Klubs ''Liederkranz'', kur pulcējās vācu amatnieki, drīz pēc dibināšanas 1854.gadā atļāva latviešiem izmantot savas telpas un veidot atsevišķu kluba nodaļu. Limbažu latviešiem Pirmās Atmodas laikā drīzāk draudēja nevis vajāšanas, bet pārvācošanas briesmas. Atgādināsim, ka 1864.gada skolotāju saietā Siguldā latviešu pedagogi noslēdza saietu ar tā laika vācu šovinistu kaujas dziesmu, bet vienā otrā Vidzemes skolā dažus gadus vēlāk audzēkņiem lika dziedāt kaimiņzemes himnu ''Es esmu prūsis''. Plāni padarīt latviešu tautu par vēl vienu vācu cilti bija nopietni domāti un toreiz tos izjauca tikai pašu vāciešu politiskais aklums.

Lai piedod lasītājs, bet mūsu nacionālā kustība uzplauka vispirms jau tāpēc, ka divas milzu kaimiņtautas 19.gadsimta vidū sadomāja spēkoties par noteicošo ietekmi Baltijā. Pa vidu starp abiem bluķiem tad arī pamanījās izspraukties latviešu brīvestības stādiņš, ko neturēja par draudu, jo citādi to apspiestu, kā poļus un lietuviešus. Vācu un krievu konflikts sākās īsi pirms 1840.gada ar Tērbatas studentu demonstrācijām un izvērtās politiskā pretstāvē līdz ar vidzemnieku masveida pāriešanu pareizticībā. No šī brīža Baltijas vācieši, kas līdz tam visādi kavēja vācu valodas apguvi latviešu vidū, sāka pakāpenisku pārvācošanu, vispirms ''piejaucējot'' skolotājus. 1865.gadā Pēterburgas ''vācu partijai'' pat izdevās panākt iepriekš pareizticībā kristītu luterāņu atvieglotu atgriešanos vecajā ticībā. 1864.gadā latviešu koris no Limbažiem piedalījās luterāņu dziedāšanas svētkos Dikļos, taču, lai arī svarīgs tautas vienošanas darbā, šis notikums tikpat kā nesekmēja garīgo atmodu. Kā jau teikts, Limbažu latviešiem toreiz bija maz iebildumu pret vācu valodu un biedrībām, tādēļ pirmā novada latviešu dziedāšanas biedrība nodibinājās 1869.gadā Umurgā. Bija jāpaiet sekojošajai 1870-to desmitgadei ar turpmāku labklājības un pilsonisko brīvību pieaugumu, no Rīgas neatkarīgas pilsētas domes ieviešanu un latviešu grāmatu un avīžu plūsmu no Vidzemes guberņas galvaspilsētas, lai arī Limbažu novadā sāktu domāt par nacionālu politiku. Iemesls tam bija gluži praktisks. Pēc 1881.gada tautas skaitīšanas Limbažos no 1812 iedzīvotājiem 1002 atzina sevi par latviešiem. Būt par vācu organizāciju piedēkļiem vietējiem latviešiem vairs nebija izdevīgi. Pēdējo reizi tas tika darīts 1880.gada dubultajos (vēsturē to dažreiz noklusē) vācu - latviešu dziesmu svētkos, kur limbažnieki piedalījās kā biedrības ''Liederkranz'' latviešu sekcija, izrādot izcili skaistu svētku karogu. 1881.gada beigās Limbažu latviešu kopienas darbīgākie ļaudis - trīs ierēdņi, trīs tirgotāji, vairāki lauksaimnieki un skolotājs, tirgotāja Eduarda Kaupiņa pamudināti, savāca sapulci vietējās latviešu biedrības statūtu izstrādāšanai. Krievijā toreiz tikko bija noslēgusies ar revolucionāru terora aktiem maskēta aristokrātu grupējumu cīņa par varu, kurā gāja bojā imperators Aleksandrs II. Daļu nesen ieviesto brīvību atcēla un to starpā bija arī tiesības dibināt nacionālas biedrības. Bija vajadzīgi vairāk nekā divi gadi, līdz Limbažu latvieši 1884.gada 3.aprīlī saņēma atļauju organizēt ''sabiedrisko sapulci'' jeb Saviesīgo biedrību. 1884.gada 24.jūnijā biedrība sāka darbu un līdz 1940.gadam visas domas un pūliņi, kas Limbažos grozījās ap latviešu tautas vajadzībām, tapa pateicoties šai organizācijai vai tās biedru ierosmei. Bez trokšņa, bez konfliktiem un bez upuriem latvietība bija iekarojusi savu vietu vēl vienā dzimtenes pilsētā. Atmodas grūtākie gadi bija vēl priekšā.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks

Limbažu novads - neatkarības stūrakmens

Tuvojoties abām lielajām novembra svētku dienām un ņemot vērā apstākļus, kādos svētkus nākas sagaidīt šogad, Limbažu muzejs vēlas dalīties ar dažām pārdomām par mūsu novada pagātni no nacionālās neatkarības skatupunkta. Turpmāk, līdz pat Neatkarības dienai, mēs publicēsim nelielus rakstus, kur mēģināsim parādīt un pierādīt, cik liela bijusi Limbažu novada nozīme Latvijas nācijas un valsts tapšanā un šī valstiskuma saglabāšanā. Šodien sākam ar nelielu ievadu. Lasiet, izsakiet savus viedokļus un sagaidiet nācijas svētku dienas ar Limbažu muzeju. Ceram, ka drīz atkal varēsim vērt muzeja durvis un aicināt jūs ienākt.

Baumaņu Kārļa pieminekļa atklāšana Limbažos 1920.gadā. Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma

Mazliet par neatkarības pirmsākumiem

Kad neatkarīgās Latvijas dzimšanu māca skolās vai apspriež no augstām tribīnēm, dzīves sīkumiem un pelēkajai ikdienai vietas nav. Neatkarības pasludināšana un saglabāšana top atainota kā patiesas ticības rituāls, ko veikuši nedaudzi tautas varoņi ar viņus vērojošām ļaužu masām pateicīgu klausītāju un augstākas gribas izpildītāju lomā. Tā savu vēsturi māca Eiropas tautas un tā to lemts darīt arī latviešiem. Patiesi žēl, ka tas nekad nav bijis tik vienkārši un brīvības cīņu saviļņojošās un traģiskās lappuses aizņem krietnu daļu no vēstures grāmatu stāstījuma ne jau tāpēc, ka nav cita, par ko runāt. Katras tautas brīvība ir kā lauks, kurā izdīgusi labi iesēta sēkla. Sējējiem ir visas tiesības saņemt nākamo paaudžu uzslavu par sēklas mešanu īstajā brīdī un vietā, prātu atrast šo brīdi un vietu un drosmi nezināmās nākotnes priekšā. Mēs ierādām īpašu vietu Kārlim Ulmanim vispirms jau nevis tāpēc, ka viņš bija prasmīgs politiķis un tautsaimnieks, bet par pārcilvēcisku, tikai šodien līdz galam izprastu drosmi, kas ļāva viņam uzņemties vienpersonisku atbildību par neatkarības pasludināšanu 1918.gada 18.novembrī, kad pārējie Rīgā sanākušie tautas darbinieki joprojām vilcinājās spert šo pēdējo soli. Ulmanis izsēja nacionālās patstāvības sēklu, taču, ja nebūtu lauku, kur sēklai krist un uzdīgt, darbs būtu veltīgs. Latvija un latvieši izauga no simtiem mazu pagastu, kas katrs centās turēties, cik nu diženi spēja. Noteikts skaits pagastu pēc to dabas izraudzītā izvietojuma apvienojās novados ar kādu pilsētu tā vidū. Neatkarīga Latvija dzima ar to, ka pagasti atzina novada centra virsvadību un nācijas novadu kopums savukārt piekrita, ka viņus vadīs no Rīgas. Tā, nevis otrādi, jo latviešiem, kā jaunai nācijai nebija laika pieņemt lielāku un senāku tautu politiskās kopības apziņu. Pirms simts gadiem novadi kļuva par tiem stūrakmeņiem, uz kuriem pacēlās un turpina stāvēt latviešu valsts.

