Dubultais Pirmais maijs vecajā Valmieras apriņķī
Krietnā daļā Eiropas zemju klimats ir mazliet siltāks kā Latvijā un ar nelielu piespiešanos vasaras sākumu tur var skaitīt ar maiju, dalot gadu divos gadalaikos. Maija mēnesis guvis nosaukumu no seno āriešu auglības dievietes Maijas un tās atnākšanas svinības dažādām ciltīm un vēlākām tautām laika gaitā krietni atšķīrušās. Katoļu baznīca 870.gada pasludināja 1.maiju par svētās Valpurgas dienu un vēlāko gadsimtu māņticības pārdēvēja nakti uz 1.maiju par raganu pulcēšanās Valpurģa nakti. Jautrajiem tautas svētkiem nebūtu sakara ar politiku, ja 1884.gadā amerikāņu arodbiedrību savienība nebūtu pieprasījusi astoņu stundu darbadienas ieviešanu no 1886.gada 1.maija. Pēc prasības ignorēšanas Čikāgā sākās plašs streiks, kas noslēdzās ar asiņainu kauju starp divām labi bruņotām bandām, ko kautrīgi dēvē par ''streikotājiem'' un ''policiju''. Eiropas strādnieku organizācijas izmantoja incidentu, lai pasludinātu 1.maiju par darbaļaužu tiesību dienu un jau 1890.gadā Londonā šai dienā notika pirmā lielā demonstrācija.
1919. gada 1.maija demonstrācija Limbažos. Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
Latviju maija svētki sasniedza 1904.gadā, bet svinēt tos sāka līdz ar Piektā
gada nemieriem. Pirmā maija popularitāte bija pietiekami liela, lai
jaundibinātās Latvijas republikas varas iestādes sāktu meklēt iespējas mazināt
konfliktu, kas šai dienā izcēlās starp kreisajām un labējām kustībām. Tā kā
pirmais latviešu parlaments - Satversmes sapulce, bija sasaukts 1920.gada
1.maijā, šo dienu pielīdzināja 18.novembrim un līdz 1934.gadam rīkoja armijas
un patriotisko organizāciju parādes, ko Rīgā pieņēma Valsts prezidents.
Tādējādi, krietnā daļā Latvijas pilsētu notika dubulti svētki -
''pilsoniskais'' Pirmais maijs ar dievkalpojumu un parādi un ''sarkanais''
Pirmais maijs ar kreiso organizāciju gājieniem un mītiņiem. Abas puses parasti
centās viena otrai netraucēt. Šodien pastāstīsim par vecā Valmieras apriņķa
Pirmā maija priekiem un bēdām Lielās Krīzes laikā no 1929. līdz 1934.gadam.
Kā lasītāji labi zina, Valmieras apriņķis bija kvadrāts ar Ainažiem vienā un
Valmieru otrā stūrī un Limbažiem un Rūjienu kā vēl diviem vietējas nozīmes
novadu centriem. Valmiera un Rūjiena parlamentārisma gados bija ''kreisas''
pilsētas ar lielu sociāldemokrātu ietekmi, ļoti ''sarkana'' tās strādnieku dēļ
bija Staicele. Limbažos, kur ļaudīm vienmēr bijis praktiskāks skats uz dzīvi,
sociāldemokrātus daudzi labprāt uzklausīja, bet amatos vēlēja vīrus, kas domāja
par vietējām, nevis pasaules problēmām. Otrs novada ''politikas taisīšanas''
centrs bija Pociems, kur bija atrodami visu kaut cik radikālo partiju aktīvisti
un sociāldemokrāti konkurēja ar tā saucamajiem ''sīkbļodniekiem''. Limbažiem
tuvākais kreisais pagasts bija Dikļi, ko kontrolēja sociāldemokrāti un to
kaujinieku organizācija SSS jeb ''siseņi''. Lai izjustu īstu kreisās politikas
atmosfēru, limbažniekiem bija jābrauc uz Valmieru, kur, ticiet vai neticiet,
pastāvēja pat pietiekami liela sarkano pionieru organizācija, vai uzreiz uz
Rīgu.
