Septiņas muižas un septiņas kapsētas : Lēdurgas pagasts pirms 100 gadiem

Pētījums par vēl vienu Limbažu novada dienvidu robežas daļu bija aizsākts jau jūlijā. Tagad tas tiek likts priekšā kā vēl viens atgādinājums, ka Limbažos par Lēdurgu nav aizmirsuši. No Limbažu muzeja puses varam vien teikt, ka, neatkarīgi no laiku un robežu griežiem, turpināsim uzskatīt Lēdurgu par viena liela Vidzemes novada daļu un, cik būs mūsu spēkos, pētīsim arī šī pagasta vēsturi un glabāsim tā senās lietas par piemiņu nākamajām paaudzēm.

Demokrātijas iedibināšana

Kad dzima jaunā latviešu valsts, Lēdurgas pagasts apvienoja 133 zemnieku saimniecības ap septiņām muižām, ietvēra sevī kā Lēdurgu, tā Inciemu un tā robežas beidzās pašā Vidrižu un Igates pievārtē. Kā lasītāji jau zinās, pēc 1866.gada pašvaldību likuma muižu zeme nebija daļa no pagasta un kungi savos īpašumos rīkojās pēc pašu saprašanas. Vācu okupācijas varas 1918.gadā ieceltais pagasta vecākais Zeltiņš centās pārdzīvot juku laikus, pildot dažādos rīkojumus ar iespējami lielu aizkavēšanos. 1919.gada padomju varas pusgads bija pagājis tik mierīgi, ka gandrīz puse sīkāku ''sarkano'' darbinieku palika pagastā un izlikās, ka nekas nav noticis, bet dažu bojā gājušo nāvē vainoja svešiniekus. Neatkarības laiki pienāca 1919.gada 6.jūlijā, kad Vidrižu muižā atsāka darbu pasta nodaļa un turpat izvietojās Lēdurgas rajona komandantūra ar virsleitnantu Kļaviņu priekšgalā. Cik iespējams noprast, brašais virsleitnants labprātāk pārraudzīja savu rajonu no attāluma, tā vietā, lai pārvietotos pa kara gados sapostītajiem ceļiem. Lēdurga bija kļuvusi par nomali visos iespējamajos veidos. Pasts un apkārtraksti nāca no Vidrižiem, daļa luterāņu draudzes dzīvoja Turaidas pusē, pārdot lauku labumus bija jābrauc uz Lielstraupi, mazāk svarīgus pirkumus jāizdara Limbažos, bet lielās veikalu un papīru būšanas jākārto, kratoties 60 kilometrus pa zemes ceļu līdz Rīgai. Tā bija ģeogrāfijas, nevis cilvēku vaina un sava veida dabas uzlikts lāsts, kas ļoti apgrūtināja ar prasmīgiem un talantīgiem ļaudīm bagātā pagasta dzīvi.

Pirms 100 gadiem Lēdurgas baznīca bija pagasta sabiedriskās dzīves centrs

1919.gada 14.augustā caur Lēdurgas pagastu izgāja astoņu sirotāju banda ar vismaz vienu vietējo to vidū un izlaupīja divas saimniecības, būdami dīvaini labi informēti, kur un kam glabājas nauda. Atbildot uz notikušo, komandants Kļaviņš pieprasīja, lai Lēdurgā dibina aizsardzības nodaļu, taču prasība neguva atsaucību. Lēdurgas jaunie vīrieši tobrīd bija iesaukti Latvijas armijā, bet vecāki ļaudis centās turēties tālāk no politikas, darīt alu un arī ko stiprāku. Taču 1919.gada septembrī pār pagastu nāca lielās vadmalas, vilnas un pat zābaku nodevas. Vecā pagasta valde turēja svētu principu ''draugiem visu, bet pārējiem pēc likuma'' un, kā bija darīts jau vācu laikā, sadalīja nodevas un klaušas nevis pēc zemes un mantas daudzuma, bet saimniecību skaita, liekot smagi ciest mazāk turīgajiem. No tā cēlās trači un runas vīru apsūdzēšana visos nāves grēkos, kas aizkļuva līdz pat Rīgas avīzēm. 1.septembrī beidzot tika sasaukta amatvīru pārvēlēšanas sapulce, kurā tagad drīkstēja piedalīties visi abu dzimumu pieaugušie. Lai gan pagastā bija ne mazāk kā 1100 ļaužu ar vēlētāja tiesībām, uz sapulci sanāca tikai 160 un trīs paredzēto kandidātu sarakstu vietā sastādīja tikai vienu. Pēc mēneša notikušajā atkārtotajā sapulcē klātesošo skaits atkal nepārsniedza 160 un vecās valdes piekritēji turpināja bloķēt vēlēšanas ar apsūdzībām, ka kandidāti esot bezzemnieki, ''sarkanie'' un citādi nederīgi cilvēki. Beidzot komandantam tas apnika un 16.novembrī viņš uzspieda Lēdurgas ļaudīm izpildu komiteju Jāņa Apiņa un pagasta tiesu Friča Treija vadībā. Tikai juku laiku dēļ vecā valde tika cauri bez apsūdzībām pretvalstiskā darbībā.

Laupītāju gads

Smilšainās un purvainās zemes dēļ Lēdurgas pagasts nevarēja cerēt uz lielu turību bez smaga darba. Cauri staigājušie bruņotie ļaudis 1917. un 1918.gadā bija izcirtuši pagasta mežus un krietni izdemolējuši sabiedriskās ēkas, cita starpā nokurinot Saviesīgās biedrības bibliotēku. Priekšā stāvēja atjaunošanas darbi, kas aizņēma vairāk nekā desmit gadus. Pagasta sabiedriskās dzīves atdzimšana sākās 1920.gada 28.janvārī ar patērētāju biedrības ''Vienība'' reģistrāciju. Tās iesākums bija ļoti grūts, jo dibinātājiem nebija pieredzes. Biedrības veikalu Lēdurgas centrā atvēra martā un tas tūlīt iesāka gandrīz bezcerīgu cīņu ar Lēdurgas galveno privāto bodnieku, kura veikalā bija daudz labāka preču izvēle. Pirmā gada peļņa atļāva no nākamā, 1921.gada algot pieredzējušu veikalvedi un sākās izaugsme, kas prasa atsevišķu stāstu. 1920.gada 2.aprīlī notika komandanta Kļaviņa gandrīz karaliskais izbraukšanas rituāls no Vidrižu muižas uz Rīgu un vara visā apkārtnē atkal pārgāja civilo pašvaldību rokās. Otrajās Lieldienās Lēdurgā sarīkoja pirmo miera laiku bazāru, kur izlozei piedāvāja reti labas un kārotas mantas, kas bija atceļojušas pa tumšām kara gadu takām. 1920.gada aprīlis bija lielās politikas mēnesis. Pirms Satversmes sapulces vēlēšanām ministru prezidents Kārlis Ulmanis četrās dienās apbraukāja astoņus Vidzemes pagastus, kur augstus kungus parasti neredzēja un sāka ceļu ar Lēdurgu. 6.aprīlī aizvien pieaugošs pūlis četras stundas gaidīja Ulmani pie goda vārtiem, jo viņa automašīnu vairāk kā divas stundas bija vilkuši no dubļiem. Kvēlās runas tomēr nelīdzēja un pēc dažām dienām notikušajās vēlēšanās sociāldemokrāti izvirzījās kā pirmā un Zemnieku savienība - otrā Latvijas partija. Pie reizes gadījās neliela anekdote, kad Bezzemnieku savienības Lēdurgas nodaļas vadītājs pārbēga pie sociāldemokrātiem ar visu kasi.

Lēdurgas baznīcas altāris, ko 1923.gadā atjaunoja par tautas saziedoto naudu

Jau 1918.gadā pa latviešu novadiem bija sākuši klejot bandīti ar Krievijā pastrādātu zvērību pieredzi, lielākās ļaundarības nodarot Rīgā. Karaspēka kustība viņus uz laiku iztraucēja, bet, frontei pārceļoties uz Latgali, 1920.gada sākumā tie lielākā skaitā uzradās Vidzemē. Ir pamats domāt, ka lielākie vaininieki izbēga no soda, uzrādot savā vietā nejēgas no vietējo līdzdalībnieku vidus. Tā bija ar tā saucamo Graudiņa bandu, kas 1920.gada 31.janvārī un 8.februārī veica divas laupīšanas Lēdurgas pagastā un mēģināja aizbēgt uz Rīgu. Tūlīt aizturēto Jēkabu Graudiņu tiesāja 1924.gadā, tā arī netiekot skaidrībā, kas bija patiesais vadonis. Lēdurgai apkaunojošākais noziegums notika 1920.gada aprīlī, kad tā arī neatrasti ļaundari atraka luterāņu garīdznieka Spalviņa kapu, lai nozagtu smago zelta krustu, ko viņš bija saņēmis kā amata apbalvojumu. Tas notika brīdī, kad armija nodeva varu civilistiem tādēļ policija veica izmeklēšanu ar vairāku mēnešu nokavēšanos, spējot tikai apstiprināt krusta pazušanas faktu. Atgadījums nāca par ļaunu Lēdurgas reputācijai un kapu aplaupīšanas paradumus pagastam turpināja piedēvēt vēl vairākus gadus. Bet ko lai runā par vienkāršo tautu, ja 3.martā pie Rīgas apgabaltiesas tika saukti jaunais Lēdurgas pagasta vecākais un tiesas priekšsēdētājs un uz apsūdzībām par naudas piesavināšanos spēja vien pierādīt, ka attiecīgās summas atmaksājuši. Augusta beigās četru cilvēku banda sāka laupīt gājējus un braucējus tai Vidzemes ( toreiz Pēterpils) šosejas daļā, ka joprojām ietilpa Lēdurgas pagastā līdz 11.septembrī divus no viņiem aizturēja. Vēl viens iemesls runām bija traģēdija pagasta vecākajam piederošajā stipro dzērienu tirgotavā, kur 23.novembrī vienu no viesiem nošāva dzērāju strīdā un noskaidrojās, ka īpaši braši Lēdurgas vīri turpina staigāt ar nelegāliem Nagana revolveriem kabatā.

Mērnieku un elektrības laiki

Pēc Lēdurgas pagastmājas telefona vada pārgriešanas 1920.gada novembrī, bandītu darbība apsīka. Cilvēki beidzot varēja pievērsties galvenajam jautājumam, kā dēļ daudzi tūkstoši brīvprātīgo bija gājuši Atbrīvošanas karā par neatkarīgu Latviju - muižnieku zemes dalīšanai. Pēc septiņu pagasta muižu pārmērīšanas 1921.gada pavasarī bija noteiktas tuvu pie 200 jaunsaimniecību robežu, neskaitot mazākus zemes gabalus ar saimnieciskām ēkām. Jaunie zemes īpašnieki tika pie sava kārotā kaktiņa un stūrīša sākot no 1922.gada, taču nereti dokumentu kārtošana ievilkās. Pa visu Latviju vēlās netīru un noziedzīgu darbību vilnis, kurā bija iesaistītas visaugstākā līmeņa amatpersonas. Pirms zemes piešķiršanas uz tās izcirta mežu, muižu saimniecības ēkas ar Eiropas līmeņa ierīcību rupji laupīja un demolēja, sīkas peļņas dēļ sagraujot pirmskara saimnieciskā uzplaukuma paliekas. Notika tas pats, kas Ceturtajos mērnieku laikos, likvidējot kolhozus. Visu 1922.gadu Lēdurgā runāja dusmīgus vārdus pret avīzes ''Sociāldemokrāts'' redaktoru Kaupiņu, kurš uz daudzu neatzītu kādreizējā iedzīvotāja tiesību pamata bija kļuvis par Lēdurgas baznīcas kroga īpašnieku. Inciemā lieta bija vēl nopietnāka nekā Lēdurgā, jo daudzas ēkas tur bija nopostītas karā un vienā istabā nereti mitinājās pat pieci - seši cilvēki. Inciema muižas centrs, ko 1923.gadā pārņēma dzejnieks Viktors Eglītis, kopā ar iemītniekiem ir iemūžināts viņa dēla Anšlava atmiņās ''Pansija pilī'', nepasakot vien to, ka tur atrastajiem ļaudīm nebija kur iet un padzīšanas gadījumā muiža nodegtu.

Jau 1920.gada 10.jūlijā Rīgas apriņķa padome veica pirmo Lēdurgas pagasta ''noapaļošanu'', atdodot Vidrižu pagastam Jaun - Aijažus. Lēdurga un Inciems šķīrās 1925.gada februārī, kad Inciemu pievienoja Turaidas pagastam, līdz ar to dubultojot tā teritoriju. Kāda dīvaina iemesla dēļ dažādie ļaudis Lēdurgas pagasta priekšgalā visi kā viens izrādīja tik nopietnu likumu un lietvedības nezināšanu, ka visus divdesmitos gadus pagastu pazemoja, apsūdzēja un apgraizīja tā robežas kā Polijai 18.gadsimtā. Pagasta runas vīri pat nonāca naidā ar vietējiem skolotājiem un mēģināja pieprasīt strādājošo nodokļus no invalīdiem. 1921.gadā viņiem nācās lūgt no Finanšu ministrijas 150 tūkstošu rubļu parāda atmaksas pagarinājumu. Pagasta saimnieciskā attīstība neatkarības gados lielā mērā virzījās pateicoties talantīgu ļaužu pašiniciatīvai un pirmais šāds brīnums notika tieši pirms 100 gadiem. 1921.gada 23.janvārī pēc Turaidas pagasta iniciatīvas tika sasaukta deviņu apkārtnes pagastu sapulce, lai apspriestu iespēju būvēt spēkstaciju uz Braslas upes. Sākotnējais priekšlikums veidot kooperatīvu nebija populārs un vairāki pagasti pievienojās projektam tikai pēc akciju sabiedrības ''Brasla'' veidošanas sākuma. 22.oktobrī Finanšu ministrija apstiprināja akciju sabiedrības statūtus un, tā kā latu apgrozībā vēl nebija, noteica tās kapitālu uz 75 tūkstošiem zelta franku. Deviņu statūtus parakstījušo ''Braslas'' dibinātāju vidū, trīs bija uzņēmēji no Lēdurgas pagasta.

Tāds, godāto lasītāj, bija miera laiku sākums Lēdurgā pirms gadsimta. Ja vēlaties stāsta turpinājumu, jautājiet avīzei un Limbažu muzejs šo lūgumu izpildīs.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists

Edmunds Mačs pirms un pēc darbības Limbažos

Jaunais mācītājs Edmunds Mačs, ap 1930.gadu

Apstākļu sakritība šovasar ir tāda, ka tuvākajos mēnešos novadā nāksies daudz runāt par kādreizējo luterāņu draudzes mācītāju Edmundu Maču. Pirms sākam apspriest šo Limbažu ne tik senajā vēsturē ievērojamu vietu ieņēmušo sabiedrisko darbinieku, būtu nepieciešams uzzināt par viņa dzīvi ko vairāk, nekā atrodams daudzus gadus vēlāk pierakstītās atmiņās. Tāpēc šodien sniedzam īsu dzīvesstāsta pārskatu par Edmunda Mača gaitām pirms ierašanās Limbažu draudzē un pēc došanās trimdā.

Mazsalacas zēns

Edmunds Mačs dzimis 1904.gada 9.aprīlī Skaņkalnes pagastā, netālu no Mazsalacas. Viņa vecāku rocība bija nepietiekama, lai sūtītu dēlu uz lepnākām apriņķa pilsētu skolām un mazais Edmunds sāka apgūt dzīves gudrības turpat Mazsalacā, Emīlijas Balodes privātajā proģimnāzijā. Šī izglītības iestāde bija pazīstama ar zemo mācību maksu, ko trūcīgākiem skolniekiem atlaida pavisam, tādēļ bija ideāla vieta vietējiem jaunajiem censoņiem, kur sākt ceļu uz augšu. Taču, pie savam laikam labās un lētās izglītības, jaunie ļaudis saņēma arī kādu nelūgtu piedevu. Balodes skola bija ļoti ''sarkana'', četri tās skolotāji nelegāli darbojās komunistiskās organizācijās un, spriežot pēc pirms simts gadiem piekoptajām pedagoģijas metodēm, tika izmantota katra iespēja, lai uzspiestu šos uzskatus arī audzēkņiem. Kā zināms, Mazsalaca toreiz bija ne tikai ''sarkans'', bet arī politiski naidīgās kopienās sašķelts miests. To asiņainā pretstāve bija sākusies Piektajā gadā un apdzisa tikai pēc 1949.gada. Edmunds Mačs gribot negribot bija spiests uzaugt sabiedrībā, kur personiskās nesaskaņas slēpās aiz politiskiem lozungiem, bet runas par politiku noveda pie kaimiņu naidošanās. Tāpat, kā no stingrākajām baznīcas skolām kādreiz nāca tie niknākie bezdievji, Mača pretestības gars skolotāju bardzībai padarīja viņu par konservatīvi labēju antikomunistu. Cik lielā mērā šāda pārliecība bija nevis idejiska, bet izteikti latviska, tas ir - savējie pret svešajiem, šodien būs grūti pateikt. Svarīgi ir tas, ka pēc 1919.gada Edmunds Mačs kļuva par apzinātu kreiso ideju ienaidnieku uz visu atlikušo mūžu.