Kad 19.gadsimta vidū Baltijas augstie vācu kungi sāka pamazām atļaut latviešiem izglītības un brīvas dzīvošanas iespējas, viņu prātā bija vienīgi Baltijas atdalīšana no Krievijas. Izglītoti ''jaunie latvieši'', kuru kļuva vairāk ar katru gadu, strauji apguva Eiropas zinības un arodus un nieka piecdesmit gadu laikā no nekā radās krietns kopums radošu ļaužu, kas prata kopt gara mantu ne sliktāk, kā lielās tautas. Viņu vidū Limbažu novads ar lepnumu izceļ himnas autoru Baumaņu Kārli. Bet diemžēl šie tā saucamie ''literāti'' paši par sevi bija tika niedres vējā - daudzus no viņiem dzīve salauza un ne mazums meklēja vietu citā tautībā. Lai rastos neatkarības priekšnoteikumi, latviešiem nācās ne tikai domāt, bet arī pelnīt savu iztiku tikpat prasmīgi kā cittautiešiem. 1863 - 1864.gadā sākās ''mērnieku laiki'' un vēl pēc dažiem gadiem pārceļošanas brīvību tikko ieguvušie latvieši ieplūda pilsētās, kas iepriekš bija izteikti vāciskas. Pārdesmit gadu laikā, starp 1865. un 1885.gadu Limbaži kļuva par latviešu pilsētu un Saviesīgā biedrība par pirmo novada sabiedrisko organizāciju, kur pulcējās zemnieku kārtas ļaudis. Divas uzņēmīgu vidzemnieku kopas - pirmie mājas iepirkušie latviešu lielsaimnieki un ar neticamām pūlēm sākotnējo kapitālu sakrājušie tirgotāji un amatnieki, kļuva par to latviešu sabiedrības slāni, kas pirmo reizi uzdrošinājās pieprasīt tiesisku vienlīdzību. Maz mēs zinām par laiku starp 1885. un 1905. gadu un tas var likties dīvaini, jo tikko dzimusī nacionālā prese un literatūra sīki un smalki sekoja tautiešu gaitām. Taču sabiedrības apakšzemes straumes mums nav zināmas. Skaidrs ir tas, ka lielākā daļa tikko dzimušās latviešu tirgus un kultūras elites paredzēja dzīvot vāciskā Baltijā un bija šokēti, kad 1887.gadā sākās obligātā krievu valodas ieviešana. No konflikta starp latviešu ''vāciskajām'' un ''krieviskajām'' aprindām pēc 1890.gada radās latviešu marksistu kustība, kas guva iespēju izrādīt sevi Piektajā gadā. Vācijas un Krievijas cīņā par Baltiju latviešu un igauņu tautas bija galvenie upuri un pēc sacelšanās dalība pašu zemes lielajos uzņēmumos tām bija liegta.

No 1907. līdz 1914.gadam Baltija un tātad arī Vidzeme pieredzēja milzu apmēra uzplaukumu, kāds vēlāk atkārtojās tikai sešdesmitajos - septiņdesmitajos gados. Pasaules karš pārtrauca Baltijas pārtapšanu par vienu no Eiropas attīstītākajiem apgabaliem. Tas jāņem vērā, lai saprastu visu izmisuma bezdibeni kādā Latvija krita no 1915. līdz 1920.gadam. Taču, atgriezīsimies pie Limbažu novada un paskaidrosim, kur meklējama tā īpašā nozīme neatkarības iegūšanā. Katru no šiem faktiem mēs vēlāk apskatīsim sīkāk, taču pirmā īpatnība, kas izcēla Limbažu novadu citu latviešu apvidu vidū 20.gadsimta sākumā, bija politikas un tautību miers. Kā Limbažos, tā apkārtējos pagastos prata sadzīvot latvieši, vācieši un ebreji. Iedzīvotāji deva priekšroku mēreniem politiskajiem strāvojumiem un, kā to parādīja 1905.gada notikumi, tikai nedaudzi atbalstīja radikāļus. Tuvāk Igaunijas robežai, ap Mazsalacu, situācija bija stipri atšķirīga. Limbažu novads nebija redzamākā no Latvijas ''maizes klētīm'', taču saražoja ievērojamu pārtikas pārpalikumu. Īpaši svarīgs bija ģeogrāfiskais stāvoklis, kas ļoti bieži apgrūtināja novada uzplaukumu, taču 1918. - 1920.gadā nāca par labu, jo attālinātība no galvenajiem reģiona ceļiem nozīmēja arī mazāku saskari ar karadarbību un postījumiem. Frontes līnijas izveidošanās uz vairākiem mēnešiem 1917.gadā šai ziņā bija vienīgā nepatīkamā nejaušība. Jānosauc galvenais iemesls, kādēļ tik ļoti šeit izceļam Limbažu novada neatkarības stūrakmeņa lomu. Tā būtu mazāka, ja vien Latvijas vēsturē jau vairākas reizes nebūtu gadījies tā, ka Kurzeme kļūst par nopietnas karadarbības vietu. Cilvēkiem, kas kļūdaini iztēlojas 1919.-1920.gada Latvijas valsti mūsdienu robežu ietvaros, jāsaprot, ka, ar Latgali zem padomju okupācijas un Kurzemi bermontiešu varā un postā, Vidzeme bija vienīgais jaundibinātās valsts saimnieciskais balsts. Bez Limbažu, Cēsu, Valmieras un Valkas novadu darba valsts labā, krietna daļa neatkarības cīņu būtu apgrūtināta. Limbažu novads, ja neskaita frontes izpostītos dienvidus un igauņu kontrolēto pierobežu, bija viens no stabilākajiem un mazāk cietušajiem apvidiem, kas varēja turpināt apgādāt Rīgu un Valmieru arī bermontiādes un Latgales frontes laikā. Turpmāk mēs iztirzāsim to sīkāk, taču ceru, lasītājiem ir skaidrs, ka Limbažu novads neatkarības pabalstīšanā izdarīja tik daudz, ka negribas pat domāt, kas notiktu, ja šis atbalsts izpaliktu.  

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists

Septiņas muižas un septiņas kapsētas : Lēdurgas pagasts pirms 100 gadiem

Pētījums par vēl vienu Limbažu novada dienvidu robežas daļu bija aizsākts jau jūlijā. Tagad tas tiek likts priekšā kā vēl viens atgādinājums, ka Limbažos par Lēdurgu nav aizmirsuši. No Limbažu muzeja puses varam vien teikt, ka, neatkarīgi no laiku un robežu griežiem, turpināsim uzskatīt Lēdurgu par viena liela Vidzemes novada daļu un, cik būs mūsu spēkos, pētīsim arī šī pagasta vēsturi un glabāsim tā senās lietas par piemiņu nākamajām paaudzēm.

Lasīt tālāk »

Edmunds Mačs pirms un pēc darbības Limbažos

Jaunais mācītājs Edmunds Mačs, ap 1930.gadu

Apstākļu sakritība šovasar ir tāda, ka tuvākajos mēnešos novadā nāksies daudz runāt par kādreizējo luterāņu draudzes mācītāju Edmundu Maču. Pirms sākam apspriest šo Limbažu ne tik senajā vēsturē ievērojamu vietu ieņēmušo sabiedrisko darbinieku, būtu nepieciešams uzzināt par viņa dzīvi ko vairāk, nekā atrodams daudzus gadus vēlāk pierakstītās atmiņās. Tāpēc šodien sniedzam īsu dzīvesstāsta pārskatu par Edmunda Mača gaitām pirms ierašanās Limbažu draudzē un pēc došanās trimdā.

Lasīt tālāk »

Lielais smiltāju šķērslis

Esam veltījuši sarunai par Limbažu novada dienvidu robežām jau trīs rakstus. No tiem mūsu lasītāji zina, ka vēl aizpagājušajā gadsimtā pašreizējā Saulkrastu teritorija bija tāla Limbažu novada nomale. Taču ceļš no Rīgas līdz Pēterupei tagad vairs nav tāls un mūsdienu cilvēkam ir grūti saprast, kāpēc senos laikos bija tik sarežģīti aizbraukt dažus desmitus kilometru pa Vidzemes krastmalu. Šodien jūsu uzmanībai sniedzam mazu novada vēstures lappusi, ko vēsturnieki parasti aizmirst pieminēt.