1929.gadā 1.maijs Limbažos un bija nepatīkami lietaina diena un pilsētniekiem
nebija īpašas vēlēšanās ko svinēt, jo tikko bija noslēdzies īpaši liels
gadatirgus ar ''ņemšanu uz krūts'' un attiecību skaidrošanu starp vietējiem un
citpagastniekiem. Dienu iepriekš bija notikušas svinības Limbažu ģimnāzijā, kur
arī gāja jautri. Tāpēc limbažnieki, kam nebija ko darīt lietū uz ielas, labprāt
sapulcējās paklausīties sociāldemokrātu oratora divu stundu runu pasta ēkas
zālē un vēlāk noskatījās filmu par 1905.gadu Pēterburgā, ja vien neuzskatīja
par labāku apmeklēt teātra izrādi un dejas Saviesīgajā biedrībā. Valmierā
iepriekšējā naktī bija izkarināti sarkanie karogi, tādēļ tur patrulēja pat
jātnieku policija, taču demonstranti glābās no lietus un rīkoja mītiņu zem
jumta. Cietēji izrādījās Valmieras karavīri un Limbažu aizsargi, kam nācās
izmirkt maršējot. Rūjienā uz mītiņu sapulcējās pat vairāk cilvēku kā Valmierā.
Interese par kreiso politiku izrietēja no iepriekšējā gada dabas katastrofas,
kad milzu lietavas atstāja aiz sevis parādus un bezdarbu.
1930.gadā saimnieciskā dzīve atlaba un cilvēki zaudēja interesi par varas
maiņām. 1.maijā bija pienākusi Satversmes sapulces desmitgade, tādēļ
dievkalpojumi un parādes bija īpaši svinīgas, bet kreiso demonstrācija Valmierā
nenotika. Tā vietā sociāldemokrāti jau 30.aprīlī izrādīja A.Upīša lugu
''1905.gads'' bet nākamajā rītā noslēdza mītiņu ar padomju propagandas filmu.
Limbažos bija vēl viens iemesls atzīmēt maija pirmo dienu - ģimnāzijas
desmitgade, ko svinēja ar izglītības ministra un citu titulētu ļaužu ierašanos.
Pa pilsētas ielām ar dziesmām maršēja aizsargi un, kā vēlāk apgalvoja krietni
sarukušā sociāldemokrātu mītiņa vadītāji, ar savu troksni traucējuši dzirdēt
runātājus. Rūjienā Pirmais maijs sāka kļūt par īsti sarkaniem svētkiem, jo, kā
atzina vietēji, citu sarīkojumu šai dienā nebija un gājiens ar mītiņu bija
kļuvis par izklaides pasākumu. Pavisam greizi 1.maijs beidzās sociāldemokrātu
sapulcē Dauguļos, kur runas laikā atklājās, ka uzaicinātais lektors pieder pie
''nepareizā'' partijas atzara, par ko tika aizvadīts, nepiešķirot ratus līdz
stacijai.
1930.gada rudenī pasaules ekonomikas krīze sasniedza Vāciju un tātad arī Latviju. 1931.gada 1.maijā, baidoties no nekārtībām, iekšlietu ministrs bija aizliedzis nēsāt ieročus visām personām ārpus dienesta. Valmierā notika tikai dievkalpojums un armijas parādi atcēla, atļaujot rīkot gājienus aizsargiem pēc pašu izvēles. Dikļos divu spēku pretstāvi atrisināja, ļaujot aizsargiem maršēt uz vienu, bet sociāldemokrātu SSS biedriem - uz otru pusi. Diena izrādījās stipri lietaina, tāpēc daudzi pasākumi izjuka. Valmierā mītiņš ar lielu dalībnieku skaitu notika tikai pateicoties sociāldemokrātu politiķa F.Cielēna runas spējām. Limbažos 14.maijā bija paredzēti pilsētas atbrīvošanas piemiņas svētki, uz kuriem gaidīja ierodamies Ulmani, tādēļ citi pasākumi šķita mazsvarīgi. Sociāldemokrātu sapulce notika, taču bija mazāka kā Alojā. Rūjienā notika liels gājiens, nesot pa priekšu trīs sarkanos karogus. Kreisā un labējā prese ap šo laiku sāka iesaistīties strīdos par mītiņu apmeklētāju patieso skaitu, cipariem atšķiroties pat trīs reizes. Gājienu gadījumā to ir grūti pateikt, jo ielu malās stāvošie skatītāji pa laikam varēja parādi papildināt. Valmieras valdošos sociāldemokrātus gan apsūdzēja, ka tie liek piedalīties pasākumos pašvaldības iestāžu darbiniekiem.