E.Mačs ar ģimeni 1935.gadā

Balodes skolu likvidēja 1918.gada pavasarī Vidzemi okupējušie vācieši. Tās vietā vecās skolas telpās jau rudenī sāka darbu Mazsalacas Skolu biedrības vidusskola ar tuvu pie 300 audzēkņiem, kas ar dažām izmaiņām pārdzīvoja arī īso 1919.gada padomju laiku. Daži trauksmainie Atbrīvošanas kara mēne

ši Ziemeļvidzemē vēlāk deva Mačam iemeslu uzskatīt sevi par brīvības cīņu dalībnieku. Neatkarība dāvāja latviešu jaunajai paaudzei lielas nākotnes cerības, kas tomēr nebija piepildāmas bez izglītības. Mazsalacas vidusskola pēc juku laikiem bija palikusi bez līdzekļiem un no 1920.gada strauji cēla mācību maksu. Šī vai cita iemesla dēļ Edmunds Mačs pameta dzimto novadu un devās nobeigt vidusskolas studijas uz Valmieru, kur izcili izglītības darbinieki bija tikko izveidojuši cienījamu gaismas pili - Valmieras izglītības biedrības reālģimnāziju, kas no 1920.gada tika uzturēta par valsts līdzekļiem. Valmierā Mačs mācījās līdz 1923.gada pavasarim un, cik var spriest, darīja to ļoti nopietni, jo bija spējis sagatavoties vēlākajiem iestājeksāmeniem Universitātē. Kad pienāca laiks apgūt augstākas zinības Rīgā, Mačs, ne īpaši reliģiozs cilvēks būdams, izrādījās ļoti praktisks. Viena no profesijām, kur jaunajā latviešu valstī tiešām trūka speciālistu, bija reliģija. Cara laika pārspīlētās prasības teoloģijas fakultātēs un ilgie karu gadi bija noveduši pie tā, ka Latvijas luterāņu baznīcā nebija aizpildīti vairāki desmiti mācītāju vietu. Teologos nebija elitāras konkurences un studiju nobeigums garantēja mūža iztiku. Visu apsvēris, Mačs izturēja iestājeksāmenus un 1923.gada oktobrī sāka teoloģijas zinību apguvi.

Ventonijas fuksis

Jaunā Latvijas republika bija maza valsts, kur patiesi ietekmīgi ļaudis viens otru pazina. Tikt labā vietā bez godīgas vai blēdīgas draugu būšanas nebija iespējams, nedaudzus šādus atgadījumus laikabiedri īpaši atzīmēja memuāros kā brīnumu. Studentam ar skatu nākotnē nācās meklēt aizbildņus, ko varēja atrast tikai studējošo korporācijās. Pasaules augstskolas pazīst divu veidu korporācijas - vienās pulcējas zinošie, lai kļūtu vēl gudrāki, otras domātas vieglu ceļu un intrigu meklētājiem, kas cer dabūt diplomu bez piepūles. Latvijā, ākstoties pakaļ vācu baronu dēliem, ienāca un palika uzdzīvotāju korporācijas. Edmunds Mačs bija praktiskas dabas cilvēks un, uzsākot teoloģijas studijas, iestājās korporācijā ''Ventonija'', ko tobrīd vadīja teologi un mediķi. ''Ventonija'', kam nebija sakara ne ar Ventu, ne Kurzemi, bija dibināta 1917.gadā Tērbatā un uzņemta Latvijas Universitātes konventā 1921.gadā pēc apvienošanas ar korporāciju ''Imanta''. Par nelaimi, ventoņi nebija turīgi studenti un dažādos saviesīgos pasākumos regulāri dabūja ''kurvīšus'' no jaunkundzēm. Tas veicināja viņos nepatiku pret konkurentu korporācijām un dažu gadu laikā ventoņi iemantoja Universitātes lielāko kaušļu reputāciju. Pēc pamatīgāka masu kautiņa 1927.gadā ''Ventoniju'' izslēdza no Universitātes konventa un uzņēma atpakaļ 1928.gada septembrī, kad Mačs jau lika gala eksāmenus. Pa to laiku krietns skaits ventoņu sāka ieņemt varas amatus un 1931.gadā korporācija pierunāja ģenerāli Jāni Balodi būt par tās goda filistru. Jau trīsdesmito gadu sākumā Mačam tādēļ bija daudz labu paziņu augstos Rīgas kabinetos, kas nāca par labu pašapziņai, bet traucēja būt pazemīgam.

Līdz pat mūža beigām Edmunds Mačs palika uzticams ''Ventonijas'' biedrs, taču labumu no šīs dalības sāka gūt jau tad, kad pats bija nostājies uz kājām. Studiju gadus viņš izmantoja lietderīgi un 1928.gadā, kā īpaši izcils absolvents, tika uzaicināts kļūt par Universitātes mācībspēku, taču atteicās. Mācītāja vieta kādā Latvijas mazpilsētā toreiz joprojām bija viens no nedaudziem amatiem, ko varēja iegūt ar talantu, zemās algas dēļ. 1920.gadā Latvijas mācītājmuižas nonāca Valsts zemes fondā un luterāņu baznīckungi no ''mazajiem muižniekiem'' pēkšņi pārvērtās par no draudzes žēlastības atkarīgiem sludinātājiem. Teoloģijas fakultātē sliņķus nežēloja un līdz 1928.gadam luterāņu mācītājam obligāto izglītību bija saņēmuši tikai 22 absolventi, pie līdz pat 70 vakancēm. Tas palīdz labāk saprast problēmas, kas pēc 1918.gada bija piemeklējušas Limbažu latviešu luterāņu draudzi. Pēc vācieša Hermaņa Blumenbaha aizbraukšanas Limbažu draudzes vadību brīvprātīgi uzņēmās ģimnāzijas direktors Ludvigs Bērziņš, kurš 1922.gadā, kā izcils pedagogs, tika uzaicināts strādāt Rīgā. 1923.gadā Limbažos ieradās no ASV atbraukušais novadnieks Jānis Steiks, kam, kā izrādījās, galvā bija ''vai nu par daudz, vai nu par maz'' un 1924.gada 1.decembrī limbažnieki atvadījās arī no viņa. Turpmākos gadus Limbažos kalpoja pagaidu mācītāji no dažām tuvākajām draudzēm. No iepriekš teiktā ir saprotams, kādēļ 1928.gada 18.decembrī teoloģijas kandidāta (šodien maģistra) grādu ieguvušais Mačs jau 27.janvārī tiek ordinēts par mācītāju un vēl pirms parastā pārbaudes kalpošanas laika pārņem Limbažu draudzi. 1929.gada 10.martā Edmunds Mačs, pēc svinīga dievkalpojuma un ceremonijas Limbažu baznīcā, pieņem draudzes gana amatu. Saviesīgajā biedrībā klātā mielastā piedalās 170 draudzes locekļi, kas vēl šaubās, vai jaunais mācītājs nācis uz palikšanu.

Vašingtonas grāvracis

1949.gada 11.jūlijā Edmunds Mačs ar ģimeni ierodas Savienotajās Valstīs no bēgļu nometnes Eslingenā, Vācijā. Izņemot luterāņu teologa izglītību, viņam nav citu īpašu aroda prasmju. Maču ģimene dodas pāri kontinentam, gandrīz līdz Klusā okeāna piekrastei, un apmetas Vašingtonas štata Takomas pilsētā, kur klimats ir līdzīgs Latvijai, tikai jūtami mitrāks. Takomā Mačs nodzīvo līdz pat savai nāvei 1991.gada 3.novembrī. Sākotnējais pabalsts mācītāja - misionāra darbam no amerikāņu luterāņiem ir nepietiekams lielas ģimenes uzturēšanai, un Mačs strādā dārza un celtniecības darbos par grāvraci vismaz līdz 1954.gadam. Jau no ierašanās brīža viņš pieliek milzu pūles, lai apvienotu draudzēs latviešus no tuvākajiem ASV un Kanādas apgabaliem, gandrīz ik sestdienu un svētdienu dodoties tālos braucienus, lai sniegtu labdarības dievkalpojumus. 1952.gada 4.janvārī viņam izdodas izveidot latviešu draudzi Takomā un palīdzēt pastāvēt draudzēm Portlendā, Oregonā un Vankūverā, Kanādā. Neizpaliek bez konfliktiem, jo Mačs strikti uztur draudžu disciplīnu. Līdz 1961.gadam, kad Takomas draudze piekrīt piešķirt viņam 1900 dolāru gada uzturnaudu, no savām pūlēm viņš gūst tikai garīgu labumu. Vienlaikus ar ticības lietām, Edmunds Mačs nodarbojas ar politiku, iesaistoties Daugavas Vanagu organizācijā un 1951.gada 12.augustā kļūstot par tās Ziemeļrietumu atzara dibinātāju. Ar to viņš pievērš sev Maskavas uzmanību un, lasot visu, kas padomju izdevumos rakstīts par Maču, jāņem vērā, ka tas tika darīts vienīgi ar nolūku apklusināt nevēlamu ārzemju latvieti, ar ļoti mazu interesi par iespējamajiem kara noziegumiem.

Kāpēc mēs šodien apspriežam bijušā Limbažu mācītāja dzīves gaitas. Redziet, tikko par Mača darbību 1941. un pārējos ''vācu laiku'' gados ir izteikts kāds interesants pieņēmums. No tā izriet, ka Mačs bijis ārzemju izlūkdienesta rezidents, diversantu grupas organizētājs un, īsi sakot, tāds Limbažu fantomass. Ko lai saka? Nevar iebilst, ka Edmunds Mačs, sava mācītājam pārmērīgi straujā rakstura dēļ, pastrādāja vispirms muļķības, bet pēc tam arī noziegumus, tādējādi laužot zvērestu sava Dieva priekšā. Taču viņa dzīves gaitas rāda, ka šis cilvēks, kā parastam latvietim pienākas, bija vienpatis un grūta darba darītājs, bez noslieces būt par barvedi un pūļa organizatoru. Tikpat lielā mērā viņš bija ar Latvijas idejas patriots, tajā līdz fanātismam sakāpinātajā formā, kas pastāvēja Atbrīvošanas kara laikā. Ja pieņemam, ka Edmunds Mačs, dzīvojot Limbažos, bija izcils svešas valsts izlūkdienesta aģents, nav saprotams, kādēļ viņš izrādīja savu latvietību pēckara gados, kad tā no viņa netika prasīta. Mačs nebija patīkams cilvēks un pa laikam izraisīja naidu pret sevi, bet bija neaizskarams tiem Limbažu pirmajiem ļaudīm, kas ar viņu konfliktēja, jo balstījās uz studenta gados iegūtu pazīšanos Rīgā. No tā cēlās nepatika, no tā cēlās baumas un, kad padomju režīmam beidzot ievajadzējās stāstu par 1941.gada vasaras Limbažu traģēdiju, no trim vīriem, kas kopīgi uzņēmās atbildību par asins darbiem 1941.gada jūlija Limbažos, ''kadrā'' nonāca tikai Mačs.

Lielais smiltāju šķērslis

Esam veltījuši sarunai par Limbažu novada dienvidu robežām jau trīs rakstus. No tiem mūsu lasītāji zina, ka vēl aizpagājušajā gadsimtā pašreizējā Saulkrastu teritorija bija tāla Limbažu novada nomale. Taču ceļš no Rīgas līdz Pēterupei tagad vairs nav tāls un mūsdienu cilvēkam ir grūti saprast, kāpēc senos laikos bija tik sarežģīti aizbraukt dažus desmitus kilometru pa Vidzemes krastmalu. Šodien jūsu uzmanībai sniedzam mazu novada vēstures lappusi, ko vēsturnieki parasti aizmirst pieminēt.

Visapkārt smilšu kalni

Vēsturniekiem, īpaši ļaudīm, kas raksta vēsturi, nebūdami mācīti šai arodā, ir kāda smaga profesijas kaite. Viņi noliek sev priekšā senus papīrus un pergamentus un sāk pielūgt to sniegtos faktus kā Svētos Rakstus, ne brīdi nepadomājot, ka pagātnes rakstvedis bija tikai cilvēks, nevis pravietis. Katrs mūsu lasītājs ir kārtojis oficiālu dokumentu lietas, un labi zina, ka tur top ierakstīta nevis dzīves patiesība, bet tas, ko prasa augstā priekšniecība. Te jums būs mazs piemērs. Vairākus gadsimtus Eiropas zinātņu vīri, rakstot Senās Romas vēsturi, pārstāstīja atrastās ziņas par romiešu zirgkopību un kavalēriju, būdami pārliecināti, ka tā bijusi tāda pati kā jaunajos laikos. Romieši, redziet, neaprakstīja savos dokumentos ikdienas lietas, ko visi tāpat zināja. Tikai pirms 90 gadiem kāds cienījams franču zirgkopis pirmais iedomājās paskatīties uz romiešu zirgu skulptūrām un attēliem ar pieredzējušu aci un izrādījās, ka vēstures grāmatas nāksies pārrakstīt. Viens no tādiem ikdienišķiem vārdiem, par kuru nav skaidrības ne tikai senajos, bet pat mūsdienu rakstos, ir vārds ''ceļš''. Zemju un valstu aprakstos, lielās un mazās kartēs tiek ievilktas un norādītas ceļu līnijas, kas patiesībā nozīmē vien to, ka pa šo trasi pa laikam kāds pārvietojas. Pasaules apceļotāju rakstītās grāmatās vienas no iecienītākajām anekdotēm jau izsenis ir pastāsti par nelaimēm, kas atgadījās noticot, ka pa to vai citu ceļu varēs izbraukt. Latviešu pieredze šai lietā nav mazāka kā citiem, bet mūsu tautietis ir klusētājs un sāk runāt tikai pēc tam, kad uz ceļa atdod galus zirgs vai autiņš.

Visi ceļi ved no Limbažiem, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma

Māte Daba ir lēmusi, ka 40 - 45 kilometrus uz austrumiem no Rīgas plešas piejūras smiltāju un purvu josla. Ilgus un garus gadsimtus, kā lībiešu tā Livonijas laikos, šis apvidus nebija piemērots zemkopībai un lielākām apmetnēm. No Limbažu novada vēstures viedokļa vislielākā šādas ģeogrāfijas nelaime bija tā, ka smiltājos nebija iespējams izveidot satiksmes ceļus. Lasītāji, protams, var iebilst, ka vēstures grāmatās minēts Pērnavas ceļš no Rīgas gar jūras krastu, kas tika turēts lielceļa godā līdz 18.gadsimtam. Redziet, tuvāk igauņu zemēm, kur ceļš nonāk uz labākas grunts, tas varbūt arī bija derīga satiksmes trase. Taču no mūsu skatījuma svarīgākajā ceļa nogrieznī no Rīgas līdz Skultei līdz pat 20. gadsimtam tā bija smiltīs iebraukta ratu josla, kur bija lielas grūtības pabraukt garām un vēl ķeizarienes Katrīnas laikos zemnieku vezumnieki kāvās ar kroņa pastniekiem par pirmās rokas tiesībām. Kā Pabažu, Bīriņu un Ādažu zemnieki spēja aizbraukt ar kunga preču kravām līdz Rīgai, ir senču noslēpums un viens no aizmirstajiem seno latviešu varoņdarbiem. Līdz 19.gadsimtam pa Pērnavas ceļu brauca pietiekami bieži un gar to izvietotā krogu rinda līdz Carnikavai nodzīvoja līdz 1900.gada degvīna monopola likumam, taču no brīvas gribas tur tikpat kā neviens nerādījās. Gribētāji braukt no Rīgas uz Limbažu pusi devās uz Iļķenes pārceltuvi pie Gaujas, aizkļuva līdz Sējai un no turienes sasniedza Limbažus pa tā saucamo Burtnieku ceļu, kas minēts jau kādā 1357.gada dokumentā. Ceļa gabalu no Rīgas līdz mūsdienu Garkalnes pagastmājai joprojām bija jāveic pa smiltīm, bet ar to nācās samierināties.

Brauciet lēnām līdz Gaujai

Vidzemes pilsētu rangu tabulā Limbaži atradās kaut kur starp lepnajiem apriņķa centriem un miestiem bez pilsētas tiesībām. Limbaži nebija ''kreisštate'' un tādēļ nespēja saņemt īpašas ceļu un pasta dienesta privilēģijas, ko kā apriņķa pilsētas baudīja Cēsis, Valmiera un Valka. Taču neviens nevarēja atņemt Limbažiem ģeogrāfiski dabiskās plaša novada galvas pilsētas tiesības un kā zemniekiem, tā viņu kungiem bija jādodas uz turieni daudzu un dažādu lietu kārtošanai. Limbažu un Rīgas satiksmes problēma bija abpusēja, tikai limbažniekiem bija vairāk iemeslu braukt uz Rīgu nekā otrādi, izmantojot to pašu seno Burtnieku ceļu. Par nelaimi, no galvenā ceļa bija arī jānogriežas. Mūsu rīcībā ir pietiekami daudz kā vietējo vāciešu, tā ārzemju ceļotāju piezīmju no 200 gadu tālas pagātnes, lai secinātu, ka pat pieredzējuši ļaudis ar pūlēm pacieta ceļa smiltis. Baltijas vācieši dēvēja vietējos lauku ceļus par ''smilšu ceļiem''. Rati iestiga, stundas laikā pat četru zirgu kariete nobrauca kādus piecus kilometrus parasto piecpadsmit vietā un tad zirgiem bija vajadzīga atpūta. Braucēji un viņu bagāžas saturs drīz bija klāts ar smiltīm. Slapjākos gadalaikos braukšana kļuva vēl grūtāka un daudzas ceļa karietes izdevās izvilkt tikai ar apkārtnes zemnieku palīdzību. Cienījamu Eiropas apceļotāju viedoklis ap 1815 - 1835.gadu bija vienprātīgs - vēl sliktāki ceļi, kā starp Daugavu un Gauju, ir tikai kaut kur Spānijas kalnos. Pateicoties tam, Rīga ar tās krievu ierēdņiem un pārējā Vidzeme vācu lielkungu klausībā pastāvēja diezgan savrūpi.