Lasīt tālāk »

Latvieši ienāk Jaunpeldētavā

Vidzemes zemnieka no senčiem mantotais dzīves ceļš - ēst savu maizi vaiga sviedros, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma

Iepriekšējā rakstā mūsu lasītāji uzzināja, kāpēc pirms divsimt gadiem klusā Vidzemes piejūras priežu mežā pēkšņi uzradās Neibādes atpūtas nams, kas ar laiku sāka izaugt par vasarnīcu ciematu. Tas bija stāsts par augstu baltvācu kungu darbiem, nepieminot šai lietā beztiesiskos vietējos latviešus. Šodien runāsim par Neibādes ciemata pārtapšanu kūrortā un mēģināsim tikt skaidrībā, no kurienes cēlās pirmie tās latviešu tautības iedzīvotāji.

Mācītāja ļaudis

Runājot par Neibādes - Saulkrastu pagātni, ik uz soļa tiek pretnostatītas Neibāde un Pēterupe, it kā tām būtu ļauts dzīvot savrūpi. Patiesība bija mazliet sarežģītāka. Kopš 18.gadsimta Bīriņu zemes kungam piederēja piekrastes josla no pašreizējā Zvejniekciema malas līdz Pēterupei kā muižu robežai. Tālāk uz dienvidiem atradās Pabažu muiža, kas piederēja kronim un ļāva saviem ļaudīm mazliet brīvāku dzīvi. Kopš senākiem laikiem Pēterupes iztekas Bīriņu pusē atradās maza un parasti ļoti nolaista baznīciņa, kuras dēļ vācieši šo vietu sauca par Kapellu. 19.gadsimta sākumā blakus baznīcai bija izvietojusies mācītāja māja, draudzes skola un nedaudzas zvejnieku un zemnieku ēkas. Vidzemes jūrmalā bija parasta lieta, ka, muižu ļoti šauro un garo robežu dēļ, piekrastes un iekšzemes iedzīvotāji nejutās kā viena pagasta ļaudis. Tā kā Bīriņu pagastā muižas nams bija vienā, bet baznīca otrā pagasta stūrī, Pēterupē kungs un rīkotājs bija vietējais mācītājs, kura ietekme bija atkarīga no prasmes vasarā izpatikt Neibādes viesiem. Pēc Neibādes pārdošanas un atkalatpirkšanas, sākot ar aptuveni 1864 - 1865.gadu, tā, kopā ar Pēterupi, kļuva par atsevišķu Bīriņu kunga muižu, kur mācītāja tiesības komandēt zemnieku kārtas ļaudis ierobežoja vairs tikai Krievijas likumi. Ilgus gadus Neibādes viesiem bija pietrūkusi viņu stāvoklim atbilstoša baznīca, kur izrādīties svētdienas ''vācu'' dievkalpojumos, un tādu beidzot iesvētīja 1864.gada 5.jūlijā. Tagad atlika vien sameklēt talantīgu un visiem tīkamu mācītāju un 1871.gada 9.maijā, tieši pirms 150 gadiem, Pēterupes draudzes vadību uzņēmās latvietis Jānis Neilands.

Īsi pirms tam, 1869.gada 26.martā, Pēterupē un Neibādē notika pirmais latviešiem veltītais pasaukums - svētki par godu dzimtbūšanas atcelšanas 50. gadadienai. Šajās mūsdienu acij pretīgajās svinībās, kas atgādināja vēlākos padomju piespiedu mītiņus, Baltijas un Vidzemes gubernatoru kā arī daudzu ierēdņu un muižnieku klātbūtnē sapulcētie Skultes un Bīriņu zemnieki slavināja augsto valdīšanu un tās gudrību. Noslēgumā īpaši uzticamus latviešus pirmo reizi ielaida Neibādes Kūrmājā kā lūgtus viesus. Pēterupe, kā atsevišķs ciemats, pieminēta netika, jo joprojām bija tikai vieta, kur Neibādes viesi devās izjādēs un pastaigās, pirka pārtiku un īrēja laivas izpriecām. Zemes un jūras strādnieku dzīve atlikušajos desmit mēnešos kungus neinteresēja. Visu mainīja Jāņa Neilanda ierašanās un 1871.gadā notikusī Skultes, Pēterupes un Carnikavas draudžu apvienošana vienā mācītāja iecirknī. Divi lielākie maldi par latviešu Pirmo Atmodu ir iedomas, ka visi skolotie tautieši strādāja tautas labā un tā sauktie ''kārklu vācieši'' bija ne bīstamāki par Švaukstu. Jānis Neilands - Neuland jau Tērbatas studiju laikā bija pacietis barondēlu ņirgas, lai tikai tiktu reģistrēts vācu korporācijā kā izpalīgs. Kā mācītājs, un tas nav pret Lutera ticību teikts, viņš bija vienīgais zināmais Vidzemes luterāņu krustnesis. Laikā no 1871. līdz 1883.gadam, kad Neilands uzturējās Pēterupē, Atmodas latvietība no turienes tika padzīta ar dūrēm un lāstiem, agrāko uguns un zobena vietā. Neilands izveidoja, vai vismaz pabalstīja no Pēterupes draudzes ''labiešiem'' organizētu bandu, kura terorizēja kaimiņus, kas bija nolēmuši pāriet pareizticībā. Kāds ceļotājs, ejot caur Pēterupi 1878.gada Jāņos, ar izbrīnu vēroja, ka tautas dziesmas nekur neskan, jo tieši todien te rīko kapu svētkus. Par labu Herr Neulandam gan jāsaka, ka viņš mīlēja bites vismaz tikpat, cik necieta bijušos tautiešus.

Vidzemes mežonīgie Rietumi

Ap 1855.gadu, Krimas kara noslēgumā, Pēterupē dzīvoja ne vairāk kā divi - trīs simti latviešu zemnieku, ko visai nosacīti dalīja arājos un zvejniekos. Turpat blakus atradās ar neredzamu robežu atdalītā Neibāde, kur jebkurš zemes kārtas cilvēks, kas peldu sezonā ''maisījās pa kājām'' kungiem, riskēja tikt nežēlīgi piekauts. Neskatoties uz to, kā Skultes tā Pēterupes ļaudis bieži apmeklēja Neibādi no ''kalpu gala'', lai pārdotu izaudzēto vai nozvejoto pārtiku un izīrētu laivas ar airētājiem. Šāda vasaras peļņa bija ļoti svarīga, īpaši Pēterupē, jo no mazajiem zemes gabaliem iztikt nevarēja, bet braukšana zvejā nereti beidzās ar inventāra zaudēšanu. Tādēļ no 1857.gada par milzīgu atspaidu kļuva piekrastes ļaudīm dotā atļauja būvēt tirdzniecības buriniekus un doties peļņā jau kā jūrniekiem. Par kuģu būvētavu vietām kļuva desmit kilometru gara krasta josla starp Pabažiem un Jelgavkrogu, kas piederēja valstij un atradās ārpus muižnieku varas. Līdz 1880.gadam Pēterupes muižas piekrastē ar latviešu amatnieku rokām bija tapuši pieci jūras un septiņi piekrastes burinieki. Jau 1874.gadā Pēterupes pagasta iedzīvotājiem piederēja astoņi kuģi ar 744 lastu kravnesību. Par nelaimi, tas nozīmēja, ka šeit aizkavējās parastas pagasta kopienas izveidošanās, kā tas bija citviet Vidzemē pēc māju iepirkšanas. Pirmie turīgie Pēterupes pagasta latvieši bija kuģu īpašnieki un veikalnieki, kam rūpēja vienīgi labas attiecības ar zemes kungiem un nebija vēlēšanās kaitināt tos ar latvietības izrādīšanu.

