Dubultais Pirmais maijs vecajā Valmieras apriņķī
Krietnā daļā Eiropas zemju klimats ir mazliet siltāks kā Latvijā un ar nelielu piespiešanos vasaras sākumu tur var skaitīt ar maiju, dalot gadu divos gadalaikos. Maija mēnesis guvis nosaukumu no seno āriešu auglības dievietes Maijas un tās atnākšanas svinības dažādām ciltīm un vēlākām tautām laika gaitā krietni atšķīrušās. Katoļu baznīca 870.gada pasludināja 1.maiju par svētās Valpurgas dienu un vēlāko gadsimtu māņticības pārdēvēja nakti uz 1.maiju par raganu pulcēšanās Valpurģa nakti. Jautrajiem tautas svētkiem nebūtu sakara ar politiku, ja 1884.gadā amerikāņu arodbiedrību savienība nebūtu pieprasījusi astoņu stundu darbadienas ieviešanu no 1886.gada 1.maija. Pēc prasības ignorēšanas Čikāgā sākās plašs streiks, kas noslēdzās ar asiņainu kauju starp divām labi bruņotām bandām, ko kautrīgi dēvē par ''streikotājiem'' un ''policiju''. Eiropas strādnieku organizācijas izmantoja incidentu, lai pasludinātu 1.maiju par darbaļaužu tiesību dienu un jau 1890.gadā Londonā šai dienā notika pirmā lielā demonstrācija.
1919. gada 1.maija
demonstrācija Limbažos. Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
Latviju maija svētki sasniedza 1904.gadā, bet svinēt tos sāka līdz ar Piektā
gada nemieriem. Pirmā maija popularitāte bija pietiekami liela, lai
jaundibinātās Latvijas republikas varas iestādes sāktu meklēt iespējas mazināt
konfliktu, kas šai dienā izcēlās starp kreisajām un labējām kustībām. Tā kā
pirmais latviešu parlaments - Satversmes sapulce, bija sasaukts 1920.gada
1.maijā, šo dienu pielīdzināja 18.novembrim un līdz 1934.gadam rīkoja armijas
un patriotisko organizāciju parādes, ko Rīgā pieņēma Valsts prezidents.
Tādējādi, krietnā daļā Latvijas pilsētu notika dubulti svētki -
''pilsoniskais'' Pirmais maijs ar dievkalpojumu un parādi un ''sarkanais''
Pirmais maijs ar kreiso organizāciju gājieniem un mītiņiem. Abas puses parasti
centās viena otrai netraucēt. Šodien pastāstīsim par vecā Valmieras apriņķa
Pirmā maija priekiem un bēdām Lielās Krīzes laikā no 1929. līdz 1934.gadam.
Kā lasītāji labi zina, Valmieras apriņķis bija kvadrāts ar Ainažiem vienā un
Valmieru otrā stūrī un Limbažiem un Rūjienu kā vēl diviem vietējas nozīmes
novadu centriem. Valmiera un Rūjiena parlamentārisma gados bija ''kreisas''
pilsētas ar lielu sociāldemokrātu ietekmi, ļoti ''sarkana'' tās strādnieku dēļ
bija Staicele. Limbažos, kur ļaudīm vienmēr bijis praktiskāks skats uz dzīvi,
sociāldemokrātus daudzi labprāt uzklausīja, bet amatos vēlēja vīrus, kas domāja
par vietējām, nevis pasaules problēmām. Otrs novada ''politikas taisīšanas''
centrs bija Pociems, kur bija atrodami visu kaut cik radikālo partiju aktīvisti
un sociāldemokrāti konkurēja ar tā saucamajiem ''sīkbļodniekiem''. Limbažiem
tuvākais kreisais pagasts bija Dikļi, ko kontrolēja sociāldemokrāti un to
kaujinieku organizācija SSS jeb ''siseņi''. Lai izjustu īstu kreisās politikas
atmosfēru, limbažniekiem bija jābrauc uz Valmieru, kur, ticiet vai neticiet,
pastāvēja pat pietiekami liela sarkano pionieru organizācija, vai uzreiz uz
Rīgu.
