Jo tu esi dzīvs, jo tu esi dzīva. Limbaži pirms 50 gadiem
Tāpat kā Rīgas virskundzības gados, augstākā vara pār Limbažiem un novadu piederēja cilvēkiem no tālienes. Rotaļas ar jaunu robežu vilkšanu nebeidzās. No 1971.gada 1.janvāra no Limbažu pilsētas atdalīja kopš 1956.gada tās lauku teritorijā ietilpstošo Limbažu ciemu, pievienojot tam sovhozu ''Limbaži'' un kolhozu ''Ausma''. Rajonā kopš tā pārveidošanas brīža valdīja partijas komitejas pirmais sekretārs Anatolijs Koroļovs un bijušais otrais sekretārs Aleksejs Lindiņš, kurš no 1970.gada oktobra līdz 1976.gada februārim bija Limbažu rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs. 47 gadus vecais Lindiņš, kurš atbildēja par rajona saimniecisko darbību, bija sācis karjeru kā atslēdznieks-revolucionārs 1940.gada Rīgā, kopš 1945.gada kalpoja kā komjaunatnes un pēc tam partijas funkcionārs Kurzemē un vairākās Vidzemes pilsētās un Limbažos 1967.gadā bija ieradies no Alūksnes. Sausie biogrāfijas dati neļauj spriest par viņa cilvēciskajām īpašībām un būtu ļoti labi kādreiz publicēt Lindiņu tuvāk pazinušo ļaužu atmiņas. Redziet, pēdējo 150 gadu laikā Limbažos bijuši četri lielu būvdarbu periodi un, atšķirībā no trim citiem, septiņdesmito gadu celtniecības bums, kas deva pusei pilsētas veidolu, ko tā nēsā vēl šodien, bija viena cilvēka vadošā darba rezultāts. Vēsturei nevar pielikt un no tās nevar atņemt. Vairāki gadi 20.gadsimta Limbažos ir bijuši Lindiņa laikmets un tagad tikai pilsētnieku rokās ir lemt, cik augstu tos vērtēt.
1971.gadā Limbažos bija tikko
uzceltas vai tuvu nobeigšanai ne mazāk kā desmit lielas ēkas. Ievērojamākā no
tām bija Administrācijas nams, kas joprojām ir pilsētas lietišķās dzīves
centrs, poliklīnika un vidusskolas jaunais korpuss. Tolaik Limbažos katru gadu
nodeva ekspluatācijā ap 70 - 80 jaunu dzīvokļu, kuru iekārtojumu mūsdienu
eiroremontu laikos labprāt kritizē, taču toreiz parastam darba cilvēkam
centrālapkure, gāze un pilsētas labierīcības bija lēciens citā laikmetā.
Kvalificētu celtniecības speciālistu trūka, daļa būvdarbu bija darīti steigā un
1972.gada vasarā partijas Revizijas komisija Rīgā bargi izbāra Limbažus par
nolaidību celtniecībā. Taču, atzīsim, tie bija sīkumi, ko ļaudis toreiz
piecieta. Jaunā vidusskolas ēka ar tikko modē nākušajiem mācību kabinetiem bija
pasaules līmenī, ne sliktāka kā Rietumos. Vēl viens 1971.gada jaunievedums bija
vienota parauga obligātā skolas forma, kas atcēla dižošanos ar vecāku pagādātām
drēbēm un greznumiem. Tika atvērti arī vairāki jauni veikali. Ievērojamākais no
tiem bija gastronoms Baumaņu Kārļa (toreiz Martas Mendes) laukumā ar tādu
amerikānisku brīnumu kā pašapkalpošanās. Mūsdienās pašsaprotamā preču savākšana
tirdzniecības zālē ar norēķinu pie kases toreiz pat ASV bija plašāk ieviesta
tikai pirms pārdesmit gadiem. Protams, Rietumu parauga tirdzniecība nonāca
pretrunā ar sociālisma sadales ekonomiku un Limbažos togad jokoja, ka īstā
pašapkalpošanās notiek pie veikalu sētas durvīm, kur deficīta preces piedāvā
draugiem. Lielā celtniecība notika ne tikai Limbažos, 1971.gadā ievērojamas
jaunbūves papildināja arī kolhozu centrus Katvaros un Nabē.