1932.gada 1.maijs Valmierā sākās ar mazu anekdoti. Divi krietni iedzēruši Gaujas plostnieki sazin kāpēc nolēma lauzties cietuma vārtos. Bija vajadzīgs laiks, lai abus pamanītu un arestētu. Todien sociāldemokrāti bija paredzējuši novadīt Vidzemes mēroga demonstrāciju un sasauca uz Valmieru piekritējus no Dikļiem, Strenčiem un citām apkārtnes organizācijām. Gājiens nokļuva lietusgāzē, ko izturēja tikai SSS organizāciju jaunieši un pionieri, jo vakarā pilsētas 3.vidusskolā viņiem bija apsolīta balle ar bufeti. Pēc gājiena dalībnieki ārstējās ar tautas medicīnas metodēm un neklausījās runas. No rīta skolā bija nepieciešams aizkavēt mācības, lai savestu to kārtībā pēc balles. Ļaunas valmieriešu mēles īpaši apsprieda noslēpumu, kā sarkano sportistu organizācija var iztikt ar tikai piecām jaunkundzēm tās rindās. Limbažos sociāldemokrātu mītiņš tika uzņemts kā saviesīgs pasākums un pilsētnieku intereses vairāk bija saistītas ar 8.maijā gaidāmo futbola sezonas atklāšanu.
1933.gada 1.maijs pienāca ar dziļāko ekonomikas pagrimumu, ko varat skatīt filmā ''Pie bagātās kundzes''. Darbu uz iztiku zaudējušo cilvēku prāti pievērsās kreisajām idejām un stāstiem par laimes zemi aiz austrumu robežas. Pirms svētkiem politiskās policijas darbinieki Rīgā aizturēja sešus Saeimas komunistu frakcijas deputātus. Valmieras sociāldemokrāti reaģēja uz notiekošo, 30.aprīlī organizējot pilsētā nakts lāpu gājienu pēc vācu modes, ko nevar saukt par saprātīgu rīcību, jo šādas izdarības beidzās ar sekojošu SSS aizliegšanu. Pēc piekritēju un pretinieku kopīgā atzinuma, 1933.gada sociāldemokrātu maija saieti pulcēja lielāko cilvēku skaitu parlamentārās republikas laikā. Rīgas mītiņu Grīziņkalnā vērtēja ja ne 50, tad vismaz 30 tūkstošu dalībnieku lielumā. Valmieras parādē piedalījās vismaz tūkstotis. Limbažu pusē sapulces ar vairākiem simtiem dalībnieku katra notika Limbažos, Pālē, Puikulē, Alojā, Ainažos un Mazsalacā. Viens no iemesliem atkal bija laika apstākļi - diena izrādījās neparasti saulaini un silta. uz šī fona Satversmes sapulces svētki izrādījās ļoti pieticīgi.
1934.gada aprīlis Valmierā beidzās ar ziņu, ka pilsētā reģistrēta saslimšana ar tīfu, ko tā laika ļaudis uzņēma drīzāk kā anekdoti, ar personiskiem jokiem pirmajam saslimušajam. Pagājušā gada laikā tauta biju vīlusies kreiso kustību spējā mainīt dzīves apstākļus un dalībnieku skaits ''sarkano'' pasākumos samazinājās vismaz uz pusi. Uz sapulci Limbažos atnāca ne vairāk kā divi simti. Gaisā virmoja jaunu, bīstamāku laiku iezīmes - Valmierā gājiena laikā policija ar pūlēm apturēja kautiņu starp sociāldemokrātu jaunatni un pērkoņkrustiešiem. Presē parādījās nepiedienīgi komentāri par demonstrāciju dalībnieku tautību. Viss likās ejam greizi. Pat Valmieras kreisā avīze ''Brīvais Vārds'' smagi nokritizēja savas partijas biedru sagatavoto teātra uzvedumu. Iepriekšējo gadu aktivitāte saglabājās tikai Rūjienā un Staicelē. Līdz 1934.gada 15.maijam bija palikušas divas nedēļas un tas jau ir cits stāsts, ko Limbažu muzejs cer pavēstīt jums visdrīzākajā laikā.