1895.gadā Pēterupē bija 59 mazu un pavisam mazu aramās zemes gabalu saimnieki. Viņu vidū kā labākie ļaudis izcēlās deviņi rēderi, divi krodzinieki un bodnieks. Tā kā pie baznīcas bija draudzes skola, bet nebija sākumskolas, pēterupieši turpināja izglītot bērnus mājmācībā līdz pat 19.gadsimta beigām. Lielākā daļa pagasta ļaužu pavadīja zemes un zvejas darbu laiku lielā uztraukumā, ko remdēja gada tumšajā pusē ar sacensībām ''vienrocīgajā mešanā'' kādā no krogiem. Kaimiņu novadiem par lielu izbrīnu, Pēterupē ziemā rīkoja ''krogus balles'', kur nebija liegta ieeja sievietēm un pusaudžiem un pagastā bija ierasts bēru gājienu nevis beigt, bet sākt ar krogu. Vēl viens baiļu iemesls bija tuvējie tumšie meži, kur ik pa brīdim uzklīda sveši un varbūt ne tik sveši nelieši, zogot, laupot un dažreiz pat slepkavojot. Izcēlās arī sērgas, ieskaitot briesmīgo 1895.gada dizentērijas epidēmiju, kas prasīja vismaz pārdesmit upuru.  Strādājot un uzdzīvojot, bija pavisam aizmirsta gara gaisma un tāds godājams vidzemnieku paradums, kā avīžu pasūtīšana, te ieviesās gadus divdesmit vēlāk kā citviet novadā. Par ļaunu nāca arī tas, ka mācītāji nelaida vietējos skolotājus uz apriņķa konferencēm un vienīgās reizes, kad pēterupieši drīkstēja rādīt tautai labo dziedāšanas prasmi, bija dziesmu svētkos, stingrā draudzes gana uzraudzībā. Galu galā mācītājs Neilands un viņa vācu kolēģi uz laiku savu panāca. Piektajā gadā Pēterupē nenotika nekas ārkārtējs, nebija pat nevienas Neibādes villas zādzības un kārtības uzturēšanai pietika ar mežsargu bisēm. Bet, pāri cilvēku gribēšanai stāv augstāka kārtība, un neviens nevarēja paredzēt, ka pēc 1886.gada pārmaiņas nāks viena pēc otrās, pilnībā pārvēršot Neibādes - Pēterupes iesūnojušo pasaulīti.

Viens znots, viens kuģis, viens kūrorts

1886.gada 15.novembrī mira Bīriņu kungs Augusts Pistolkorss un Bīriņu un Pēterupes muižas mantoja viņa dēls Aleksandrs. Vecais barons jau krietnu laiku bija zaudējis interesi par saimniekošanu un daudz kas bija pamests novārtā, Neibādi ieskaitot. Viņa dēls mēģināja glābt, kas glābjams, piesaistot Neibādei jaunus viesus un labiekārtojot apkārtni, sākot ar Kūrmājas kompleksa pārbūvi 1891.gadā. Pateicoties dzimtas sakariem Krievijā, blakus baltvācu lielmaņiem kūrortā parādās krievu ierēdņi un muižnieki no Pēterburgas, Kijevas un Ņižņij-Novgorodas un drīz vien vācieši atrod par izdevīgāku izīrēt lepnās villas bagātiem krieviem. Krievijas viesu pieplūdumu īpaši sekmē 1889.gadā uzbūvētais Pleskavas dzelzceļš, lai gan pēdējais ceļa posms no Inčukalna joprojām jāveic pasta ratos, maksājot četrus rubļus. Daži līdz paņemtie krievu aristokrātu kalpotāji paliek Neibādē un sāk pelnīt iztiku ar dārzniecību. Inčukalna pasts strādā tik nejēdzīgi, ka 1889.gadā, vismaz uz peldu sezonas laiku, Pēterupe - Neibāde atgriežas Limbažu pasta novadā un paliek tur vismaz līdz 1906.gadam. 1899.gadā Skultē tiek ievilkta telefona līnija no Limbažiem, kas no 1907.gada ļauj sazināties arī ar Rīgu. 1888.gadā, mainoties jūras straumēm, Rīgas līcī ienāk laši, bet uz ilgu laiku pazūd reņģes un daudzi vietējie jaunieši sāk pamest Pēterupi, meklējot laimi tālās jūrās. Lai saglabātu savas otrās muižas darbaspēku, Aleksandrs Pistolkorss veicina vairākus uzlabojumus. 1893.gada 14.martā Neibādē sāk darbu Lūša rūpniecības preču veikals, bet augustā Pēterupē atļauj atvērt Engelhardta aptieku. 1898.gadā Bīriņu kungs dāvina Pēterupei no iepriekš slēgta kroga pārbūvētu skolu un bibliotēku. Īsi pirms gadsimtu mijas presē tiek ievērots, ka pēterupieši iegādājas aizvien vairāk grāmatu un vietējie kuģu īpašnieki pērk pat klavieres. Ap 1900.gadu Neibādes vārds sāk latviskoties par Jaunpeldētavu. Togad Neibādē - Pēterupē ir aptieka, divi rūpniecības preču un saldumu veikali, divi krogi, Kūrmājas vasaras restorāns un ārsta prakse. Pēc pāris gadiem tika izveidots iknedēļas vasaras pārtikas tirgus.

Brašais kuģītis ''Neibāde'' un tā drosmīgie jūrnieki īsi pirms Pasaules kara ap 1910.gadu, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma

Aleksandrs Pistolkorss pēkšņi mirst 1904.gada 31.jūlijā un pēc viņa nāves Bīriņos vairs nav stipras saimnieka rokas. Abi Bīriņu kunga dēli dažus gadus vēlāk mirst pašnāvībā un atraitne zaudē interesi par pasaulīgo. To izmanto kāds apķērīgs kungs Pauls Moltrehts, kurš ieņem Bīriņu virsmežziņa amatu. Moltrehts apprec Pistolkorsa meitu un faktiski kļūst par Pēterupes muižkungu ar daudzām labām un sliktām sekām. Galvenā Neibādes attīstības problēma tobrīd ir drošas satiksmes trūkums. Pirms dažiem gadiem izteiktie šaursliežu dzelzceļa būves plāni izrādās neveiksmīgi. Vienīgais risinājums ir regulāra satiksme pa jūru un, pēc pagaidu reisiem ar no Rīgas nomātu kuģīti sākot no 1905.gada, 1906.gadā vietējā Langes kuģu būvētava laiž pasaulē Latvijas vēsturē slavenāko tvaikoni. Tikai 25 metrus garā ''Neibāde'', kas dodas pirmajā reisā 1907.gada 8.jūlijā, spēj uzņemt ne vien pasažierus, bet arī vismaz 40 tonnu kravas. Uz Neibādi, kur uzcelta laipu piestātne, kuģītis brauc ik dienas, bet trīsreiz nedēļā tas dodas līdz pat Ķirru mājām pie Jelgavkroga, kur uzņem zemnieku kravas. Pateicoties mazajai ''Neibādei'' parasts ceļa krogs tagad pēkšņi kļūst par ko līdzīgu amerikāņu salūnam, kur nodzer pēkšņi nākušo peļņu, zog zirgus un kaujas. Pēc pasažieru sūdzībām uz ''Neibādes'' klāja steidzīgi uzcēla kajīti. Tikpat lielā steigā tika veikta jaunas viesnīcas un restorāna celtniecība Neibādē. 1908.gada Vasarsvētkos notika Neibādes kūrorta atklāšana un todien ar veselu kuģīšu flotili Neibādē ieradās vairāki tūkstoši viesu, kuru rīcībā beidzot bija atpūtas vieta ar, kā mēs šodien teiktu, servisu jebkuram maksātspējīgam viesim. 1909.gada 6.maijā negaidīti nodeg Pēterupes mācītājmuiža, ko tikko pametis algas dēļ sastrīdējies baznīckungs. Sākas Neibādes kūrorta pirmais, plaukstošais, bet ļoti īsais, dzīves posms.

Nobeigsim ar mazu atgādinājumu Saulkrastu baronu pēctečiem. 1823.gadu uzskata par Neibādes dibināšanas brīdi tikai tāpēc, ka tā iekalts Augusta Pistolkorsa 1877.gadā uzstādītajā piemiņas akmenī. Līdz pat Piektajam gadam Pēterupe dzīvoja savrūpi no pārējās Vidzemes. Neibāde kā pilnvērtīgs kūrorts sāka darbu tikai 1908.gada Vasarsvētkos. Par Saulkrastiem 20.gadsimtā runāsim tuvāk vasaras beigām.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists

Vieta, kur kungi mazgājas

Vecā Lēdurga, kur pirms ierašanās Neibādē pulcējās dižciltīgākie Vidzemes ļaudis, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma

Kā iepriekš teikts, pēc raksta par Zvejniekciema vēsturi bijām paredzējuši tikpat kodolīgi apskatīt Neibādes-Saulkrastu izcelsmi un robežu izmaiņas. Taču, gatavojot otru rakstu izrādījās, ka Saulkrastu ļaudis līdz šim skaļi un plaši runājuši tikai par sava apvidus neseno vēsturi, parasti ne agrāk par 1900.gadu, kad namu puduris, kas vēlāk kļuva par Saulkrastu ciemu, jau bija izveidojies un par senāku pagātni izsakās pastāstu un teiksmu vārdiem. Ko lai dara, sniegsim nu mūsu kaimiņiem nelielu zinātniski humanitāro palīdzību, pastāstot, kas patiesībā notika Neibādē-Pēterupē 19.gadsimtā kopš tā saucamās ''Saulkrastu dibināšanas'' brīža. Par jaunākajiem laikiem būs vēl trešais raksts.

