25.marts - augstās politikas šausmu diena
Pašas briesmīgākās lietas zemes virsū nav tās, ko dara ar ļaunu nodomu. Labi zināms, ka ļaunums, ko viens cilvēks nodara otram, pie noteiktas apstākļu sakritības var tikt pastrādāts pret veselām valstīm un tautām. Vēlēšanās rīkot kara spēles ar miljonu upuriem un pazudināt kādu cilti dēļ sena privāta strīda ar dažiem no tās ļaudīm, lai cik baisa un nosodāma, vismaz ir aptverama savā izcelsmē, ņemot palīgā ja ne morāles, tad reliģijas mācības. Sliktākās no nelietībām augstās varas pastrādā pat neapjēdzot, kas nodarīts.
19.gadsimtā daži pārgudri angļi un vācieši attiecināja Darvina mācību par dzīvnieku sugām uz cilvēci, citiem vārdiem - nosprieda, ka ļaudis neatšķiras no lopiem un to kvalitāti var uzlabot, atšķirot ''derīgos'' no ''nederīgajiem''. Īsā laikā šī doma iesēdās daudzu kronētu un vēlētu valdnieku galvās. Hitlers vēl tikai nāca pie varas, kad Rietumu demokrātijas zemēs pilnā sparā strādāja pie eksperimentiem, kas neļautu par pārlieku negudriem vai nepietiekami skaistiem atzītiem līdzcilvēkiem radīt pēcnācējus vai saglabāt spriešanas spējas. Šodien vainīgajās zemēs vairāku simtu tūkstošu sakropļošanu nākotnes laimes vārdā atzīst par nejauku un tāpēc noklusējamu pārpratumu. Par tādiem pašiem noziegumiem zemēs, kur vadoņi ņēma varu paši, runāt drīkst. Tomēr tuvojās jau 20.gadsimta vidus un publiski apkaut pat nevēlamus ļaudis bija kļuvis politiski nepiedienīgi. Starptautisko manieru ievērošanas dēļ visas Otrā pasaules kara virzienā slīdošās Eiropas un Amerikas kontinentu valstis viena pēc otras lēma sākt uzlabot savu cilvēku ganāmpulku kvalitāti ar līdzekli, ko 1898-1899.gadā vienlaikus izgudroja spāņi un angļi, apspiežot okupētās tautas - MASU DEPORTĀCIJĀM.
No Umurgas pagasta ''Paukām'' 25.martā izsūtītā Vārsbergu ģimene nometinājuma vietā Amūras apgabalā, 1952.gads
Pirmās deportācijas - ASV pasākumi pret saviem japāņu tautības pilsoņiem, itāļu aizturēšana Lielbritānijā un aresti PSRS rietumu pierobežā, kas skāra Latviju 1941.gada 14.jūnijā, pēc būtības bija ienaidnieka karavīru gūstīšana. Pat aizturētās sievietes un nespējniekus atzina par karagūstekņiem, kas jānovieto apcietinājumā, lai nevarētu palīdzēt pretējai pusei. Šeit ir atšķirība starp 1941. un 1949.gada izvešanām Latvijā. 14.jūnijā aizvesto iznīcināšana tika veicināta vai vismaz atzīta par neizbēgamu. 1949.gadā situācija bija mainījusies. Tiklīdz apklusa pasaules kara lielgabali un tika novilktas jaunās valstu robežas, simtiem tūkstošu ļaužu piespiedu pārvešana no viena apgabala uz otru kļuva par iecienītu politisku problēmu risināšanas līdzekli. Poļi nosūtīja savus ukraiņus apdzīvot bijušās vācu zemes, Dienvidslāvijā maķedonieši pārcēlās uz valsts ziemeļiem. Uz sarukušo Vāciju dzina miljoniem vāciešu no pārējās Eiropas. Neviena varas iestāde neuztraucās par pārceļotāju zaudējumiem vai ceļā mirušajiem - tas piederēja pie lietas kārtības. Tas, ko šodien sauc par cilvēktiesībām, vēl nebija izgudrots. Nav brīnums, ka, vienmēr pārņemot jaunāko pasaules pieredzi paklausības nodrošināšanā, ''modernās'' masu deportācijas pielietoja arī Padomju Savienība.
Izsūtītie latvieši Omskas apgabala Veļikorusku sādžā, 1955.gads. Vidū ar akordeonu - no Limbažiem izsūtītā Velta Gulbe
1949.gada 25.marts ir šaušalīgs ar to, ka rīkotāju acīs bija parasta neliela policejiska operācija drošības uzlabošanai. No Staļina likumdošanas viedokļa tas nebija pat sods, jo izsūtītos turpināja atzīt par PSRS pilsoņiem un viņu formālās tiesības ierobežoja tikai aizliegums pamest izsūtījuma apgabalu Sibīrijā. Nepieciešamība pamest visu mantu un iztikas līdzekļus padomju varas acīs bija tikai neērtība. Kā tādu to vērtēja arī Padomju Latvijas amatpersonas, kad 1956 - 1958.gadā atļāva deportētajiem ar pašu spēkiem un līdzekļiem atgriezties dzimtenē. Tas ir iemesls, kādēļ sveša pasaules uzskata Latvijas iedzīvotāji nekādi nevar saprast, ka notikušais bijis traģēdija un patiešām neliekuļo, kad ņirgājas par 1949.gadā represētajiem. Otrpus robežai starp Eiropu un Āziju pamata uzskats ir - ''valsts ir viss un cilvēks nav nekas'', kamēr šai zemē mēs savā vairākumā, par laimi, domājam jau pilnīgi otrādi. Otrpus robežai cilvēks ir mistiskas ''Dzimtenes'' vergs un sodāms, ja mēģina to ''pārdot'', citiem vārdiem, atteikties no šādas pilsonības. Otrpus robežai jebkurš kārtībnieks arī šodien drīkst sist un kropļot gājējus, kas neizskatās pēc ''priekšniekiem''.
No Tūjas ''Atariem'' izsūtītā Veliņu ģimene Tomskas apgabala Kargasokas sādžā, 1950.gads. Visi atgriezās mājās
Par ko ir runa. Pārāk bieži, diskutējot par 1941. un 1949.gada traģēdijām tiek piesauktas politikas un filozofijas idejas. Viss bija daudz vienkāršāk - zemi vajadzēja attīrīt no nevēlamiem ļaudīm un to attīrīja. Ebreji jau gadu desmitiem skaidro skolās saviem jaunuļiem, ka pasaule pa laikam kļūst traka un slaktē ebrejus. Latviešu skolās sen laiks skaidrot, ka cilvēka manta un dzīvība, kā gadu tūkstošiem mācījuši gudrie, ir pārejošas lietas un var pēkšņi zust. Neviens nevar pārvarēt nepārvaramo, taču katra spēkos ir būt gatavam dzīves nejaušībām un, kamēr pastāv demokrātija, celt amatos prātīgus cilvēkus. Latvju zemi biezi klāj iepriekšējo gadsimtu sapņotāju kauli un represēto ļaužu dzīves stāsts visupirms māca, ka zemes virsū palicis pārāk maz latviešu gaisa piļu celšanai. Pagātni sapratušais ir nākotni pareģojis.