1929.gadā 1.maijs Limbažos un bija nepatīkami lietaina diena un pilsētniekiem
nebija īpašas vēlēšanās ko svinēt, jo tikko bija noslēdzies īpaši liels
gadatirgus ar ''ņemšanu uz krūts'' un attiecību skaidrošanu starp vietējiem un
citpagastniekiem. Dienu iepriekš bija notikušas svinības Limbažu ģimnāzijā, kur
arī gāja jautri. Tāpēc limbažnieki, kam nebija ko darīt lietū uz ielas, labprāt
sapulcējās paklausīties sociāldemokrātu oratora divu stundu runu pasta ēkas
zālē un vēlāk noskatījās filmu par 1905.gadu Pēterburgā, ja vien neuzskatīja
par labāku apmeklēt teātra izrādi un dejas Saviesīgajā biedrībā. Valmierā
iepriekšējā naktī bija izkarināti sarkanie karogi, tādēļ tur patrulēja pat
jātnieku policija, taču demonstranti glābās no lietus un rīkoja mītiņu zem
jumta. Cietēji izrādījās Valmieras karavīri un Limbažu aizsargi, kam nācās
izmirkt maršējot. Rūjienā uz mītiņu sapulcējās pat vairāk cilvēku kā Valmierā.
Interese par kreiso politiku izrietēja no iepriekšējā gada dabas katastrofas,
kad milzu lietavas atstāja aiz sevis parādus un bezdarbu.
1930.gadā saimnieciskā dzīve atlaba un cilvēki zaudēja interesi par varas
maiņām. 1.maijā bija pienākusi Satversmes sapulces desmitgade, tādēļ
dievkalpojumi un parādes bija īpaši svinīgas, bet kreiso demonstrācija Valmierā
nenotika. Tā vietā sociāldemokrāti jau 30.aprīlī izrādīja A.Upīša lugu
''1905.gads'' bet nākamajā rītā noslēdza mītiņu ar padomju propagandas filmu.
Limbažos bija vēl viens iemesls atzīmēt maija pirmo dienu - ģimnāzijas
desmitgade, ko svinēja ar izglītības ministra un citu titulētu ļaužu ierašanos.
Pa pilsētas ielām ar dziesmām maršēja aizsargi un, kā vēlāk apgalvoja krietni
sarukušā sociāldemokrātu mītiņa vadītāji, ar savu troksni traucējuši dzirdēt
runātājus. Rūjienā Pirmais maijs sāka kļūt par īsti sarkaniem svētkiem, jo, kā
atzina vietēji, citu sarīkojumu šai dienā nebija un gājiens ar mītiņu bija
kļuvis par izklaides pasākumu. Pavisam greizi 1.maijs beidzās sociāldemokrātu
sapulcē Dauguļos, kur runas laikā atklājās, ka uzaicinātais lektors pieder pie
''nepareizā'' partijas atzara, par ko tika aizvadīts, nepiešķirot ratus līdz
stacijai.
1930.gada rudenī pasaules ekonomikas krīze sasniedza Vāciju un tātad arī Latviju. 1931.gada 1.maijā, baidoties no nekārtībām, iekšlietu ministrs bija aizliedzis nēsāt ieročus visām personām ārpus dienesta. Valmierā notika tikai dievkalpojums un armijas parādi atcēla, atļaujot rīkot gājienus aizsargiem pēc pašu izvēles. Dikļos divu spēku pretstāvi atrisināja, ļaujot aizsargiem maršēt uz vienu, bet sociāldemokrātu SSS biedriem - uz otru pusi. Diena izrādījās stipri lietaina, tāpēc daudzi pasākumi izjuka. Valmierā mītiņš ar lielu dalībnieku skaitu notika tikai pateicoties sociāldemokrātu politiķa F.Cielēna runas spējām. Limbažos 14.maijā bija paredzēti pilsētas atbrīvošanas piemiņas svētki, uz kuriem gaidīja ierodamies Ulmani, tādēļ citi pasākumi šķita mazsvarīgi. Sociāldemokrātu sapulce notika, taču bija mazāka kā Alojā. Rūjienā notika liels gājiens, nesot pa priekšu trīs sarkanos karogus. Kreisā un labējā prese ap šo laiku sāka iesaistīties strīdos par mītiņu apmeklētāju patieso skaitu, cipariem atšķiroties pat trīs reizes. Gājienu gadījumā to ir grūti pateikt, jo ielu malās stāvošie skatītāji pa laikam varēja parādi papildināt. Valmieras valdošos sociāldemokrātus gan apsūdzēja, ka tie liek piedalīties pasākumos pašvaldības iestāžu darbiniekiem.