Tikai 1810.gadā, kad pēc Aleksandra Pirmā pavēles Krievijas impērijā izveidoja Satiksmes ministriju, Pēterburga sāka izrādīt interesi par Baltijas ceļiem. Par galveno satiksmes trasi kļuva Vidzemes ceļš uz Tērbatu, pa kuru pēc Napoleona karu noslēguma regulāri kursēja pasta diližanss no Mēmeles līdz Pēterburgai. Vidzemes ceļa zirgu pasta stacijas sāka uzturēt līdz 50 zirgu katra. 1851.gadā Limbaži beidzot tika iekļauti Vidzemes ātrās pasta satiksmes sistēmā, kad ceļš līdz Straupei tika atzīts par valsts pasta maršrutu. Nākamos simts gadus ceļš no Limbažiem līdz Cēsīm parasti bija labāks nekā ceļš uz Valmieru. Jāpiebilst, ka Vidzemes pasta ratu kučieri bija krievi, kas pildīja armijai pielīdzinātu dienestu. 1835.gadā Vidzemē sākās pirmās modernās šosejas celtniecības darbi. Šodien ir grūti noticēt, bet līdz domai par akmens - šķembu - grants ceļa segumu Eiropā nonāca tikai pirms 250 gadiem un vēl piecdesmit gadus vēlāk skotu inženieris MakAdams saprata, ka ceļus jābūvē augstāk, nevis zemāk par zemes virsmu. Lai izbūvētu MakAdama parauga šoseju no Ropažiem līdz Inčukalnam bija vajadzīgi 15 gadi. Pleskavas šosejas Vidzemes daļu pabeidza 1863.gadā. Ceļošana no Limbažiem līdz Rīgai kļuva vieglāka, taču, braucot no Skultes puses, vispirms bija jātiek līdz Inčukalna pasta stacijai pa gandrīz tikpat sliktiem ceļiem kā iepriekšējos gadsimtos. Par braucienu no Inčukalna līdz Neibādei pasta ratos 19.gadsimta beigās prasīja 4 rubļus - tikpat, cik maksāja aizbraukt no Limbažiem līdz Rīgai. Līdz Skultes ostas uzcelšanai, drošas kuģu satiksmes starp Rīgu un šo piekrastes daļu nebija. Brīnums bija nevis ''Neibādes'' bojāeja, bet tvaikonīša laime izdzīvot 20 gadus nepārtrauktu negadījumu.

Ceļi, kas izvēlas mūs

Latvijas valsts dibināšanas brīdī Limbažu novads bija lielā mērā nošķirts no galvenajiem satiksmes ceļiem. Tuvākā puslīdz drošas satiksmes trase bija 1912.gadā izbūvētais Ainažu šaursliežu dzelzceļš. 1909.gada pavasarī veiktais mēģinājums organizēt pasažieru autosatiksmi starp Limbažiem un Rīgu bija stipri neveiksmīgs biežo kavējumu un lūzumu dēļ. Tikai trīsdesmitajos gados autotransporta kvalitāte sāka daļēji atbilst Latvijas bedrainajiem ceļiem, bet braukt ātrāk par 30 kilometriem stundā tomēr nebija ieteicams. Latvijas Republika nebija bagāta un sākotnēji spēja veikt tikai ceļu un tiltu atjaunošanas darbus. Rūjienas dzelzceļa un Ainažu šosejas pirmās kārtas celtniecība šādos apstākļos bija ārkārtēja mēroga pasākumi un īpaši jāņem vērā, ka tos veica vispirms jau valstisku un tikai tad saimniecisku apsvērumu dēļ. Dzelzceļa līnijas izbūve no Saulkrastiem līdz Limbažiem 1933 - 1934.gadā nopietni mainīja novada saimniecisko ģeogrāfiju, bet apvidus no Ādažiem līdz Saulkrastiem pārvērtās par viegli aizsniedzamu Rīgas priekšpilsētu. No 1926.gada Saulkrastu virzienā no Rīgas lēnām tika būvēta šoseja, kas, pirms celtniecības darbu apturēšanas 1939.gadā, sasniedza Zvejniekciemu. Līdz ar to, uz Saulkrastiem varēja ērti aizbraukt arī autotransports, bet sākot no Skultes ceļu stāvoklis joprojām bija tikai nedaudz labāks kā impērijas laikos. Iespējams, tas bija galvenais iemesls, kāpēc agrāk ar Skulti un citiem piejūras pagastiem cieši saistītie Saulkrasti ļoti ātri sāka uzskatīt sevi par daļu no Rīgas.

Auzu motori Ārciema stacijā. 1928.gads, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma

Padomju Savienībā galveno ceļu būve tika uzskatīta par militāras nozīmes pasākumu un pakļauta preses cenzūrai, tādēļ šādu būvdarbu laiku un secību ir grūti noteikt. Padomju režīmam bija vajadzīgs laiks, pirms četrdesmito gadu beigās, izmantojot šķūtīs sadzīto zemnieku darbu, tika uzceltas pagaidu kara bāzes. Vēl 1948.gadā piejūras ceļš uz Ainažiem bija vienās bedrēs un, lai tās apbrauktu, dažviet nācās mest loku caur mežu. 1949.gadā Limbažos sāka aktīvi darboties PSRS Iekšlietu komisariāta 211.ceļu ekspluatācijas iecirknis. Līdz 1956.gadam galveno ceļu būve Latvijas teritorijā atradās Maskavas iekšlietu orgānu uzraudzībā. Piecdesmitajos gados tika atjaunots Rūjienas dzelzceļš un ierīkotas cietā seguma Limbažu un Ainažu šosejas. Nākamajā desmitgadē cieto segumu saņēma gandrīz visi svarīgākie vietējie ceļi un pārējos pārklāja ar grants segumu. Latvijā tika izveidots viens no pasaulē labākajiem autobusu satiksmes tīkliem, kas ļāva ātri un lēti pārvietoties pa dzimto zemi. Septiņdesmitajos gados kļuva iespējams iegādāties personisko automašīnu bez amata un privilēģiju ierobežojumiem, veikala rindas kārtībā. Vienas paaudzes laikā pilnībā mainījās latviešu priekšstati par ceļošanu. Pārstājuši būt šķērslis starp Rīgu un Limbažiem, Saulkrasti trešo reizi izauga par kūrortu no tukšas vietas. Pēdējais lielais Vidzemes piejūras ceļu projekts - Saulkrastu apvedceļš, tika pabeigts 2007.gadā. Kā izskatās, visa problēmas sakne pie Limbažu novada dienvidu robežas ir otras puses nespēja noteikt savu sākumu un galu. No nekā dzimušais par neko arī paliks.    

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists

Latvieši ienāk Jaunpeldētavā

Vidzemes zemnieka no senčiem mantotais dzīves ceļš - ēst savu maizi vaiga sviedros, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma

Iepriekšējā rakstā mūsu lasītāji uzzināja, kāpēc pirms divsimt gadiem klusā Vidzemes piejūras priežu mežā pēkšņi uzradās Neibādes atpūtas nams, kas ar laiku sāka izaugt par vasarnīcu ciematu. Tas bija stāsts par augstu baltvācu kungu darbiem, nepieminot šai lietā beztiesiskos vietējos latviešus. Šodien runāsim par Neibādes ciemata pārtapšanu kūrortā un mēģināsim tikt skaidrībā, no kurienes cēlās pirmie tās latviešu tautības iedzīvotāji.

Mācītāja ļaudis

Runājot par Neibādes - Saulkrastu pagātni, ik uz soļa tiek pretnostatītas Neibāde un Pēterupe, it kā tām būtu ļauts dzīvot savrūpi. Patiesība bija mazliet sarežģītāka. Kopš 18.gadsimta Bīriņu zemes kungam piederēja piekrastes josla no pašreizējā Zvejniekciema malas līdz Pēterupei kā muižu robežai. Tālāk uz dienvidiem atradās Pabažu muiža, kas piederēja kronim un ļāva saviem ļaudīm mazliet brīvāku dzīvi. Kopš senākiem laikiem Pēterupes iztekas Bīriņu pusē atradās maza un parasti ļoti nolaista baznīciņa, kuras dēļ vācieši šo vietu sauca par Kapellu. 19.gadsimta sākumā blakus baznīcai bija izvietojusies mācītāja māja, draudzes skola un nedaudzas zvejnieku un zemnieku ēkas. Vidzemes jūrmalā bija parasta lieta, ka, muižu ļoti šauro un garo robežu dēļ, piekrastes un iekšzemes iedzīvotāji nejutās kā viena pagasta ļaudis. Tā kā Bīriņu pagastā muižas nams bija vienā, bet baznīca otrā pagasta stūrī, Pēterupē kungs un rīkotājs bija vietējais mācītājs, kura ietekme bija atkarīga no prasmes vasarā izpatikt Neibādes viesiem. Pēc Neibādes pārdošanas un atkalatpirkšanas, sākot ar aptuveni 1864 - 1865.gadu, tā, kopā ar Pēterupi, kļuva par atsevišķu Bīriņu kunga muižu, kur mācītāja tiesības komandēt zemnieku kārtas ļaudis ierobežoja vairs tikai Krievijas likumi. Ilgus gadus Neibādes viesiem bija pietrūkusi viņu stāvoklim atbilstoša baznīca, kur izrādīties svētdienas ''vācu'' dievkalpojumos, un tādu beidzot iesvētīja 1864.gada 5.jūlijā. Tagad atlika vien sameklēt talantīgu un visiem tīkamu mācītāju un 1871.gada 9.maijā, tieši pirms 150 gadiem, Pēterupes draudzes vadību uzņēmās latvietis Jānis Neilands.

Īsi pirms tam, 1869.gada 26.martā, Pēterupē un Neibādē notika pirmais latviešiem veltītais pasaukums - svētki par godu dzimtbūšanas atcelšanas 50. gadadienai. Šajās mūsdienu acij pretīgajās svinībās, kas atgādināja vēlākos padomju piespiedu mītiņus, Baltijas un Vidzemes gubernatoru kā arī daudzu ierēdņu un muižnieku klātbūtnē sapulcētie Skultes un Bīriņu zemnieki slavināja augsto valdīšanu un tās gudrību. Noslēgumā īpaši uzticamus latviešus pirmo reizi ielaida Neibādes Kūrmājā kā lūgtus viesus. Pēterupe, kā atsevišķs ciemats, pieminēta netika, jo joprojām bija tikai vieta, kur Neibādes viesi devās izjādēs un pastaigās, pirka pārtiku un īrēja laivas izpriecām. Zemes un jūras strādnieku dzīve atlikušajos desmit mēnešos kungus neinteresēja. Visu mainīja Jāņa Neilanda ierašanās un 1871.gadā notikusī Skultes, Pēterupes un Carnikavas draudžu apvienošana vienā mācītāja iecirknī. Divi lielākie maldi par latviešu Pirmo Atmodu ir iedomas, ka visi skolotie tautieši strādāja tautas labā un tā sauktie ''kārklu vācieši'' bija ne bīstamāki par Švaukstu. Jānis Neilands - Neuland jau Tērbatas studiju laikā bija pacietis barondēlu ņirgas, lai tikai tiktu reģistrēts vācu korporācijā kā izpalīgs. Kā mācītājs, un tas nav pret Lutera ticību teikts, viņš bija vienīgais zināmais Vidzemes luterāņu krustnesis. Laikā no 1871. līdz 1883.gadam, kad Neilands uzturējās Pēterupē, Atmodas latvietība no turienes tika padzīta ar dūrēm un lāstiem, agrāko uguns un zobena vietā. Neilands izveidoja, vai vismaz pabalstīja no Pēterupes draudzes ''labiešiem'' organizētu bandu, kura terorizēja kaimiņus, kas bija nolēmuši pāriet pareizticībā. Kāds ceļotājs, ejot caur Pēterupi 1878.gada Jāņos, ar izbrīnu vēroja, ka tautas dziesmas nekur neskan, jo tieši todien te rīko kapu svētkus. Par labu Herr Neulandam gan jāsaka, ka viņš mīlēja bites vismaz tikpat, cik necieta bijušos tautiešus.

Vidzemes mežonīgie Rietumi

Ap 1855.gadu, Krimas kara noslēgumā, Pēterupē dzīvoja ne vairāk kā divi - trīs simti latviešu zemnieku, ko visai nosacīti dalīja arājos un zvejniekos. Turpat blakus atradās ar neredzamu robežu atdalītā Neibāde, kur jebkurš zemes kārtas cilvēks, kas peldu sezonā ''maisījās pa kājām'' kungiem, riskēja tikt nežēlīgi piekauts. Neskatoties uz to, kā Skultes tā Pēterupes ļaudis bieži apmeklēja Neibādi no ''kalpu gala'', lai pārdotu izaudzēto vai nozvejoto pārtiku un izīrētu laivas ar airētājiem. Šāda vasaras peļņa bija ļoti svarīga, īpaši Pēterupē, jo no mazajiem zemes gabaliem iztikt nevarēja, bet braukšana zvejā nereti beidzās ar inventāra zaudēšanu. Tādēļ no 1857.gada par milzīgu atspaidu kļuva piekrastes ļaudīm dotā atļauja būvēt tirdzniecības buriniekus un doties peļņā jau kā jūrniekiem. Par kuģu būvētavu vietām kļuva desmit kilometru gara krasta josla starp Pabažiem un Jelgavkrogu, kas piederēja valstij un atradās ārpus muižnieku varas. Līdz 1880.gadam Pēterupes muižas piekrastē ar latviešu amatnieku rokām bija tapuši pieci jūras un septiņi piekrastes burinieki. Jau 1874.gadā Pēterupes pagasta iedzīvotājiem piederēja astoņi kuģi ar 744 lastu kravnesību. Par nelaimi, tas nozīmēja, ka šeit aizkavējās parastas pagasta kopienas izveidošanās, kā tas bija citviet Vidzemē pēc māju iepirkšanas. Pirmie turīgie Pēterupes pagasta latvieši bija kuģu īpašnieki un veikalnieki, kam rūpēja vienīgi labas attiecības ar zemes kungiem un nebija vēlēšanās kaitināt tos ar latvietības izrādīšanu.

1895.gadā Pēterupē bija 59 mazu un pavisam mazu aramās zemes gabalu saimnieki. Viņu vidū kā labākie ļaudis izcēlās deviņi rēderi, divi krodzinieki un bodnieks. Tā kā pie baznīcas bija draudzes skola, bet nebija sākumskolas, pēterupieši turpināja izglītot bērnus mājmācībā līdz pat 19.gadsimta beigām. Lielākā daļa pagasta ļaužu pavadīja zemes un zvejas darbu laiku lielā uztraukumā, ko remdēja gada tumšajā pusē ar sacensībām ''vienrocīgajā mešanā'' kādā no krogiem. Kaimiņu novadiem par lielu izbrīnu, Pēterupē ziemā rīkoja ''krogus balles'', kur nebija liegta ieeja sievietēm un pusaudžiem un pagastā bija ierasts bēru gājienu nevis beigt, bet sākt ar krogu. Vēl viens baiļu iemesls bija tuvējie tumšie meži, kur ik pa brīdim uzklīda sveši un varbūt ne tik sveši nelieši, zogot, laupot un dažreiz pat slepkavojot. Izcēlās arī sērgas, ieskaitot briesmīgo 1895.gada dizentērijas epidēmiju, kas prasīja vismaz pārdesmit upuru.  Strādājot un uzdzīvojot, bija pavisam aizmirsta gara gaisma un tāds godājams vidzemnieku paradums, kā avīžu pasūtīšana, te ieviesās gadus divdesmit vēlāk kā citviet novadā. Par ļaunu nāca arī tas, ka mācītāji nelaida vietējos skolotājus uz apriņķa konferencēm un vienīgās reizes, kad pēterupieši drīkstēja rādīt tautai labo dziedāšanas prasmi, bija dziesmu svētkos, stingrā draudzes gana uzraudzībā. Galu galā mācītājs Neilands un viņa vācu kolēģi uz laiku savu panāca. Piektajā gadā Pēterupē nenotika nekas ārkārtējs, nebija pat nevienas Neibādes villas zādzības un kārtības uzturēšanai pietika ar mežsargu bisēm. Bet, pāri cilvēku gribēšanai stāv augstāka kārtība, un neviens nevarēja paredzēt, ka pēc 1886.gada pārmaiņas nāks viena pēc otrās, pilnībā pārvēršot Neibādes - Pēterupes iesūnojušo pasaulīti.

Viens znots, viens kuģis, viens kūrorts

1886.gada 15.novembrī mira Bīriņu kungs Augusts Pistolkorss un Bīriņu un Pēterupes muižas mantoja viņa dēls Aleksandrs. Vecais barons jau krietnu laiku bija zaudējis interesi par saimniekošanu un daudz kas bija pamests novārtā, Neibādi ieskaitot. Viņa dēls mēģināja glābt, kas glābjams, piesaistot Neibādei jaunus viesus un labiekārtojot apkārtni, sākot ar Kūrmājas kompleksa pārbūvi 1891.gadā. Pateicoties dzimtas sakariem Krievijā, blakus baltvācu lielmaņiem kūrortā parādās krievu ierēdņi un muižnieki no Pēterburgas, Kijevas un Ņižņij-Novgorodas un drīz vien vācieši atrod par izdevīgāku izīrēt lepnās villas bagātiem krieviem. Krievijas viesu pieplūdumu īpaši sekmē 1889.gadā uzbūvētais Pleskavas dzelzceļš, lai gan pēdējais ceļa posms no Inčukalna joprojām jāveic pasta ratos, maksājot četrus rubļus. Daži līdz paņemtie krievu aristokrātu kalpotāji paliek Neibādē un sāk pelnīt iztiku ar dārzniecību. Inčukalna pasts strādā tik nejēdzīgi, ka 1889.gadā, vismaz uz peldu sezonas laiku, Pēterupe - Neibāde atgriežas Limbažu pasta novadā un paliek tur vismaz līdz 1906.gadam. 1899.gadā Skultē tiek ievilkta telefona līnija no Limbažiem, kas no 1907.gada ļauj sazināties arī ar Rīgu. 1888.gadā, mainoties jūras straumēm, Rīgas līcī ienāk laši, bet uz ilgu laiku pazūd reņģes un daudzi vietējie jaunieši sāk pamest Pēterupi, meklējot laimi tālās jūrās. Lai saglabātu savas otrās muižas darbaspēku, Aleksandrs Pistolkorss veicina vairākus uzlabojumus. 1893.gada 14.martā Neibādē sāk darbu Lūša rūpniecības preču veikals, bet augustā Pēterupē atļauj atvērt Engelhardta aptieku. 1898.gadā Bīriņu kungs dāvina Pēterupei no iepriekš slēgta kroga pārbūvētu skolu un bibliotēku. Īsi pirms gadsimtu mijas presē tiek ievērots, ka pēterupieši iegādājas aizvien vairāk grāmatu un vietējie kuģu īpašnieki pērk pat klavieres. Ap 1900.gadu Neibādes vārds sāk latviskoties par Jaunpeldētavu. Togad Neibādē - Pēterupē ir aptieka, divi rūpniecības preču un saldumu veikali, divi krogi, Kūrmājas vasaras restorāns un ārsta prakse. Pēc pāris gadiem tika izveidots iknedēļas vasaras pārtikas tirgus.