Juris Pavlovičš, Limbažu muzeja speciālistsSimts gadu ar lokomobīli
Tālajā 1856.gadā noslēdzās Krimas karš un Baltijas baronu muižu ražojumiem ceļš uz Eiropu atkal bija vaļā. Latviešus paverdzinājušajiem vācu kungiem tobrīd jau bija skaidrs, ka klaušu laiki tuvojas beigām un lētais roku darbs ar kaut ko jāaizstāj. No Rietumu zemēm steigā ņēma un ieviesa jaunākās agronomijas metodes un nauda netika žēlota arī tehnikai. 19.gadsimta vidus bija tvaika mašīnu zelta laikmets un goda vietā atradās dzelzceļš un lokomotīves. Dzelzceļu būve Anglijā tā īsti nebija sākusies, kad apķērīgi britu pavalstnieki jau 1827.gadā izgatavoja tvaika karieti, kas dzinās uz priekšu ar īpašām stumjamajām lāpstiņām. Braucāmrīks bija divreiz ātrāks par pasta karieti, taču neviens negribēja sēdēt uz bīstama tvaika katla un izgudrojumu aizmirsa. 1841.gadā britu uzņēmējs Ransoms izgatavoja pārvadājamu tvaika mašīnu uz riteņiem, par pamatu ņemot lokomotīves katlu. Gadu vēlāk tika izgudrota piedziņa pakaļējiem riteņiem un tapa pasaulē pirmā vilkmes mašīna jeb traktors. 1851.gadā Londonā sarīkoja pirmo Vispasaules izstādi, kur ievērojama vieta bija atvēlēta visu veidu tvaika dzinējiem. Tvaika mašīnas uz riteņiem te ieguva kopējo nosaukumu loko-mobīles, tas ir - pārvietojamās iekārtas, atšķirībā no vēlākajiem auto-mobīļiem jeb pašbraucējiem. Ar nākamajos pārdesmit gados visās Eiropas valodās ienākušo vārdu lokomobīle turpmāk apzīmēja jebkuru pārvietojamu, lauka apstākļos viegli darbināmu tvaika katlu, kas bija izgatavots pēc mazliet pārveidota lokomotīves dzinēja uzbūves principa. Lokomobīles izmantoja daudzos veidos - kā lauku fabriku dzinējus, transportlīdzekļus un lauksaimniecības mašīnu motorus. Īpaši pieprasītas lokomobīles kļuva lauku un mežu darbos, kur varēja aizstāt pat vairākus desmitus strādnieku un šķūtnieku un ļaut ietaupīt uz to algošanas rēķina. Tādēļ nav brīnums, kāpēc 1857.gadā, tiklīdz izzuda kara uzliktie angļu preču iegādes ierobežojumi, Baltijas muižnieki metās iepirkt jau vairākus gadus prasmīgi reklamētās britu lokomobīles.
Dēļu zāģēšana ar tvaika lokomobīli Limbažu cepuru
fabrikas kokzāģētavā. No kr. 3. un 4. fabrikas īpašnieki
Husmaņi- juniors un seniors 1930. gados
Baltijas lokomobīļu tirgu sagrāba un vairākus gadu desmitus noturēja Ričarda Gareta dibinātā firma, kas prata ražot ne tikai labi, bet arī ātri un bija ieviesusi pasaulē pirmo ražošanas cehu ar konvejieru piecdesmit gadus pirms Forda. Četru gadu laikā līdz 1861.gadam Gareta pārstāvis Rīgā, ''Zasulauka manufaktūras'' īpašnieks Tīlo(Thilo) ieved 52 lokomobīles. Pirmie tās pērk Kurzemes muižnieki, kam steidzīgi vajadzīgi līdzekļi greznai dzīvei. Vidzemes zemes kungi ir lēnāki un apdomīgāki. Tikai 1863.gada Jelgavas lauksaimniecības izstādē ar angļiem mēģina sākt konkurēt vācu ražotāji un vietējie meistari. Lokomobīles nav lētas. Vienkāršākās maksā no 1800 rubļiem un pašbraukšanas mehānisms sadārdzina cenu pat divas reizes. Tāpēc pieticīgāki pircēji vēl ilgi iegādājas parastu 4 - 6 zirgspēku jaudas tvaika katlu, ko nākas pārvietot ar zirgiem. Latviešu valoda kādu laiku cīnās ar jauno vārdu ''locomobili'' un ''Mājas Viesis'' 1865.gadā liek priekšā saukt to par ''garraiņu mašīnu'', taču pirmā Atmoda jau iestājusies un vajadzīgiem svešvārdiem ceļš atvērts. Kurzemes lielkungu aizraušanās ar tvaika braucamajiem sasniedz virsotni 1871.gadā, kad kāda barona iegādātais lieljaudas 18 zirgspēku tvaika traktors mēģina uzsākt regulāru satiksmi starp Torņkalnu un Jelgavu, taču ir pārāk lēns. Ap to pašu laiku pirmās lokomobīles parādās Limbažu novada muižnieku saimniecībās. ''Mērnieku laiku'' ļaudis lokomobīles vēl nepazīst, taču 1875.gadā latviešu Vidzemē to jau ir ap 50. Precīzs skaits ir problemātisks, jo daudzas lokomobīles lieto kā fabriku mašīnas. Ap 1880.gadu tieši lokomobīle kļūst par galveno dzinēju Tīla(Thiel) filca fabrikā un vēl ilgi viens no Limbažu vietējiem pilsētas trokšņiem Jūras ielā ir vispirms vienas, bet 19.gadsimta beigās jau trīs pārvadājamo tvaika mašīnu īpatnējā ''elsošana''.
Lancmaņu ģimene no Pociema "Klajām" pie tvaika lokomobīles
1938.gadā
Joprojām neizpētītajā laikmetā starp 1880. un 1900.gadu lauku dzīves aina pārmainās, jo pirmos kapitālus sapelnījušie Vidzemes vecsaimnieki met izaicinājumu muižniekiem un pērk vairs ne lokomotīves, bet, kā toreiz teica, kuļgarnitūras - lokomobīles un kuļmašīnas komplektu. Vajadzības gadījumā kuļmašīnu uz laiku nomaina ar kokapstrādes iekārtu un tad šo ražotni sauc par gateri. Ap 1900.gadu latviešu Vidzemē ir 750 lokomobīles, īsi pirms 1914.gada jau tūkstotis. Valmieras apriņķī tā Pirmās republikas robežās to ir aptuveni 200 un šis skaits paliek nemainīgs līdz 1940.gadam. Uz katriem 1500 - 2000 Vidzemes zemes hektāriem ir vismaz viena tvaika mašīna. Divas trešdaļas no tām pieder vietējiem zemniekiem. Lai nopirktu lokomobīli, vairs nav jābrauc uz Rīgu. Iedomīgos angļus dažviet izspiež apķērīgie vācieši - vispirms Magdeburgas firma Wolff, bet pēc 1900.gada Lanz. Baltijā ierodas arī Gareta britu konkurents Maršals, kura lokomobīles tautas mutē kļūst par ''maršalsoniem''. 1897.gadā tvaika kuļgarnitūras jau ir parasta Cēsu lauksaimniecības preču izstādes sastāvdaļa. 1913.gada martā Limbažos, Rīgas ielā atver Latviešu lauksaimnieku ekonomiskās sabiedrības veikalu, kur pārdod arī lokomobīles. Šis vārds iesakņojies tik dziļi, ka par naftas lokomobīlēm tobrīd tiek dēvēti pirmie Baltijā ievestie traktori. Trīsdesmit pēdējos ''cara laiku'' gados ir izaugušas trīs jaunas latviešu amata meistaru profesijas. Lokomobīles ir vienkāršas, taču prasa daudz darba katla akmens tīrīšanā. Tām pa laikam vajadzīgs sīkais remonts un daudzos pagastos lauku kalēji iemācās tikt galā ar tvaika aparātu kaitēm. Lai pārvietotu lokomobīli un uzraudzītu tās tvaika katlu, vajadzīgs mašīnists un ap šo arodu, jau pirms 120 gadiem veidojas gluži mūsdienīgi pastāsti. 1911.gada 1.septembrī Jānis Priedītis no Pāles saņēma 25 rubļu sodu, jo nebija izgājis lokomobīles tehnisko apskati, ko toreiz veica tā saucamie fabriku inspektori. Anekdotes par braukšanu dzērumā un bērnu sēdināšanu pie stūres parādījās vēl pirms latvieši tika pie pirmajiem auto. Visbeidzot jāpiemin pirmie puiši lauku sētās, kam katru gadu bija jāvada vismaz ducis kulšanas vai gatera darbu strādnieku, cenšoties izvairīties no nelaimes gadījumiem, kuros ik sezonu neizpalika bez zaudētām rokām vai kājām.