Iekš meža bij divi nami

Sākoties 19.gadsimtam, piejūras joslu starp Pabažiem un Skulti dalīja trīs muižas. Piekraste mazliet uz dienvidiem no Aģes upes piederēja Skultes kungam, tikpat kā neapdzīvoto priežu mežu un krastu uz ziemeļiem no Pēterupes pārraudzīja Bīriņu muiža, bet otrpus Pēterupei sākās Pabažu zeme ar Katrīnbādes vasaras muižu dažu kilometru attālumā. Mellinu dzimta, kas ilgus gadus valdīja Bīriņos, nevarēja vai negribēja ko darīt savā smilšainās piekrastes joslā. Pārmaiņas sākās pēc tam, kad 1812. gadā Bīriņus ieguva pēdējā Mellinu mantiniece Anna Auguste, ko pasteidzās apprecēt brašais krievvācu virsnieks Aleksejs Pistolkorss. Fon Pistolkorsam nu bija liels gods, bet dažbrīd pietrūka pie tā vēlamās naudas, un viņš bija spiests apdomāt, kā mēs šodien teiktu, biznesa projektus. Kaimiņš no Lēdurgas fon Reiterns ieteica Pistolkorsam šķietami traku, bet galu galā abu par labu atzītu ideju - izveidot uz Bīriņu zemes jūras krasta par ārstniecisku kūrortu nomaskētu ekskluzīvu Vidzemes muižnieku klubu, kur augstie zemturi katru vasaru varētu sabraukt, lai atpūstos no ''prastās tautas'' un saskaņotu turpmāku rīcību, kā pretoties nīstajai krievu varai un saglabāt Vidzemes milzīgo autonomiju. Neņemos spriest, ko Reiterns un Pistolkorss darīja 1823.gadā, kad it kā tikusi dibināta Neibāde, taču laikabiedri uzskatīja, ka attiecīgā ''bādes anštalte'' sākusi darbu 1824.gada 24.jūlijā.

Atklāšanas brīdī Neibādi veidoja divas ēkas un dažas saimniecības piebūves. Viesi mitinājās Dzīvokļu mājā ar pāris dučiem istabu un pirmajā gadā sacēla varenu skandālu par finiera sienām, kas ļāva dzirdēt katru kaimiņu skaņu, un silta ūdens trūkumu. Rīta kafiju, pusdienas un vakariņas pasniedza Ekonomijā, ko 1828.gadā paplašināja ar deju zāli un sāka saukt par Kūrmāju. Klīrīgākām dāmām un kungiem, kas nevēlējās, lai Vidzemes bruņniecības zieds novēro katru viņu vizīti kādā no blakus dzīvokļiem ierīkotajām ''sirsniņu mājiņām'', par papildus maksu bija pieejamas trīs vai četras zemnieku sētas tuvāk Aģes upei. Projekts ''Neibādes peldētava'', ko ar privātu vēstuļu un sarunu palīdzību pirmos desmit gadus visādi veicināja Lēdurgas kungs fon Reiterns, izrādījās veiksmīgs jau ar otro gadu, taču neienesa cerētos ienākumus kāda pavisam negaidīta efekta dēļ. Lepno latviešu gala Vidzemes rietumdaļas ''baronu'' pulciņš izrādījās tik nekaunīgi iedomīgs, ka dažu gadu laikā pārņēma Neibādes pārvaldi savās brīvprātīgajās rokās. Kāda pavecāka lielmāte ''brāķēja'' pieteikušos viesus, ko tikai pēc tam kā iebraukušus ''Neibādē pie Limbažiem'' reģistrēja Limbažu policija, atvaļināts pulkvedis uzturēja kārtību, dzenājot zemniekus ar baronu sulaiņu rokām un dūrēm, bet trešais muižnieks iekasēja no viesiem kolekti pārtikas un izklaides izdevumiem. Bīriņu kasē nonāca vien 10-15 rubļu sezonas īres maksas par katru dzīvokli. Gados un amatos cienījamākie viesi pavadīja Neibādes 1825 - 1858.gada sešu-septiņu nedēļu sezonas, sēžot pie ''zaļās pļavas'' jeb kāršu galda, spriežot par politiku un paskatoties uz jūras pusi tikai ap ēdienreižu laiku. Tos trīsdesmit gadus šeit melnās čūskas dzirnās ik vasaru tapa Vidzemes vēsture.

Neibādes aizmirstais dibinātājs

Abiem ''foniem'' - Reiternam un Pistolkorsam, bija ticis vēl viens liels gods, kas uzlaboja viņu jau tā labās attiecības Vidzemes augstākajā sabiedrībā. Par nelaimi, Neibādes peldvieta nu bija akmens Bīriņu muižas kaklā, jo tā īsti nesedza izdevumus un lika ik vasaru izpatikt augsto viesu kaprīzēm, bet vairs nebija likvidējama bez skandāla un lielas apvainošanās. Laiku pa laikam peldvietai nācās meklēt jaunu saimniecības pārzini, domāt, kur sadabūt uz vasaru muzikantus no Rīgas un, kā piespiest baronu ģimenes uz laiku pārtikt no produktiem, ko piegādāja apkārtnes zemnieki un zvejnieki. Kad 1847.gada 23.jūnijā pa Jāņu laiku tobrīd no abām nosauktajām ēkām, saimnieka nama un staļļa sastāvošais ''komplekss'', aizdegās un diezgan stipri cieta, Bīriņu kungs, kam nebija izdevies ne piesaistīt Jūrmalas peldvietu uzņēmējus, ne atrast tvaikoni, kas riskētu piebraukt bīstamajiem krasta sēkļiem, sāka meklēt, teiksim tā, negudru cilvēku, kam šīs biznesa šausmas ietirgot. 1848.gada februārī ''bādes vietu Neibāde'', tātad mežu un dažas zemnieku sētas pie Skultes muižas robežas, nopirka kāds majors Fridrihs Augusts fon Vangenheim-Kvālens no Holšteinas, kurš lielāko daļu mūža bija pavadījis krievu cara dienestā. Jau 57 gadus vecs, Vangenheim-Kvālens bija Holšteinas vācietis, vai varbūt dānis, kopš 1813.gada bija kalpojis par armijas mērnieku un ģeogrāfu tolaik mežonīgajās Orenburgas un Penzas guberņās un, atstājis dienestu 1844.gadā apmetās Ārensburgā-Kuresārē, kur apprecējās.

1864.gadā par Bīriņu lielmātes pūra naudu celtā Pēterupes baznīca, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma

Augsti izglītotajam majoram no Neibādes lepnās publikas viedokļa piemita kāds milzu netikums - viņš bija ''auslanders'', bez savas muižas un sakariem Vidzemē un, lai arī likumīgs ''fons un bruņinieks'', neierakstīts vietējo dižcilšu sarakstos. Piecpadsmit gadus, ko Vangenheim-Kvālens pavadīja Neibādē, pret viņu izturējās tik augstprātīgi, ka neinformēti viesi uzskatīja majoru par nejauši iebraukušu armijas invalīdu. Būdams par galvas tiesu dižāks vācietis nekā Vidzemes baroni, Vangenheim-Kvālens veltīja atlikušo mūžu dabzinātņu pētniecības atjaunošanai Rīgā un Tērbatā un, tiklīdz beidzās ar šodienas sērgu salīdzināmā 1848.gada holēras epidēmija, sāka pārveidot peldvietu par ciematu. 1849.gada 24.jūlijā, Kūrmājā sarīkotā banketā ar 100 lūgtiem viesiem tika atzīmēta Neibādes pastāvēšanas 25.gadadiena, liekot pamatus vēl divām vasaras dzīvokļu mājām un līdz ar to dibinot kūrorta ciematu. Jau dažu gadu laikā, aristokrātiem klusi niknojoties, trešdaļa Neibādes viesu bija turīgi vācu un krievu ierēdņi un virsnieki un viens no atpūtniekiem saņēma brīvbiļeti kā pludmales ārsts. No 1852.gada līdz gadsimta beigām Neibādes peldvietai vasarās ir pastāvīgs orķestris no astoņiem Rīgas Pilsētas teātra mūziķiem. Kā redzams no preses, tieši Vangenheim-Kvālens laikabiedru acīs bija īstais kūrorta dibinātājs. Ap 1848.gadu kāds bagāts Rīgas tirgonis Neibādes meža malā pie Pēterupes uzceļ sev pirmo no kūrorta villām, bet no 1854.gada ir gatavs vismaz sausā laikā izbraucams ceļš līdz Pabažiem. Taču laiki mainās un vecā lielkungu Neibāde iet bojā 1859.gadā, kad, līdz ar ārzemju ceļojumu ierobežojumu atcelšanu vismaz puse veco ''peldu viesu'' nolemj, ka apskatīt Eiropu ir interesantāk. Par ļaunu nāk arī Krimas karš un angļu kuģu iebrukums Rīgas līcī 1855.gada 4.jūlijā, kā arī neparasti lietainā 1856.gada vasara. Jaunpienācēju sākumā ir maz, jo tie nevēlas klausīties atlikušo Neibādes ''fonu'' rupjības, un līdz 1863.gadam Neibādes ciematu papildina tikai vēl divas - trīs jaunas villas. 1864.gada 10.jūlijā Vangenheim - Kvālens pēkšņi mirst Ārensburgā. Nosaukt viņa vārdā ielu būtu Saulkrastu pienākums.   