Limbažu galvenā jaunceltne -
Administratīvā ēka 1971.gadā
Tādējādi 1971.gadā Limbaži pēc ilgiem gadsimtiem beidzot bija vairs ne mazpilsēta, bet pilsēta. Mazpilsēta parasti ir ar vietējiem laukiem saplūdis ēku kopums, kas apkalpo lauku ļaudis. Pilntiesīgai pilsētai, pat ar tikai dažām lielākām ielām ir tas netveramais brīnums ko dēvē par pilsētvidi un septiņdesmito gadu Limbažiem tāda beidzot bija. Aizvien lielāks skaits limbažnieku dzīvoja modernos valsts dzīvokļos vai pašu mājās, kas, kaut nelieli, piedāvāja tādas vēl nesen nezināmas ērtības kā elektrību, kanalizāciju un balonu gāzi. Īres maksa bija tik niecīga, ka dzīvokļi ar centrālo un malkas apkuri maksāja gandrīz vienādu summu, kas bija mazas skaudības iemesls tiem, kas pirka malku. Daži modernās dzīves labumi bija dabūjami tikai Rīgā, taču uz galvaspilsētu, tāpat kā pārējām debess pusēm, veda asfaltētas šosejas un vairākas reizes dienā brauca vilciens un valsts finansēti autobusi. Sadales ekonomika protams nebija tirgus ar tā daudzveidību, taču sešdesmito gadu beigās Baltijas republikām izdevās pārvarēt pārtikas un kvalitatīva apģērba ražošanas problēmas. Sociālismā deficīts bija neizbēgams, pārdevēji un apkalpojošais personāls neizcēlās ar īpašām manierēm, jo klienti tiem nebija vajadzīgi, taču pagaidām gan minimālās 60 rubļu, gan ''labās'' 140 rubļu algas saņēmēji varēja nodrošināt dzīves pamata vajadzības. Bezdarba 1971.gada Latvijā nebija, tā vietā darba roku trūka tik ļoti, ka togad notikušais partijas kongress bija spiests pārtraukt jaunu ražotņu izveidi. Kopā ar tikko pēc vairāku Rīgas slimnīcu uzcelšanas izveidoto darbaspējīgo bezmaksas medicīnas sistēmu, vecuma pensijām visiem pilsētniekiem un arī daļai kolhoznieku, bezmaksas izglītību, kur skolotāji nevarēja prasīt ziedojumus un virkni citu valsts apmaksātu labumu tagad bija ļoti grūti apstrīdēt sociālisma labās īpašības.
Limbažu poliklīnikas jaunbūve 1971.gadā
Kā dzīvoja pilsētnieki pirms 50 gadiem. Tikko bija beidzies funkcionālo mēbeļu trakuma laiks, kad bez žēlastības meta laukā vecos skapjus un kumodes, izvietojot dzīvojamajā istabā trauslus dīvanus, galdiņus, stāvlampas un plauktiņus pārdesmit grāmatām. Dzīvoklis joprojām bija vieta, kur atgūt spēkus pēc darba, nevis sava paša pils. 1971.gadā PSRS turpinājās pāreja no sešu uz piecu darba dienu nedēļu, pastāvēja 42 stundu darba nedēļa ar krietnu skaitu ''strādājošo sestdienu''. Ātri pagatavojamu pusfabrikātu pārdošanā bija maz, vai tie maksāja dārgi un tādēļ pat virtuvi nemīlošiem ļaudīm nācās ik vakaru stāvēt pie plīts. Šodien būs grūti noticēt, taču 1971.gada galvenā veikalu sortimenta problēma Limbažos bija nepieņemamā maizes un konditorejas izstrādājumu kvalitāte. Maizes ceptuves personālam bija zināmas problēmas, ko pa laikam apskatīja arī prese. Pamata pārtikas produkti - rudzu un kviešu maize, piena produkti, dārzeņi un margarīns bija lēti un to cenas iesaldētas kopš 1962.gada. Puslitrs sliktas kvalitātes valsts degvīna maksāja 3, 62 rubļus. Grūtāk bija tikt pie kvalitatīvākiem pārtikas produktiem, apelsīni un olīvas pienācās galvenokārt restorāniem, taču krietni lielāka problēma bija pieprasītāko rūpniecības preču iegāde. Rindas pie veikaliem un to kasēm bija parasta lieta un vienkāršais cilvēks stāvēja tajās ne mazāk kā pāris stundas nedēļā. Dažu gadu laikā ielās redzamo ļaužu izskats bija krietni mainījies un īpaši neatšķīrās no Rietumeiropas strādnieku kvartālos redzamā. Pieklājīgas drēbes nu varēja nopirkt katrs, taču tagad cilvēkiem sāka gribēties ģērbties pēc jaunākās modes. 