Lokomobīle un kuļmašīna Lēdurgas pag. "Antmaņos" . 1. no
labās mašīnista palīgs Jānis Lūķis
1920.gada tautas skaitīšana norāda, ka karus un jukas uz neatkarīgās Latvijas zemes pārdzīvojušas 2042 lokomobīles. 1923.gadā Vidzemē strādā 846 kuļgarnitūras un 165 atsevišķas lokomobīles un to kopskaits turpina pieaugt līdz 1930. - 1933.gada lielajai krīzei, kad Latvijas laukos aptuveni desmit gadu nokavēšanos sāk parādīties traktori. Taču vēl 1938.gadā Latvijā ieved deviņas lokomobīles. Nelielie saimniecību izmēri un nepieciešamība paļauties uz vietējo meistaru darbu liek turpināt uzticēties tvaika mašīnām. Strāvas piegāde Valmierai krietnu laiku ir atkarīga no rūpnieciskai lokomobīlei pieslēgta ģeneratora. Lokomobīles cena Pirmajā republikā svārstās no 2000 līdz 5000 latiem, kas ir jūtami lētāk pat par vienkāršāko Forda traktoru. Pārvadājamo lokomobīļu īpašnieki labprāt gribētu padarīt tās pašgājējas, taču šāds pakalpojums maksā 3000 un vairāk latu. Traktoru ievešana lielākā skaitā sākās ap 1937.gadu un izrādījās neizdevīga, jo padarīja vietējo lauksaimniecību atkarīgu no degvielas kara laikā. Pagaidām neviena Vidzemes lauku sēta rudenī neiztika bez ainas ko tik dzejiski aprakstījis Birznieks - Upītis - ''Mazā gaismiņā melnā lokomobīle sāka skaļi spiegt, bet sarkanais kūlējs, dikti rūkdams, sāka ņammāt labības gubas no vienas vietas. Kampa iekšā labību klēpju klēpjiem un spļāva ārā salmus pa otru galu tālu projām garās stirpās, un nemitās, un nemitās, kamēr visas gubas nebij apēstas.'' Tuvāk ziemas meža darbu laikam, lokomobīles ar gateriem piebrauca pie mežu nomalēm un pārstrādāja kokmateriālus. Tāda bija daļa no tik nesen ieviestā mehanizēto lauku darbu cikla, kas jau likās mūžīgs un sāka norietu tieši tad, kad pārmaiņas šķita neiespējamas.
Vācu okupantu attieksme pret
vecajām lokomobīlēm bija plēsonīga, prasot tās steidzīgi pielietot Jaunās
Eiropas darbā, saliekot kopā vienu jaunu no vairākām vecajām. Tā rezultātā
1948.gada aprīlī Latvijā bija palikušas 650 lauksaimniecības lokomobīles.
Limbažu rajonā 1948.gada jūlijā bija reģistrētas 63 kuļmašīnas un lokomobīles.
Kara laikā Padomju Savienība bija salauzusi lielāko daļu traktoru un vecās
tvaika mašīnas bija jāliek pie darba, parasti pašu spēkiem. 1948. - 1950.gadā
pa lokomobīlei atjaunoja Svētciemā, Liepupē un Vainižos. Limbažu filca fabrikai
bija izdevies atsākt darbu jau 1944.gada decembrī, ražojot strāvu ar fabrikas
lokomobīles palīdzību. 1948.gada februārī tika paziņots par plāniem izveidot
Dzirnavu ielā 12 Limbažu elektrostaciju, izmantojot padomju ražojuma 75
zirgspēku lokomobīli. Vēl 1952.gadā Limbažu mašīnu-traktoru stacija izmantoja
piecas lokomobīles un nākamā gada augustā izcēlās vietējo kolhozu konflikts ar
Viļķenes MTS, kas atteicās izīrēt gaterus bez lokomobīlēm. Pēckara presē pa
laikam apsprieda nekārtības sējas darbos, kas cēlās no lokomobīļu paviršas
kurināšanas ar zaļu malku. Vēl 1956.gadā varēja likties, ka lokomobīles
turpinās izmantot ilgi, jo jaunajā Duntes šprotu cehā uzstādīja tieši šādu
tvaika katlu. Taču Kazahijas neskartās zemes beidzot bija piesātinātas ar
tehniku un traktori, automašīnas un strāvas līnijas devās Latvijas virzienā.
1958.gadā Tūjas ķieģeļu fabriku, par kuras lokomobīli prese rakstīja šausmu
stāstus, pieslēdza augstsprieguma līnijai. Īsi pirms tam Padomju Savienībā
pārtrauca lokomobīļu ražošanu. Kā kuriozu var minēt 1958.gada racionalizācijas
priekšlikumu uzlabot Salacgrīvas mēbeļu fabrikas lokomobīli ar dzirksteļu
ķērāju. 1967.gada 15.decembrī ''Cīņa'' publicēja Limbažu pārtikas kombināta
sludinājumu par 25 zirgspēku lokomobīles pārdošanu. Septiņdesmitajos gados
tvaika katlu kurinātāja profesija joprojām saglabājās, jo, drošā vietā
nostādītas, lokomobīles bija neparasti dzīvotspējīgas. Taču jaunatne vairs
nespēja atpazīt senos ''dampjus'' kurtuvju tvaika katlos. Lokomobīļu laiks bija
beidzies.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists
Kaislību ilgviļņi
Daudzus gadu simtus un tūkstošus daiļais dzimums kopa un kārtoja matus pašu spēkiem. Taču pirms gadiem trīssimt Francijā, nu kur gan vēl citur, frizieru meistari, kas bija zaudējuši iztiku līdz ar dižciltīgo kungu atteikšanos no parūkām, sāka kārdināt dāmas ar aizvien dīvainākiem matu sakārtojumiem augstās modes vārdā. Sākumā frizūru trakums neizgāja ārpus valdnieku pilīm un, jāatzīst, radīja dažus šedevrus, tai skaitā Austrijas imperatrises Elizabetes patiesi pārdabisko veidolu, ko 1864.gada gleznā saglabājis austrietis Vinterhaltens. Ar laiku, ienākumus meklējot, frizieri sāka piedāvāt savus kārdinājumus arī mazāk titulētām dāmām. Ap 1872.gadu Francijā izgudro matu ieveidošanu ar lokšķērēm, tā saucamo ieviļņošanu jeb ondulāciju. Padarīt frizūru ilgstošu jau ir tehnikas lieta un to labāk prot vācieši. 1906.gadā Karls Nesslers Londonā demonstrē pirmo elektrisko frizūru mašīnu. Šādi veidotus matu kārtojumus angļu reklāma drīz nosauc par ''mūžīgajiem viļņiem'' jeb permanentu, bet vācu valodā ieviešas apzīmējums ''ilgie viļņi'' (die Dauerwelle). Līdz Rīgai jaunās frizētavu mašīnas no Vācijas nonāk ap 1923.gadu un pāris gadus vēlāk latviešu valoda rada vārdu ''ilgviļņi''. Ilgviļņu izgudrošana veiksmīgi sakrīt ar 1920.gadu dāmu modes dumpi, kad drosmīgas sievietes sāk lietot tādu apgrēcību kā lūpu zīmulis un apgriež matus pavisam īsus. Latvieši ātri vien iedēvē izaicinošo ''bubikopf'' par zēngalviņu un šādiem matiem frizieris jau ir gandrīz obligāts.