Vecā baronu godība

Ik vasaru no 1825. līdz aptuveni 1870.gadam Vidzeme pieredzēja Neibādes peldu sezonas atklāšanas rituālu. Dažas dienas pirms noteiktā datuma, kas parasti iekrita kaut kad starp Jāņiem un 1.jūliju (pēc jaunā kalendāra vēl 12 dienas uz priekšu) no Tērbatas izbrauca pirmās vasarnieku karietes un caur Valku nonāca Valmierā, kur bija nolikta sākotnējā pulcēšanās vieta. Pa ceļam pieaugot skaitā, kariešu karavāna devās uz Limbažiem, kur, pirms likumi atļāva iekšzemes ceļošanas brīvību, tika kārtoti policijas dokumenti par pārcelšanos uz Neibādi un iebaudīts kas stiprāks Reinharda viesnīcā. Bija jāapmeklē arī Limbažu pasts, kas saņēma Neibādei adresētās avīzes un vēstules, nododot tās divreiz nedēļā sūtītiem peldvietas ziņnešiem. No Limbažiem augstie kungi brauca uz pēdējo pulcēšanās vietu pie Lēdurgas kroga, kur parasti nonāca pašā siena laika karstumā un bija spiesti iztikt ar sausu maizi. Sekoja pēdējais, visnepatīkamākais dienas garuma brauciens uz Neibādi caur Vidrižiem, izvēloties vai nu Skultes vai Pēterupes ceļus, kur abos rati grima smiltīs līdz asīm. Parasti priekšroku deva Pēterupei, kur no vienlaikus ar Neibādi bija izveidots, kā šodien teiktu, luterāņu garīdznieku atpūtas nams un varēja atvilkt elpu pirms pēdējā četru kilometru posma. Braukt uz Neibādi no Rīgas pa veco Pērnavas ceļu riskēja vien reti drosminieki un ceļa galā viņus uzlūkoja kā Sahāras šķērsotājus. Tādēļ nav jābrīnās, kādēļ daudzi augstie viesi, sākot no 1863.gada, labprātāk devās uz Rīgu un īrēja tvaikoni, pēdējos trīs kilometrus ceļoties krastā ar zvejnieku laivām.

1854.gadā Bīriņus mantoja Augusts Pistolkorss, kurš drīz izvilka mūža lielo lozi. Bīriņu kungu kopā ar muižu un titulu par vīru savai māsasmeitai nopirka impērijas varenākais baņķieris Štiglics, pēc izcelsmes kristīts ebrejs. Par septiņiem vai astoņiem miljoniem rubļu tā lieta bija darīta un Vidzemē neatradās muižnieka, kas riskētu nopelt krievu caru personiskā mantziņa dzimtu. Bīriņos sākās jauni laiki. 1860.gadā tika uzcelts jaunais muižas nams, bet četrus gadus vēlāk bija gatava arī Pēterupes mūra baznīca, ko būvēja par patikšanu augstajiem viesiem un tikai pēc tam latviešu mazvērtīgo dvēseļu glābšanai. Pēc Vangenheim - Kvālena nāves Augusts Pistolkorss atpirka Neibādi no nelaiķa atraitnes un sāka apdomāt tās tālākas attīstības iespējas. Viņam nepaveicās, jo gandrīz vienlaikus Vidzemes bruņniecība par savu naudu bija uzcēlusi Rīgā skaistu namu, kur turpmākos gadus lēma guberņas politiku, bet pēc 1918.gada tur apmetās Tēvzemes simts gudrākās galvas. Īsi pirms 1870.gada Neibāde kā politisks klubs vācu baroniem vairs nebija vajadzīga un nācās sākt domāt par citu viesu pievilināšanu. Par nelaimi, tieši šai laikā plašā apvidū no Ķemeriem līdz Cēsīm sākās atpūtas un ārstniecības vietu ierīkošana dažādas turības ļaudīm. Vienīgais Neibādes muižas panākuma bija villu ciemata izbūves pabalstīšana un ap 1895.gadu priežu mežā bija uzceltas vairāk kā 15 vasaras savrūpmājas, kas piederēja vācu un krievu muižniekiem un Rīgas rūpniekiem. 1886.gadā Neibāde atdalījās no Limbažu pasta iecirkņa un sāka saņemt vēstules un avīzes caur Inčukalnu.

Tā nu, mīļo lasītāj, mēs esam apstājušies interesantā brīdī, kad Pēterupe - Neibāde, pirms tapt latviska, sāka kļūt mazliet krieviska. Mums vēl ir trīs tēmas ko apskatīt - latviešu ienākšana Neibādē, Saulkrasta - Saulkrastes - Saulkrastu taisīšana un ''Saulkrastu Rivjēras'' laiki. No jums atkarīgs, vai runāsim arī par šīm lietām. Beigšu ar norādi augstiem baronu mantiniekiem Saulkrastu pilsētā - atpūtas nams ''Neibāde'' atvērts 1824.gadā, par ciematu to sāka pārveidot pēc 1849.gada dibināšanas banketa, bet vismaz līdz 1886.gadam Neibādi uzskatīja par Limbažu novada nomali. Lustīgu sauļošan.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists

Aģes grīvas liktenis

Mūsu lasītājiem jau labi zināms, ka Limbažu muzejs labprāt atsaucas uz godājamās Avīzes lūgumiem sagatavot rakstus par šobrīd aktuālām tēmām to vēstures skatījumā. Kā visi, ceru, piekritīs, pēdējā laika nopietnākais šķērslis Limbažu novada turpmākai mierīgai pastāvēšanai un attīstībai ir bijis neskaidrais Skultes pagasta piederības jautājums, kas pašlaik atrisinājies par labu novadam. Tā kā visi lielu un mazu robežu strīdi šīs zemes virsū sakņojas pagātnē pieņemtos lēmumos, jūsu uzmanībai tiks piedāvāti divi raksti, kur centīsimies parādīt, kā apstākļu sakritība un valstsvīru kaprīzes galu galā noveda pie nejēdzīga kaimiņu strīda. Pirmais raksts veltīts Zvejniekciemam un Skultei, kā šīs problēmas saknei un stūrakmenim, bet nedaudz vēlāk sekos Neibādes - Saulkrastu novada rašanās un izaugšanas apraksts. Ņemiet par labu!