1971.gadā pār Latviju nodārdēja divi burvju vārdi, kas joprojām palikuši to laiku piedzīvojušo dāmu atmiņā - ''krimplēna kleita'' un kļuva par regulāru sarunu tēmu nākamajiem pieciem gadiem.
Limbažniekiem tagad bija vairāk brīva laika nekā jebkad agrāk un viņi meklēja iespējas to izmantot. Interneta, kā zināms, vēl nebija pat projektā, tāpēc nācās lasīt drukāto vārdu. Atšķirībā no preses krievu valodā, latviešu avīzes un žurnāli bija pasūtāmi bez tirāžas limita un pieejami visiem. Vidēji statistiska Limbažu rajona ģimene saņēma savā pasta kastē ne mazāk kā piecus izdevumus, īpaši aizrautīgi lasītāji pasūtīja gandrīz divdesmit. Togad iznāca jaunas grāmatas tikko dibinātājā un jau izcili populārajā sērijā ''Apvārsnis'', pie parakstītājiem nonāca Viļa Lāča un Aleksandra Čaka cenzūras izpluinīto kopoto rakstu sējumi. Par nelaimi, parasta 1971.gada jaunā grāmata bija pārāk nopietna vieglai izklaidei un tādēļ šo vietu aizpildīja televizors. Televīzija Limbažos bija pieejama jau piecpadsmit gadus, pagaidām melnbalta un 1971.gada decembrī Limbažu universālveikals piedāvāja 22 padomju ražojuma televizoru modeļus. Pieprasītākais bija Rekord - 331 par 236 rubļiem, lai gan turīgāki ļaudis deva priekšroku lielajiem aparātiem ar 65 centimetru ekrānu. No 1971.gada 8.jūlija turpmāko mēnesi dzīve Limbažos apstājās uz stundu katru darbdienas vakaru. PSRS centrālā televīzija izrādīja pirmo jebkad skatīto seriālu - britu ražojuma ''Forsaitu teiku'', ko daudzi bija lasījuši grāmatā. Katrā ģimenē ar televizoru pārraides divos pieejamajos kanālos skatījās ne mazāk kā pusotru - divas stundas dienā un tas bija viens no iemesliem mācīties un saprast krievu valodu, jo tikai Maskavas kanālā bija pieejamas labākās filmas, ziņas un sporta raidījumi. Limbažu kinoteātris ''Parks'' nebija īsti piemērots platformāta kino izrādēm, tāpēc gada galveno filmu bija jābrauc skatīties uz Rīgu, kur no 13.septembra demonstrēja pasaulslavenā mūzikla ''Mūzikas skaņas'' kino versiju. Teātra cienītāji devās uz Rīgu apmeklēt Dailes teātri, kur no 5.aprīļa izrādīja ungāra F.Molnāra gluži latvisko lugu ''Lilioms'', ko tagad pazīst retais, taču visi zina tur pirmoreiz dziedāto Karuseļa dziesmu par baltajām akācijām. Gados jaunāki ļaudis nevarēja iedomāties dzīvi bez sava mopēda. ''Sarkanās Zvaigznes'' motovelosipēda piektais modelis togad janvārī bija aizstāts ar septīto, taču abi tarkšķēja vienlīdz skaļi un spēja uzcelt no visciešākā miega. Neizgulējušos limbažnieku sūdzības nonāca pat līdz Rīgas avīzēm. Vēl mazāki ļaudis priecājās par gada gardumu - saldējumu ''Eskimo'', ko tagad lielā daudzumā ražoja Rīgā un par 20 kapeikām pārdeva katrā pārtikas veikalā ar atbilstošu saldētavu.
