Modinātājpulkstenis
Mazs, apaļš metāla pulkstenis, kura ciparnīcā var izlasīt vārdu Gustav Becker, ražots ap 1925.gadu un nāk no Vācijas. Uz tā novietotais zvaniņš precīzā laikā modināja kādu Limbažu vai apkārtnes iedzīvotāju, kura darba pienākumi prasīja precīzu pamošanos un nesaskanēja ar filca fabrikas sirēnu signālu – vienīgajiem pieejamajiem precīza laika ziņojumiem pirmskara Limbažos, ja neskaita uz domes ēkas novietoto pulksteni. Vācu modinātājpulksteņi iekaroja Eiropu sākot no 1880. gada, kad talantīgs Vācijas Švarcvaldes pulksteņmeistars Arturs Junghānss atgriezās no ASV, kur bija devies izspiegot jaunākās amerikāņu izgudrotāju idejas pulksteņu jomā, ko otrpus okeānam ne vienmēr steidzās ieviest. Viens no šādiem jaunumiem bija amerikāņa Seta Tomasa 1876.gadā izgudrotā pulksteņa un trauksmes zvana kombinācija. Pirms tam daudzu zemju pulksteņmeistari bija vairāk kā simts gadus centušies piedāvāt pietiekami lētu laikrādi, kas vienlaikus modinātu tā īpašnieku, taču ne pārāk veiksmīgi. Pirmie modinātājpulksteņi bija vai nu pārāk lieli, vai sarežģīti un bīstami, vai arī spēja modināt tikai vienā mehānisma konstrukcijā noteiktā brīdī. 1847.gadā francūzis Antuans Redjē šīs problēmas atrisināja, taču pagāja 30 gadu pirms ideju praktiski pielietoja amerikāņu un pēc tam vācu rūpnieki.
1881.gadā Artūra Junghānsa fabrika Šrambergā sāka ražot modinātājpulksteņus Eiropas tirgum izskatā, kādu redzam foto. Sākotnēji tos greznoja divi palieli zvaniņi, taču ap 1910.gadu vēlākajos modeļos tos izdevās aizvākt. Tā kā no tehnikas viedokļa modinātājpulksteņa uzbūves ideja nebija īpaši sarežģīta un Junghānsam nepiederēja autortiesību monopols, šādus aparātus savā Freiburgas rūpnīcā sāka ražot arī izcilākais vācu pulksteņu fabrikants Gustavs Bekers. Viņa specialitāte drīzāk bija lielie sienas pulksteņi, ko tobrīd uzskatīja par labākajiem pasaulē, taču arī modinātājpulksteņi nesa peļņu. 1885.gadā Bekers mira, taču viņa autoritāte bija tik liela, ka vēl gandrīz piecdesmit gadu Bekera vārds greznoja katru viņa mantinieku firmas ražojumu kā kvalitātes zīme. Pieprasījums pēc modinātājpulksteņiem pieauga līdz ar rūpniecības attīstību Eiropā, tie zaudēja liekas greznības pazīmes un ap 1925.gadu kļuva eleganti savā funkcionālajā lietišķībā, ko varam novērtēt arī no mūsdienu skatupunkta. Bet Junghānsa un Bekera pēcteči 1930.gadā apvienoja savus īpašumus, 1932.gadā pazuda arī Bekera vārda logo un tikai muzeju plaukti šodien atgādina par kādu par kādu reiz visiem noderīgu lietu.
Gustav Becker modinātājpulkstenis ir aplūkojams Limbažu muzeja atklātajā krājumā, Vecajā Ugunsdzēsēju depo, Torņa ielā 3.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists