Vidzemes Jurģu dienas 200 gadi
Lielās jubilejas nereti pienāk nemanītas, īpaši, ja to iemesls jau gandrīz zudis no ļaužu atmiņas. Grūti pieņemt šo patiesību, bet Latvijā, izņemot dabu un laika apstākļus, nav nekā mūžīga. Pietiek ar pāris gadsimtiem, lai pārvērstos valoda, paradumi un dzīvesveids, par sīkākām lietām nerunājot. Šā gada 23.aprīlis, vai, ja gribat ņemt vērā kalendāra reformu, 6.maijs, būs divsimt pirmie oficiālie Vidzemes Jurģi, tātad pagājuši jau divsimt gadi, kopš diena ierakstīta likumos. Jurģu darbi un ieražas nekad nav bijuši akmenī kalti, tāpēc no viduslaikiem līdz pēdējiem vācu laikiem latvieši piedzīvojuši piecas dažādas Jurģu dienas, ko te apskatīsim sīkāk.
Tur, kur pastāv gadalaiki, zemnieka gads dalās divos laika posmos - ziemas un vasaras darbu periodā. Ja varam ticēt etnogrāfiem, sirmā senatnē, tālāk, kā pirms sešiem gadsimtiem, brīdis, kad sākās vasaras darbi, bija Ūsiņa diena, visticamāk 22.aprīlis, kur minētās dievības parādīšanos saistīja ar bišu izlidošanu un auglīgam gadam par godu kāva melnu gaili. Vēl no šīs dienas ilgi saglabājās rituāli vilku atvairīšanai no bērniem un lopiem ganu gaitas sākot, jo vēl 1821.gadā tepat Limbažu apkārtnē mednieki nošāva astoņus vilkus, meži nebija ne tuvu tik mierīgi un droši kā šodien. Tad atnāca vācieši ar savu ticību, ko nepapūlējās izskaidrot pakļautajām tautām. Ūsiņa diena ap 16.gadsimtu pārcēlās uz 23.aprīli, kad katoļi svinēja svētā Georga dienu. Ap 1600.gadu latvieši pārveidoja Georgu par Jurģi un Juri, pēdējais vārds ātri kļuva par vienu no pieciem populārākajiem Vidzemē. Ūsiņa vietā nāca Jurģis, slavenāko katoļu svēto dienu vārdi kļuva par latvieša gada gaitu ceļa stabiem, neņemot vērā, kāpēc tās ieviestas.
Tirgus pie Limbažu pilsmuižas, kur jurģos līga gājējus. Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
Senie Jurģi 17.gadsimtā pārtapa par likumam pielīdzināmu tradīciju, kad tika nokārtoti visi iepriekšējās sezonas darījumi un sākti jauni. Limbažos šai laikā notika trīs gadatirgi - Jurģos, Labrenčos un Miķeļos, citiem vārdiem lielā tirgošanās sākās ar Jurģiem. 1649.gadā, tiklīdz Rīga saņēma dāvanā no zviedriem Limbažus, Rīgas rāte uzlika gadatirgiem ''kundzības muitu'' no darījumiem - trīs graši par aitu, seši par govi, deviņi par zirgu. Zviedru laikos, līdz ar nosliecēm pārējā Eiropā, vecie zemnieku rituāli sāka ciest no māņu ticības, Jurģos sākās kā buršanās, tā pretburšanās ar lietuvēna krustiem, baidoties no meža kokos sakāpušiem burvjiem un raganām un ieviesās paradums, ka, izņemot lopu un zirgu izvešanu ganībās, citi saimniecības darbi nav darāmi, lai nepiesauktu nelaimi.
18.gadsimta krievu laikos, pateicoties caram Pēterim, Vidzemes zemnieki kļuva par vergiem, lai gan tos joprojām sauca par dzimtcilvēkiem. Elle, ko latviešiem sagādāja vācu muižnieki, bija viltīgi ierīkota, un paredzēja kā brandvīna dzeršanu, tā svētku reizes. Jurģos, biežāk kā agrāk, tagad notika zemnieku pārcelšana no vienas saimniecības uz otru, bieži jau tukšās, izliktās mājās, kā to redzam ''Mērnieku laikos''. Muižas rīkojumi par zemes un māju uzturēšanu kārtībā papildināja senos latviešu Jurģus ar virkni paradumu, ieskaitot veidus, kā slaucīt istabu atvadoties, dienas darbu secību un, pats galvenais, īpašu Jurģu ēdienkarti, kur ietilpa olas, salda putra un cūku kājas, bet nedrīkstēja būt zivis. Pirms tas kļuva par likumu, 18.gadsimta Vidzemes tradīcijas paredzēja, ka saimniecības gads sākas un beidzas Jurģos, vasaras darbi ar otrā strādnieka sūtīšanu uz muižu ilgst no Jurģiem līdz Miķeļiem un mājas saimniekam uzteic jau iepriekšējā gadā Jēkabos.