Smilšainais krasts

No tiem laikiem, kad vācu iekarotāji piesavinājās lībiešu zemes gar Aģes upi, un līdz pat 18.gadsimtam, par šo apvidu zināms maz, jo to apdzīvojušie ļaudis ar turību un pasaules slavu neizcēlās. Vācieši nosauca Aģes lejteces zemes par Adjamundi jeb Aģesgrīvu, bet latviešu runā no krievu laiku sākuma ienāca nosaukums Skulte, kura izcelsmi piedēvē vietējās muižas kādreizējiem īpašniekiem Šultceniem, jo viņu laikā trīs atsevišķas vietējās muižas apvienojās vienā. Ir dīvaini dzirdēt, ka Saulkrastos Skultes piekrasti tagad sāk dēvēt par Neibādi, kuras nosaukums rakstos parādās tikai ap 1825.gadu. Tam par iemeslu ir ilgstošs vācu kungu paradums pa laikam apvienot Adjamundi - Skulti kopā ar Pēterupi vai Pernigeli - Liepupi vienā nodevu vai baznīcas iecirknī līdzekļu taupīšanas dēļ, jo labu sabiedrisko ēku būvei visā šai apvidū naudu taupīja līdz 19.gadsimtam. Līdz pat 1820.gada brīvlaišanai dzīve Vidzemes piekrastē bija vienkārša - zvejnieki darīja savu grūto darbu, zemnieki savējo, un viņu gaitas reti krustojās. Rīga bija aizsniedzama tikai pa jūru, jo vāciešu neizdarības dēļ līdz 19.gadsimta vidum Gaujas lejteces apkārtnes ceļi bija atzīti par gandrīz sliktākajiem Eiropā. Tādēļ Skultes zvejnieki savu lomu kopš Livonijas laikiem veda uz Limbažiem, kur savukārt pirka visu saimniecībā vajadzīgo un ar to ļāva pilsētai pastāvēt. Skultes krasts sāk atdzīvoties tikai pēc Krimas kara ap 1860.gadu, kad Vidzemes piekrastē sāk uzplaukt latviešu jūrniecība, bet pagasta iekšzeme - līdz ar 1870.gadu, kad Skultes muižu nopērk barons no Vidzemē visspēcīgās Freitāgu-Loringhofenu dzimtas.

Skultes pagasta Zemes ierīcības komisija 1940.gadā, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma

Jaunie laiki Skultes muižā sākas 1871.gada 11.novembrī, kad ar zemes kunga atbalstu pagasts saņem savā rīcībā lielu mūra ēku pagasta valdes un skolas ierīkošanai. Simts vietējos skolniekus ar siltu ēdienu baro muiža. Kā redzat, pie visas savas nepatikas pret latviešu brīvību, Vidzemē bija arī tādi ''baroni'', kas rūpējās par zemniekiem vismaz tāpēc, lai no tiem būtu lielāks labums. Tai pašā 1871.gadā Skultes zemnieku kārtas ļaudis Liepupes vietā sāka staigāt uz Pēterupes baznīcu garām lielkungu Neibādei, kur viņus iekšā nelaida. Robeža starp Skulti un Pēterupi bija ļoti vienkārša - Pēterupe piederēja Bīriņu kungam un, kā saprot katrs ''Mērnieku laiku'' lasītājs, bija sveša kunga pagasts ar svešiem ļaudīm. Vidzemes latviešu zvejnieki un jūrnieki tai īsajā 1857 - 1914.gadu periodā veidoja savu cilti, kas darbojās it visur piekrastē, kur tas bija izdevīgi. Pēterupe un Kuiviži šai laikā bija divi latviešu burinieku būves centri, bet Aģes grīvas zvejnieki pakāpeniski veido apmetni tieši blakus Neibādei, kur zeme ir vieglāk pieejama un jūra turpat blakus. Šis māju puduris tuvāk 1914.gadam kļūst pazīstams kā Skultes zvejniekciems - pagaidām ar mazo burtu. Sākoties 20.gadsimtam lielā jūrmalas kuģu būve apsīkst lietaskoku dārdzības dēļ, bet pa to laiku Skultes zvejnieku un zemnieku dzīve uzlabojas pateicoties Neibādes kūrorta izaugsmei un ar to saistītajām sabiedriskajām labierīcībām un pieprasījumu pēc lauku labumiem. Milzīgo pirmskara ekonomikas uzplaukumu 1907 - 1914.gadā Skultei traucē izbaudīt satiksmes ceļu un zvejas ostas trūkums, bet sekojošā karadarbība ar frontes tuvumu 1917.gadā nodara postu un ievada kā vācu Neibādes tā muižu laiku beigas.

Aģes osta

Neatkarīgajā Latvijas valstī Skultes zvejniekciema ļaudis turpināja vest reņģes uz Limbažiem un dzīvoja pieticīgi, jo zivju tirgus mazajā republikā ir ierobežots un jaunas ostas un ražotnes šim nolūkam būvēt ilgu laiku nav izdevīgi. Skultes pagasta kopējo attīstību aizkavē vēlā Skultes muižas zemju dalīšana un jau nosauktais ceļu trūkums, kas beidzas ar Rūjienas dzelzceļa līnijas stacijas ierīkošanu 1934.gada 1.oktobrī un pirmā piekrastes autoceļa izbūvi līdz Skultes piekrastei 1938.gadā. Pēc 1935.gada tautas skaitīšanas Skultes pagastā ar 8400 hektāru teritoriju ir 2411 iedzīvotāju - gandrīz vienīgi latvieši. Divus gadus pēc ''Zvejnieka dēla'' uzrakstīšanas, Zvejniekciemā, šoreiz jau ar lielo burtu, pienāk jaunie laiki zvejniekiem. 1936.gada 26.jūlijā Skultes pagasta zvejnieku organizācijas apvienojas vienā kooperatīvā ''Jūras zivs''. Tā paša gada rudenī sākas motoru remonta darbnīcas projektēšana. Visu izmaina Vadoņa Kārļa Ulmaņa brauciens pa Vidzemes jūrmalu 1937.gada 21.maijā, kura rezultātā tiek paziņots par Skultes zvejas ostas būves sākumu. Autoritārai valstij ir sava sliktā un labā puse un šoreiz Kārļa Ulmaņa 1937.gada saimnieciskā patvaļa kļuva par pamatu mūsdienu Zvejniekciema dzimšanai. Ostas būve norit ar grūtībām. 1938.gada rudens vētrās daļa no uzbūvētā tiek nopostīta un sākas visa novada mēroga runas par krāpšanu un nekvalitatīviem būvmateriāliem. Tomēr projekts ir atzīts par valstiski svarīgu un turpinās. 1939.gada 7.oktobrī zemkopības ministrs Birznieks vada Skultes ostas svinīgas atklāšanas ceremoniju. Otra pasaules kara dēļ pieprasījums pēc zivīm ir milzīgs un tobrīd vēl nekas neliecina, ka nāk kara laiki ar zvejas pagrimumu.

Skultes zvejnieku kooperatīva biedri 1933.gadā, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma

Otrreiz atgriezusies Latvijā, padomju valsts vairs neparedz saglabāt kaut daļu no vecās lietu kārtības. 1945.gadā Skultes pagastu sadala Skultes un Straumes ciemos, lai 1954.gadā apvienotu atpakaļ. Zemnieku kolektivizācijas rezultātā Skultes laukus pārņem Molotova vārdā nosauktais kolhozs. 1945.gadā Padomju Savienībā ir milzīgs pārtikas trūkums, kas divus gadus noved pie masu kanibālisma no Moldāvijas līdz Kazahijai. Labi iekārtotā Latvijas lauksaimniecība ir cietusi karā un kolhozu dēļ tik tikko spēj apgādāt Latviju un pusi Ļeņingradas. Ārzemju pārtikas piegādes nav iespējamas un zvejniecība ir gandrīz vienīgais ātri nodrošināmais papildus produktu resurss. Tādēļ piekrastes zvejnieki uz laiku saņem īpašas privilēģijas un garantētus ienākumus zemāko nomenklatūras līmenī. 1947.gada 13.jūlijā 211 zemnieku sētas ar to inventāru un kopumā ap 400 zvejnieku gandrīz 30 kilometru piekrastes joslā no Lilastes līdz Duntei tiek apvienoti artelī/kolhozā, bet faktiski pēc kolhoza parauga veidotā zivju ieguves ražotnē ''Zvejnieks'', kura precīzās robežas ir tik slepenas, ka pat astoņdesmitajos gados netiek uzrādītas enciklopēdijā. Kolhoza centrs varēja tikt ierīkots jebkur šīs teritorijas ietvaros, jo Saulkrasti tobrīd ir maznozīmīgs kūrorts, ko vēl jāatjauno. Izvēli nosaka ostas un jau 1945.gadā atjaunotās konservu fabrikas atrašanās vieta Aģes grīvā. Ir tapis padomju Zvejniekciems.  

