Pasaule ar kājām gaisā. Latvija un Limbaži 1940.gada augustā
Tā vasara, ko vēlāk iesauca par baigo, bija karsta un sausa. Vējš dzina pa laukiem ''sarkanu miglu'' ne tikai dzejas tēlos, bet īstenībā. Visi Limbažu ļaudis, kam bija kaut neliels zemes pleķītis ar zaļumiem, 1940.gada augustā bija aizņemti dārza darbos un, ja apstākļi nespieda, vēl mēnesi nepievērsa uzmanību, ka pasaule ap viņiem mainās vēl nekad nepieredzētā ātrumā. Jūnijs bija sācies ar Latvijas rūpniecības atrašanos uz sabrukuma robežas kara blokādes dēļ, ziepju kartiņu ieviešanu un strādnieku mobilizāciju kūdras rakšanas darbos. Tūlīt pēc tam ienāca padomju armija, kuras karavīrus nu varēja redzēt arī Limbažu apkārtnē, apmeklējot kā dāvanu darba tautai piedāvātos aģitācijas koncertus un padomju filmu bezmaksas izrādes. Kārlis Ulmanis it kā palika savā vietā, bet par Ministru prezidentu kļuva Limbažu novadā labi pazīstamais profesors Kirhenšteins. Limbažu ielās savu viedokli atklāti izteica ļaudis, kam bija pavēlēts turēt muti 1934.gada 15.maijā, un kādu laiku visapkārt iestājās ar naudu un amatiem īpaši neapgrūtinātu ļaužu sajūsmas eiforija, kā vienmēr tādos gadījumos cerot, ka viss viņiem nepatīkamais Ulmaņa laiku mantojums nu zudīs un tā vietā nāks tikai labas lietas.
Tāli un vēl nezināmi 1940.gada vasaras ceļi. Veco Limbažu Cēsu šoseja
Sākoties 1940.gada jūlijam Limbažos uzradās jaunā vara vairāku palīgpolicijas dienesta darbinieku veidolā. 10.jūlijā Latvijā izziņoja aizsargu organizācijas likvidāciju un līdz ar jau nojaušamo vecā režīma policistu drīzu atlaišanu un pilsētas valdes apjukumu, tiesības pieņemt lēmumus pārgāja kā no zemes izlīdušu ļautiņu rokās. Jūlijā it visur Vidzemē organizējās rīcības, darba un vēl vairākos vārdos nodēvētas komitejas, ko vadīja bijušie PSRS slepenie aģenti vai viņu vietējie palīgi. Pēc jaunās kārtības, norādījumus tagad bija jādod komunistiem, taču Limbažos un tuvākajā apkārtnē tādi nebija atrodami. Citu atbilstošu kadru trūkuma dēļ ''komunistus'' kādu laiku tēloja bijušās kreisās Darba Jaunatnes savienības biedri, līdz augusta vidū tos pārdēvēja par komjauniešiem. Latvijas kompartijas Limbažu ''rajona'' vadību uzņēmās vecs pagrīdnieks no Jeru pagasta Ernests Ozoliņš, taču ir zināmas šaubas, ka viņš īpaši interesējās par vietējo dzīvi, jo vienlaikus cēla komunismu arī Cēsīs. Formāli partijas komiteja Burtnieku ielā 2 bija kļuvusi par Limbažu augstāko varas orgānu, taču darbinieku trūkuma dēļ pagaidām bija tikai pasta kastīte no Valmieras un Rīgas nākošo pavēļu saņemšanai. Līdz 14 - 15.jūlija Saeimas vēlēšanās dažādie gājieni, mītiņi un demonstrācijas, ko dabūja redzēt arī Limbažos, drīzāk bija pret Ulmani nevis par PSRS. Īstās pārmaiņas sākās pēc tam, kad tā saucamā ''Tautas Saeima'' iecēla par valdības galvu rakstnieku Vili Lāci un pilnā sparā sāka gatavot republikas iekļaušanu Padomju Savienībā. Divi galvenie likumi, kas rādīja, uz kuru pusi iet jaunā valsts iekārta, bija 27.jūlijā publicētais rīkojums par lielo rūpniecības uzņēmumu, kredītiestāžu un privāto seifu satura nacionalizāciju, kā arī tā saucamais likums par zemi, kas ievadīja jaunu agrāro reformu un nonāca avīžu slejās 31.jūlijā.