1804.gada Vidzemes zemnieku likumi padarīja tos no vergiem par dzimtcilvēkiem. Vēstures grāmatas apgalvo, ka 1819.gada 26.martā Vidzemes zemniekiem tika dāvāta brīvība. Tur gan nepiebilst divas lietas - brīvību bija jāgaida līdz vismaz 1863. un daudzās lietās 1905.gadam, bet par pašu likumu latvieši uzzināja Rīgā 1820.gada 6.janvārī, bet Vidzemes baznīcās to izsludināja 12. martā. Nolasīt likumu baznīcā nebija iespējams, jo tā izdevums latviešu valodā Stefenhāgena Jelgavas spiestuvē, kas pirmo reizi ieviesa terminus advokāts, kontrakts, procents un daudzus citus, aizņēma divsimt lappuses. Ar 1820.gada Jurģiem šis datums no darījumiem piemērotas baznīcas svētku dienas pārtapa juridiskā atskaites punktā, ko turpmāk ņēma vērā visas pār latviešiem valdījušās varas līdz 1944.gadam. Sākās klaušu Jurģi, kas precīzi normēja zemnieku un šīs kārtas pilsētnieku mūžu. 1819.gada likums paredzēja, ka pēc 1826.gadā pabeigtās vidzemnieku brīvlaišanas, uz visiem tiks attiecinātas tiesības pārcelties reizi gadā - Jurģos. Faktiski šo brīvību saņēma vienīgi tikko tiesības guvusī saimnieku kārta, pār kalpiem turpināja lemt kungi. 1844.gadā kāds Limbažu Pilsmuižas pagasta tiesas lēmums bargi nosoda algas līgšanu starp saimniekiem un kalpiem, sakot, ka ''tiek no pagasta tiesnešiem un vecākiem pēc savas prašanas dienestnieku lons notaisīts, cik katris pelnī pa gadu''. Kāds cits gadu vēlāk pieņemts tā paša pagasta protokols par kalēja zeļļa apmācību norāda, ka Limbažu vācu kungi vēl toreiz lēma, kuram zemniekam Jurģi pienākas un kuram ne.
1863.gadā Vidzemē sākās lielā māju iepirkšana un saimnieku kārta pirmo reizi droši nosēdās uz zemes, lielā mērā aizstājot muižu kā darba devēju. Iestājās kalpu Jurģu laiks, kad pārvietošanās brīvību saņēmušie zemnieki Jurģos ceļoja aizvien lielākā attālumā, radot to pārpildīto ceļu ainu, ko tā mīlēja atcerēties rakstnieki. Saimes kalpu līgšana un atlaišana kļuva par sarežģītu lietišķu darījumu virkni, ar līkopiem krogos sākot no Sveču dienas un jauno gājēju Jurģu mielastu pēc ierašanās. Kamēr neprecētie kalpi svinēja Jurģus krogos, pārceļojošie māju rentnieki un pusgraudnieki, kā arī nopietnākie grauda algas jeb deputāta kalpi nekavējoties devās uz jauno vietu, jo bija laikus jāatlaiž palīgos ņemtie vezumnieki. Precēto kalpu sievas parasti tika līgtas vasaras darbiem līdz Miķeļiem, vēlākais Mārtiņiem un ziemas laikā nodarbojās ar vērpšanu vai aušanu. Visgrūtāk klājās mazajiem ganiem, ko nabadzīgie vecāki sūtīja svešumā no septiņu gadu vecuma, vēl 1940.gadā tika uzskatīts, ka strādāt par ganu var no deviņu gadu vecuma. Kalpu trūkums Jurģos kļuva manāms jau pēc Piektā gada, kad darba meklētāji augošā skaitā devās uz pilsētām laimi meklēt.
1918.gada februārī Vidzemē valdošie sarkanie strēlnieki paguva ieviest jaunā stila Gregora kalendāru. Jurģu diena pēc būtības pārcēlās no 23.aprīļa uz 6.maiju. Visas iepriekšējās laika zīmes, ko turpina publicēt vēl tagad, kļuva bezjēdzīgas. Pirmos divus neatkarības gadus Vidzemē valdīja milzu juceklis sakarā ar gadatirgu dienām, jo, īpaši Valmierā, uz tām sabrauca kā pēc vecā, tā jaunā stila. Par lielu nelaimi zemniekiem, kas turpināja pārcelties Jurģos, tagad šī diena bija krietni slapjāka un neērtāka braukšanai kā agrāk. Tā kā muižu vairs nebija, zemnieki visā Latvijā instinktīvi turpināja pieturēties pie Vecajiem Jurģiem jeb jaunā 6.maija. 23.aprīli ievēroja līgstot bezdarbniekus lauku darbiem pilsētās. 1926.gadā vairāki Zemgales pagasti pieprasīja Iekšlietu ministrijai, lai Jurģus pārceļ uz maiju, bet 1927.gada martā saņēma atbildi, ka ''diena jau iegājusies mūsu saimnieciskā dzīvē''. Kalpiem pārtopot par jaunsaimniekiem, Jurģi kļuva aizvien pieticīgāki un latviešu vietā sāka ceļot lietuviešu un poļu viesstrādnieki. Pēdējo reizi Jurģu dienu 1942.gadā nopietni ņēma vācu okupācijas vara, pavēlot, lai 23.aprīlī mājas pamet visi rentnieki, kam beigušies līgumi un tā saucamie padomju agrārās reformas desmithektārnieki. Ar to Jurģu tradīcijas Vidzemē apsīka. 1990.gada 22.aprīlī Limbažos notika senā Jurģu gadatirgus atjaunošana, taču tā bija pilsētas, nevis lauku tradīcija. Nāca jauni laiki, nāca jauni tikumi.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists