Recenzija par Valda Klišāna grāmatu ''Pieauguša puikas atmiņu klade''

Mēs dzīvojam laikos, kad vismaz trīs Latvijas vadošie bilžu žurnāli vairs nespēj aizpildīt savas lapas ar darbinieku sacerētiem tekstiem un atklāti pārkopē tīmekļa vai pagājušo gadu preses tekstus. Cerēt, ka tik sens un cienījams žurnālistikas žanrs kā grāmatu recenzija saglabās savu agrāk cienījamo vietu preses slejās, šādos apstākļos būtu par daudz prasīts. Pakāpeniski uzņemoties aizvien lielāku daļu darba Latvijas kultūras druvā, muzeji pievēršas jomām un tēmām, ko agrāk nodrošināja citi gara mantu krājēji. Šī ir pirmā no recenzijām, ko publicē Limbažu muzejs, un, saņemot pienācīgu atsaucību, nebūt ne pēdējā. Uzmanību - visas turpmākajā tekstā izteiktās domas un spriedumi ir Limbažu muzeja vēsturnieka vienpersonisks viedoklis un var atšķirties no augstāku sfēru vadlīnijām.

Sāksim ar to, ka jaunā grāmata sagādā pamatīgu pārsteigumu visiem, kas pazīst un sastapis autoru, vēl pirms tās atvēršanas, jo jau uz tās vāka redzama Klišāna kunga piezīme, ka teksts rakstīts ''bez pretenzijas uz vēsturi''. Piedodiet, bet tas nav iespējams! Klišāna kungs ir vēstures jomas profesionālis, cunftīgs meistars, kas līdz šim darījis savu darbu pēc labākās sirdsapziņas. Tāpat kā karaļi nevar precēties aiz mīlestības, amata diplomu saņēmušie jebkura aroda meistari nevar apgalvot, ka kādu laiku neko nejēgs savā profesijā, nekļūstot amizanti. Tas būtu piedodami vienīgi tad, ja tiktu rakstīts romāns vai literāri memuāri, taču, kā redzēsim turpmāk, grāmata nav ne viens ne otrs. Uz vāka tiek arī norādīts, ka tiks aprakstītas ''Padomijas dzīves ainiņas'', kas atkal ir mazliet maldinoši. 1964.gadā dzimušajam Klišāna kungam labpatīk atcerēties savu zēnību un jaunību 1970. - 1990. gada Latvijā, kas toreiz atradās PSRS sastāvā, taču par spīti tam joprojām bija latviešu zeme, jo citādi nebūtu ko atjaunot 4.maijā, un ar daudzām iezīmēm atšķīrās ne tikai no tā laika Krievijas, bet arī Lietuvas un Igaunijas.

Kad pircējs beidzot ir pārliecināts, ka viņa priekšā ir grāmata ar daudziem jauniem vai aizmirstiem faktiem no tā saucamajiem Brežņeva laikiem, un samaksā to izdevušās firmas veikalā pienākošos 25 eiro, pārsteigumi vēl ir priekšā. Ātri noskaidrojas, ka bērniem kā mācību līdzekli to piedāvāt nevar, jebkurai līdz 1970.gadam dzimušai un Latvijā dzīvojušai personai te atrodamas vien labi zināmas ābeces patiesības, bet pēc 1980.gada dzimušajiem pat drusku bail dot grāmatu rokās, lai neradītu maldu ainu. Nelaimes cēlonis noskaidrojas jau 5.lappusē. Kā izrādās, cienījamais vēsturnieks Klišāns kādu laiku publicējis memuāru stilā veidotus tekstiņus visiem pazīstamajā vispasaules ziņojumu dēlī Facebook un tā vietā, lai grūtā darbā pārveidotu uzkrājušos rezultātus pilntiesīgā monogrāfijā, pārlicis tīmeklim sacerēto uz papīra kopā ar daļu iepatikušos komentāru, kuri nereti izrādās pat ne bezjēdzīgi, bet nepiedienīgi. Tādējādi ir iznākušas 190 lappuses bilžu un teksta, kas nav memuāri, tikai daļēji ir atmiņas un pārāk bieži - ievadā noliegtās pretenzijas rakstīt vēsturi. Lūdzu nepārprotiet, autors un viņa uzrakstītais gandrīz visur ir bez vainas, nelaime ir vien rezultātā.