1932.gada 1.maijs Valmierā sākās ar mazu anekdoti. Divi krietni iedzēruši Gaujas plostnieki sazin kāpēc nolēma lauzties cietuma vārtos. Bija vajadzīgs laiks, lai abus pamanītu un arestētu. Todien sociāldemokrāti bija paredzējuši novadīt Vidzemes mēroga demonstrāciju un sasauca uz Valmieru piekritējus no Dikļiem, Strenčiem un citām apkārtnes organizācijām. Gājiens nokļuva lietusgāzē, ko izturēja tikai SSS organizāciju jaunieši un pionieri, jo vakarā pilsētas 3.vidusskolā viņiem bija apsolīta balle ar bufeti. Pēc gājiena dalībnieki ārstējās ar tautas medicīnas metodēm un neklausījās runas. No rīta skolā bija nepieciešams aizkavēt mācības, lai savestu to kārtībā pēc balles. Ļaunas valmieriešu mēles īpaši apsprieda noslēpumu, kā sarkano sportistu organizācija var iztikt ar tikai piecām jaunkundzēm tās rindās. Limbažos sociāldemokrātu mītiņš tika uzņemts kā saviesīgs pasākums un pilsētnieku intereses vairāk bija saistītas ar 8.maijā gaidāmo futbola sezonas atklāšanu.
1933.gada 1.maijs pienāca ar dziļāko ekonomikas pagrimumu, ko varat skatīt filmā ''Pie bagātās kundzes''. Darbu uz iztiku zaudējušo cilvēku prāti pievērsās kreisajām idejām un stāstiem par laimes zemi aiz austrumu robežas. Pirms svētkiem politiskās policijas darbinieki Rīgā aizturēja sešus Saeimas komunistu frakcijas deputātus. Valmieras sociāldemokrāti reaģēja uz notiekošo, 30.aprīlī organizējot pilsētā nakts lāpu gājienu pēc vācu modes, ko nevar saukt par saprātīgu rīcību, jo šādas izdarības beidzās ar sekojošu SSS aizliegšanu. Pēc piekritēju un pretinieku kopīgā atzinuma, 1933.gada sociāldemokrātu maija saieti pulcēja lielāko cilvēku skaitu parlamentārās republikas laikā. Rīgas mītiņu Grīziņkalnā vērtēja ja ne 50, tad vismaz 30 tūkstošu dalībnieku lielumā. Valmieras parādē piedalījās vismaz tūkstotis. Limbažu pusē sapulces ar vairākiem simtiem dalībnieku katra notika Limbažos, Pālē, Puikulē, Alojā, Ainažos un Mazsalacā. Viens no iemesliem atkal bija laika apstākļi - diena izrādījās neparasti saulaini un silta. uz šī fona Satversmes sapulces svētki izrādījās ļoti pieticīgi.
1934.gada aprīlis Valmierā beidzās ar ziņu, ka pilsētā reģistrēta saslimšana ar tīfu, ko tā laika ļaudis uzņēma drīzāk kā anekdoti, ar personiskiem jokiem pirmajam saslimušajam. Pagājušā gada laikā tauta biju vīlusies kreiso kustību spējā mainīt dzīves apstākļus un dalībnieku skaits ''sarkano'' pasākumos samazinājās vismaz uz pusi. Uz sapulci Limbažos atnāca ne vairāk kā divi simti. Gaisā virmoja jaunu, bīstamāku laiku iezīmes - Valmierā gājiena laikā policija ar pūlēm apturēja kautiņu starp sociāldemokrātu jaunatni un pērkoņkrustiešiem. Presē parādījās nepiedienīgi komentāri par demonstrāciju dalībnieku tautību. Viss likās ejam greizi. Pat Valmieras kreisā avīze ''Brīvais Vārds'' smagi nokritizēja savas partijas biedru sagatavoto teātra uzvedumu. Iepriekšējo gadu aktivitāte saglabājās tikai Rūjienā un Staicelē. Līdz 1934.gada 15.maijam bija palikušas divas nedēļas un tas jau ir cits stāsts, ko Limbažu muzejs cer pavēstīt jums visdrīzākajā laikā.
Limbažu muzeja speciālists, Juris Pavlovičs