Dāma ar ilgviļņiem, 20.gs. 50-60.gadi, foto no Limbažu muzeja krājuma
Ap 1929.gadu visuvarenā reklāma pārliecina Rietumu pasaules sievietes, ka īsta dāma bez ilgviļņiem dzīvot nevar. Rīgā tam labprāt piekristu, tikai pagaidām ilgviļņu ieveidošana maksā pat 40 latu - strādnieka divu nedēļu algu. 1932.gadā ilgviļņi jau pieejami daudzos apriņķu centros un cena kritusies līdz 10 - 15 latiem. Gadu vēlāk žurnāls ''Zeltene'' ņemas apgaismot no progresa atpalikušās tautietes par pienākumu turēt matus eiropeiskā kārtībā. Liktenīgajā 1934.gadā Cēsīs un Valmierā ilgviļņu ieveidošana maksā jau tikai 5 latus un to vietējās modes dāmas var atļauties. Pieejamie aparāti piedāvā matu kārtošanu ar karstu tvaiku jeb sutu vai elektrību. Piekrišana ir pirmajai metodei, jo elektrības ierīces patērē dārgo strāvu un, ja nepaveicas, var ievainot un pat nonāvēt sliktās izolācijas dēļ. Limbažos ilgviļņus ar abām metodēm no 1937.gada piedāvā Cauča frizētava Rīgas ielā 2. Cena svārstās no 3, 50 līdz 4 latiem atkarībā no izmantotajām eļļām. Tā, protams, nebija vienīgā vai pirmā vieta, kur Limbažos lika ilgviļņus, taču ne visi frizieri varēja atļauties piemēram Wella elektrisko ilgviļņu mašīnu ar 21 rulli par vismaz 350 latiem, kas, lai dāmas man piedod, izskatījās kā slaukšanas aparāts. Frizieri solīja, ka ilgviļņi turēsies astoņus mēnešus un, tā vai citādi, pie tā laika ķīmijas bija prātīgāk nogaidīt šo laiku līdz nākamajai procedūrai. Piebildīsim, ka īpaši stilīgi trīsdesmito gadu kungi lika veidot sev ilgviļņus tikpat bieži kā dāmas. Vācu laikos 1942.gadā ilgviļņus vispirms ''nevīrišķības'' dēļ aizliedza kungiem, bet gadu vēlāk taupības nolūkos arī dāmām.
Dāma ar ilgviļņiem, 20.gs. 50-60.gadi, foto no Limbažu muzeja krājuma
Pēckara dūmi pār Limbažu frizūru lietām izklīst 1948.gadā, kad tiek savesta kārtībā frizētava Burtnieku ielā 5, bet frizētava Rīgas ielā 1 pāriet Patērētāju biedrību savienību pārziņā. Padomju laikos Limbažu frizētavas bieži tikušas dzenātas pa dažādām adresēm, līdz palika viena sieviešu frizētava Martas Mendes ielā 1. 1949.gadā slēdza frizētavu Jaunajā ielā 6, 1953.gadā, līdz ar universālveikala atvēršanu, frizierus izliek no tirgotājiem ierādītajām telpām. Otru Limbažu frizētavu no 1950.gada atver invalīdu artelis, taču tā beidz pastāvēt piecdesmito gadu beigās. Līdz 1955.gadam latviešu sievietēm ir vienkārši bail izskatīties stilīgi, jo valda pēckara ''salašņu mode'', kur labāka apģērba valkātājs riskē ar nelatvisku klaidoņu uzbrukumu. Tiklīdz partija un valdība atļauj sievietēm greznoties, tas stājas rindās pie frizētavām, lai ieveidotu matus tāpat, kā tikko redzētajās franču un itāļu filmās. No 1955. gada Limbažu rajonā parasta lieta ir ''ilgviļņu streiki'', kad kolhoza strādnieces dodas uz Limbažu frizētavu iepriekš norunātajā dienā, ignorējot uzdoto darbu. Īpaši rūpīgas modes dāmas ilgviļņu lietā sāk braukt uz Rīgu, jo piecdesmitajos gados provinces frizētavās bieži trūkst vajadzīgo materiālu. Kādu laiku Limbažu frizētavā nav uzacu krāsas un lēta vīriešu odekolona. Limbažu vīrieši stāv rindā pie frizētavas stundu pirms atvēršanas, jo veikalos līdz pat kādam 1975.gadam pa laikam pazuda skūšanas asmenīši. Tomēr, sākoties sešdesmitajiem gadiem, var teikt, ka Limbažos un novadā noticis mazs brīnums - dāmu mode un frizūras ir atgriezušās.
Ar 1962.gadu Limbažos sākas Sadzīves pakalpojumu kombināta veidošana un 1966.gada novembrī pabeidz būvēt tā paviljonu. Par nelaimi, sieviešu frizētava palika Limbažu pakalpojumu dienesta sāpju bērns. To atstāja šaurās telpās pie laukuma un pakļāva dažādiem saimnieciskiem eksperimentiem. No 1962.gada frizētavā piecus gadus prasīja maksāt pirms, nevis pēc pakalpojuma. 1967.gadā, līdz ar lielā rajona izveidi, Limbažu frizieriem uzlika par pienākumu apbraukāt 31 lauku apdzīvoto vietu īpašā pakalpojumu autobusā. Tas nonāca pretrunā ar frizieru dabisko vēlēšanos nopelnīt un pār vietējām un Rīgas iestādēm ilgi gāzās lavīna sūdzību, ka Limbažu frizētavā laicīgi apkalpo tikai ''kundes'' un dāmas, kas vēlas maksāt un, piebildīsim, pēc tradīcijas piemaksāt trīs un vēlāk piecus rubļus par labiem ilgviļņiem. Patiesību zināt nav mūsu spēkos, skaidrs tikai, ka frizētavā gadu desmitiem liesmoja sieviešu nesaprašanās zibeņi, neņemot vērā kaut vai to, ka vismaz līdz 1972.gadam personāls pats rūpējās par silto ūdeni darbam. Vēl viens neapmierinātības iemesls bija 1969.gadā pēc pavēles ieviestā ''sutas'' ilgviļņu aizstāšana ar ''aukstajiem'' jeb ķīmiskajiem, ko daudzas dāmas nevēlējās pieņemt vismaz pieraduma spēka dēļ. Ilgviļņu laikmets turpinājās visus septiņdesmitos un astoņdesmitos gadu kad tos lika sev veidot arī vidusskolnieces, neklausot morālistu lamas par ''safrizētām aitām''. Deviņdesmitie sākās ar 1992.gada marta lēmumu par Limbažu rajona frizētavu privatizāciju un jauno ilgviļņu ķimikāliju ienākšanu. Ilgviļņu mode lēnām apsīka, bet, kā mums ziņo no rietumu puses, trīs gadu desmitus vēlāk tie atkal pēkšņi kļūstot populāri jau citādā veidolā.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists
Jo tu esi dzīvs, jo tu esi dzīva. Limbaži pirms 50 gadiem
Tāpat kā Rīgas virskundzības gados, augstākā vara pār Limbažiem un novadu piederēja cilvēkiem no tālienes. Rotaļas ar jaunu robežu vilkšanu nebeidzās. No 1971.gada 1.janvāra no Limbažu pilsētas atdalīja kopš 1956.gada tās lauku teritorijā ietilpstošo Limbažu ciemu, pievienojot tam sovhozu ''Limbaži'' un kolhozu ''Ausma''. Rajonā kopš tā pārveidošanas brīža valdīja partijas komitejas pirmais sekretārs Anatolijs Koroļovs un bijušais otrais sekretārs Aleksejs Lindiņš, kurš no 1970.gada oktobra līdz 1976.gada februārim bija Limbažu rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs. 47 gadus vecais Lindiņš, kurš atbildēja par rajona saimniecisko darbību, bija sācis karjeru kā atslēdznieks-revolucionārs 1940.gada Rīgā, kopš 1945.gada kalpoja kā komjaunatnes un pēc tam partijas funkcionārs Kurzemē un vairākās Vidzemes pilsētās un Limbažos 1967.gadā bija ieradies no Alūksnes. Sausie biogrāfijas dati neļauj spriest par viņa cilvēciskajām īpašībām un būtu ļoti labi kādreiz publicēt Lindiņu tuvāk pazinušo ļaužu atmiņas. Redziet, pēdējo 150 gadu laikā Limbažos bijuši četri lielu būvdarbu periodi un, atšķirībā no trim citiem, septiņdesmito gadu celtniecības bums, kas deva pusei pilsētas veidolu, ko tā nēsā vēl šodien, bija viena cilvēka vadošā darba rezultāts. Vēsturei nevar pielikt un no tās nevar atņemt. Vairāki gadi 20.gadsimta Limbažos ir bijuši Lindiņa laikmets un tagad tikai pilsētnieku rokās ir lemt, cik augstu tos vērtēt.