Redziet, Brežņeva laiku tauta dalījās, pēc tolaik slepus lietotajiem apzīmējumiem, ''kungos'' un ''melnajos''. Recenzijas autors cēlies no pēdējiem, bet Klišāna kungs, pēc paša sniegtajiem datiem, no pirmajiem, tāpēc mūsu kopīgi izdzīvotās septiņdesmito - astoņdesmito gadu Rīgas tēls mazliet atšķiras. Robežšķirtne starp divu kārtu latviešiem bija piederība veco laiku ''aprindām'', pieeja blata precēm un pakalpojumiem un virkne citu nianšu, ko nav vietas uzskaitīt. Parasta strādnieku ģimene, pat ar labu algu, bet bez blata kontaktiem, nevarēja dot savai atvasei nevienu ''mantiņu'' ar ko lielīties, pat pēdīgo ''donaldiņu'', par ''levī strausa'' džinsiem pat nerunājot. Preču deficīta dēļ, septiņdesmitie noslēdzās ar trim četriem gadiem bez ''Laimas'' konfektēm un jauno 1984. vai 1985. nācās sagaidīt bez svecītēm. Klišāna kunga ģimene, pret savu gribu, bet pakļaujoties liktenim, piederēja pie Latvijas PSR nomenklatūras apkalpojošā personāla, jo pat Vosa garīgā līmeņa lielkungi mīlēja paklausīties mūziku. Tas pa laikam nodrošināja viņiem papildus ienākumus, plašus blata kontaktus un ārzemju ceļojumus, kas strādniekam maksātu ne mazāk kā divu gadu algu. Bonusu komplektā ietilpa arī tiesības ar mēru ''lamāt krievus'' un apspriest Ulmaņlaikus, par ko prasto tautu varēja pasaukt uz ''pārrunām'' pie čekistiem. Nebija vien tiesību izmantot tikai izredzētajiem pieejamos 200. nodaļas specveikalus, kā dēļ nācās iepirkties parastajos veikalos.

Tāpēc nākas paskaidrot, ka, piemēram, divas septiņdesmito gadu sākuma mantiņas no 28.-29. lappuses tik viegli dabūt nevarēja. Vācu spēļu vilcieni dažus gadus bija nopērkami sākot no, ja atmiņa neviļ, 24 - 32 rubļiem, bet parastas algas ģimenei naudas no 250 rubļu kopbudžeta pietika vien reizes trīs lētākam padomju plastmasas sliežu modelītim - pārtika un apģērbs prasīja savu. Līmējamos lidmašīnu modeļus Rīgā varēja dabūt tikai pa blatu un tos veda no Kijevas vai Maskavas. ''Žigulis'' jau 1974.gadā un regulāri no ārzemēm vests imports atšķīra vēl bērna gaitas staigājošo Klišānu no tā ap deviņām desmitdaļām viņa vienaudžu.

Grāmatas vājā vieta ir pilnīgs tekstu sakārtotības un rediģēšanas trūkums. Lasītājs tiek gāzts no kājām ar simtiem dažādu lietu un parādību nosaukumu, ko laikabiedri, vismaz pamatos, spēs atcerēties, bet jaunākiem ļaudīm tā būs neizbrienama ķīniešu ābece. Kā teica kāds Bulgakova varonis - ''kurš jums te uz kā stāvēja''? Ja ministrs Reirs nebūtu aizliedzis piepelnīties ar rakstu darbiem, es labprāt par vēdera tiesu piedāvātos izskaidrotu visu šo lietu sarakstu un to izcelsmes secību, jo nav patīkami redzēt vēstures tekstu tikpat kā bez gada skaitļiem. Bet, pie esošās apstākļu kārtības, Klišāna kungam nāksies rakstīt vēl vienu grāmatu par lietu vēsturi Brežņeva laikos. Būtu ļoti vēlams arī šīs grāmatas otrais izdevums, jau pilnībā pārstrādāts un papildināts ar dažām līdz šim nekur neapskatītām tēmām. Nu kaut vai - kāpēc ''kungu'' aprindas kādā latviešu augstskolā astoņdesmitajos lika iestājeksāmenu ''sacerējumā'' ne vairāk par ''apmierinoši'' katram, kas nenāca no ''Literatūra un Māksla'' cītīgu lasītāju ģimenes.

Nobeigšu ar mazu piebildi. Trešais komentārs 46.lappusē ir pusoficiāls feikņūzs. Tas ir NEfakts un nevarēja notikt, pat ja notika. Otrādi tas drīkstētu būt iespējams, bet šādā secībā nu nekādi.

Man ir tas gods un neņemiet ļaunā, Klišāna kungs. Vērtēju jūs tikpat augstu, kā pirms pārdesmit gadiem.

Juris Pavlovičs

Limbažu muzeja vēsturnieks

Nav komentāru

Komentēt