Limbažu muzeja speciālists, Juris Pavlovičs
Vidzemes Jurģu dienas 200 gadi
Lielās jubilejas nereti pienāk nemanītas, īpaši, ja to iemesls jau gandrīz zudis no ļaužu atmiņas. Grūti pieņemt šo patiesību, bet Latvijā, izņemot dabu un laika apstākļus, nav nekā mūžīga. Pietiek ar pāris gadsimtiem, lai pārvērstos valoda, paradumi un dzīvesveids, par sīkākām lietām nerunājot. Šā gada 23.aprīlis, vai, ja gribat ņemt vērā kalendāra reformu, 6.maijs, būs divsimt pirmie oficiālie Vidzemes Jurģi, tātad pagājuši jau divsimt gadi, kopš diena ierakstīta likumos. Jurģu darbi un ieražas nekad nav bijuši akmenī kalti, tāpēc no viduslaikiem līdz pēdējiem vācu laikiem latvieši piedzīvojuši piecas dažādas Jurģu dienas, ko te apskatīsim sīkāk.
Tur, kur pastāv gadalaiki, zemnieka gads dalās divos laika posmos - ziemas un vasaras darbu periodā. Ja varam ticēt etnogrāfiem, sirmā senatnē, tālāk, kā pirms sešiem gadsimtiem, brīdis, kad sākās vasaras darbi, bija Ūsiņa diena, visticamāk 22.aprīlis, kur minētās dievības parādīšanos saistīja ar bišu izlidošanu un auglīgam gadam par godu kāva melnu gaili. Vēl no šīs dienas ilgi saglabājās rituāli vilku atvairīšanai no bērniem un lopiem ganu gaitas sākot, jo vēl 1821.gadā tepat Limbažu apkārtnē mednieki nošāva astoņus vilkus, meži nebija ne tuvu tik mierīgi un droši kā šodien. Tad atnāca vācieši ar savu ticību, ko nepapūlējās izskaidrot pakļautajām tautām. Ūsiņa diena ap 16.gadsimtu pārcēlās uz 23.aprīli, kad katoļi svinēja svētā Georga dienu. Ap 1600.gadu latvieši pārveidoja Georgu par Jurģi un Juri, pēdējais vārds ātri kļuva par vienu no pieciem populārākajiem Vidzemē. Ūsiņa vietā nāca Jurģis, slavenāko katoļu svēto dienu vārdi kļuva par latvieša gada gaitu ceļa stabiem, neņemot vērā, kāpēc tās ieviestas.
Tirgus pie Limbažu pilsmuižas, kur jurģos līga gājējus. Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
Senie Jurģi 17.gadsimtā pārtapa par likumam pielīdzināmu tradīciju, kad tika nokārtoti visi iepriekšējās sezonas darījumi un sākti jauni. Limbažos šai laikā notika trīs gadatirgi - Jurģos, Labrenčos un Miķeļos, citiem vārdiem lielā tirgošanās sākās ar Jurģiem. 1649.gadā, tiklīdz Rīga saņēma dāvanā no zviedriem Limbažus, Rīgas rāte uzlika gadatirgiem ''kundzības muitu'' no darījumiem - trīs graši par aitu, seši par govi, deviņi par zirgu. Zviedru laikos, līdz ar nosliecēm pārējā Eiropā, vecie zemnieku rituāli sāka ciest no māņu ticības, Jurģos sākās kā buršanās, tā pretburšanās ar lietuvēna krustiem, baidoties no meža kokos sakāpušiem burvjiem un raganām un ieviesās paradums, ka, izņemot lopu un zirgu izvešanu ganībās, citi saimniecības darbi nav darāmi, lai nepiesauktu nelaimi.