Brašais kuģītis ''Neibāde'' un tā drosmīgie jūrnieki īsi pirms Pasaules kara ap 1910.gadu, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma

Aleksandrs Pistolkorss pēkšņi mirst 1904.gada 31.jūlijā un pēc viņa nāves Bīriņos vairs nav stipras saimnieka rokas. Abi Bīriņu kunga dēli dažus gadus vēlāk mirst pašnāvībā un atraitne zaudē interesi par pasaulīgo. To izmanto kāds apķērīgs kungs Pauls Moltrehts, kurš ieņem Bīriņu virsmežziņa amatu. Moltrehts apprec Pistolkorsa meitu un faktiski kļūst par Pēterupes muižkungu ar daudzām labām un sliktām sekām. Galvenā Neibādes attīstības problēma tobrīd ir drošas satiksmes trūkums. Pirms dažiem gadiem izteiktie šaursliežu dzelzceļa būves plāni izrādās neveiksmīgi. Vienīgais risinājums ir regulāra satiksme pa jūru un, pēc pagaidu reisiem ar no Rīgas nomātu kuģīti sākot no 1905.gada, 1906.gadā vietējā Langes kuģu būvētava laiž pasaulē Latvijas vēsturē slavenāko tvaikoni. Tikai 25 metrus garā ''Neibāde'', kas dodas pirmajā reisā 1907.gada 8.jūlijā, spēj uzņemt ne vien pasažierus, bet arī vismaz 40 tonnu kravas. Uz Neibādi, kur uzcelta laipu piestātne, kuģītis brauc ik dienas, bet trīsreiz nedēļā tas dodas līdz pat Ķirru mājām pie Jelgavkroga, kur uzņem zemnieku kravas. Pateicoties mazajai ''Neibādei'' parasts ceļa krogs tagad pēkšņi kļūst par ko līdzīgu amerikāņu salūnam, kur nodzer pēkšņi nākušo peļņu, zog zirgus un kaujas. Pēc pasažieru sūdzībām uz ''Neibādes'' klāja steidzīgi uzcēla kajīti. Tikpat lielā steigā tika veikta jaunas viesnīcas un restorāna celtniecība Neibādē. 1908.gada Vasarsvētkos notika Neibādes kūrorta atklāšana un todien ar veselu kuģīšu flotili Neibādē ieradās vairāki tūkstoši viesu, kuru rīcībā beidzot bija atpūtas vieta ar, kā mēs šodien teiktu, servisu jebkuram maksātspējīgam viesim. 1909.gada 6.maijā negaidīti nodeg Pēterupes mācītājmuiža, ko tikko pametis algas dēļ sastrīdējies baznīckungs. Sākas Neibādes kūrorta pirmais, plaukstošais, bet ļoti īsais, dzīves posms.

Nobeigsim ar mazu atgādinājumu Saulkrastu baronu pēctečiem. 1823.gadu uzskata par Neibādes dibināšanas brīdi tikai tāpēc, ka tā iekalts Augusta Pistolkorsa 1877.gadā uzstādītajā piemiņas akmenī. Līdz pat Piektajam gadam Pēterupe dzīvoja savrūpi no pārējās Vidzemes. Neibāde kā pilnvērtīgs kūrorts sāka darbu tikai 1908.gada Vasarsvētkos. Par Saulkrastiem 20.gadsimtā runāsim tuvāk vasaras beigām.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists

Vieta, kur kungi mazgājas

Vecā Lēdurga, kur pirms ierašanās Neibādē pulcējās dižciltīgākie Vidzemes ļaudis, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma

Kā iepriekš teikts, pēc raksta par Zvejniekciema vēsturi bijām paredzējuši tikpat kodolīgi apskatīt Neibādes-Saulkrastu izcelsmi un robežu izmaiņas. Taču, gatavojot otru rakstu izrādījās, ka Saulkrastu ļaudis līdz šim skaļi un plaši runājuši tikai par sava apvidus neseno vēsturi, parasti ne agrāk par 1900.gadu, kad namu puduris, kas vēlāk kļuva par Saulkrastu ciemu, jau bija izveidojies un par senāku pagātni izsakās pastāstu un teiksmu vārdiem. Ko lai dara, sniegsim nu mūsu kaimiņiem nelielu zinātniski humanitāro palīdzību, pastāstot, kas patiesībā notika Neibādē-Pēterupē 19.gadsimtā kopš tā saucamās ''Saulkrastu dibināšanas'' brīža. Par jaunākajiem laikiem būs vēl trešais raksts.

Iekš meža bij divi nami

Sākoties 19.gadsimtam, piejūras joslu starp Pabažiem un Skulti dalīja trīs muižas. Piekraste mazliet uz dienvidiem no Aģes upes piederēja Skultes kungam, tikpat kā neapdzīvoto priežu mežu un krastu uz ziemeļiem no Pēterupes pārraudzīja Bīriņu muiža, bet otrpus Pēterupei sākās Pabažu zeme ar Katrīnbādes vasaras muižu dažu kilometru attālumā. Mellinu dzimta, kas ilgus gadus valdīja Bīriņos, nevarēja vai negribēja ko darīt savā smilšainās piekrastes joslā. Pārmaiņas sākās pēc tam, kad 1812. gadā Bīriņus ieguva pēdējā Mellinu mantiniece Anna Auguste, ko pasteidzās apprecēt brašais krievvācu virsnieks Aleksejs Pistolkorss. Fon Pistolkorsam nu bija liels gods, bet dažbrīd pietrūka pie tā vēlamās naudas, un viņš bija spiests apdomāt, kā mēs šodien teiktu, biznesa projektus. Kaimiņš no Lēdurgas fon Reiterns ieteica Pistolkorsam šķietami traku, bet galu galā abu par labu atzītu ideju - izveidot uz Bīriņu zemes jūras krasta par ārstniecisku kūrortu nomaskētu ekskluzīvu Vidzemes muižnieku klubu, kur augstie zemturi katru vasaru varētu sabraukt, lai atpūstos no ''prastās tautas'' un saskaņotu turpmāku rīcību, kā pretoties nīstajai krievu varai un saglabāt Vidzemes milzīgo autonomiju. Neņemos spriest, ko Reiterns un Pistolkorss darīja 1823.gadā, kad it kā tikusi dibināta Neibāde, taču laikabiedri uzskatīja, ka attiecīgā ''bādes anštalte'' sākusi darbu 1824.gada 24.jūlijā.

Atklāšanas brīdī Neibādi veidoja divas ēkas un dažas saimniecības piebūves. Viesi mitinājās Dzīvokļu mājā ar pāris dučiem istabu un pirmajā gadā sacēla varenu skandālu par finiera sienām, kas ļāva dzirdēt katru kaimiņu skaņu, un silta ūdens trūkumu. Rīta kafiju, pusdienas un vakariņas pasniedza Ekonomijā, ko 1828.gadā paplašināja ar deju zāli un sāka saukt par Kūrmāju. Klīrīgākām dāmām un kungiem, kas nevēlējās, lai Vidzemes bruņniecības zieds novēro katru viņu vizīti kādā no blakus dzīvokļiem ierīkotajām ''sirsniņu mājiņām'', par papildus maksu bija pieejamas trīs vai četras zemnieku sētas tuvāk Aģes upei. Projekts ''Neibādes peldētava'', ko ar privātu vēstuļu un sarunu palīdzību pirmos desmit gadus visādi veicināja Lēdurgas kungs fon Reiterns, izrādījās veiksmīgs jau ar otro gadu, taču neienesa cerētos ienākumus kāda pavisam negaidīta efekta dēļ. Lepno latviešu gala Vidzemes rietumdaļas ''baronu'' pulciņš izrādījās tik nekaunīgi iedomīgs, ka dažu gadu laikā pārņēma Neibādes pārvaldi savās brīvprātīgajās rokās. Kāda pavecāka lielmāte ''brāķēja'' pieteikušos viesus, ko tikai pēc tam kā iebraukušus ''Neibādē pie Limbažiem'' reģistrēja Limbažu policija, atvaļināts pulkvedis uzturēja kārtību, dzenājot zemniekus ar baronu sulaiņu rokām un dūrēm, bet trešais muižnieks iekasēja no viesiem kolekti pārtikas un izklaides izdevumiem. Bīriņu kasē nonāca vien 10-15 rubļu sezonas īres maksas par katru dzīvokli. Gados un amatos cienījamākie viesi pavadīja Neibādes 1825 - 1858.gada sešu-septiņu nedēļu sezonas, sēžot pie ''zaļās pļavas'' jeb kāršu galda, spriežot par politiku un paskatoties uz jūras pusi tikai ap ēdienreižu laiku. Tos trīsdesmit gadus šeit melnās čūskas dzirnās ik vasaru tapa Vidzemes vēsture.

Neibādes aizmirstais dibinātājs

Abiem ''foniem'' - Reiternam un Pistolkorsam, bija ticis vēl viens liels gods, kas uzlaboja viņu jau tā labās attiecības Vidzemes augstākajā sabiedrībā. Par nelaimi, Neibādes peldvieta nu bija akmens Bīriņu muižas kaklā, jo tā īsti nesedza izdevumus un lika ik vasaru izpatikt augsto viesu kaprīzēm, bet vairs nebija likvidējama bez skandāla un lielas apvainošanās. Laiku pa laikam peldvietai nācās meklēt jaunu saimniecības pārzini, domāt, kur sadabūt uz vasaru muzikantus no Rīgas un, kā piespiest baronu ģimenes uz laiku pārtikt no produktiem, ko piegādāja apkārtnes zemnieki un zvejnieki. Kad 1847.gada 23.jūnijā pa Jāņu laiku tobrīd no abām nosauktajām ēkām, saimnieka nama un staļļa sastāvošais ''komplekss'', aizdegās un diezgan stipri cieta, Bīriņu kungs, kam nebija izdevies ne piesaistīt Jūrmalas peldvietu uzņēmējus, ne atrast tvaikoni, kas riskētu piebraukt bīstamajiem krasta sēkļiem, sāka meklēt, teiksim tā, negudru cilvēku, kam šīs biznesa šausmas ietirgot. 1848.gada februārī ''bādes vietu Neibāde'', tātad mežu un dažas zemnieku sētas pie Skultes muižas robežas, nopirka kāds majors Fridrihs Augusts fon Vangenheim-Kvālens no Holšteinas, kurš lielāko daļu mūža bija pavadījis krievu cara dienestā. Jau 57 gadus vecs, Vangenheim-Kvālens bija Holšteinas vācietis, vai varbūt dānis, kopš 1813.gada bija kalpojis par armijas mērnieku un ģeogrāfu tolaik mežonīgajās Orenburgas un Penzas guberņās un, atstājis dienestu 1844.gadā apmetās Ārensburgā-Kuresārē, kur apprecējās.

1864.gadā par Bīriņu lielmātes pūra naudu celtā Pēterupes baznīca, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma

Augsti izglītotajam majoram no Neibādes lepnās publikas viedokļa piemita kāds milzu netikums - viņš bija ''auslanders'', bez savas muižas un sakariem Vidzemē un, lai arī likumīgs ''fons un bruņinieks'', neierakstīts vietējo dižcilšu sarakstos. Piecpadsmit gadus, ko Vangenheim-Kvālens pavadīja Neibādē, pret viņu izturējās tik augstprātīgi, ka neinformēti viesi uzskatīja majoru par nejauši iebraukušu armijas invalīdu. Būdams par galvas tiesu dižāks vācietis nekā Vidzemes baroni, Vangenheim-Kvālens veltīja atlikušo mūžu dabzinātņu pētniecības atjaunošanai Rīgā un Tērbatā un, tiklīdz beidzās ar šodienas sērgu salīdzināmā 1848.gada holēras epidēmija, sāka pārveidot peldvietu par ciematu. 1849.gada 24.jūlijā, Kūrmājā sarīkotā banketā ar 100 lūgtiem viesiem tika atzīmēta Neibādes pastāvēšanas 25.gadadiena, liekot pamatus vēl divām vasaras dzīvokļu mājām un līdz ar to dibinot kūrorta ciematu. Jau dažu gadu laikā, aristokrātiem klusi niknojoties, trešdaļa Neibādes viesu bija turīgi vācu un krievu ierēdņi un virsnieki un viens no atpūtniekiem saņēma brīvbiļeti kā pludmales ārsts. No 1852.gada līdz gadsimta beigām Neibādes peldvietai vasarās ir pastāvīgs orķestris no astoņiem Rīgas Pilsētas teātra mūziķiem. Kā redzams no preses, tieši Vangenheim-Kvālens laikabiedru acīs bija īstais kūrorta dibinātājs. Ap 1848.gadu kāds bagāts Rīgas tirgonis Neibādes meža malā pie Pēterupes uzceļ sev pirmo no kūrorta villām, bet no 1854.gada ir gatavs vismaz sausā laikā izbraucams ceļš līdz Pabažiem. Taču laiki mainās un vecā lielkungu Neibāde iet bojā 1859.gadā, kad, līdz ar ārzemju ceļojumu ierobežojumu atcelšanu vismaz puse veco ''peldu viesu'' nolemj, ka apskatīt Eiropu ir interesantāk. Par ļaunu nāk arī Krimas karš un angļu kuģu iebrukums Rīgas līcī 1855.gada 4.jūlijā, kā arī neparasti lietainā 1856.gada vasara. Jaunpienācēju sākumā ir maz, jo tie nevēlas klausīties atlikušo Neibādes ''fonu'' rupjības, un līdz 1863.gadam Neibādes ciematu papildina tikai vēl divas - trīs jaunas villas. 1864.gada 10.jūlijā Vangenheim - Kvālens pēkšņi mirst Ārensburgā. Nosaukt viņa vārdā ielu būtu Saulkrastu pienākums.   

Vecā baronu godība

Ik vasaru no 1825. līdz aptuveni 1870.gadam Vidzeme pieredzēja Neibādes peldu sezonas atklāšanas rituālu. Dažas dienas pirms noteiktā datuma, kas parasti iekrita kaut kad starp Jāņiem un 1.jūliju (pēc jaunā kalendāra vēl 12 dienas uz priekšu) no Tērbatas izbrauca pirmās vasarnieku karietes un caur Valku nonāca Valmierā, kur bija nolikta sākotnējā pulcēšanās vieta. Pa ceļam pieaugot skaitā, kariešu karavāna devās uz Limbažiem, kur, pirms likumi atļāva iekšzemes ceļošanas brīvību, tika kārtoti policijas dokumenti par pārcelšanos uz Neibādi un iebaudīts kas stiprāks Reinharda viesnīcā. Bija jāapmeklē arī Limbažu pasts, kas saņēma Neibādei adresētās avīzes un vēstules, nododot tās divreiz nedēļā sūtītiem peldvietas ziņnešiem. No Limbažiem augstie kungi brauca uz pēdējo pulcēšanās vietu pie Lēdurgas kroga, kur parasti nonāca pašā siena laika karstumā un bija spiesti iztikt ar sausu maizi. Sekoja pēdējais, visnepatīkamākais dienas garuma brauciens uz Neibādi caur Vidrižiem, izvēloties vai nu Skultes vai Pēterupes ceļus, kur abos rati grima smiltīs līdz asīm. Parasti priekšroku deva Pēterupei, kur no vienlaikus ar Neibādi bija izveidots, kā šodien teiktu, luterāņu garīdznieku atpūtas nams un varēja atvilkt elpu pirms pēdējā četru kilometru posma. Braukt uz Neibādi no Rīgas pa veco Pērnavas ceļu riskēja vien reti drosminieki un ceļa galā viņus uzlūkoja kā Sahāras šķērsotājus. Tādēļ nav jābrīnās, kādēļ daudzi augstie viesi, sākot no 1863.gada, labprātāk devās uz Rīgu un īrēja tvaikoni, pēdējos trīs kilometrus ceļoties krastā ar zvejnieku laivām.

1854.gadā Bīriņus mantoja Augusts Pistolkorss, kurš drīz izvilka mūža lielo lozi. Bīriņu kungu kopā ar muižu un titulu par vīru savai māsasmeitai nopirka impērijas varenākais baņķieris Štiglics, pēc izcelsmes kristīts ebrejs. Par septiņiem vai astoņiem miljoniem rubļu tā lieta bija darīta un Vidzemē neatradās muižnieka, kas riskētu nopelt krievu caru personiskā mantziņa dzimtu. Bīriņos sākās jauni laiki. 1860.gadā tika uzcelts jaunais muižas nams, bet četrus gadus vēlāk bija gatava arī Pēterupes mūra baznīca, ko būvēja par patikšanu augstajiem viesiem un tikai pēc tam latviešu mazvērtīgo dvēseļu glābšanai. Pēc Vangenheim - Kvālena nāves Augusts Pistolkorss atpirka Neibādi no nelaiķa atraitnes un sāka apdomāt tās tālākas attīstības iespējas. Viņam nepaveicās, jo gandrīz vienlaikus Vidzemes bruņniecība par savu naudu bija uzcēlusi Rīgā skaistu namu, kur turpmākos gadus lēma guberņas politiku, bet pēc 1918.gada tur apmetās Tēvzemes simts gudrākās galvas. Īsi pirms 1870.gada Neibāde kā politisks klubs vācu baroniem vairs nebija vajadzīga un nācās sākt domāt par citu viesu pievilināšanu. Par nelaimi, tieši šai laikā plašā apvidū no Ķemeriem līdz Cēsīm sākās atpūtas un ārstniecības vietu ierīkošana dažādas turības ļaudīm. Vienīgais Neibādes muižas panākuma bija villu ciemata izbūves pabalstīšana un ap 1895.gadu priežu mežā bija uzceltas vairāk kā 15 vasaras savrūpmājas, kas piederēja vācu un krievu muižniekiem un Rīgas rūpniekiem. 1886.gadā Neibāde atdalījās no Limbažu pasta iecirkņa un sāka saņemt vēstules un avīzes caur Inčukalnu.