1971.gadā Limbažos bija tikko
uzceltas vai tuvu nobeigšanai ne mazāk kā desmit lielas ēkas. Ievērojamākā no
tām bija Administrācijas nams, kas joprojām ir pilsētas lietišķās dzīves
centrs, poliklīnika un vidusskolas jaunais korpuss. Tolaik Limbažos katru gadu
nodeva ekspluatācijā ap 70 - 80 jaunu dzīvokļu, kuru iekārtojumu mūsdienu
eiroremontu laikos labprāt kritizē, taču toreiz parastam darba cilvēkam
centrālapkure, gāze un pilsētas labierīcības bija lēciens citā laikmetā.
Kvalificētu celtniecības speciālistu trūka, daļa būvdarbu bija darīti steigā un
1972.gada vasarā partijas Revizijas komisija Rīgā bargi izbāra Limbažus par
nolaidību celtniecībā. Taču, atzīsim, tie bija sīkumi, ko ļaudis toreiz
piecieta. Jaunā vidusskolas ēka ar tikko modē nākušajiem mācību kabinetiem bija
pasaules līmenī, ne sliktāka kā Rietumos. Vēl viens 1971.gada jaunievedums bija
vienota parauga obligātā skolas forma, kas atcēla dižošanos ar vecāku pagādātām
drēbēm un greznumiem. Tika atvērti arī vairāki jauni veikali. Ievērojamākais no
tiem bija gastronoms Baumaņu Kārļa (toreiz Martas Mendes) laukumā ar tādu
amerikānisku brīnumu kā pašapkalpošanās. Mūsdienās pašsaprotamā preču savākšana
tirdzniecības zālē ar norēķinu pie kases toreiz pat ASV bija plašāk ieviesta
tikai pirms pārdesmit gadiem. Protams, Rietumu parauga tirdzniecība nonāca
pretrunā ar sociālisma sadales ekonomiku un Limbažos togad jokoja, ka īstā
pašapkalpošanās notiek pie veikalu sētas durvīm, kur deficīta preces piedāvā
draugiem. Lielā celtniecība notika ne tikai Limbažos, 1971.gadā ievērojamas
jaunbūves papildināja arī kolhozu centrus Katvaros un Nabē.
Limbažu galvenā jaunceltne -
Administratīvā ēka 1971.gadā
Tādējādi 1971.gadā Limbaži pēc ilgiem gadsimtiem beidzot bija vairs ne mazpilsēta, bet pilsēta. Mazpilsēta parasti ir ar vietējiem laukiem saplūdis ēku kopums, kas apkalpo lauku ļaudis. Pilntiesīgai pilsētai, pat ar tikai dažām lielākām ielām ir tas netveramais brīnums ko dēvē par pilsētvidi un septiņdesmito gadu Limbažiem tāda beidzot bija. Aizvien lielāks skaits limbažnieku dzīvoja modernos valsts dzīvokļos vai pašu mājās, kas, kaut nelieli, piedāvāja tādas vēl nesen nezināmas ērtības kā elektrību, kanalizāciju un balonu gāzi. Īres maksa bija tik niecīga, ka dzīvokļi ar centrālo un malkas apkuri maksāja gandrīz vienādu summu, kas bija mazas skaudības iemesls tiem, kas pirka malku. Daži modernās dzīves labumi bija dabūjami tikai Rīgā, taču uz galvaspilsētu, tāpat kā pārējām debess pusēm, veda asfaltētas šosejas un vairākas reizes dienā brauca vilciens un valsts finansēti autobusi. Sadales ekonomika protams nebija tirgus ar tā daudzveidību, taču sešdesmito gadu beigās Baltijas republikām izdevās pārvarēt pārtikas un kvalitatīva apģērba ražošanas problēmas. Sociālismā deficīts bija neizbēgams, pārdevēji un apkalpojošais personāls neizcēlās ar īpašām manierēm, jo klienti tiem nebija vajadzīgi, taču pagaidām gan minimālās 60 rubļu, gan ''labās'' 140 rubļu algas saņēmēji varēja nodrošināt dzīves pamata vajadzības. Bezdarba 1971.gada Latvijā nebija, tā vietā darba roku trūka tik ļoti, ka togad notikušais partijas kongress bija spiests pārtraukt jaunu ražotņu izveidi. Kopā ar tikko pēc vairāku Rīgas slimnīcu uzcelšanas izveidoto darbaspējīgo bezmaksas medicīnas sistēmu, vecuma pensijām visiem pilsētniekiem un arī daļai kolhoznieku, bezmaksas izglītību, kur skolotāji nevarēja prasīt ziedojumus un virkni citu valsts apmaksātu labumu tagad bija ļoti grūti apstrīdēt sociālisma labās īpašības.
Limbažu poliklīnikas jaunbūve 1971.gadā
Kā dzīvoja pilsētnieki pirms 50 gadiem. Tikko bija beidzies funkcionālo mēbeļu trakuma laiks, kad bez žēlastības meta laukā vecos skapjus un kumodes, izvietojot dzīvojamajā istabā trauslus dīvanus, galdiņus, stāvlampas un plauktiņus pārdesmit grāmatām. Dzīvoklis joprojām bija vieta, kur atgūt spēkus pēc darba, nevis sava paša pils. 1971.gadā PSRS turpinājās pāreja no sešu uz piecu darba dienu nedēļu, pastāvēja 42 stundu darba nedēļa ar krietnu skaitu ''strādājošo sestdienu''. Ātri pagatavojamu pusfabrikātu pārdošanā bija maz, vai tie maksāja dārgi un tādēļ pat virtuvi nemīlošiem ļaudīm nācās ik vakaru stāvēt pie plīts. Šodien būs grūti noticēt, taču 1971.gada galvenā veikalu sortimenta problēma Limbažos bija nepieņemamā maizes un konditorejas izstrādājumu kvalitāte. Maizes ceptuves personālam bija zināmas problēmas, ko pa laikam apskatīja arī prese. Pamata pārtikas produkti - rudzu un kviešu maize, piena produkti, dārzeņi un margarīns bija lēti un to cenas iesaldētas kopš 1962.gada. Puslitrs sliktas kvalitātes valsts degvīna maksāja 3, 62 rubļus. Grūtāk bija tikt pie kvalitatīvākiem pārtikas produktiem, apelsīni un olīvas pienācās galvenokārt restorāniem, taču krietni lielāka problēma bija pieprasītāko rūpniecības preču iegāde. Rindas pie veikaliem un to kasēm bija parasta lieta un vienkāršais cilvēks stāvēja tajās ne mazāk kā pāris stundas nedēļā. Dažu gadu laikā ielās redzamo ļaužu izskats bija krietni mainījies un īpaši neatšķīrās no Rietumeiropas strādnieku kvartālos redzamā. Pieklājīgas drēbes nu varēja nopirkt katrs, taču tagad cilvēkiem sāka gribēties ģērbties pēc jaunākās modes. 1971.gadā pār Latviju nodārdēja divi burvju vārdi, kas joprojām palikuši to laiku piedzīvojušo dāmu atmiņā - ''krimplēna kleita'' un kļuva par regulāru sarunu tēmu nākamajiem pieciem gadiem.