1971.gads kā Latvijai tā
Limbažiem bija kā ceļa stabs, pēc kura seko pagrieziens. Togad sāka pārdot
pirmo masveida auto ''žigulis'', pa visu Vidzemi būvēja somu pirtis, spēlēja
pirmo ātro loteriju ''Sportloto'' un klausījās ''Mikrofona'' aptaujas radio
koncertu. Diemžēl, līdz ar labajām pārmaiņām nāca sliktās. Jau gada beigās
laika apstākļi PSRS Eiropas daļā kļuva lauksaimniecībai nelabvēlīgi un palika
tādi līdz 1979.gadam. Lielā padomju impērija vairs nespēja iztikt ar pašas
ražotu pārtiku un bija spiesta atdot to ietirgotās valūtas daļu, ko nepaņēma
militāristi, graudu iepirkumiem no Rietumiem. Algu pieaugums uz laiku apstājās,
no veikaliem pazuda daudzas importa preces. Perspektīvu turpmāk dzīvot aizvien labāk
latviešu tautai vairs nebija un tā sāka ievērot saņemtos pazemojumus, kas īpaši
lielā skaitā nāca no Baltijas kara apgabala virsniekiem un viņu ģimenes
locekļiem. Daudzi latvieši bija ar mieru būt par godīgiem komunistiem un dzīvot
pastāvošajā iekārtā, taču pakāpeniski, īpaši pateicoties ilggadējam Maskavas
čekas vadītājam ar segvārdu Jurijs Andropovs, PSRS pārvērtās par zemi, kur ar
latviešiem runāja kopš Piektā gada atmiņā palikusī Melnā Sotņa. Tas bija ne
vienīgais, bet pavisam noteikti galvenais iemesls, kāpēc divdesmit gadu laikā
Latvija nonāca no samierināšanās līdz Barikādēm.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists
Pasaules revolūcijas noslēgums. Limbažu novads pirms 100 gadiem
1920. bija gads, kad Vidzemē nekas nebija skaidrs un neviena lieta nelikās droša. Pirmo pusgadu turpinājās kaujas Latgales frontē, sākumā pie Līvāniem un Lubāna, pēc tam aizvien tuvāk etnogrāfiskajai robežai. Krievijas impērijas vairs nebija, taču tās vietā par vietējām lielvalstiņām sevi bija iecēlušas Somija ar Igauniju, kā iespējamo dienvidu provinci, un mēra sajūtu zaudējusī Polija. Līdz Satversmes sapulces vēlēšanām aprīlī valdība darbojās ar tautas piekrišanu, nevis uz likuma pamata. Pilsonības, nacionālās valūtas un zemes ierīcības jautājumi joprojām nebija skaidri. Latvijas armija bija valsts valstī un pati lēma par nodevu ievākšanu un kārtības uzturēšanu, ieskaitot nāvessodu izpildi. Ar 1915.gada evakuācijā ļaužu iztukšoto un vācu izlaupīto Kurzemi un tikko atgūto, vēl pēc Krievijas kārtības dzīvojošo Latgali, Latvijas valstij nebija cita pārtikas un ienākumu avota, kā tā daļa no Vidzemes, ko nekontrolēja igauņu karaspēks un kur bija iespējams ātri piegādāt produktus Rīgai - apgabals ar Limbažiem, Valmieru un Cēsīm tā centrā. Pēc vēlākajiem aprēķiniem, Valmieras apriņķis Atbrīvošanas karā bija devis vislielākās pārtikas un materiālu nodevas savai zemei un lielā mērā pateicoties Limbažu novadam, ne 1919.gada beigās, ne 1920.gada pirmajos, grūtākajos mēnešos Rīgā neizcēlās bads.