Tā nu, mīļo lasītāj, mēs esam apstājušies interesantā brīdī, kad Pēterupe - Neibāde, pirms tapt latviska, sāka kļūt mazliet krieviska. Mums vēl ir trīs tēmas ko apskatīt - latviešu ienākšana Neibādē, Saulkrasta - Saulkrastes - Saulkrastu taisīšana un ''Saulkrastu Rivjēras'' laiki. No jums atkarīgs, vai runāsim arī par šīm lietām. Beigšu ar norādi augstiem baronu mantiniekiem Saulkrastu pilsētā - atpūtas nams ''Neibāde'' atvērts 1824.gadā, par ciematu to sāka pārveidot pēc 1849.gada dibināšanas banketa, bet vismaz līdz 1886.gadam Neibādi uzskatīja par Limbažu novada nomali. Lustīgu sauļošan.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists

Aģes grīvas liktenis

Mūsu lasītājiem jau labi zināms, ka Limbažu muzejs labprāt atsaucas uz godājamās Avīzes lūgumiem sagatavot rakstus par šobrīd aktuālām tēmām to vēstures skatījumā. Kā visi, ceru, piekritīs, pēdējā laika nopietnākais šķērslis Limbažu novada turpmākai mierīgai pastāvēšanai un attīstībai ir bijis neskaidrais Skultes pagasta piederības jautājums, kas pašlaik atrisinājies par labu novadam. Tā kā visi lielu un mazu robežu strīdi šīs zemes virsū sakņojas pagātnē pieņemtos lēmumos, jūsu uzmanībai tiks piedāvāti divi raksti, kur centīsimies parādīt, kā apstākļu sakritība un valstsvīru kaprīzes galu galā noveda pie nejēdzīga kaimiņu strīda. Pirmais raksts veltīts Zvejniekciemam un Skultei, kā šīs problēmas saknei un stūrakmenim, bet nedaudz vēlāk sekos Neibādes - Saulkrastu novada rašanās un izaugšanas apraksts. Ņemiet par labu!

Smilšainais krasts

No tiem laikiem, kad vācu iekarotāji piesavinājās lībiešu zemes gar Aģes upi, un līdz pat 18.gadsimtam, par šo apvidu zināms maz, jo to apdzīvojušie ļaudis ar turību un pasaules slavu neizcēlās. Vācieši nosauca Aģes lejteces zemes par Adjamundi jeb Aģesgrīvu, bet latviešu runā no krievu laiku sākuma ienāca nosaukums Skulte, kura izcelsmi piedēvē vietējās muižas kādreizējiem īpašniekiem Šultceniem, jo viņu laikā trīs atsevišķas vietējās muižas apvienojās vienā. Ir dīvaini dzirdēt, ka Saulkrastos Skultes piekrasti tagad sāk dēvēt par Neibādi, kuras nosaukums rakstos parādās tikai ap 1825.gadu. Tam par iemeslu ir ilgstošs vācu kungu paradums pa laikam apvienot Adjamundi - Skulti kopā ar Pēterupi vai Pernigeli - Liepupi vienā nodevu vai baznīcas iecirknī līdzekļu taupīšanas dēļ, jo labu sabiedrisko ēku būvei visā šai apvidū naudu taupīja līdz 19.gadsimtam. Līdz pat 1820.gada brīvlaišanai dzīve Vidzemes piekrastē bija vienkārša - zvejnieki darīja savu grūto darbu, zemnieki savējo, un viņu gaitas reti krustojās. Rīga bija aizsniedzama tikai pa jūru, jo vāciešu neizdarības dēļ līdz 19.gadsimta vidum Gaujas lejteces apkārtnes ceļi bija atzīti par gandrīz sliktākajiem Eiropā. Tādēļ Skultes zvejnieki savu lomu kopš Livonijas laikiem veda uz Limbažiem, kur savukārt pirka visu saimniecībā vajadzīgo un ar to ļāva pilsētai pastāvēt. Skultes krasts sāk atdzīvoties tikai pēc Krimas kara ap 1860.gadu, kad Vidzemes piekrastē sāk uzplaukt latviešu jūrniecība, bet pagasta iekšzeme - līdz ar 1870.gadu, kad Skultes muižu nopērk barons no Vidzemē visspēcīgās Freitāgu-Loringhofenu dzimtas.

Skultes pagasta Zemes ierīcības komisija 1940.gadā, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma

Jaunie laiki Skultes muižā sākas 1871.gada 11.novembrī, kad ar zemes kunga atbalstu pagasts saņem savā rīcībā lielu mūra ēku pagasta valdes un skolas ierīkošanai. Simts vietējos skolniekus ar siltu ēdienu baro muiža. Kā redzat, pie visas savas nepatikas pret latviešu brīvību, Vidzemē bija arī tādi ''baroni'', kas rūpējās par zemniekiem vismaz tāpēc, lai no tiem būtu lielāks labums. Tai pašā 1871.gadā Skultes zemnieku kārtas ļaudis Liepupes vietā sāka staigāt uz Pēterupes baznīcu garām lielkungu Neibādei, kur viņus iekšā nelaida. Robeža starp Skulti un Pēterupi bija ļoti vienkārša - Pēterupe piederēja Bīriņu kungam un, kā saprot katrs ''Mērnieku laiku'' lasītājs, bija sveša kunga pagasts ar svešiem ļaudīm. Vidzemes latviešu zvejnieki un jūrnieki tai īsajā 1857 - 1914.gadu periodā veidoja savu cilti, kas darbojās it visur piekrastē, kur tas bija izdevīgi. Pēterupe un Kuiviži šai laikā bija divi latviešu burinieku būves centri, bet Aģes grīvas zvejnieki pakāpeniski veido apmetni tieši blakus Neibādei, kur zeme ir vieglāk pieejama un jūra turpat blakus. Šis māju puduris tuvāk 1914.gadam kļūst pazīstams kā Skultes zvejniekciems - pagaidām ar mazo burtu. Sākoties 20.gadsimtam lielā jūrmalas kuģu būve apsīkst lietaskoku dārdzības dēļ, bet pa to laiku Skultes zvejnieku un zemnieku dzīve uzlabojas pateicoties Neibādes kūrorta izaugsmei un ar to saistītajām sabiedriskajām labierīcībām un pieprasījumu pēc lauku labumiem. Milzīgo pirmskara ekonomikas uzplaukumu 1907 - 1914.gadā Skultei traucē izbaudīt satiksmes ceļu un zvejas ostas trūkums, bet sekojošā karadarbība ar frontes tuvumu 1917.gadā nodara postu un ievada kā vācu Neibādes tā muižu laiku beigas.

Aģes osta

Neatkarīgajā Latvijas valstī Skultes zvejniekciema ļaudis turpināja vest reņģes uz Limbažiem un dzīvoja pieticīgi, jo zivju tirgus mazajā republikā ir ierobežots un jaunas ostas un ražotnes šim nolūkam būvēt ilgu laiku nav izdevīgi. Skultes pagasta kopējo attīstību aizkavē vēlā Skultes muižas zemju dalīšana un jau nosauktais ceļu trūkums, kas beidzas ar Rūjienas dzelzceļa līnijas stacijas ierīkošanu 1934.gada 1.oktobrī un pirmā piekrastes autoceļa izbūvi līdz Skultes piekrastei 1938.gadā. Pēc 1935.gada tautas skaitīšanas Skultes pagastā ar 8400 hektāru teritoriju ir 2411 iedzīvotāju - gandrīz vienīgi latvieši. Divus gadus pēc ''Zvejnieka dēla'' uzrakstīšanas, Zvejniekciemā, šoreiz jau ar lielo burtu, pienāk jaunie laiki zvejniekiem. 1936.gada 26.jūlijā Skultes pagasta zvejnieku organizācijas apvienojas vienā kooperatīvā ''Jūras zivs''. Tā paša gada rudenī sākas motoru remonta darbnīcas projektēšana. Visu izmaina Vadoņa Kārļa Ulmaņa brauciens pa Vidzemes jūrmalu 1937.gada 21.maijā, kura rezultātā tiek paziņots par Skultes zvejas ostas būves sākumu. Autoritārai valstij ir sava sliktā un labā puse un šoreiz Kārļa Ulmaņa 1937.gada saimnieciskā patvaļa kļuva par pamatu mūsdienu Zvejniekciema dzimšanai. Ostas būve norit ar grūtībām. 1938.gada rudens vētrās daļa no uzbūvētā tiek nopostīta un sākas visa novada mēroga runas par krāpšanu un nekvalitatīviem būvmateriāliem. Tomēr projekts ir atzīts par valstiski svarīgu un turpinās. 1939.gada 7.oktobrī zemkopības ministrs Birznieks vada Skultes ostas svinīgas atklāšanas ceremoniju. Otra pasaules kara dēļ pieprasījums pēc zivīm ir milzīgs un tobrīd vēl nekas neliecina, ka nāk kara laiki ar zvejas pagrimumu.

Skultes zvejnieku kooperatīva biedri 1933.gadā, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma

Otrreiz atgriezusies Latvijā, padomju valsts vairs neparedz saglabāt kaut daļu no vecās lietu kārtības. 1945.gadā Skultes pagastu sadala Skultes un Straumes ciemos, lai 1954.gadā apvienotu atpakaļ. Zemnieku kolektivizācijas rezultātā Skultes laukus pārņem Molotova vārdā nosauktais kolhozs. 1945.gadā Padomju Savienībā ir milzīgs pārtikas trūkums, kas divus gadus noved pie masu kanibālisma no Moldāvijas līdz Kazahijai. Labi iekārtotā Latvijas lauksaimniecība ir cietusi karā un kolhozu dēļ tik tikko spēj apgādāt Latviju un pusi Ļeņingradas. Ārzemju pārtikas piegādes nav iespējamas un zvejniecība ir gandrīz vienīgais ātri nodrošināmais papildus produktu resurss. Tādēļ piekrastes zvejnieki uz laiku saņem īpašas privilēģijas un garantētus ienākumus zemāko nomenklatūras līmenī. 1947.gada 13.jūlijā 211 zemnieku sētas ar to inventāru un kopumā ap 400 zvejnieku gandrīz 30 kilometru piekrastes joslā no Lilastes līdz Duntei tiek apvienoti artelī/kolhozā, bet faktiski pēc kolhoza parauga veidotā zivju ieguves ražotnē ''Zvejnieks'', kura precīzās robežas ir tik slepenas, ka pat astoņdesmitajos gados netiek uzrādītas enciklopēdijā. Kolhoza centrs varēja tikt ierīkots jebkur šīs teritorijas ietvaros, jo Saulkrasti tobrīd ir maznozīmīgs kūrorts, ko vēl jāatjauno. Izvēli nosaka ostas un jau 1945.gadā atjaunotās konservu fabrikas atrašanās vieta Aģes grīvā. Ir tapis padomju Zvejniekciems.  

Padomju Latvijas skatlogs

Atšķirībā no parastajiem Latvijas PSR kolhozniekiem, kas saņēma apmaksu pēc pusmistiskām izstrādes dienām un tikai ap 1982.gadu sāka pelnīt tikpat cik pilsētas strādnieki, zvejnieki saņēma apmaksu par gabaldarbu un līdz sešdesmitajiem gadiem, kad nozveja Baltijā mazinājās un pārgāja uz Atlantijas ūdeņiem, veiksmes gadījumā dažu gadu laikā kļuva, pēc padomju mērogiem, bagāti ļaudis. Kolhozs ''Zvejnieks'' ātri ieguva inventāru, vispirms stāvvadus un murdus, bet pēc tam arī jaunus zvejas kuģus. 1951.gadā Aģes osta tika pārbūvēta un zvejnieku mitekļus no plašās piekrastes joslas sāka pārcelt uz jaunizveidoto kolhoza ciematu blakus ostai, kas tad arī kļuva par Zvejniekciema apdzīvoto vietu. Faktiskā kolhoza teritorija no tā laika aizņēma tikai bijušā Skultes pagasta piejūras zonu. Izmantojot darba varoņu tiesības pirkt tobrīd ļoti lētās padomju vieglās automašīnas ''Opel-Moskvič'', jau 1953.gadā zvejnieki bija iegādājušies tās tādā skaitā, ka nācās būvēt īpašu kolhoza garāžu. Labi saprotams, ka, uz vispārējā posta fona, nedaudzie zvejnieku kolhozi, kur uz darbu brauca ar auto, drīz kļuva par padomju preses mīluļiem un no piecdesmito gadu beigām arī vietu, kurp sūtīt ārzemju delegācijas ''parastu padomju strādnieku'' dzīves izrādīšanai. Skultes konservu fabrika pakāpeniski pārtapa par stratēģiskas nozīmes ekonomisku objektu, kur ražoja eksporta šprotes padomju bloka valstīm, apmaiņai pret no turienes nākošajām precēm. Kolhozu ''Zvejnieks'' tajos treknajos gados vadīja prātīgi ļaudis un pateicoties viņiem Zvejniekciems cita starpā 1958.gadā ieguva tālā apkārtnē lepnāko klubu ar skatītāju zāli 600 vietām, bet 1963.gadā uzcēla vienu no Latvijas modernākajām vidusskolu ēkām, kur drīz izvietojās arī mūzikas skola.

Zvejniekciema zivju žāvētava 20.gs. 30.tie gadi, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma

Tā gadījās, ka ar 1965.gadu, sākoties Brežņeva laikiem, mainījās PSRS ārzemju tūrisma politika. Pirms tam nelaimīgie ārzemnieki dabūja ciest no par gidēm nolīgtajām vietējo garnizonu virsnieku sievām, kas lauzītā viesu valodā mauroja propagandu un vicināja dūres. Pēc daudziem skandāliem no tā atteicās un firma ''Intūrists'' sāka vienkārši ''sūknēt'' no tūristiem valūtu. 1969.gadā tika izstrādāts atļautais ārzemnieku ceļojumu maršruts Latvijas PSR teritorijā, kur bez Rīgas drīkstēja redzēt tikai Siguldu un daļu Vidzemes piekrastes. Līdz ''nacionālistu'' vajāšanas atsākšanai ap 1981.gadu, Rīgas ''čeka'' pielika lielas pūlēs ārzemju latviešu pievēršanā padomju ticībai. Latviski runājošajiem tūristiem par tika rīkotas etniskās brīvības paraugdemonstrējumi, tai skaitā arī Zvejniekciemā, kur septiņdesmitajos gados ārzemnieku grupas ieradās viena pēc otras. 1973.gadā kolhozs ''Zvejnieks'' svinēja Līgo svētkus kopā ar ārzemju latviešu delegāciju, ko, protams, uzraudzīja čekisti. Pirms dažiem gadiem šis fakts pievērsa Kārļa Kangera ''čekas maisu'' izpētes komisijas uzmanību. Tika nolemts, ka visas kolhoza amatpersonas priekšnieku amatos tādēļ uzskatāmas par prettautiska režīma izpalīgiem un kolhoznieki, kas aiz praktiskiem apsvērumiem iestājušies komunistu partijā, arī turami aizdomās. Zvejniekciemiešus, kuru senči nonāk šai sarakstā, varu vien mierināt, ka, ciktāl atceros, nosauktā komisija pieskaitīja čekistiem arī Rīgas viesnīcas ''Latvija'' apkopējas.

Pāršķeltais pagasts

1966.gadā turpmākas jaunu fabriku un ekonomisko rajonu veidošanas iespējas Latvijas PSR bija izsmeltas. Bija laiks sakārtot paveikto un noslēgt Viduspiebaltijas apgabala iekļaušanu PSRS. Jūrmalai bija jākļūst par valsts mēroga kūrortu, kur vietējie nebija īpaši vēlami. Rīdzinieku atpūtai par piemērotiem atzina Saulkrastus un togad tika nosprausti šīs piekrastes joslas straujas attīstības plāni. Tā nu bija gadījies, ka Zvejniekciems ar visiem tā lieliskajiem būvobjektiem un jau kā pilsētā dzīvojošajiem zvejniekiem atradās ārpus Rīgas rajona un neietilpa Ādažu - Saulkrastu īpašajā paraugzonā. Taču to varēja viegli mainīt. 1967.gada 10.janvārī tika pieņemts dekrēts par Latvijas PSR jauno administratīvi teritoriālo iedalījumu, ko padomju presē gandrīz nepieminēja. Reformas rezultātā radās ''lielais'' Limbažu rajons, kas nodzīvoja līdz PSRS sabrukumam, bet vienlaikus no Skultes ciema atdalīja kolhoza ''Zvejnieks'' teritoriju, kas pievienojās tā saucamajai Saulkrastu lauku teritorijai un no birokrātiskā viedokļa iekļāvās Saulkrastos kā to daļa, lai gan var strīdēties, vai Zvejniekciems tobrīd nebija lielāks par Saulkrastiem. Ar Rīgas rajona robežu Zvejniekciems atdalījās no Limbažu rajona Skultes ciema, apgrūtinot Skultes bērnu iespējas izmantot vietējo vidusskolu. Gadījās arī maza anekdote - pēc pārdalīšanas Zvejniekciemu apkalpojošais šņabja veikals palika Skultē. Pašam bagātajam Zvejniekciemam, kur daļa strādnieku brauca uz darbu ar elektrovilcienu pat no Rīgas, apvienošanās ar Saulkrastiem nedeva nekādas priekšrocības un arī no budžeta lieliski finansētajiem Saulkrastiem zvejnieku kolhozs nebija vajadzīgs. Saulkrasti kļuva par smieklīgi milzīgu ''pilsētciematu'', labas pilsētas lielumā, kaut arī ne skaitā. Toties Rīgas rajona kartē no tā laika stiepās skaista piepilsēta līdz pat Aģes upei. Ne sliktāk kā Amerikā. Robežas otrā pusē, apjēdzot, ka ar atdalīto Zvejniekciemu Skultes ciems nu ir krietni zaudējis attīstībai vajadzīgās priekšrocības, 1970.gadā izveidoja valsts uzturētu padomju saimniecību no trim, vēlāk četriem bijušajiem kolhoziem. Tad nāca kārtējie jaunie laiki, 1991.gadā sākās kolhozu privatizācija un 1997.gadā Saulkrastu pašvaldības pārņemtā Skultes osta sāka strādāt eksporta vajadzībām, bet robeža palika, līdz brīdim, kad.....