Limbažniekiem tagad bija vairāk brīva laika nekā jebkad agrāk un viņi meklēja iespējas to izmantot. Interneta, kā zināms, vēl nebija pat projektā, tāpēc nācās lasīt drukāto vārdu. Atšķirībā no preses krievu valodā, latviešu avīzes un žurnāli bija pasūtāmi bez tirāžas limita un pieejami visiem. Vidēji statistiska Limbažu rajona ģimene saņēma savā pasta kastē ne mazāk kā piecus izdevumus, īpaši aizrautīgi lasītāji pasūtīja gandrīz divdesmit. Togad iznāca jaunas grāmatas tikko dibinātājā un jau izcili populārajā sērijā ''Apvārsnis'', pie parakstītājiem nonāca Viļa Lāča un Aleksandra Čaka cenzūras izpluinīto kopoto rakstu sējumi. Par nelaimi, parasta 1971.gada jaunā grāmata bija pārāk nopietna vieglai izklaidei un tādēļ šo vietu aizpildīja televizors. Televīzija Limbažos bija pieejama jau piecpadsmit gadus, pagaidām melnbalta un 1971.gada decembrī Limbažu universālveikals piedāvāja 22 padomju ražojuma televizoru modeļus. Pieprasītākais bija Rekord - 331 par 236 rubļiem, lai gan turīgāki ļaudis deva priekšroku lielajiem aparātiem ar 65 centimetru ekrānu. No 1971.gada 8.jūlija turpmāko mēnesi dzīve Limbažos apstājās uz stundu katru darbdienas vakaru. PSRS centrālā televīzija izrādīja pirmo jebkad skatīto seriālu - britu ražojuma ''Forsaitu teiku'', ko daudzi bija lasījuši grāmatā. Katrā ģimenē ar televizoru pārraides divos pieejamajos kanālos skatījās ne mazāk kā pusotru - divas stundas dienā un tas bija viens no iemesliem mācīties un saprast krievu valodu, jo tikai Maskavas kanālā bija pieejamas labākās filmas, ziņas un sporta raidījumi. Limbažu kinoteātris ''Parks'' nebija īsti piemērots platformāta kino izrādēm, tāpēc gada galveno filmu bija jābrauc skatīties uz Rīgu, kur no 13.septembra demonstrēja pasaulslavenā mūzikla ''Mūzikas skaņas'' kino versiju. Teātra cienītāji devās uz Rīgu apmeklēt Dailes teātri, kur no 5.aprīļa izrādīja ungāra F.Molnāra gluži latvisko lugu ''Lilioms'', ko tagad pazīst retais, taču visi zina tur pirmoreiz dziedāto Karuseļa dziesmu par baltajām akācijām. Gados jaunāki ļaudis nevarēja iedomāties dzīvi bez sava mopēda. ''Sarkanās Zvaigznes'' motovelosipēda piektais modelis togad janvārī bija aizstāts ar septīto, taču abi tarkšķēja vienlīdz skaļi un spēja uzcelt no visciešākā miega. Neizgulējušos limbažnieku sūdzības nonāca pat līdz Rīgas avīzēm. Vēl mazāki ļaudis priecājās par gada gardumu - saldējumu ''Eskimo'', ko tagad lielā daudzumā ražoja Rīgā un par 20 kapeikām pārdeva katrā pārtikas veikalā ar atbilstošu saldētavu.
1971.gads kā Latvijai tā
Limbažiem bija kā ceļa stabs, pēc kura seko pagrieziens. Togad sāka pārdot
pirmo masveida auto ''žigulis'', pa visu Vidzemi būvēja somu pirtis, spēlēja
pirmo ātro loteriju ''Sportloto'' un klausījās ''Mikrofona'' aptaujas radio
koncertu. Diemžēl, līdz ar labajām pārmaiņām nāca sliktās. Jau gada beigās
laika apstākļi PSRS Eiropas daļā kļuva lauksaimniecībai nelabvēlīgi un palika
tādi līdz 1979.gadam. Lielā padomju impērija vairs nespēja iztikt ar pašas
ražotu pārtiku un bija spiesta atdot to ietirgotās valūtas daļu, ko nepaņēma
militāristi, graudu iepirkumiem no Rietumiem. Algu pieaugums uz laiku apstājās,
no veikaliem pazuda daudzas importa preces. Perspektīvu turpmāk dzīvot aizvien labāk
latviešu tautai vairs nebija un tā sāka ievērot saņemtos pazemojumus, kas īpaši
lielā skaitā nāca no Baltijas kara apgabala virsniekiem un viņu ģimenes
locekļiem. Daudzi latvieši bija ar mieru būt par godīgiem komunistiem un dzīvot
pastāvošajā iekārtā, taču pakāpeniski, īpaši pateicoties ilggadējam Maskavas
čekas vadītājam ar segvārdu Jurijs Andropovs, PSRS pārvērtās par zemi, kur ar
latviešiem runāja kopš Piektā gada atmiņā palikusī Melnā Sotņa. Tas bija ne
vienīgais, bet pavisam noteikti galvenais iemesls, kāpēc divdesmit gadu laikā
Latvija nonāca no samierināšanās līdz Barikādēm.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists
Pasaules revolūcijas noslēgums. Limbažu novads pirms 100 gadiem
1920. bija gads, kad Vidzemē nekas nebija skaidrs un neviena lieta nelikās droša. Pirmo pusgadu turpinājās kaujas Latgales frontē, sākumā pie Līvāniem un Lubāna, pēc tam aizvien tuvāk etnogrāfiskajai robežai. Krievijas impērijas vairs nebija, taču tās vietā par vietējām lielvalstiņām sevi bija iecēlušas Somija ar Igauniju, kā iespējamo dienvidu provinci, un mēra sajūtu zaudējusī Polija. Līdz Satversmes sapulces vēlēšanām aprīlī valdība darbojās ar tautas piekrišanu, nevis uz likuma pamata. Pilsonības, nacionālās valūtas un zemes ierīcības jautājumi joprojām nebija skaidri. Latvijas armija bija valsts valstī un pati lēma par nodevu ievākšanu un kārtības uzturēšanu, ieskaitot nāvessodu izpildi. Ar 1915.gada evakuācijā ļaužu iztukšoto un vācu izlaupīto Kurzemi un tikko atgūto, vēl pēc Krievijas kārtības dzīvojošo Latgali, Latvijas valstij nebija cita pārtikas un ienākumu avota, kā tā daļa no Vidzemes, ko nekontrolēja igauņu karaspēks un kur bija iespējams ātri piegādāt produktus Rīgai - apgabals ar Limbažiem, Valmieru un Cēsīm tā centrā. Pēc vēlākajiem aprēķiniem, Valmieras apriņķis Atbrīvošanas karā bija devis vislielākās pārtikas un materiālu nodevas savai zemei un lielā mērā pateicoties Limbažu novadam, ne 1919.gada beigās, ne 1920.gada pirmajos, grūtākajos mēnešos Rīgā neizcēlās bads.