18.gadsimta krievu laikos, pateicoties caram Pēterim, Vidzemes zemnieki kļuva par vergiem, lai gan tos joprojām sauca par dzimtcilvēkiem. Elle, ko latviešiem sagādāja vācu muižnieki, bija viltīgi ierīkota, un paredzēja kā brandvīna dzeršanu, tā svētku reizes. Jurģos, biežāk kā agrāk, tagad notika zemnieku pārcelšana no vienas saimniecības uz otru, bieži jau tukšās, izliktās mājās, kā to redzam ''Mērnieku laikos''. Muižas rīkojumi par zemes un māju uzturēšanu kārtībā papildināja senos latviešu Jurģus ar virkni paradumu, ieskaitot veidus, kā slaucīt istabu atvadoties, dienas darbu secību un, pats galvenais, īpašu Jurģu ēdienkarti, kur ietilpa olas, salda putra un cūku kājas, bet nedrīkstēja būt zivis. Pirms tas kļuva par likumu, 18.gadsimta Vidzemes tradīcijas paredzēja, ka saimniecības gads sākas un beidzas Jurģos, vasaras darbi ar otrā strādnieka sūtīšanu uz muižu ilgst no Jurģiem līdz Miķeļiem un mājas saimniekam uzteic jau iepriekšējā gadā Jēkabos.
1804.gada Vidzemes zemnieku likumi padarīja tos no vergiem par dzimtcilvēkiem. Vēstures grāmatas apgalvo, ka 1819.gada 26.martā Vidzemes zemniekiem tika dāvāta brīvība. Tur gan nepiebilst divas lietas - brīvību bija jāgaida līdz vismaz 1863. un daudzās lietās 1905.gadam, bet par pašu likumu latvieši uzzināja Rīgā 1820.gada 6.janvārī, bet Vidzemes baznīcās to izsludināja 12. martā. Nolasīt likumu baznīcā nebija iespējams, jo tā izdevums latviešu valodā Stefenhāgena Jelgavas spiestuvē, kas pirmo reizi ieviesa terminus advokāts, kontrakts, procents un daudzus citus, aizņēma divsimt lappuses. Ar 1820.gada Jurģiem šis datums no darījumiem piemērotas baznīcas svētku dienas pārtapa juridiskā atskaites punktā, ko turpmāk ņēma vērā visas pār latviešiem valdījušās varas līdz 1944.gadam. Sākās klaušu Jurģi, kas precīzi normēja zemnieku un šīs kārtas pilsētnieku mūžu. 1819.gada likums paredzēja, ka pēc 1826.gadā pabeigtās vidzemnieku brīvlaišanas, uz visiem tiks attiecinātas tiesības pārcelties reizi gadā - Jurģos. Faktiski šo brīvību saņēma vienīgi tikko tiesības guvusī saimnieku kārta, pār kalpiem turpināja lemt kungi. 1844.gadā kāds Limbažu Pilsmuižas pagasta tiesas lēmums bargi nosoda algas līgšanu starp saimniekiem un kalpiem, sakot, ka ''tiek no pagasta tiesnešiem un vecākiem pēc savas prašanas dienestnieku lons notaisīts, cik katris pelnī pa gadu''. Kāds cits gadu vēlāk pieņemts tā paša pagasta protokols par kalēja zeļļa apmācību norāda, ka Limbažu vācu kungi vēl toreiz lēma, kuram zemniekam Jurģi pienākas un kuram ne.
1863.gadā Vidzemē sākās lielā māju iepirkšana un saimnieku kārta pirmo reizi droši nosēdās uz zemes, lielā mērā aizstājot muižu kā darba devēju. Iestājās kalpu Jurģu laiks, kad pārvietošanās brīvību saņēmušie zemnieki Jurģos ceļoja aizvien lielākā attālumā, radot to pārpildīto ceļu ainu, ko tā mīlēja atcerēties rakstnieki. Saimes kalpu līgšana un atlaišana kļuva par sarežģītu lietišķu darījumu virkni, ar līkopiem krogos sākot no Sveču dienas un jauno gājēju Jurģu mielastu pēc ierašanās. Kamēr neprecētie kalpi svinēja Jurģus krogos, pārceļojošie māju rentnieki un pusgraudnieki, kā arī nopietnākie grauda algas jeb deputāta kalpi nekavējoties devās uz jauno vietu, jo bija laikus jāatlaiž palīgos ņemtie vezumnieki. Precēto kalpu sievas parasti tika līgtas vasaras darbiem līdz Miķeļiem, vēlākais Mārtiņiem un ziemas laikā nodarbojās ar vērpšanu vai aušanu. Visgrūtāk klājās mazajiem ganiem, ko nabadzīgie vecāki sūtīja svešumā no septiņu gadu vecuma, vēl 1940.gadā tika uzskatīts, ka strādāt par ganu var no deviņu gadu vecuma. Kalpu trūkums Jurģos kļuva manāms jau pēc Piektā gada, kad darba meklētāji augošā skaitā devās uz pilsētām laimi meklēt.