Ar to arī apturēsim šodienas stāstu un nākošajā reizē parunāsim par to, kā no vecas Neibādes taisīt jaunu un kā var gadīties, ka nacionāli domājoši ļaudis, staigājot pa Vidzemes jūrmalu, sāk redzēt gāzes burbuļus.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists

25.marts - augstās politikas šausmu diena

Pašas briesmīgākās lietas zemes virsū nav tās, ko dara ar ļaunu nodomu. Labi zināms, ka ļaunums, ko viens cilvēks nodara otram, pie noteiktas apstākļu sakritības var tikt pastrādāts pret veselām valstīm un tautām. Vēlēšanās rīkot kara spēles ar miljonu upuriem un pazudināt kādu cilti dēļ sena privāta strīda ar dažiem no tās ļaudīm, lai cik baisa un nosodāma, vismaz ir aptverama savā izcelsmē, ņemot palīgā ja ne morāles, tad reliģijas mācības. Sliktākās no nelietībām augstās varas pastrādā pat neapjēdzot, kas nodarīts.

Lasīt tālāk »

Simts gadu ar lokomobīli

Tālajā 1856.gadā noslēdzās Krimas karš un Baltijas baronu muižu ražojumiem ceļš uz Eiropu atkal bija vaļā. Latviešus paverdzinājušajiem vācu kungiem tobrīd jau bija skaidrs, ka klaušu laiki tuvojas beigām un lētais roku darbs ar kaut ko jāaizstāj. No Rietumu zemēm steigā ņēma un ieviesa jaunākās agronomijas metodes un nauda netika žēlota arī tehnikai. 19.gadsimta vidus bija tvaika mašīnu zelta laikmets un goda vietā atradās dzelzceļš un lokomotīves. Dzelzceļu būve Anglijā tā īsti nebija sākusies, kad apķērīgi britu pavalstnieki jau 1827.gadā izgatavoja tvaika karieti, kas dzinās uz priekšu ar īpašām stumjamajām lāpstiņām. Braucāmrīks bija divreiz ātrāks par pasta karieti, taču neviens negribēja sēdēt uz bīstama tvaika katla un izgudrojumu aizmirsa. 1841.gadā britu uzņēmējs Ransoms izgatavoja pārvadājamu tvaika mašīnu uz riteņiem, par pamatu ņemot lokomotīves katlu. Gadu vēlāk tika izgudrota piedziņa pakaļējiem riteņiem un tapa pasaulē pirmā vilkmes mašīna jeb traktors. 1851.gadā Londonā sarīkoja pirmo Vispasaules izstādi, kur ievērojama vieta bija atvēlēta visu veidu tvaika dzinējiem. Tvaika mašīnas uz riteņiem te ieguva kopējo nosaukumu loko-mobīles, tas ir - pārvietojamās iekārtas, atšķirībā no vēlākajiem auto-mobīļiem jeb pašbraucējiem. Ar nākamajos pārdesmit gados visās Eiropas valodās ienākušo vārdu lokomobīle turpmāk apzīmēja jebkuru pārvietojamu, lauka apstākļos viegli darbināmu tvaika katlu, kas bija izgatavots pēc mazliet pārveidota lokomotīves dzinēja uzbūves principa. Lokomobīles izmantoja daudzos veidos - kā lauku fabriku dzinējus, transportlīdzekļus un lauksaimniecības mašīnu motorus. Īpaši pieprasītas lokomobīles kļuva lauku un mežu darbos, kur varēja aizstāt pat vairākus desmitus strādnieku un šķūtnieku un ļaut ietaupīt uz to algošanas rēķina. Tādēļ nav brīnums, kāpēc 1857.gadā, tiklīdz izzuda kara uzliktie angļu preču iegādes ierobežojumi, Baltijas muižnieki metās iepirkt jau vairākus gadus prasmīgi reklamētās britu lokomobīles.

Dēļu zāģēšana ar tvaika lokomobīli Limbažu cepuru fabrikas kokzāģētavā. No kr. 3. un 4. fabrikas īpašnieki Husmaņi- juniors un seniors 1930. gados

Baltijas lokomobīļu tirgu sagrāba un vairākus gadu desmitus noturēja Ričarda Gareta dibinātā firma, kas prata ražot ne tikai labi, bet arī ātri un bija ieviesusi pasaulē pirmo ražošanas cehu ar konvejieru piecdesmit gadus pirms Forda. Četru gadu laikā līdz 1861.gadam Gareta pārstāvis Rīgā, ''Zasulauka manufaktūras'' īpašnieks Tīlo(Thilo) ieved 52 lokomobīles. Pirmie tās pērk Kurzemes muižnieki, kam steidzīgi vajadzīgi līdzekļi greznai dzīvei. Vidzemes zemes kungi ir lēnāki un apdomīgāki. Tikai 1863.gada Jelgavas lauksaimniecības izstādē ar angļiem mēģina sākt konkurēt vācu ražotāji un vietējie meistari. Lokomobīles nav lētas. Vienkāršākās maksā no 1800 rubļiem un pašbraukšanas mehānisms sadārdzina cenu pat divas reizes. Tāpēc pieticīgāki pircēji vēl ilgi iegādājas parastu 4 - 6 zirgspēku jaudas tvaika katlu, ko nākas pārvietot ar zirgiem. Latviešu valoda kādu laiku cīnās ar jauno vārdu ''locomobili'' un ''Mājas Viesis'' 1865.gadā liek priekšā saukt to par ''garraiņu mašīnu'', taču pirmā Atmoda jau iestājusies un vajadzīgiem svešvārdiem ceļš atvērts. Kurzemes lielkungu aizraušanās ar tvaika braucamajiem sasniedz virsotni 1871.gadā, kad kāda barona iegādātais lieljaudas 18 zirgspēku tvaika traktors mēģina uzsākt regulāru satiksmi starp Torņkalnu un Jelgavu, taču ir pārāk lēns. Ap to pašu laiku pirmās lokomobīles parādās Limbažu novada muižnieku saimniecībās. ''Mērnieku laiku'' ļaudis lokomobīles vēl nepazīst, taču 1875.gadā latviešu Vidzemē to jau ir ap 50. Precīzs skaits ir problemātisks, jo daudzas lokomobīles lieto kā fabriku mašīnas. Ap 1880.gadu tieši lokomobīle kļūst par galveno dzinēju Tīla(Thiel) filca fabrikā un vēl ilgi viens no Limbažu vietējiem pilsētas trokšņiem Jūras ielā ir vispirms vienas, bet 19.gadsimta beigās jau trīs pārvadājamo tvaika mašīnu īpatnējā ''elsošana''.

Lancmaņu ģimene no Pociema "Klajām" pie tvaika lokomobīles 1938.gadā

Joprojām neizpētītajā laikmetā starp 1880. un 1900.gadu lauku dzīves aina pārmainās, jo pirmos kapitālus sapelnījušie Vidzemes vecsaimnieki met izaicinājumu muižniekiem un pērk vairs ne lokomotīves, bet, kā toreiz teica, kuļgarnitūras - lokomobīles un kuļmašīnas komplektu. Vajadzības gadījumā kuļmašīnu uz laiku nomaina ar kokapstrādes iekārtu un tad šo ražotni sauc par gateri. Ap 1900.gadu latviešu Vidzemē ir 750 lokomobīles, īsi pirms 1914.gada jau tūkstotis. Valmieras apriņķī tā Pirmās republikas robežās to ir aptuveni 200 un šis skaits paliek nemainīgs līdz 1940.gadam. Uz katriem 1500 - 2000 Vidzemes zemes hektāriem ir vismaz viena tvaika mašīna. Divas trešdaļas no tām pieder vietējiem zemniekiem. Lai nopirktu lokomobīli, vairs nav jābrauc uz Rīgu. Iedomīgos angļus dažviet izspiež apķērīgie vācieši - vispirms Magdeburgas firma Wolff, bet pēc 1900.gada Lanz. Baltijā ierodas arī Gareta britu konkurents Maršals, kura lokomobīles tautas mutē kļūst par ''maršalsoniem''. 1897.gadā tvaika kuļgarnitūras jau ir parasta Cēsu lauksaimniecības preču izstādes sastāvdaļa. 1913.gada martā Limbažos, Rīgas ielā atver Latviešu lauksaimnieku ekonomiskās sabiedrības veikalu, kur pārdod arī lokomobīles. Šis vārds iesakņojies tik dziļi, ka par naftas lokomobīlēm tobrīd tiek dēvēti pirmie Baltijā ievestie traktori. Trīsdesmit pēdējos ''cara laiku'' gados ir izaugušas trīs jaunas latviešu amata meistaru profesijas. Lokomobīles ir vienkāršas, taču prasa daudz darba katla akmens tīrīšanā. Tām pa laikam vajadzīgs sīkais remonts un daudzos pagastos lauku kalēji iemācās tikt galā ar tvaika aparātu kaitēm. Lai pārvietotu lokomobīli un uzraudzītu tās tvaika katlu, vajadzīgs mašīnists un ap šo arodu, jau pirms 120 gadiem veidojas gluži mūsdienīgi pastāsti. 1911.gada 1.septembrī Jānis Priedītis no Pāles saņēma 25 rubļu sodu, jo nebija izgājis lokomobīles tehnisko apskati, ko toreiz veica tā saucamie fabriku inspektori. Anekdotes par braukšanu dzērumā un bērnu sēdināšanu pie stūres parādījās vēl pirms latvieši tika pie pirmajiem auto. Visbeidzot jāpiemin pirmie puiši lauku sētās, kam katru gadu bija jāvada vismaz ducis kulšanas vai gatera darbu strādnieku, cenšoties izvairīties no nelaimes gadījumiem, kuros ik sezonu neizpalika bez zaudētām rokām vai kājām.

Lokomobīle un kuļmašīna Lēdurgas pag. "Antmaņos" . 1. no labās mašīnista palīgs Jānis Lūķis

1920.gada tautas skaitīšana norāda, ka karus un jukas uz neatkarīgās Latvijas zemes pārdzīvojušas 2042 lokomobīles. 1923.gadā Vidzemē strādā 846 kuļgarnitūras un 165 atsevišķas lokomobīles un to kopskaits turpina pieaugt līdz 1930. - 1933.gada lielajai krīzei, kad Latvijas laukos aptuveni desmit gadu nokavēšanos sāk parādīties traktori. Taču vēl 1938.gadā Latvijā ieved deviņas lokomobīles. Nelielie saimniecību izmēri un nepieciešamība paļauties uz vietējo meistaru darbu liek turpināt uzticēties tvaika mašīnām. Strāvas piegāde Valmierai krietnu laiku ir atkarīga no rūpnieciskai lokomobīlei pieslēgta ģeneratora. Lokomobīles cena Pirmajā republikā svārstās no 2000 līdz 5000 latiem, kas ir jūtami lētāk pat par vienkāršāko Forda traktoru. Pārvadājamo lokomobīļu īpašnieki labprāt gribētu padarīt tās pašgājējas, taču šāds pakalpojums maksā 3000 un vairāk latu. Traktoru ievešana lielākā skaitā sākās ap 1937.gadu un izrādījās neizdevīga, jo padarīja vietējo lauksaimniecību atkarīgu no degvielas kara laikā. Pagaidām neviena Vidzemes lauku sēta rudenī neiztika bez ainas ko tik dzejiski aprakstījis Birznieks - Upītis - ''Mazā gaismiņā melnā lokomobīle sāka skaļi spiegt, bet sarkanais kūlējs, dikti rūkdams, sāka ņammāt labības gubas no vienas vietas. Kampa iekšā labību klēpju klēpjiem un spļāva ārā salmus pa otru galu tālu projām garās stirpās, un nemitās, un nemitās, kamēr visas gubas nebij apēstas.'' Tuvāk ziemas meža darbu laikam, lokomobīles ar gateriem piebrauca pie mežu nomalēm un pārstrādāja kokmateriālus. Tāda bija daļa no tik nesen ieviestā mehanizēto lauku darbu cikla, kas jau likās mūžīgs un sāka norietu tieši tad, kad pārmaiņas šķita neiespējamas.

Vācu okupantu attieksme pret vecajām lokomobīlēm bija plēsonīga, prasot tās steidzīgi pielietot Jaunās Eiropas darbā, saliekot kopā vienu jaunu no vairākām vecajām. Tā rezultātā 1948.gada aprīlī Latvijā bija palikušas 650 lauksaimniecības lokomobīles. Limbažu rajonā 1948.gada jūlijā bija reģistrētas 63 kuļmašīnas un lokomobīles. Kara laikā Padomju Savienība bija salauzusi lielāko daļu traktoru un vecās tvaika mašīnas bija jāliek pie darba, parasti pašu spēkiem. 1948. - 1950.gadā pa lokomobīlei atjaunoja Svētciemā, Liepupē un Vainižos. Limbažu filca fabrikai bija izdevies atsākt darbu jau 1944.gada decembrī, ražojot strāvu ar fabrikas lokomobīles palīdzību. 1948.gada februārī tika paziņots par plāniem izveidot Dzirnavu ielā 12 Limbažu elektrostaciju, izmantojot padomju ražojuma 75 zirgspēku lokomobīli. Vēl 1952.gadā Limbažu mašīnu-traktoru stacija izmantoja piecas lokomobīles un nākamā gada augustā izcēlās vietējo kolhozu konflikts ar Viļķenes MTS, kas atteicās izīrēt gaterus bez lokomobīlēm. Pēckara presē pa laikam apsprieda nekārtības sējas darbos, kas cēlās no lokomobīļu paviršas kurināšanas ar zaļu malku. Vēl 1956.gadā varēja likties, ka lokomobīles turpinās izmantot ilgi, jo jaunajā Duntes šprotu cehā uzstādīja tieši šādu tvaika katlu. Taču Kazahijas neskartās zemes beidzot bija piesātinātas ar tehniku un traktori, automašīnas un strāvas līnijas devās Latvijas virzienā. 1958.gadā Tūjas ķieģeļu fabriku, par kuras lokomobīli prese rakstīja šausmu stāstus, pieslēdza augstsprieguma līnijai. Īsi pirms tam Padomju Savienībā pārtrauca lokomobīļu ražošanu. Kā kuriozu var minēt 1958.gada racionalizācijas priekšlikumu uzlabot Salacgrīvas mēbeļu fabrikas lokomobīli ar dzirksteļu ķērāju. 1967.gada 15.decembrī ''Cīņa'' publicēja Limbažu pārtikas kombināta sludinājumu par 25 zirgspēku lokomobīles pārdošanu. Septiņdesmitajos gados tvaika katlu kurinātāja profesija joprojām saglabājās, jo, drošā vietā nostādītas, lokomobīles bija neparasti dzīvotspējīgas. Taču jaunatne vairs nespēja atpazīt senos ''dampjus'' kurtuvju tvaika katlos. Lokomobīļu laiks bija beidzies. 

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists

Kaislību ilgviļņi

Daudzus gadu simtus un tūkstošus daiļais dzimums kopa un kārtoja matus pašu spēkiem. Taču pirms gadiem trīssimt Francijā, nu kur gan vēl citur, frizieru meistari, kas bija zaudējuši iztiku līdz ar dižciltīgo kungu atteikšanos no parūkām, sāka kārdināt dāmas ar aizvien dīvainākiem matu sakārtojumiem augstās modes vārdā. Sākumā frizūru trakums neizgāja ārpus valdnieku pilīm un, jāatzīst, radīja dažus šedevrus, tai skaitā Austrijas imperatrises Elizabetes patiesi pārdabisko veidolu, ko 1864.gada gleznā saglabājis austrietis Vinterhaltens. Ar laiku, ienākumus meklējot, frizieri sāka piedāvāt savus kārdinājumus arī mazāk titulētām dāmām. Ap 1872.gadu Francijā izgudro matu ieveidošanu ar lokšķērēm, tā saucamo ieviļņošanu jeb ondulāciju. Padarīt frizūru ilgstošu jau ir tehnikas lieta un to labāk prot vācieši. 1906.gadā Karls Nesslers Londonā demonstrē pirmo elektrisko frizūru mašīnu. Šādi veidotus matu kārtojumus angļu reklāma drīz nosauc par ''mūžīgajiem viļņiem'' jeb permanentu, bet vācu valodā ieviešas apzīmējums ''ilgie viļņi'' (die Dauerwelle). Līdz Rīgai jaunās frizētavu mašīnas no Vācijas nonāk ap 1923.gadu un pāris gadus vēlāk latviešu valoda rada vārdu ''ilgviļņi''. Ilgviļņu izgudrošana veiksmīgi sakrīt ar 1920.gadu dāmu modes dumpi, kad drosmīgas sievietes sāk lietot tādu apgrēcību kā lūpu zīmulis un apgriež matus pavisam īsus. Latvieši ātri vien iedēvē izaicinošo ''bubikopf'' par zēngalviņu un šādiem matiem frizieris jau ir gandrīz obligāts.