Novadnieks kurš izglāba Latviju
Literatūras un filozofijas darbi, ko gadsimtu gaitā sacerējušas lielās un slavenās tautas, apgalvo, ka par varoņiem kļūst vai nu pārcilvēki, vai kādas idejas fanātiķi, kas gatavojušies varoņdarbam gandrīz kopš bērnības. Tautām, kas skaita un pasaules slavas ziņā ir pieticīgākas, drīzāk piederīgs rakstnieka Brehta izteikums, ka nelaime tai tautai, kas spiesta varoņus radīt. Latviešu tautas vēsturē ierakstītie varonīgie ļaudis, ticiet vai ne, ir bijuši pavisam parasti cilvēki, kas gribējuši dzīvot vienkāršu dzīvi, un tikai liktenis iesviedis tos pārbaudījumu ugunīs, pēkšņi un viņiem negaidot liekot pieņemt vienīgo izvēli starp mūžību un kaunu. Latvieši nekad nav turējuši sevi par pārcilvēkiem un mūsu izcilākie ļaudis savu diženumu pierādījuši nevis satricinot pasauli, bet godīgi darot darbu un pildot pienākumu pat tur, kur citas tautas nobīstas. Šodien vēlreiz teiksim slavinājuma vārdus nepelnīti aizmirstam novadniekam, kas iespējams deva Latvijas valsts tapšanas labā lielāku artavu, nekā viens otrs augstu stāvošs komandieris.
Rakstu sērija Ulmaņlaiku Limbaži
Rakstu sērijas 2.daļa PDF formātā šeit...
Rakstu sērijas 3.daļa PDF formātā šeit...
Rakstu sērijas 4.daļa PDF formātā šeit...
Rakstu sērijas 6.daļa PDF formātā šeit...
Rakstu sērijas 7.daļa PDF formātā šeit...
Pasaule ar kājām gaisā. Latvija un Limbaži 1940.gada augustā
Tā vasara, ko vēlāk iesauca par baigo, bija karsta un sausa. Vējš dzina pa laukiem ''sarkanu miglu'' ne tikai dzejas tēlos, bet īstenībā. Visi Limbažu ļaudis, kam bija kaut neliels zemes pleķītis ar zaļumiem, 1940.gada augustā bija aizņemti dārza darbos un, ja apstākļi nespieda, vēl mēnesi nepievērsa uzmanību, ka pasaule ap viņiem mainās vēl nekad nepieredzētā ātrumā. Jūnijs bija sācies ar Latvijas rūpniecības atrašanos uz sabrukuma robežas kara blokādes dēļ, ziepju kartiņu ieviešanu un strādnieku mobilizāciju kūdras rakšanas darbos. Tūlīt pēc tam ienāca padomju armija, kuras karavīrus nu varēja redzēt arī Limbažu apkārtnē, apmeklējot kā dāvanu darba tautai piedāvātos aģitācijas koncertus un padomju filmu bezmaksas izrādes. Kārlis Ulmanis it kā palika savā vietā, bet par Ministru prezidentu kļuva Limbažu novadā labi pazīstamais profesors Kirhenšteins. Limbažu ielās savu viedokli atklāti izteica ļaudis, kam bija pavēlēts turēt muti 1934.gada 15.maijā, un kādu laiku visapkārt iestājās ar naudu un amatiem īpaši neapgrūtinātu ļaužu sajūsmas eiforija, kā vienmēr tādos gadījumos cerot, ka viss viņiem nepatīkamais Ulmaņa laiku mantojums nu zudīs un tā vietā nāks tikai labas lietas.
Tāli un vēl nezināmi 1940.gada vasaras ceļi. Veco Limbažu Cēsu šoseja
Limbaži mierīgā apvērsuma laikos. Pilsēta, novads un Vidzeme pirms 140 gadiem
Foto.
15.05.2004 Limbažos Baumaņu Kārļa dziesmu dienā iesvētīja
restaurēto pirmo Limbažu dziedātāju karogu, kas darināts 1880.gadā.
Limbažu muzeja krājuma materiāls
''Ne kas ievērojams šai gadā nenotika'' - tā par 1880.gadu savā pagasta un Vidzemes hronikā ierakstīja Jaunvāles skolotājs Jānis Austriņš. Pēdējos divdesmit gadus pār Vidzemi bija vēlies tik visaptverošs pārmaiņu vilnis, ka pirmais gads bez kāda kara, epidēmijas, svarīga likuma vai jaunas biedrības dibināšanas cienījamajam tautas audzinātājam šķita vienmuļš. Pat laika apstākļi togad bija mēreni, bez lielākām vētrām un ražas zaudējumiem. Labība bija augusi ne labi, ne slikti, tikai liniem 1880.gads izrādījās nedaudz par sausu un tie padevās vāji. Bažas kā muižās tā zemnieku sētās drīzāk izraisīja lauksaimniecības produktu iepirkuma cenu krišanās pēc lielā peļņas drudža pēdējā Krievu - Turku kara laikā. Taču 1873.gada pasaules ekonomikas krīzes sekas bija pārvarētas un, lai gan vēl neviens to nezināja, Baltijas iedzīvotājiem stāvēja priekšā viena no mierīgākajām un turīgākajām desmitgadēm vēsturē, kas izaudzināja vēl neredzētu industriālā laikmeta latviešu paaudzi.
Dubultais Pirmais maijs vecajā Valmieras apriņķī
Krietnā daļā Eiropas zemju klimats ir mazliet siltāks kā Latvijā un ar nelielu piespiešanos vasaras sākumu tur var skaitīt ar maiju, dalot gadu divos gadalaikos. Maija mēnesis guvis nosaukumu no seno āriešu auglības dievietes Maijas un tās atnākšanas svinības dažādām ciltīm un vēlākām tautām laika gaitā krietni atšķīrušās. Katoļu baznīca 870.gada pasludināja 1.maiju par svētās Valpurgas dienu un vēlāko gadsimtu māņticības pārdēvēja nakti uz 1.maiju par raganu pulcēšanās Valpurģa nakti. Jautrajiem tautas svētkiem nebūtu sakara ar politiku, ja 1884.gadā amerikāņu arodbiedrību savienība nebūtu pieprasījusi astoņu stundu darbadienas ieviešanu no 1886.gada 1.maija. Pēc prasības ignorēšanas Čikāgā sākās plašs streiks, kas noslēdzās ar asiņainu kauju starp divām labi bruņotām bandām, ko kautrīgi dēvē par ''streikotājiem'' un ''policiju''. Eiropas strādnieku organizācijas izmantoja incidentu, lai pasludinātu 1.maiju par darbaļaužu tiesību dienu un jau 1890.gadā Londonā šai dienā notika pirmā lielā demonstrācija.
1919. gada 1.maija demonstrācija
Limbažos. Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
Vidzemes Jurģu dienas 200 gadi
Lielās jubilejas nereti pienāk nemanītas, īpaši, ja to iemesls jau gandrīz zudis no ļaužu atmiņas. Grūti pieņemt šo patiesību, bet Latvijā, izņemot dabu un laika apstākļus, nav nekā mūžīga. Pietiek ar pāris gadsimtiem, lai pārvērstos valoda, paradumi un dzīvesveids, par sīkākām lietām nerunājot. Šā gada 23.aprīlis, vai, ja gribat ņemt vērā kalendāra reformu, 6.maijs, būs divsimt pirmie oficiālie Vidzemes Jurģi, tātad pagājuši jau divsimt gadi, kopš diena ierakstīta likumos. Jurģu darbi un ieražas nekad nav bijuši akmenī kalti, tāpēc no viduslaikiem līdz pēdējiem vācu laikiem latvieši piedzīvojuši piecas dažādas Jurģu dienas, ko te apskatīsim sīkāk.