Novadnieks kurš izglāba Latviju
Literatūras un filozofijas darbi, ko gadsimtu gaitā sacerējušas lielās un slavenās tautas, apgalvo, ka par varoņiem kļūst vai nu pārcilvēki, vai kādas idejas fanātiķi, kas gatavojušies varoņdarbam gandrīz kopš bērnības. Tautām, kas skaita un pasaules slavas ziņā ir pieticīgākas, drīzāk piederīgs rakstnieka Brehta izteikums, ka nelaime tai tautai, kas spiesta varoņus radīt. Latviešu tautas vēsturē ierakstītie varonīgie ļaudis, ticiet vai ne, ir bijuši pavisam parasti cilvēki, kas gribējuši dzīvot vienkāršu dzīvi, un tikai liktenis iesviedis tos pārbaudījumu ugunīs, pēkšņi un viņiem negaidot liekot pieņemt vienīgo izvēli starp mūžību un kaunu. Latvieši nekad nav turējuši sevi par pārcilvēkiem un mūsu izcilākie ļaudis savu diženumu pierādījuši nevis satricinot pasauli, bet godīgi darot darbu un pildot pienākumu pat tur, kur citas tautas nobīstas. Šodien vēlreiz teiksim slavinājuma vārdus nepelnīti aizmirstam novadniekam, kas iespējams deva Latvijas valsts tapšanas labā lielāku artavu, nekā viens otrs augstu stāvošs komandieris.
Rakstu sērija Ulmaņlaiku Limbaži
Rakstu sērijas 2.daļa PDF formātā šeit...
Rakstu sērijas 3.daļa PDF formātā šeit...
Rakstu sērijas 4.daļa PDF formātā šeit...
Rakstu sērijas 6.daļa PDF formātā šeit...
Rakstu sērijas 7.daļa PDF formātā šeit...
Pasaule ar kājām gaisā. Latvija un Limbaži 1940.gada augustā
Tā vasara, ko vēlāk iesauca par baigo, bija karsta un sausa. Vējš dzina pa laukiem ''sarkanu miglu'' ne tikai dzejas tēlos, bet īstenībā. Visi Limbažu ļaudis, kam bija kaut neliels zemes pleķītis ar zaļumiem, 1940.gada augustā bija aizņemti dārza darbos un, ja apstākļi nespieda, vēl mēnesi nepievērsa uzmanību, ka pasaule ap viņiem mainās vēl nekad nepieredzētā ātrumā. Jūnijs bija sācies ar Latvijas rūpniecības atrašanos uz sabrukuma robežas kara blokādes dēļ, ziepju kartiņu ieviešanu un strādnieku mobilizāciju kūdras rakšanas darbos. Tūlīt pēc tam ienāca padomju armija, kuras karavīrus nu varēja redzēt arī Limbažu apkārtnē, apmeklējot kā dāvanu darba tautai piedāvātos aģitācijas koncertus un padomju filmu bezmaksas izrādes. Kārlis Ulmanis it kā palika savā vietā, bet par Ministru prezidentu kļuva Limbažu novadā labi pazīstamais profesors Kirhenšteins. Limbažu ielās savu viedokli atklāti izteica ļaudis, kam bija pavēlēts turēt muti 1934.gada 15.maijā, un kādu laiku visapkārt iestājās ar naudu un amatiem īpaši neapgrūtinātu ļaužu sajūsmas eiforija, kā vienmēr tādos gadījumos cerot, ka viss viņiem nepatīkamais Ulmaņa laiku mantojums nu zudīs un tā vietā nāks tikai labas lietas.
Tāli un vēl nezināmi 1940.gada vasaras ceļi. Veco Limbažu Cēsu šoseja
Limbaži mierīgā apvērsuma laikos. Pilsēta, novads un Vidzeme pirms 140 gadiem
Foto.