Dāma ar ilgviļņiem, 20.gs. 50-60.gadi, foto no Limbažu muzeja krājuma

Ap 1929.gadu visuvarenā reklāma pārliecina Rietumu pasaules sievietes, ka īsta dāma bez ilgviļņiem dzīvot nevar. Rīgā tam labprāt piekristu, tikai pagaidām ilgviļņu ieveidošana maksā pat 40 latu - strādnieka divu nedēļu algu. 1932.gadā ilgviļņi jau pieejami daudzos apriņķu centros un cena kritusies līdz 10 - 15 latiem. Gadu vēlāk žurnāls ''Zeltene'' ņemas apgaismot no progresa atpalikušās tautietes par pienākumu turēt matus eiropeiskā kārtībā. Liktenīgajā 1934.gadā Cēsīs un Valmierā ilgviļņu ieveidošana maksā jau tikai 5 latus un to vietējās modes dāmas var atļauties. Pieejamie aparāti piedāvā matu kārtošanu ar karstu tvaiku jeb sutu vai elektrību. Piekrišana ir pirmajai metodei, jo elektrības ierīces patērē dārgo strāvu un, ja nepaveicas, var ievainot un pat nonāvēt sliktās izolācijas dēļ. Limbažos ilgviļņus ar abām metodēm no 1937.gada piedāvā Cauča frizētava Rīgas ielā 2. Cena svārstās no 3, 50 līdz 4 latiem atkarībā no izmantotajām eļļām. Tā, protams, nebija vienīgā vai pirmā vieta, kur Limbažos lika ilgviļņus, taču ne visi frizieri varēja atļauties piemēram Wella elektrisko ilgviļņu mašīnu ar 21 rulli par vismaz 350 latiem, kas, lai dāmas man piedod, izskatījās kā slaukšanas aparāts. Frizieri solīja, ka ilgviļņi turēsies astoņus mēnešus un, tā vai citādi, pie tā laika ķīmijas bija prātīgāk nogaidīt šo laiku līdz nākamajai procedūrai. Piebildīsim, ka īpaši stilīgi trīsdesmito gadu kungi lika veidot sev ilgviļņus tikpat bieži kā dāmas. Vācu laikos 1942.gadā ilgviļņus vispirms ''nevīrišķības'' dēļ aizliedza kungiem, bet gadu vēlāk taupības nolūkos arī dāmām.

Dāma ar ilgviļņiem, 20.gs. 50-60.gadi, foto no Limbažu muzeja krājuma

Pēckara dūmi pār Limbažu frizūru lietām izklīst 1948.gadā, kad tiek savesta kārtībā frizētava Burtnieku ielā 5, bet frizētava Rīgas ielā 1 pāriet Patērētāju biedrību savienību pārziņā. Padomju laikos Limbažu frizētavas bieži tikušas dzenātas pa dažādām adresēm, līdz palika viena sieviešu frizētava Martas Mendes ielā 1. 1949.gadā slēdza frizētavu Jaunajā ielā 6, 1953.gadā, līdz ar universālveikala atvēršanu, frizierus izliek no tirgotājiem ierādītajām telpām. Otru Limbažu frizētavu no 1950.gada atver invalīdu artelis, taču tā beidz pastāvēt piecdesmito gadu beigās. Līdz 1955.gadam latviešu sievietēm ir vienkārši bail izskatīties stilīgi, jo valda pēckara ''salašņu mode'', kur labāka apģērba valkātājs riskē ar nelatvisku klaidoņu uzbrukumu. Tiklīdz partija un valdība atļauj sievietēm greznoties, tas stājas rindās pie frizētavām, lai ieveidotu matus tāpat, kā tikko redzētajās franču un itāļu filmās. No 1955. gada Limbažu rajonā parasta lieta ir ''ilgviļņu streiki'', kad kolhoza strādnieces dodas uz Limbažu frizētavu iepriekš norunātajā dienā, ignorējot uzdoto darbu. Īpaši rūpīgas modes dāmas ilgviļņu lietā sāk braukt uz Rīgu, jo piecdesmitajos gados provinces frizētavās bieži trūkst vajadzīgo materiālu. Kādu laiku Limbažu frizētavā nav uzacu krāsas un lēta vīriešu odekolona. Limbažu vīrieši stāv rindā pie frizētavas stundu pirms atvēršanas, jo veikalos līdz pat kādam 1975.gadam pa laikam pazuda skūšanas asmenīši. Tomēr, sākoties sešdesmitajiem gadiem, var teikt, ka Limbažos un novadā noticis mazs brīnums - dāmu mode un frizūras ir atgriezušās.

Ar 1962.gadu Limbažos sākas Sadzīves pakalpojumu kombināta veidošana un 1966.gada novembrī pabeidz būvēt tā paviljonu. Par nelaimi, sieviešu frizētava palika Limbažu pakalpojumu dienesta sāpju bērns. To atstāja šaurās telpās pie laukuma un pakļāva dažādiem saimnieciskiem eksperimentiem. No 1962.gada frizētavā piecus gadus prasīja maksāt pirms, nevis pēc pakalpojuma. 1967.gadā, līdz ar lielā rajona izveidi, Limbažu frizieriem uzlika par pienākumu apbraukāt 31 lauku apdzīvoto vietu īpašā pakalpojumu autobusā. Tas nonāca pretrunā ar frizieru dabisko vēlēšanos nopelnīt un pār vietējām un Rīgas iestādēm ilgi gāzās lavīna sūdzību, ka Limbažu frizētavā laicīgi apkalpo tikai ''kundes'' un dāmas, kas vēlas maksāt un, piebildīsim, pēc tradīcijas piemaksāt trīs un vēlāk piecus rubļus par labiem ilgviļņiem. Patiesību zināt nav mūsu spēkos, skaidrs tikai, ka frizētavā gadu desmitiem liesmoja sieviešu nesaprašanās zibeņi, neņemot vērā kaut vai to, ka vismaz līdz 1972.gadam personāls pats rūpējās par silto ūdeni darbam. Vēl viens neapmierinātības iemesls bija 1969.gadā pēc pavēles ieviestā ''sutas'' ilgviļņu aizstāšana ar ''aukstajiem'' jeb ķīmiskajiem, ko daudzas dāmas nevēlējās pieņemt vismaz pieraduma spēka dēļ. Ilgviļņu laikmets turpinājās visus septiņdesmitos un astoņdesmitos gadu kad tos lika sev veidot arī vidusskolnieces, neklausot morālistu lamas par ''safrizētām aitām''. Deviņdesmitie sākās ar 1992.gada marta lēmumu par Limbažu rajona frizētavu privatizāciju un jauno ilgviļņu ķimikāliju ienākšanu. Ilgviļņu mode lēnām apsīka, bet, kā mums ziņo no rietumu puses, trīs gadu desmitus vēlāk tie atkal pēkšņi kļūstot populāri jau citādā veidolā.

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists

Jo tu esi dzīvs, jo tu esi dzīva. Limbaži pirms 50 gadiem

Tāpat kā Rīgas virskundzības gados, augstākā vara pār Limbažiem un novadu piederēja cilvēkiem no tālienes. Rotaļas ar jaunu robežu vilkšanu nebeidzās. No 1971.gada 1.janvāra no Limbažu pilsētas atdalīja kopš 1956.gada tās lauku teritorijā ietilpstošo Limbažu ciemu, pievienojot tam sovhozu ''Limbaži'' un kolhozu ''Ausma''. Rajonā kopš tā pārveidošanas brīža valdīja partijas komitejas pirmais sekretārs Anatolijs Koroļovs un bijušais otrais sekretārs Aleksejs Lindiņš, kurš no 1970.gada oktobra līdz 1976.gada februārim bija Limbažu rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs. 47 gadus vecais Lindiņš, kurš atbildēja par rajona saimniecisko darbību, bija sācis karjeru kā atslēdznieks-revolucionārs 1940.gada Rīgā, kopš 1945.gada kalpoja kā komjaunatnes un pēc tam partijas funkcionārs Kurzemē un vairākās Vidzemes pilsētās un Limbažos 1967.gadā bija ieradies no Alūksnes. Sausie biogrāfijas dati neļauj spriest par viņa cilvēciskajām īpašībām un būtu ļoti labi kādreiz publicēt Lindiņu tuvāk pazinušo ļaužu atmiņas. Redziet, pēdējo 150 gadu laikā Limbažos bijuši četri lielu būvdarbu periodi un, atšķirībā no trim citiem, septiņdesmito gadu celtniecības bums, kas deva pusei pilsētas veidolu, ko tā nēsā vēl šodien, bija viena cilvēka vadošā darba rezultāts. Vēsturei nevar pielikt un no tās nevar atņemt. Vairāki gadi 20.gadsimta Limbažos ir bijuši Lindiņa laikmets un tagad tikai pilsētnieku rokās ir lemt, cik augstu tos vērtēt.

1971.gadā Limbažos bija tikko uzceltas vai tuvu nobeigšanai ne mazāk kā desmit lielas ēkas. Ievērojamākā no tām bija Administrācijas nams, kas joprojām ir pilsētas lietišķās dzīves centrs, poliklīnika un vidusskolas jaunais korpuss. Tolaik Limbažos katru gadu nodeva ekspluatācijā ap 70 - 80 jaunu dzīvokļu, kuru iekārtojumu mūsdienu eiroremontu laikos labprāt kritizē, taču toreiz parastam darba cilvēkam centrālapkure, gāze un pilsētas labierīcības bija lēciens citā laikmetā. Kvalificētu celtniecības speciālistu trūka, daļa būvdarbu bija darīti steigā un 1972.gada vasarā partijas Revizijas komisija Rīgā bargi izbāra Limbažus par nolaidību celtniecībā. Taču, atzīsim, tie bija sīkumi, ko ļaudis toreiz piecieta. Jaunā vidusskolas ēka ar tikko modē nākušajiem mācību kabinetiem bija pasaules līmenī, ne sliktāka kā Rietumos. Vēl viens 1971.gada jaunievedums bija vienota parauga obligātā skolas forma, kas atcēla dižošanos ar vecāku pagādātām drēbēm un greznumiem. Tika atvērti arī vairāki jauni veikali. Ievērojamākais no tiem bija gastronoms Baumaņu Kārļa (toreiz Martas Mendes) laukumā ar tādu amerikānisku brīnumu kā pašapkalpošanās. Mūsdienās pašsaprotamā preču savākšana tirdzniecības zālē ar norēķinu pie kases toreiz pat ASV bija plašāk ieviesta tikai pirms pārdesmit gadiem. Protams, Rietumu parauga tirdzniecība nonāca pretrunā ar sociālisma sadales ekonomiku un Limbažos togad jokoja, ka īstā pašapkalpošanās notiek pie veikalu sētas durvīm, kur deficīta preces piedāvā draugiem. Lielā celtniecība notika ne tikai Limbažos, 1971.gadā ievērojamas jaunbūves papildināja arī kolhozu centrus Katvaros un Nabē. 

Limbažu galvenā jaunceltne - Administratīvā ēka 1971.gadā

Tādējādi 1971.gadā Limbaži pēc ilgiem gadsimtiem beidzot bija vairs ne mazpilsēta, bet pilsēta. Mazpilsēta parasti ir ar vietējiem laukiem saplūdis ēku kopums, kas apkalpo lauku ļaudis. Pilntiesīgai pilsētai, pat ar tikai dažām lielākām ielām ir tas netveramais brīnums ko dēvē par pilsētvidi un septiņdesmito gadu Limbažiem tāda beidzot bija. Aizvien lielāks skaits limbažnieku dzīvoja modernos valsts dzīvokļos vai pašu mājās, kas, kaut nelieli, piedāvāja tādas vēl nesen nezināmas ērtības kā elektrību, kanalizāciju un balonu gāzi. Īres maksa bija tik niecīga, ka dzīvokļi ar centrālo un malkas apkuri maksāja gandrīz vienādu summu, kas bija mazas skaudības iemesls tiem, kas pirka malku. Daži modernās dzīves labumi bija dabūjami tikai Rīgā, taču uz galvaspilsētu, tāpat kā pārējām debess pusēm, veda asfaltētas šosejas un vairākas reizes dienā brauca vilciens un valsts finansēti autobusi. Sadales ekonomika protams nebija tirgus ar tā daudzveidību, taču sešdesmito gadu beigās Baltijas republikām izdevās pārvarēt pārtikas un kvalitatīva apģērba ražošanas problēmas. Sociālismā deficīts bija neizbēgams, pārdevēji un apkalpojošais personāls neizcēlās ar īpašām manierēm, jo klienti tiem nebija vajadzīgi, taču pagaidām gan minimālās 60 rubļu, gan ''labās'' 140 rubļu algas saņēmēji varēja nodrošināt dzīves pamata vajadzības. Bezdarba 1971.gada Latvijā nebija, tā vietā darba roku trūka tik ļoti, ka togad notikušais partijas kongress bija spiests pārtraukt jaunu ražotņu izveidi. Kopā ar tikko pēc vairāku Rīgas slimnīcu uzcelšanas izveidoto darbaspējīgo bezmaksas medicīnas sistēmu, vecuma pensijām visiem pilsētniekiem un arī daļai kolhoznieku, bezmaksas izglītību, kur skolotāji nevarēja prasīt ziedojumus un virkni citu valsts apmaksātu labumu tagad bija ļoti grūti apstrīdēt sociālisma labās īpašības.

Limbažu poliklīnikas jaunbūve 1971.gadā

Kā dzīvoja pilsētnieki pirms 50 gadiem. Tikko bija beidzies funkcionālo mēbeļu trakuma laiks, kad bez žēlastības meta laukā vecos skapjus un kumodes, izvietojot dzīvojamajā istabā trauslus dīvanus, galdiņus, stāvlampas un plauktiņus pārdesmit grāmatām. Dzīvoklis joprojām bija vieta, kur atgūt spēkus pēc darba, nevis sava paša pils. 1971.gadā PSRS turpinājās pāreja no sešu uz piecu darba dienu nedēļu, pastāvēja 42 stundu darba nedēļa ar krietnu skaitu ''strādājošo sestdienu''. Ātri pagatavojamu pusfabrikātu pārdošanā bija maz, vai tie maksāja dārgi un tādēļ pat virtuvi nemīlošiem ļaudīm nācās ik vakaru stāvēt pie plīts. Šodien būs grūti noticēt, taču 1971.gada galvenā veikalu sortimenta problēma Limbažos bija nepieņemamā maizes un konditorejas izstrādājumu kvalitāte. Maizes ceptuves personālam bija zināmas problēmas, ko pa laikam apskatīja arī prese. Pamata pārtikas produkti - rudzu un kviešu maize, piena produkti, dārzeņi un margarīns bija lēti un to cenas iesaldētas kopš 1962.gada. Puslitrs sliktas kvalitātes valsts degvīna maksāja 3, 62 rubļus. Grūtāk bija tikt pie kvalitatīvākiem pārtikas produktiem, apelsīni un olīvas pienācās galvenokārt restorāniem, taču krietni lielāka problēma bija pieprasītāko rūpniecības preču iegāde. Rindas pie veikaliem un to kasēm bija parasta lieta un vienkāršais cilvēks stāvēja tajās ne mazāk kā pāris stundas nedēļā. Dažu gadu laikā ielās redzamo ļaužu izskats bija krietni mainījies un īpaši neatšķīrās no Rietumeiropas strādnieku kvartālos redzamā. Pieklājīgas drēbes nu varēja nopirkt katrs, taču tagad cilvēkiem sāka gribēties ģērbties pēc jaunākās modes. 1971.gadā pār Latviju nodārdēja divi burvju vārdi, kas joprojām palikuši to laiku piedzīvojušo dāmu atmiņā - ''krimplēna kleita'' un kļuva par regulāru sarunu tēmu nākamajiem pieciem gadiem.

 Limbažniekiem tagad bija vairāk brīva laika nekā jebkad agrāk un viņi meklēja iespējas to izmantot. Interneta, kā zināms, vēl nebija pat projektā, tāpēc nācās lasīt drukāto vārdu. Atšķirībā no preses krievu valodā, latviešu avīzes un žurnāli bija pasūtāmi bez tirāžas limita un pieejami visiem. Vidēji statistiska Limbažu rajona ģimene saņēma savā pasta kastē ne mazāk kā piecus izdevumus, īpaši aizrautīgi lasītāji pasūtīja gandrīz divdesmit. Togad iznāca jaunas grāmatas tikko dibinātājā un jau izcili populārajā sērijā ''Apvārsnis'', pie parakstītājiem nonāca Viļa Lāča un Aleksandra Čaka cenzūras izpluinīto kopoto rakstu sējumi. Par nelaimi, parasta 1971.gada jaunā grāmata bija pārāk nopietna vieglai izklaidei un tādēļ šo vietu aizpildīja televizors. Televīzija Limbažos bija pieejama jau piecpadsmit gadus, pagaidām melnbalta un 1971.gada decembrī Limbažu universālveikals piedāvāja 22 padomju ražojuma televizoru modeļus. Pieprasītākais bija Rekord - 331 par 236 rubļiem, lai gan turīgāki ļaudis deva priekšroku lielajiem aparātiem ar 65 centimetru ekrānu. No 1971.gada 8.jūlija turpmāko mēnesi dzīve Limbažos apstājās uz stundu katru darbdienas vakaru. PSRS centrālā televīzija izrādīja pirmo jebkad skatīto seriālu - britu ražojuma ''Forsaitu teiku'', ko daudzi bija lasījuši grāmatā. Katrā ģimenē ar televizoru pārraides divos pieejamajos kanālos skatījās ne mazāk kā pusotru - divas stundas dienā un tas bija viens no iemesliem mācīties un saprast krievu valodu, jo tikai Maskavas kanālā bija pieejamas labākās filmas, ziņas un sporta raidījumi. Limbažu kinoteātris ''Parks'' nebija īsti piemērots platformāta kino izrādēm, tāpēc gada galveno filmu bija jābrauc skatīties uz Rīgu, kur no 13.septembra demonstrēja pasaulslavenā mūzikla ''Mūzikas skaņas'' kino versiju. Teātra cienītāji devās uz Rīgu apmeklēt Dailes teātri, kur no 5.aprīļa izrādīja ungāra F.Molnāra gluži latvisko lugu ''Lilioms'', ko tagad pazīst retais, taču visi zina tur pirmoreiz dziedāto Karuseļa dziesmu par baltajām akācijām. Gados jaunāki ļaudis nevarēja iedomāties dzīvi bez sava mopēda. ''Sarkanās Zvaigznes'' motovelosipēda piektais modelis togad janvārī bija aizstāts ar septīto, taču abi tarkšķēja vienlīdz skaļi un spēja uzcelt no visciešākā miega. Neizgulējušos limbažnieku sūdzības nonāca pat līdz Rīgas avīzēm. Vēl mazāki ļaudis priecājās par gada gardumu - saldējumu ''Eskimo'', ko tagad lielā daudzumā ražoja Rīgā un par 20 kapeikām pārdeva katrā pārtikas veikalā ar atbilstošu saldētavu.