1.augusts pagaidām vēl neatkarīgajā Latvijā un tātad arī Limbažos bija Pretkara diena. Pēc sešām sabiedrisku pasākumu nedēļām tauta jau bija pagurusi un Vidzemē par mieru todien cīnījās galvenokārt Strenčos, kur mītiņu apmeklēja arī Valmieras apriņķa vadība. Praktiskāk noskaņotie iedzīvotāji pavadīja laiku ''šturmējot'' rūpniecības preču veikalus, jo vairs nebija pārliecināti par preču pieejamību nākotnē. Jūnijā un jūlijā ievērojams skaits padomju okupācijas karaspēka virsnieku un kā vietējo tā no Maskavas iebraukušo padomju amatpersonu izmantoja Latvijas valūtā izsniegto komandējuma naudu lai pirktu visu, ko vēlējās. Redzot, kas notiek, iepirkšanās drudzim piebiedrojās arī izmanīgi vietējie iedzīvotāji. Tā kā Latvijas veikali nesaņēma ārzemju preces kopš 1939.gada augusta un jau gandrīz gadu bija ik mēnesi pārdevuši vairāk mantu, nekā saņēma, 1940.gada vasaras vidū to krājumi sāka tuvoties beigām un augustā vienlaikus labs un lēts apģērbs pazuda no veikalu plauktiem uz pusi gadsimta. Limbažos tas nozīmēja līdz tam ļoti aktīvās darbošanās apsīkšanu Baumaņu Kārļa laukuma apģērbu veikala joslā, ieskaitot Limbažu Bazāru. No 24.jūlija bija spēkā Cenu inspekcijas noteikumi, kas ierobežoja pārdošanai atļautā apģērba un apavu daudzumu un pavēlēja katru pirkumu reģistrēt pasēs, taču to pavisam acīmredzami ignorēja. Ap 20.augustu bija izsmelti pat īpaši dārgā modes apģērba krājumi. Pa visu Latviju izplatījās anekdote par padomju virsnieku sievām, kas gājušas uz operu naktskreklos. Par pamatu tam bija dažu nelatviešu tautības apģērbu tirgotāju Latvijas mērogā veiktā afēra, uzdodot par modes vakartērpiem biezā auduma ''spāņu naktskreklus'' un pārdodot šo preci ārpus lielpilsētām, mazāku garnizonu personālam. Ne mazāk aktīvi pirka arī velosipēdus, fotoaparātus, pulksteņus un mazākas saimniecības preces. ''Šturmēšanas'' trakumu ierobežoja vienīgi jau no jūnija pastāvošie bankas noguldījumu izņemšanas ierobežojumi, ne vairāk par 100 latiem mēnesī, kas neļāva uzreiz izpirkt pašas dārgākās lietas. Pārtikas pagaidām pietika, vienīgi cukuru izsniedza uz kartiņām un augustā tā deva bija 2,4 kilogrami. Normētas bija arī veļas ziepes - 125 grami mēnesī.