15.05.2004 Limbažos Baumaņu Kārļa dziesmu dienā iesvētīja
restaurēto pirmo Limbažu dziedātāju karogu, kas darināts 1880.gadā.
Limbažu muzeja krājuma materiāls
''Ne kas ievērojams šai gadā nenotika'' - tā par 1880.gadu savā pagasta un Vidzemes hronikā ierakstīja Jaunvāles skolotājs Jānis Austriņš. Pēdējos divdesmit gadus pār Vidzemi bija vēlies tik visaptverošs pārmaiņu vilnis, ka pirmais gads bez kāda kara, epidēmijas, svarīga likuma vai jaunas biedrības dibināšanas cienījamajam tautas audzinātājam šķita vienmuļš. Pat laika apstākļi togad bija mēreni, bez lielākām vētrām un ražas zaudējumiem. Labība bija augusi ne labi, ne slikti, tikai liniem 1880.gads izrādījās nedaudz par sausu un tie padevās vāji. Bažas kā muižās tā zemnieku sētās drīzāk izraisīja lauksaimniecības produktu iepirkuma cenu krišanās pēc lielā peļņas drudža pēdējā Krievu - Turku kara laikā. Taču 1873.gada pasaules ekonomikas krīzes sekas bija pārvarētas un, lai gan vēl neviens to nezināja, Baltijas iedzīvotājiem stāvēja priekšā viena no mierīgākajām un turīgākajām desmitgadēm vēsturē, kas izaudzināja vēl neredzētu industriālā laikmeta latviešu paaudzi.
Dubultais Pirmais maijs vecajā Valmieras apriņķī
Krietnā daļā Eiropas zemju klimats ir mazliet siltāks kā Latvijā un ar nelielu piespiešanos vasaras sākumu tur var skaitīt ar maiju, dalot gadu divos gadalaikos. Maija mēnesis guvis nosaukumu no seno āriešu auglības dievietes Maijas un tās atnākšanas svinības dažādām ciltīm un vēlākām tautām laika gaitā krietni atšķīrušās. Katoļu baznīca 870.gada pasludināja 1.maiju par svētās Valpurgas dienu un vēlāko gadsimtu māņticības pārdēvēja nakti uz 1.maiju par raganu pulcēšanās Valpurģa nakti. Jautrajiem tautas svētkiem nebūtu sakara ar politiku, ja 1884.gadā amerikāņu arodbiedrību savienība nebūtu pieprasījusi astoņu stundu darbadienas ieviešanu no 1886.gada 1.maija. Pēc prasības ignorēšanas Čikāgā sākās plašs streiks, kas noslēdzās ar asiņainu kauju starp divām labi bruņotām bandām, ko kautrīgi dēvē par ''streikotājiem'' un ''policiju''. Eiropas strādnieku organizācijas izmantoja incidentu, lai pasludinātu 1.maiju par darbaļaužu tiesību dienu un jau 1890.gadā Londonā šai dienā notika pirmā lielā demonstrācija.
1919. gada 1.maija demonstrācija
Limbažos. Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
Vidzemes Jurģu dienas 200 gadi
Lielās jubilejas nereti pienāk nemanītas, īpaši, ja to iemesls jau gandrīz zudis no ļaužu atmiņas. Grūti pieņemt šo patiesību, bet Latvijā, izņemot dabu un laika apstākļus, nav nekā mūžīga. Pietiek ar pāris gadsimtiem, lai pārvērstos valoda, paradumi un dzīvesveids, par sīkākām lietām nerunājot. Šā gada 23.aprīlis, vai, ja gribat ņemt vērā kalendāra reformu, 6.maijs, būs divsimt pirmie oficiālie Vidzemes Jurģi, tātad pagājuši jau divsimt gadi, kopš diena ierakstīta likumos. Jurģu darbi un ieražas nekad nav bijuši akmenī kalti, tāpēc no viduslaikiem līdz pēdējiem vācu laikiem latvieši piedzīvojuši piecas dažādas Jurģu dienas, ko te apskatīsim sīkāk.