Padomju Latvijas skatlogs

Atšķirībā no parastajiem Latvijas PSR kolhozniekiem, kas saņēma apmaksu pēc pusmistiskām izstrādes dienām un tikai ap 1982.gadu sāka pelnīt tikpat cik pilsētas strādnieki, zvejnieki saņēma apmaksu par gabaldarbu un līdz sešdesmitajiem gadiem, kad nozveja Baltijā mazinājās un pārgāja uz Atlantijas ūdeņiem, veiksmes gadījumā dažu gadu laikā kļuva, pēc padomju mērogiem, bagāti ļaudis. Kolhozs ''Zvejnieks'' ātri ieguva inventāru, vispirms stāvvadus un murdus, bet pēc tam arī jaunus zvejas kuģus. 1951.gadā Aģes osta tika pārbūvēta un zvejnieku mitekļus no plašās piekrastes joslas sāka pārcelt uz jaunizveidoto kolhoza ciematu blakus ostai, kas tad arī kļuva par Zvejniekciema apdzīvoto vietu. Faktiskā kolhoza teritorija no tā laika aizņēma tikai bijušā Skultes pagasta piejūras zonu. Izmantojot darba varoņu tiesības pirkt tobrīd ļoti lētās padomju vieglās automašīnas ''Opel-Moskvič'', jau 1953.gadā zvejnieki bija iegādājušies tās tādā skaitā, ka nācās būvēt īpašu kolhoza garāžu. Labi saprotams, ka, uz vispārējā posta fona, nedaudzie zvejnieku kolhozi, kur uz darbu brauca ar auto, drīz kļuva par padomju preses mīluļiem un no piecdesmito gadu beigām arī vietu, kurp sūtīt ārzemju delegācijas ''parastu padomju strādnieku'' dzīves izrādīšanai. Skultes konservu fabrika pakāpeniski pārtapa par stratēģiskas nozīmes ekonomisku objektu, kur ražoja eksporta šprotes padomju bloka valstīm, apmaiņai pret no turienes nākošajām precēm. Kolhozu ''Zvejnieks'' tajos treknajos gados vadīja prātīgi ļaudis un pateicoties viņiem Zvejniekciems cita starpā 1958.gadā ieguva tālā apkārtnē lepnāko klubu ar skatītāju zāli 600 vietām, bet 1963.gadā uzcēla vienu no Latvijas modernākajām vidusskolu ēkām, kur drīz izvietojās arī mūzikas skola.

Zvejniekciema zivju žāvētava 20.gs. 30.tie gadi, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma

Tā gadījās, ka ar 1965.gadu, sākoties Brežņeva laikiem, mainījās PSRS ārzemju tūrisma politika. Pirms tam nelaimīgie ārzemnieki dabūja ciest no par gidēm nolīgtajām vietējo garnizonu virsnieku sievām, kas lauzītā viesu valodā mauroja propagandu un vicināja dūres. Pēc daudziem skandāliem no tā atteicās un firma ''Intūrists'' sāka vienkārši ''sūknēt'' no tūristiem valūtu. 1969.gadā tika izstrādāts atļautais ārzemnieku ceļojumu maršruts Latvijas PSR teritorijā, kur bez Rīgas drīkstēja redzēt tikai Siguldu un daļu Vidzemes piekrastes. Līdz ''nacionālistu'' vajāšanas atsākšanai ap 1981.gadu, Rīgas ''čeka'' pielika lielas pūlēs ārzemju latviešu pievēršanā padomju ticībai. Latviski runājošajiem tūristiem par tika rīkotas etniskās brīvības paraugdemonstrējumi, tai skaitā arī Zvejniekciemā, kur septiņdesmitajos gados ārzemnieku grupas ieradās viena pēc otras. 1973.gadā kolhozs ''Zvejnieks'' svinēja Līgo svētkus kopā ar ārzemju latviešu delegāciju, ko, protams, uzraudzīja čekisti. Pirms dažiem gadiem šis fakts pievērsa Kārļa Kangera ''čekas maisu'' izpētes komisijas uzmanību. Tika nolemts, ka visas kolhoza amatpersonas priekšnieku amatos tādēļ uzskatāmas par prettautiska režīma izpalīgiem un kolhoznieki, kas aiz praktiskiem apsvērumiem iestājušies komunistu partijā, arī turami aizdomās. Zvejniekciemiešus, kuru senči nonāk šai sarakstā, varu vien mierināt, ka, ciktāl atceros, nosauktā komisija pieskaitīja čekistiem arī Rīgas viesnīcas ''Latvija'' apkopējas.

Pāršķeltais pagasts

1966.gadā turpmākas jaunu fabriku un ekonomisko rajonu veidošanas iespējas Latvijas PSR bija izsmeltas. Bija laiks sakārtot paveikto un noslēgt Viduspiebaltijas apgabala iekļaušanu PSRS. Jūrmalai bija jākļūst par valsts mēroga kūrortu, kur vietējie nebija īpaši vēlami. Rīdzinieku atpūtai par piemērotiem atzina Saulkrastus un togad tika nosprausti šīs piekrastes joslas straujas attīstības plāni. Tā nu bija gadījies, ka Zvejniekciems ar visiem tā lieliskajiem būvobjektiem un jau kā pilsētā dzīvojošajiem zvejniekiem atradās ārpus Rīgas rajona un neietilpa Ādažu - Saulkrastu īpašajā paraugzonā. Taču to varēja viegli mainīt. 1967.gada 10.janvārī tika pieņemts dekrēts par Latvijas PSR jauno administratīvi teritoriālo iedalījumu, ko padomju presē gandrīz nepieminēja. Reformas rezultātā radās ''lielais'' Limbažu rajons, kas nodzīvoja līdz PSRS sabrukumam, bet vienlaikus no Skultes ciema atdalīja kolhoza ''Zvejnieks'' teritoriju, kas pievienojās tā saucamajai Saulkrastu lauku teritorijai un no birokrātiskā viedokļa iekļāvās Saulkrastos kā to daļa, lai gan var strīdēties, vai Zvejniekciems tobrīd nebija lielāks par Saulkrastiem. Ar Rīgas rajona robežu Zvejniekciems atdalījās no Limbažu rajona Skultes ciema, apgrūtinot Skultes bērnu iespējas izmantot vietējo vidusskolu. Gadījās arī maza anekdote - pēc pārdalīšanas Zvejniekciemu apkalpojošais šņabja veikals palika Skultē. Pašam bagātajam Zvejniekciemam, kur daļa strādnieku brauca uz darbu ar elektrovilcienu pat no Rīgas, apvienošanās ar Saulkrastiem nedeva nekādas priekšrocības un arī no budžeta lieliski finansētajiem Saulkrastiem zvejnieku kolhozs nebija vajadzīgs. Saulkrasti kļuva par smieklīgi milzīgu ''pilsētciematu'', labas pilsētas lielumā, kaut arī ne skaitā. Toties Rīgas rajona kartē no tā laika stiepās skaista piepilsēta līdz pat Aģes upei. Ne sliktāk kā Amerikā. Robežas otrā pusē, apjēdzot, ka ar atdalīto Zvejniekciemu Skultes ciems nu ir krietni zaudējis attīstībai vajadzīgās priekšrocības, 1970.gadā izveidoja valsts uzturētu padomju saimniecību no trim, vēlāk četriem bijušajiem kolhoziem. Tad nāca kārtējie jaunie laiki, 1991.gadā sākās kolhozu privatizācija un 1997.gadā Saulkrastu pašvaldības pārņemtā Skultes osta sāka strādāt eksporta vajadzībām, bet robeža palika, līdz brīdim, kad.....

Ar to arī apturēsim šodienas stāstu un nākošajā reizē parunāsim par to, kā no vecas Neibādes taisīt jaunu un kā var gadīties, ka nacionāli domājoši ļaudis, staigājot pa Vidzemes jūrmalu, sāk redzēt gāzes burbuļus.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists

25.marts - augstās politikas šausmu diena

Pašas briesmīgākās lietas zemes virsū nav tās, ko dara ar ļaunu nodomu. Labi zināms, ka ļaunums, ko viens cilvēks nodara otram, pie noteiktas apstākļu sakritības var tikt pastrādāts pret veselām valstīm un tautām. Vēlēšanās rīkot kara spēles ar miljonu upuriem un pazudināt kādu cilti dēļ sena privāta strīda ar dažiem no tās ļaudīm, lai cik baisa un nosodāma, vismaz ir aptverama savā izcelsmē, ņemot palīgā ja ne morāles, tad reliģijas mācības. Sliktākās no nelietībām augstās varas pastrādā pat neapjēdzot, kas nodarīts.

Lasīt tālāk »