1940.gada 5.augustā avīze ''Cīņa'' darīja zināmu, ka iekšlietu ministrs atcēlis no amata Limbažu pilsētas vecāko Rūdolfu Eglīti, pilsētas valdi un revizijas komisiju. Viņa vietā pilsētas vecākā pienākumus uzņēmās bijušais sociāldemokrāts un ilggadējs skolotājs Kārlis Sedlenieks. Par nelaimi, jaunais pilsētas galva nebija gatavs darbam. Te nav runas par viņa uzskatiem vai negatīvām īpašībām, ja tādas vispār atrodamas. Vadošā amatā nepieciešamas zināmas ''caursišanas'' spējas un biedram Sedlenieka kungam tādu nebija. Pirms tam viņš bija darbojies galvenokārt skolotāju organizācijās un citas ambīcijas neizrādīja. Limbažu priekšgalā viņš stājās ar pāris nedēļu nokavēšanos un ap 20.augustu veica dīvainu pilsētas galveno objektu priekšnieciskas apstaigāšanas rituālu, par ko paziņoja Valmieras avīzei ''Liesma''. Lai kas notika tālāk, var noprast, ka pilsētas darba nasta skolotājam drīz kļuva par grūtu un jau septembra vidū viņš no pienākumiem atteicās, nododot pilnvaras Rūdolfam Rūjam. Ap 10.augustu Iekšlietu ministrija nomainīja arī Limbažu pagasta valdi, ieceļot par pagasta vecāko Krišjāni Liepiņu. Limbažu sabiedrisko un kultūras dzīvi, ieskaitot rūpes par futbola komandu, augustā gatavojās uzņemties tapšanas stadijā esošā Limbažu arodbiedrība, kas jau bija aizņēmusi bijušo aizsargu mītni. Saviesīgo biedrību formāli likvidēja tikai decembrī, taču tās darbība jau bija pārtraukta. Cepuru fabrikas nacionalizācija tikko bija ļāvusi sākt strauju karjeru Zelmai Zālītei, par kuru vairāk runāsim sakarā ar 1941.gada vasaru. Kārtējo reizi Limbažu vēsturē uz īsu brīdi pirmie bija tie pēdējie un pēdējie tie pirmie.
Nav iespējams precīzi pateikt, kurā dienā tas notika. Ļoti ticams, ka dažādās Latvijas vietās datumi atšķīrās. Taču, jau dažas dienas pēc paziņojuma par Latvijas iekļaušanos PSRS sastāvā, tā ap 1940.gada 10.augustu, no avīžu kioskiem un citām preses tirdzniecības vietām pazuda visa ārpus PSRS teritorijas izdotā prese un grāmatas. Limbažu stacijas kioskā, kur parasti bija labākais aktuālo ziņu materiāla klāsts, tagad varēja atrast tikai ''Maskavas presi''.Sākās informācijas ''dzelzs priekškars''. Pēc tautas paraduma regulāri lasīt dienas avīzi, agrāko ''Jaunāko Ziņu'' vietā turpināja pasūtīt kompartijas izdevumu ''Cīņa'', kādu laiku popularitāti saglabāja arī turpmāk izdotais ilustrētais žurnāls ''Atpūta'', pirms ļaudis aptvēra, ka tas tagad ir līdzīga izskata, bet cita satura un vairs nepavisam ne izklaides izdevums. Ja ārzemju un Rīgā iznākošās preses trūkums šajos krīzes un mazturības laikos tomēr bija pieciešams, vietējās preses izdevumu slēgšana bija pavisam cita lieta. Latvija bija sadalīta vairākos komunistu partijas lauku organizāciju novados un tā saucamajai Vidienai nu pienācās tikai viena avīze - ''Liesma'', kas iznāca Valmierā sākot ar 30.jūliju un paredzēja publicēt ziņas par visu plašo apkārtni no Ainažiem līdz Smiltenei. Tas protams neizdevās, un kaut minimālu vietējo ziņu vietā pārsteigtie lasītāji saņēma dīvaini kašķīgu slavinājumu un apsūdzību apkopojumu, kur Limbažu novada lietas aizņēma labi ja pārdesmit teikumus ik otrajā numurā. Drošu ziņu trūkums nozīmēja baumu izplatīšanos un jau augusta sākumā varas iestādēm visā Valmieras apriņķī nācās noliegt runas, ka tikko aizliegta privāta tirdzniecība ar malku. Vēl nepatīkamāka bija tieši Limbažu novadā aizsākusies masveida lopu savainošanās, pēc kuras tos nācās nokaut. Bija skaidrs, ka tas tiek darīts, baidoties no tikko uzsāktās agrārās reformas.