Tur, kur pastāv gadalaiki, zemnieka gads dalās divos laika posmos - ziemas un vasaras darbu periodā. Ja varam ticēt etnogrāfiem, sirmā senatnē, tālāk, kā pirms sešiem gadsimtiem, brīdis, kad sākās vasaras darbi, bija Ūsiņa diena, visticamāk 22.aprīlis, kur minētās dievības parādīšanos saistīja ar bišu izlidošanu un auglīgam gadam par godu kāva melnu gaili. Vēl no šīs dienas ilgi saglabājās rituāli vilku atvairīšanai no bērniem un lopiem ganu gaitas sākot, jo vēl 1821.gadā tepat Limbažu apkārtnē mednieki nošāva astoņus vilkus, meži nebija ne tuvu tik mierīgi un droši kā šodien. Tad atnāca vācieši ar savu ticību, ko nepapūlējās izskaidrot pakļautajām tautām. Ūsiņa diena ap 16.gadsimtu pārcēlās uz 23.aprīli, kad katoļi svinēja svētā Georga dienu. Ap 1600.gadu latvieši pārveidoja Georgu par Jurģi un Juri, pēdējais vārds ātri kļuva par vienu no pieciem populārākajiem Vidzemē. Ūsiņa vietā nāca Jurģis, slavenāko katoļu svēto dienu vārdi kļuva par latvieša gada gaitu ceļa stabiem, neņemot vērā, kāpēc tās ieviestas.
Tirgus pie Limbažu pilsmuižas, kur jurģos līga gājējus. Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
Pēdējo divsimt gadu sērgas Latvijā
Pirmās lielās epidēmijas aizsākās tiklīdz cilvēki sāka dzīvot vienkopus un izveidoja pilsētas. Senākā pasaules mēroga epidēmija, par ko saglabājušās vēstures liecības, izcēlās pirms 1800 gadiem un kļuva par galveno iemeslu Romas impērijas sabrukumam. Nopietnākā, lai arī ne vienīgā senatnes sērga vismaz sākot no 250.gada un līdz pat 1770.gadam bija mēris, kas joprojām sastopams nomaļos Āzijas apvidos. Mūsdienu Latvijas teritorija atradās pietiekami tuvu Eiropas centram un nebija atdalīta no tā ar dabiskām barjerām, tādēļ dažādas Eiropu postījušās slimības samērā viegli sasniedza arī latviešu apdzīvotās zemes. Tieši tāpat, nekādi šķēršļi netraucēja slimību ienākšanai no austrumiem, ja sērga jau bija pārstaigājusi Krieviju. Tā Latviju sasniedza joprojām tautas vēsturiskajā atmiņā palikušais lielais 1710.gada mēris, kura patieso zaudējumu apmēri joprojām nav aprēķināti. Taču pēc 1720.gada Eiropā un 1770.gada Krievijā uz laiku sāka likties, ka lielo epidēmiju laiks ir pagājis un galvenais posts turpmāk gaidāms no kariem.
Par barikādēm un nedaudz par vēsturi
Drīz būs pagājuši trīs gadu desmiti kopš notikuma ko atceras visa latviešu tauta un patur atmiņā labāk, nekā vēsti par neatkarības atgūšanu. Pareizāk būtu jāsaka, ka atceras vidējā un vecākā paaudze, jaunajiem tie ir stāsti, ar mūsdienu pasaules dotu brīvu izvēli, kā izturēties pret tiem. 1991.gada janvārī latvieši kā kopums pieņēma lēmumu, ka veco laiku turpināšanās vairs nav iespējama, un par to var maksāt jebkuru cenu. Neatkarīgi no apvidus, turības un dzīvesvietas, tā tautas daļa, kas kaut nedaudz piedalījās sava laika sabiedriskajās norisēs, atteicās atzīt savu pavalstniecību un tikai iedzimti vienaldzīgie un visa noliedzēji stāvēja malā. Parastos apstākļos neiespējamā tautas vienotība bija tik pārsteidzoša, ka jau dažus gadus vēlāk, līdz ar pirmo rožaino nākotnes sapņu sabrukumu, tūkstošiem ļaužu atteicās ticēt savai 1991.gadā izdarītajai izvēlei. Baumu valodas un avīžu slejas no tā laika pārpludina bezjēdzīgi apgalvojumi ''ja barikādes būtu šodien'', it kā laiku var pagriezt atpakaļ, un sava laika malā stāvētāju un izdarītās izvēles ienaidnieku nievas, kuru būtību bez pūlēm var izteikt ar vienu rindiņu no ''Pūt vējiņi''.