1918.gada februārī Vidzemē valdošie sarkanie strēlnieki paguva ieviest jaunā stila Gregora kalendāru. Jurģu diena pēc būtības pārcēlās no 23.aprīļa uz 6.maiju. Visas iepriekšējās laika zīmes, ko turpina publicēt vēl tagad, kļuva bezjēdzīgas. Pirmos divus neatkarības gadus Vidzemē valdīja milzu juceklis sakarā ar gadatirgu dienām, jo, īpaši Valmierā, uz tām sabrauca kā pēc vecā, tā jaunā stila. Par lielu nelaimi zemniekiem, kas turpināja pārcelties Jurģos, tagad šī diena bija krietni slapjāka un neērtāka braukšanai kā agrāk. Tā kā muižu vairs nebija, zemnieki visā Latvijā instinktīvi turpināja pieturēties pie Vecajiem Jurģiem jeb jaunā 6.maija. 23.aprīli ievēroja līgstot bezdarbniekus lauku darbiem pilsētās. 1926.gadā vairāki Zemgales pagasti pieprasīja Iekšlietu ministrijai, lai Jurģus pārceļ uz maiju, bet 1927.gada martā saņēma atbildi, ka ''diena jau iegājusies mūsu saimnieciskā dzīvē''. Kalpiem pārtopot par jaunsaimniekiem, Jurģi kļuva aizvien pieticīgāki un latviešu vietā sāka ceļot lietuviešu un poļu viesstrādnieki. Pēdējo reizi Jurģu dienu 1942.gadā nopietni ņēma vācu okupācijas vara, pavēlot, lai 23.aprīlī mājas pamet visi rentnieki, kam beigušies līgumi un tā saucamie padomju agrārās reformas desmithektārnieki. Ar to Jurģu tradīcijas Vidzemē apsīka. 1990.gada 22.aprīlī Limbažos notika senā Jurģu gadatirgus atjaunošana, taču tā bija pilsētas, nevis lauku tradīcija. Nāca jauni laiki, nāca jauni tikumi.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists
Pēdējo divsimt gadu sērgas Latvijā
Pirmās lielās epidēmijas aizsākās tiklīdz cilvēki sāka dzīvot vienkopus un izveidoja pilsētas. Senākā pasaules mēroga epidēmija, par ko saglabājušās vēstures liecības, izcēlās pirms 1800 gadiem un kļuva par galveno iemeslu Romas impērijas sabrukumam. Nopietnākā, lai arī ne vienīgā senatnes sērga vismaz sākot no 250.gada un līdz pat 1770.gadam bija mēris, kas joprojām sastopams nomaļos Āzijas apvidos. Mūsdienu Latvijas teritorija atradās pietiekami tuvu Eiropas centram un nebija atdalīta no tā ar dabiskām barjerām, tādēļ dažādas Eiropu postījušās slimības samērā viegli sasniedza arī latviešu apdzīvotās zemes. Tieši tāpat, nekādi šķēršļi netraucēja slimību ienākšanai no austrumiem, ja sērga jau bija pārstaigājusi Krieviju. Tā Latviju sasniedza joprojām tautas vēsturiskajā atmiņā palikušais lielais 1710.gada mēris, kura patieso zaudējumu apmēri joprojām nav aprēķināti. Taču pēc 1720.gada Eiropā un 1770.gada Krievijā uz laiku sāka likties, ka lielo epidēmiju laiks ir pagājis un galvenais posts turpmāk gaidāms no kariem.