1971.gads kā Latvijai tā Limbažiem bija kā ceļa stabs, pēc kura seko pagrieziens. Togad sāka pārdot pirmo masveida auto ''žigulis'', pa visu Vidzemi būvēja somu pirtis, spēlēja pirmo ātro loteriju ''Sportloto'' un klausījās ''Mikrofona'' aptaujas radio koncertu. Diemžēl, līdz ar labajām pārmaiņām nāca sliktās. Jau gada beigās laika apstākļi PSRS Eiropas daļā kļuva lauksaimniecībai nelabvēlīgi un palika tādi līdz 1979.gadam. Lielā padomju impērija vairs nespēja iztikt ar pašas ražotu pārtiku un bija spiesta atdot to ietirgotās valūtas daļu, ko nepaņēma militāristi, graudu iepirkumiem no Rietumiem. Algu pieaugums uz laiku apstājās, no veikaliem pazuda daudzas importa preces. Perspektīvu turpmāk dzīvot aizvien labāk latviešu tautai vairs nebija un tā sāka ievērot saņemtos pazemojumus, kas īpaši lielā skaitā nāca no Baltijas kara apgabala virsniekiem un viņu ģimenes locekļiem. Daudzi latvieši bija ar mieru būt par godīgiem komunistiem un dzīvot pastāvošajā iekārtā, taču pakāpeniski, īpaši pateicoties ilggadējam Maskavas čekas vadītājam ar segvārdu Jurijs Andropovs, PSRS pārvērtās par zemi, kur ar latviešiem runāja kopš Piektā gada atmiņā palikusī Melnā Sotņa. Tas bija ne vienīgais, bet pavisam noteikti galvenais iemesls, kāpēc divdesmit gadu laikā Latvija nonāca no samierināšanās līdz Barikādēm.   

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists

Pasaules revolūcijas noslēgums. Limbažu novads pirms 100 gadiem

1920. bija gads, kad Vidzemē nekas nebija skaidrs un neviena lieta nelikās droša. Pirmo pusgadu turpinājās kaujas Latgales frontē, sākumā pie Līvāniem un Lubāna, pēc tam aizvien tuvāk etnogrāfiskajai robežai. Krievijas impērijas vairs nebija, taču tās vietā par vietējām lielvalstiņām sevi bija iecēlušas Somija ar Igauniju, kā iespējamo dienvidu provinci, un mēra sajūtu zaudējusī Polija. Līdz Satversmes sapulces vēlēšanām aprīlī valdība darbojās ar tautas piekrišanu, nevis uz likuma pamata. Pilsonības, nacionālās valūtas un zemes ierīcības jautājumi joprojām nebija skaidri. Latvijas armija bija valsts valstī un pati lēma par nodevu ievākšanu un kārtības uzturēšanu, ieskaitot nāvessodu izpildi. Ar 1915.gada evakuācijā ļaužu iztukšoto un vācu izlaupīto Kurzemi un tikko atgūto, vēl pēc Krievijas kārtības dzīvojošo Latgali, Latvijas valstij nebija cita pārtikas un ienākumu avota, kā tā daļa no Vidzemes, ko nekontrolēja igauņu karaspēks un kur bija iespējams ātri piegādāt produktus Rīgai  - apgabals ar Limbažiem, Valmieru un Cēsīm tā centrā. Pēc vēlākajiem aprēķiniem, Valmieras apriņķis Atbrīvošanas karā bija devis vislielākās pārtikas un materiālu nodevas savai zemei un lielā mērā pateicoties Limbažu novadam, ne 1919.gada beigās, ne 1920.gada pirmajos, grūtākajos mēnešos Rīgā neizcēlās bads.

Lasīt tālāk »

Novadnieks kurš izglāba Latviju

Literatūras un filozofijas darbi, ko gadsimtu gaitā sacerējušas lielās un slavenās tautas, apgalvo, ka par varoņiem kļūst vai nu pārcilvēki, vai kādas idejas fanātiķi, kas gatavojušies varoņdarbam gandrīz kopš bērnības. Tautām, kas skaita un pasaules slavas ziņā ir pieticīgākas, drīzāk piederīgs rakstnieka Brehta izteikums, ka nelaime tai tautai, kas spiesta varoņus radīt. Latviešu tautas vēsturē ierakstītie varonīgie ļaudis, ticiet vai ne, ir bijuši pavisam parasti cilvēki, kas gribējuši dzīvot vienkāršu dzīvi, un tikai liktenis iesviedis tos pārbaudījumu ugunīs, pēkšņi un viņiem negaidot liekot pieņemt vienīgo izvēli starp mūžību un kaunu. Latvieši nekad nav turējuši sevi par pārcilvēkiem un mūsu izcilākie ļaudis savu diženumu pierādījuši nevis satricinot pasauli, bet godīgi darot darbu un pildot pienākumu pat tur, kur citas tautas nobīstas. Šodien vēlreiz teiksim slavinājuma vārdus nepelnīti aizmirstam novadniekam, kas iespējams deva Latvijas valsts tapšanas labā lielāku artavu, nekā viens otrs augstu stāvošs komandieris.

Lasīt tālāk »

Rakstu sērija Ulmaņlaiku Limbaži

Rakstu sērijas 6.daļa PDF formātā šeit...
Rakstu sērijas 7.daļa PDF formātā šeit...

Pasaule ar kājām gaisā. Latvija un Limbaži 1940.gada augustā

Tā vasara, ko vēlāk iesauca par baigo, bija karsta un sausa. Vējš dzina pa laukiem ''sarkanu miglu'' ne tikai dzejas tēlos, bet īstenībā. Visi Limbažu ļaudis, kam bija kaut neliels zemes pleķītis ar zaļumiem, 1940.gada augustā bija aizņemti dārza darbos un, ja apstākļi nespieda, vēl mēnesi nepievērsa uzmanību, ka pasaule ap viņiem mainās vēl nekad nepieredzētā ātrumā. Jūnijs bija sācies ar Latvijas rūpniecības atrašanos uz sabrukuma robežas kara blokādes dēļ, ziepju kartiņu ieviešanu un strādnieku mobilizāciju kūdras rakšanas darbos. Tūlīt pēc tam ienāca padomju armija, kuras karavīrus nu varēja redzēt arī Limbažu apkārtnē, apmeklējot kā dāvanu darba tautai piedāvātos aģitācijas koncertus un padomju filmu bezmaksas izrādes. Kārlis Ulmanis it kā palika savā vietā, bet par Ministru prezidentu kļuva Limbažu novadā labi pazīstamais profesors Kirhenšteins. Limbažu ielās savu viedokli atklāti izteica ļaudis, kam bija pavēlēts turēt muti 1934.gada 15.maijā, un kādu laiku visapkārt iestājās ar naudu un amatiem īpaši neapgrūtinātu ļaužu sajūsmas eiforija, kā vienmēr tādos gadījumos cerot, ka viss viņiem nepatīkamais Ulmaņa laiku mantojums nu zudīs un tā vietā nāks tikai labas lietas.

Tāli un vēl nezināmi 1940.gada vasaras ceļi. Veco Limbažu Cēsu šoseja

Lasīt tālāk »

Limbaži mierīgā apvērsuma laikos. Pilsēta, novads un Vidzeme pirms 140 gadiem

Foto. 15.05.2004 Limbažos Baumaņu Kārļa dziesmu dienā iesvētīja restaurēto pirmo Limbažu dziedātāju karogu, kas darināts 1880.gadā. Limbažu muzeja krājuma materiāls

''Ne kas ievērojams šai gadā nenotika'' - tā par 1880.gadu savā pagasta un Vidzemes hronikā ierakstīja Jaunvāles skolotājs Jānis Austriņš. Pēdējos divdesmit gadus pār Vidzemi bija vēlies tik visaptverošs pārmaiņu vilnis, ka pirmais gads bez kāda kara, epidēmijas, svarīga likuma vai jaunas biedrības dibināšanas cienījamajam tautas audzinātājam šķita vienmuļš. Pat laika apstākļi togad bija mēreni, bez lielākām vētrām un ražas zaudējumiem. Labība bija augusi ne labi, ne slikti, tikai liniem 1880.gads izrādījās nedaudz par sausu un tie padevās vāji. Bažas kā muižās tā zemnieku sētās drīzāk izraisīja lauksaimniecības produktu iepirkuma cenu krišanās pēc lielā peļņas drudža pēdējā Krievu - Turku kara laikā. Taču 1873.gada pasaules ekonomikas krīzes sekas bija pārvarētas un, lai gan vēl neviens to nezināja, Baltijas iedzīvotājiem stāvēja priekšā viena no mierīgākajām un turīgākajām desmitgadēm vēsturē, kas izaudzināja vēl neredzētu industriālā laikmeta latviešu paaudzi.

Lasīt tālāk »

Dubultais Pirmais maijs vecajā Valmieras apriņķī

Krietnā daļā Eiropas zemju klimats ir mazliet siltāks kā Latvijā un ar nelielu piespiešanos vasaras sākumu tur var skaitīt ar maiju, dalot gadu divos gadalaikos. Maija mēnesis guvis nosaukumu no seno āriešu auglības dievietes Maijas un tās atnākšanas svinības dažādām ciltīm un vēlākām tautām laika gaitā krietni atšķīrušās. Katoļu baznīca 870.gada pasludināja 1.maiju par svētās Valpurgas dienu un vēlāko gadsimtu māņticības pārdēvēja nakti uz 1.maiju par raganu pulcēšanās Valpurģa nakti. Jautrajiem tautas svētkiem nebūtu sakara ar politiku, ja 1884.gadā amerikāņu arodbiedrību savienība nebūtu pieprasījusi astoņu stundu darbadienas ieviešanu no 1886.gada 1.maija. Pēc prasības ignorēšanas Čikāgā sākās plašs streiks, kas noslēdzās ar asiņainu kauju starp divām labi bruņotām bandām, ko kautrīgi dēvē par ''streikotājiem'' un ''policiju''. Eiropas strādnieku organizācijas izmantoja incidentu, lai pasludinātu 1.maiju par darbaļaužu tiesību dienu un jau 1890.gadā Londonā šai dienā notika pirmā lielā demonstrācija.

1919. gada 1.maija demonstrācija Limbažos. Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma

Lasīt tālāk »

Vidzemes Jurģu dienas 200 gadi

Lielās jubilejas nereti pienāk nemanītas, īpaši, ja to iemesls jau gandrīz zudis no ļaužu atmiņas. Grūti pieņemt šo patiesību, bet Latvijā, izņemot dabu un laika apstākļus, nav nekā mūžīga. Pietiek ar pāris gadsimtiem, lai pārvērstos valoda, paradumi un dzīvesveids, par sīkākām lietām nerunājot. Šā gada 23.aprīlis, vai, ja gribat ņemt vērā kalendāra reformu, 6.maijs, būs divsimt pirmie oficiālie Vidzemes Jurģi, tātad pagājuši jau divsimt gadi, kopš diena ierakstīta likumos. Jurģu darbi un ieražas nekad nav bijuši akmenī kalti, tāpēc no viduslaikiem līdz pēdējiem vācu laikiem latvieši piedzīvojuši piecas dažādas Jurģu dienas, ko te apskatīsim sīkāk.

Tur, kur pastāv gadalaiki, zemnieka gads dalās divos laika posmos - ziemas un vasaras darbu periodā. Ja varam ticēt etnogrāfiem, sirmā senatnē, tālāk, kā pirms sešiem gadsimtiem, brīdis, kad sākās vasaras darbi, bija Ūsiņa diena, visticamāk 22.aprīlis, kur minētās dievības parādīšanos saistīja ar bišu izlidošanu un auglīgam gadam par godu kāva melnu gaili. Vēl no šīs dienas ilgi saglabājās rituāli vilku atvairīšanai no bērniem un lopiem ganu gaitas sākot, jo vēl 1821.gadā tepat Limbažu apkārtnē mednieki nošāva astoņus vilkus, meži nebija ne tuvu tik mierīgi un droši kā šodien. Tad atnāca vācieši ar savu ticību, ko nepapūlējās izskaidrot pakļautajām tautām. Ūsiņa diena ap 16.gadsimtu pārcēlās uz 23.aprīli, kad katoļi svinēja svētā Georga dienu. Ap 1600.gadu latvieši pārveidoja Georgu par Jurģi un Juri, pēdējais vārds ātri kļuva par vienu no pieciem populārākajiem Vidzemē. Ūsiņa vietā nāca Jurģis, slavenāko katoļu svēto dienu vārdi kļuva par latvieša gada gaitu ceļa stabiem, neņemot vērā, kāpēc tās ieviestas.

Tirgus pie Limbažu pilsmuižas, kur jurģos līga gājējus. Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma

Lasīt tālāk »

Pēdējo divsimt gadu sērgas Latvijā

Pirmās lielās epidēmijas aizsākās tiklīdz cilvēki sāka dzīvot vienkopus un izveidoja pilsētas. Senākā pasaules mēroga epidēmija, par ko saglabājušās vēstures liecības, izcēlās pirms 1800 gadiem un kļuva par galveno iemeslu Romas impērijas sabrukumam. Nopietnākā, lai arī ne vienīgā senatnes sērga vismaz sākot no 250.gada un līdz pat 1770.gadam bija mēris, kas joprojām sastopams nomaļos Āzijas apvidos. Mūsdienu Latvijas teritorija atradās pietiekami tuvu Eiropas centram un nebija atdalīta no tā ar dabiskām barjerām, tādēļ dažādas Eiropu postījušās slimības samērā viegli sasniedza arī latviešu apdzīvotās zemes. Tieši tāpat, nekādi šķēršļi netraucēja slimību ienākšanai no austrumiem, ja sērga jau bija pārstaigājusi Krieviju. Tā Latviju sasniedza joprojām tautas vēsturiskajā atmiņā palikušais lielais 1710.gada mēris, kura patieso zaudējumu apmēri joprojām nav aprēķināti. Taču pēc 1720.gada Eiropā un 1770.gada Krievijā uz laiku sāka likties, ka lielo epidēmiju laiks ir pagājis un galvenais posts turpmāk gaidāms no kariem.

Lasīt tālāk »

Par barikādēm un nedaudz par vēsturi

Drīz būs pagājuši trīs gadu desmiti kopš notikuma ko atceras visa latviešu tauta un patur atmiņā labāk, nekā vēsti par neatkarības atgūšanu. Pareizāk būtu jāsaka, ka atceras vidējā un vecākā paaudze, jaunajiem tie ir stāsti, ar mūsdienu pasaules dotu brīvu izvēli, kā izturēties pret tiem. 1991.gada janvārī latvieši kā kopums pieņēma lēmumu, ka veco laiku turpināšanās vairs nav iespējama, un par to var maksāt jebkuru cenu. Neatkarīgi no apvidus, turības un dzīvesvietas, tā tautas daļa, kas kaut nedaudz piedalījās sava laika sabiedriskajās norisēs, atteicās atzīt savu pavalstniecību un tikai iedzimti vienaldzīgie  un visa noliedzēji stāvēja malā. Parastos apstākļos neiespējamā tautas vienotība bija tik pārsteidzoša, ka jau dažus gadus vēlāk, līdz ar pirmo rožaino nākotnes sapņu sabrukumu, tūkstošiem ļaužu atteicās ticēt savai 1991.gadā izdarītajai izvēlei. Baumu valodas un avīžu slejas no tā laika pārpludina bezjēdzīgi apgalvojumi ''ja barikādes būtu šodien'', it kā laiku var pagriezt atpakaļ, un sava laika malā stāvētāju un izdarītās izvēles ienaidnieku nievas, kuru būtību bez pūlēm var izteikt ar vienu rindiņu no ''Pūt vējiņi''.

Lasīt tālāk »

Starptautiskajai Sieviešu dienai jau 110 gadu

Kad Latvija atguva neatkarību, līdz ar okupācijas nejēdzībām tika atmestas un nosodītas daudzas lietas un paradumi, kam ar komunistisko pagātni bija ļoti maz sakara. Viena no tām ir Sieviešu dienas tradīcija, kas jau dziļi iesakņojusies vismaz daļā tautas un tiek atzīmēta ja ne mājās, tad krietnā skaitā mūsu zemes darbavietu. Kārtējo reizi tuvojoties svētkiem, pamēģināsim pierādīt, ka lai arī Sieviešu diena, kā daudzi nu jau latviski svētki un svinības, nāk no ārzemēm, tie nav izgudroti ne Maskavā, ne vēl jo vairāk Kremlī.

Lasīt tālāk »