Starptautiskajai Sieviešu dienai jau 110 gadu
Kad Latvija atguva neatkarību, līdz ar okupācijas nejēdzībām tika atmestas un nosodītas daudzas lietas un paradumi, kam ar komunistisko pagātni bija ļoti maz sakara. Viena no tām ir Sieviešu dienas tradīcija, kas jau dziļi iesakņojusies vismaz daļā tautas un tiek atzīmēta ja ne mājās, tad krietnā skaitā mūsu zemes darbavietu. Kārtējo reizi tuvojoties svētkiem, pamēģināsim pierādīt, ka lai arī Sieviešu diena, kā daudzi nu jau latviski svētki un svinības, nāk no ārzemēm, tie nav izgudroti ne Maskavā, ne vēl jo vairāk Kremlī.
20.gadsimta grūtākā ziema
1939.gada beigās laika apstākļu jautājums Latvijā bija viens no mazsvarīgākajiem. Kopš 1930.gada ziemas bija mēreni aukstas, vasaras patīkami siltas un likās, ka nākamajā gadu desmitā temperatūra tikai pieaugs. Gar Igaunijas robežu sāka audzēt kviešus, ko agrāk bija darījis tikai retais un aizvien tālāk uz ziemeļiem tika stādīti siltzemju sugu augļu koki un krūmi. Klimats likās paredzama lieta un laika ziņām jaunumos tika paredzēta pēdējā vieta pēc kariem, krīzēm un citiem lielās politikas briesmu darbiem. Latvija devās svinēt 1939.gada Ziemassvētkus vēl nenojaušot, ka uz nākamajiem trim gadiem laika apstākļi kļūs tikpat svarīgi vēstures gaitas noteicēji, kā svešu armiju iebrukums.
Kā Vidzemē sāka svinēt Neatkarības dienu
Pirmos gadus pēc neatkarīgas valsts nodibināšanās 18.novembris bija vēl viena Mirušo piemiņas diena, kā tas angliski runājošajās zemēs joprojām ir ar 11.novembri jeb Pamiera dienu, kad atceras visus Pirmajā pasaules karā kritušos. 18.novembrī ļaudis sākotnēji apmeklēja vietējos Brāļu kapus un kapsētas, kur krietni daudziem bija kāds tuvinieks, par ko nobirdināt asaru, valsts Rīgā un pašvaldības ārpus Rīgas rīkoja svinīgas sēdes un vakaros notika lieli un mazi saviesīgi saieti, priecājoties par dzīvi miera laikos. Ārpus lielās pieņemšanas pie Valsts Prezidenta Rīgas pilī, stingri noteiktu ietvaru 18.novembra svētkiem sākotnēji nebija un tikai neatkarības piektajos svētkos 1923.gadā mazliet sāk domāt par nacionālu vienotību šai lietā. Taču laiki mainās, brīvības ideālus ļaužu prātos aizstāj praktiskākas lietas un jau 1922.gadā lielie Rīgas kungi pārstāj piedalīties gājienā uz Brāļu kapiem, piebraucot piemiņas vietai ar auto. Ar 1926.gadu, saimnieciska uzplaukuma laikā, ziņas par svētku norisi aiziet no avīžu pirmajām lapām, lai dotu vietu sensācijām un sludinājumiem. Balle Rīgas pilī kļūst par uzdzīves svētkiem, ar visiem iespējamajiem labumiem, ko Latvijā pamanījušies importēt.