Tur, kur pastāv gadalaiki, zemnieka gads dalās divos laika posmos - ziemas un vasaras darbu periodā. Ja varam ticēt etnogrāfiem, sirmā senatnē, tālāk, kā pirms sešiem gadsimtiem, brīdis, kad sākās vasaras darbi, bija Ūsiņa diena, visticamāk 22.aprīlis, kur minētās dievības parādīšanos saistīja ar bišu izlidošanu un auglīgam gadam par godu kāva melnu gaili. Vēl no šīs dienas ilgi saglabājās rituāli vilku atvairīšanai no bērniem un lopiem ganu gaitas sākot, jo vēl 1821.gadā tepat Limbažu apkārtnē mednieki nošāva astoņus vilkus, meži nebija ne tuvu tik mierīgi un droši kā šodien. Tad atnāca vācieši ar savu ticību, ko nepapūlējās izskaidrot pakļautajām tautām. Ūsiņa diena ap 16.gadsimtu pārcēlās uz 23.aprīli, kad katoļi svinēja svētā Georga dienu. Ap 1600.gadu latvieši pārveidoja Georgu par Jurģi un Juri, pēdējais vārds ātri kļuva par vienu no pieciem populārākajiem Vidzemē. Ūsiņa vietā nāca Jurģis, slavenāko katoļu svēto dienu vārdi kļuva par latvieša gada gaitu ceļa stabiem, neņemot vērā, kāpēc tās ieviestas.
Tirgus pie Limbažu pilsmuižas, kur jurģos līga gājējus. Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
Pēdējo divsimt gadu sērgas Latvijā
Pirmās lielās epidēmijas aizsākās tiklīdz cilvēki sāka dzīvot vienkopus un izveidoja pilsētas. Senākā pasaules mēroga epidēmija, par ko saglabājušās vēstures liecības, izcēlās pirms 1800 gadiem un kļuva par galveno iemeslu Romas impērijas sabrukumam. Nopietnākā, lai arī ne vienīgā senatnes sērga vismaz sākot no 250.gada un līdz pat 1770.gadam bija mēris, kas joprojām sastopams nomaļos Āzijas apvidos. Mūsdienu Latvijas teritorija atradās pietiekami tuvu Eiropas centram un nebija atdalīta no tā ar dabiskām barjerām, tādēļ dažādas Eiropu postījušās slimības samērā viegli sasniedza arī latviešu apdzīvotās zemes. Tieši tāpat, nekādi šķēršļi netraucēja slimību ienākšanai no austrumiem, ja sērga jau bija pārstaigājusi Krieviju. Tā Latviju sasniedza joprojām tautas vēsturiskajā atmiņā palikušais lielais 1710.gada mēris, kura patieso zaudējumu apmēri joprojām nav aprēķināti. Taču pēc 1720.gada Eiropā un 1770.gada Krievijā uz laiku sāka likties, ka lielo epidēmiju laiks ir pagājis un galvenais posts turpmāk gaidāms no kariem.
Par barikādēm un nedaudz par vēsturi
Drīz būs pagājuši trīs gadu desmiti kopš notikuma ko atceras visa latviešu tauta un patur atmiņā labāk, nekā vēsti par neatkarības atgūšanu. Pareizāk būtu jāsaka, ka atceras vidējā un vecākā paaudze, jaunajiem tie ir stāsti, ar mūsdienu pasaules dotu brīvu izvēli, kā izturēties pret tiem. 1991.gada janvārī latvieši kā kopums pieņēma lēmumu, ka veco laiku turpināšanās vairs nav iespējama, un par to var maksāt jebkuru cenu. Neatkarīgi no apvidus, turības un dzīvesvietas, tā tautas daļa, kas kaut nedaudz piedalījās sava laika sabiedriskajās norisēs, atteicās atzīt savu pavalstniecību un tikai iedzimti vienaldzīgie un visa noliedzēji stāvēja malā. Parastos apstākļos neiespējamā tautas vienotība bija tik pārsteidzoša, ka jau dažus gadus vēlāk, līdz ar pirmo rožaino nākotnes sapņu sabrukumu, tūkstošiem ļaužu atteicās ticēt savai 1991.gadā izdarītajai izvēlei. Baumu valodas un avīžu slejas no tā laika pārpludina bezjēdzīgi apgalvojumi ''ja barikādes būtu šodien'', it kā laiku var pagriezt atpakaļ, un sava laika malā stāvētāju un izdarītās izvēles ienaidnieku nievas, kuru būtību bez pūlēm var izteikt ar vienu rindiņu no ''Pūt vējiņi''.
Starptautiskajai Sieviešu dienai jau 110 gadu
Kad Latvija atguva neatkarību, līdz ar okupācijas nejēdzībām tika atmestas un nosodītas daudzas lietas un paradumi, kam ar komunistisko pagātni bija ļoti maz sakara. Viena no tām ir Sieviešu dienas tradīcija, kas jau dziļi iesakņojusies vismaz daļā tautas un tiek atzīmēta ja ne mājās, tad krietnā skaitā mūsu zemes darbavietu. Kārtējo reizi tuvojoties svētkiem, pamēģināsim pierādīt, ka lai arī Sieviešu diena, kā daudzi nu jau latviski svētki un svinības, nāk no ārzemēm, tie nav izgudroti ne Maskavā, ne vēl jo vairāk Kremlī.
20.gadsimta grūtākā ziema
1939.gada beigās laika apstākļu jautājums Latvijā bija viens no mazsvarīgākajiem. Kopš 1930.gada ziemas bija mēreni aukstas, vasaras patīkami siltas un likās, ka nākamajā gadu desmitā temperatūra tikai pieaugs. Gar Igaunijas robežu sāka audzēt kviešus, ko agrāk bija darījis tikai retais un aizvien tālāk uz ziemeļiem tika stādīti siltzemju sugu augļu koki un krūmi. Klimats likās paredzama lieta un laika ziņām jaunumos tika paredzēta pēdējā vieta pēc kariem, krīzēm un citiem lielās politikas briesmu darbiem. Latvija devās svinēt 1939.gada Ziemassvētkus vēl nenojaušot, ka uz nākamajiem trim gadiem laika apstākļi kļūs tikpat svarīgi vēstures gaitas noteicēji, kā svešu armiju iebrukums.
Kā Vidzemē sāka svinēt Neatkarības dienu
Pirmos gadus pēc neatkarīgas valsts nodibināšanās 18.novembris bija vēl viena Mirušo piemiņas diena, kā tas angliski runājošajās zemēs joprojām ir ar 11.novembri jeb Pamiera dienu, kad atceras visus Pirmajā pasaules karā kritušos. 18.novembrī ļaudis sākotnēji apmeklēja vietējos Brāļu kapus un kapsētas, kur krietni daudziem bija kāds tuvinieks, par ko nobirdināt asaru, valsts Rīgā un pašvaldības ārpus Rīgas rīkoja svinīgas sēdes un vakaros notika lieli un mazi saviesīgi saieti, priecājoties par dzīvi miera laikos. Ārpus lielās pieņemšanas pie Valsts Prezidenta Rīgas pilī, stingri noteiktu ietvaru 18.novembra svētkiem sākotnēji nebija un tikai neatkarības piektajos svētkos 1923.gadā mazliet sāk domāt par nacionālu vienotību šai lietā. Taču laiki mainās, brīvības ideālus ļaužu prātos aizstāj praktiskākas lietas un jau 1922.gadā lielie Rīgas kungi pārstāj piedalīties gājienā uz Brāļu kapiem, piebraucot piemiņas vietai ar auto. Ar 1926.gadu, saimnieciska uzplaukuma laikā, ziņas par svētku norisi aiziet no avīžu pirmajām lapām, lai dotu vietu sensācijām un sludinājumiem. Balle Rīgas pilī kļūst par uzdzīves svētkiem, ar visiem iespējamajiem labumiem, ko Latvijā pamanījušies importēt.