Par barikādēm un nedaudz par vēsturi
Drīz būs pagājuši trīs gadu desmiti kopš notikuma ko atceras visa latviešu tauta un patur atmiņā labāk, nekā vēsti par neatkarības atgūšanu. Pareizāk būtu jāsaka, ka atceras vidējā un vecākā paaudze, jaunajiem tie ir stāsti, ar mūsdienu pasaules dotu brīvu izvēli, kā izturēties pret tiem. 1991.gada janvārī latvieši kā kopums pieņēma lēmumu, ka veco laiku turpināšanās vairs nav iespējama, un par to var maksāt jebkuru cenu. Neatkarīgi no apvidus, turības un dzīvesvietas, tā tautas daļa, kas kaut nedaudz piedalījās sava laika sabiedriskajās norisēs, atteicās atzīt savu pavalstniecību un tikai iedzimti vienaldzīgie un visa noliedzēji stāvēja malā. Parastos apstākļos neiespējamā tautas vienotība bija tik pārsteidzoša, ka jau dažus gadus vēlāk, līdz ar pirmo rožaino nākotnes sapņu sabrukumu, tūkstošiem ļaužu atteicās ticēt savai 1991.gadā izdarītajai izvēlei. Baumu valodas un avīžu slejas no tā laika pārpludina bezjēdzīgi apgalvojumi ''ja barikādes būtu šodien'', it kā laiku var pagriezt atpakaļ, un sava laika malā stāvētāju un izdarītās izvēles ienaidnieku nievas, kuru būtību bez pūlēm var izteikt ar vienu rindiņu no ''Pūt vējiņi''.
Starptautiskajai Sieviešu dienai jau 110 gadu
Kad Latvija atguva neatkarību, līdz ar okupācijas nejēdzībām tika atmestas un nosodītas daudzas lietas un paradumi, kam ar komunistisko pagātni bija ļoti maz sakara. Viena no tām ir Sieviešu dienas tradīcija, kas jau dziļi iesakņojusies vismaz daļā tautas un tiek atzīmēta ja ne mājās, tad krietnā skaitā mūsu zemes darbavietu. Kārtējo reizi tuvojoties svētkiem, pamēģināsim pierādīt, ka lai arī Sieviešu diena, kā daudzi nu jau latviski svētki un svinības, nāk no ārzemēm, tie nav izgudroti ne Maskavā, ne vēl jo vairāk Kremlī.
20.gadsimta grūtākā ziema
1939.gada beigās laika apstākļu jautājums Latvijā bija viens no mazsvarīgākajiem. Kopš 1930.gada ziemas bija mēreni aukstas, vasaras patīkami siltas un likās, ka nākamajā gadu desmitā temperatūra tikai pieaugs. Gar Igaunijas robežu sāka audzēt kviešus, ko agrāk bija darījis tikai retais un aizvien tālāk uz ziemeļiem tika stādīti siltzemju sugu augļu koki un krūmi. Klimats likās paredzama lieta un laika ziņām jaunumos tika paredzēta pēdējā vieta pēc kariem, krīzēm un citiem lielās politikas briesmu darbiem. Latvija devās svinēt 1939.gada Ziemassvētkus vēl nenojaušot, ka uz nākamajiem trim gadiem laika apstākļi kļūs tikpat svarīgi vēstures gaitas noteicēji, kā svešu armiju iebrukums.
Kā Vidzemē sāka svinēt Neatkarības dienu
Pirmos gadus pēc neatkarīgas valsts nodibināšanās 18.novembris bija vēl viena Mirušo piemiņas diena, kā tas angliski runājošajās zemēs joprojām ir ar 11.novembri jeb Pamiera dienu, kad atceras visus Pirmajā pasaules karā kritušos. 18.novembrī ļaudis sākotnēji apmeklēja vietējos Brāļu kapus un kapsētas, kur krietni daudziem bija kāds tuvinieks, par ko nobirdināt asaru, valsts Rīgā un pašvaldības ārpus Rīgas rīkoja svinīgas sēdes un vakaros notika lieli un mazi saviesīgi saieti, priecājoties par dzīvi miera laikos. Ārpus lielās pieņemšanas pie Valsts Prezidenta Rīgas pilī, stingri noteiktu ietvaru 18.novembra svētkiem sākotnēji nebija un tikai neatkarības piektajos svētkos 1923.gadā mazliet sāk domāt par nacionālu vienotību šai lietā. Taču laiki mainās, brīvības ideālus ļaužu prātos aizstāj praktiskākas lietas un jau 1922.gadā lielie Rīgas kungi pārstāj piedalīties gājienā uz Brāļu kapiem, piebraucot piemiņas vietai ar auto. Ar 1926.gadu, saimnieciska uzplaukuma laikā, ziņas par svētku norisi aiziet no avīžu pirmajām lapām, lai dotu vietu sensācijām un sludinājumiem. Balle Rīgas pilī kļūst par uzdzīves svētkiem, ar visiem iespējamajiem labumiem, ko Latvijā pamanījušies importēt.