Augusta sākumā tautā izziņotais padomju Latvijas Zemes likums atcēla zemes īpašuma tiesības un aizliedza nodot vienai zemnieku saimniecībai vairāk kā 30 hektāru. Līdz ar to bija nepieciešams pārmērīt visus šo platību pārsniedzošos īpašumus, samazināt tos līdz atļautajam apmēram un no atgriezumiem veidot jaunas saimniecības, kas šoreiz nedrīkstēja pārsniegt 10 hektāru. Pasākuma sliktais joks bija tai faktā, ka sarkanos ''mērnieku laikus'' bija jāpabeidz līdz 25.septembrim. Latvijas laukos sākās sliktas un trakas lietas, jo sliktākas, ja, kā Limbažu pagastā, 30 hektāru apmēru pārsniedza vairāk kā puse saimniecību. Mobilizējot visus apkārtnē pieejamos ļaudis ar mērnieka izglītību, nodarbinot par bezmaksas rakstvežiem visus lauku skolu skolotājus un steigā novelkot pavisam aptuvenas robežas, Valmieras apriņķis pabeidza ierīcības darbus 21.septembrī. Apriņķa zemes turētāju koppumam bija pievienojušies vairāki tūkstoši zemi vai tās piegriezumus saņēmuši ļaudis, ko turpmākos divus-trīs gadus tautā dēvēja par desmithektārniekiem. Tikai daži no viņiem bija no agrāko rentes vai deputāta kalpu skaita ar saviem rīkiem un lopiem, pārējiem padomju vara paredzēja piešķirt daļu iepriekšējā īpašnieka būvju un inventāra. Īsi sakot, Vidzemē sākās zemes naids, kura sekas šodien var redzēt Valmieras Ķelderlejā. Tas pats notika visā Baltijā, bet par 1940.gada augustu otrpus robežai rakstnieks Juhans Smūls piezīmēja, ka ''igauņi nekad nav kāvušies savā starpā tā, kā kaujas tagad zemes dēļ''. Latviešu lauku grūti atjaunotā vienotība bija meistarīgi uzspridzināta, liekot atcerēties visus Piektā un 1919.gada kašķus. Sveši kungi kārtējo reizi bija iedzinuši latvieti sprostā un izmetuši atslēgu.
Kamēr laukos sākās zemes
dalīšanas vētra, Limbažos 1940.gada augustā joprojām valdīja miers un ne mazāk
kā pusei pilsētnieku padomju režīms pagaidām tīri labi patika. Jaunās varas
atbalstītāju milzu vairākumam bija ļoti aptuvens priekšstats par komunismu,
marksismu un ''Staļina papu''. Ulmaņa valdīšanas gados bija uzkāpts uz parāk
daudzām patmīlības varžacīm un ignorētas nepiederošo prasības, tādēļ bijušās
elites, aizsargu un personiski netīkamu ļaužu pazemošana, ka tas parasti gadās,
tika uzņemta bez iebildumiem. Jūnija beigās par 10 - 20 procentiem paaugstināja
rūpnīcu strādnieku un zemāko ierēdņu algas, bet jūlijā beigās iesaldēja pirms
tam strauji augušo īres maksu 1937.gada līmenī. Represijas, pazemojumi un visa
latviskā noliegšana vēl bija priekšā un tobrīd grūti nojaušama. Tādēļ, lasītāj,
nenosodi tautiešus, kas toreiz aizgāja strādāt zem sarkaniem karogiem un viņu
lēmumā nebija politikas, jo - kad letiņam bijuši no svara kunga māņi un
ākstības, ja labs darbs un alga dabūjami!
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists