Sušuārs
Aplūkojot Limbažu Vecā depo ekspozīciju, apmeklētāji, it īpaši daiļais dzimums, bieži apstājas pie priekšmeta, kas izskatās kā krēsls ar tam piestiprinātu ķiveri un atceras jaunības gadu vizītes frizētavā. Pirms 50 gadiem, Brežņeva laikos, katra centralizētās sabiedrisko pakalpojumu sistēmas frizētava cita starpā bija aprīkota ar matu žāvēšanas ierīcēm ko padomju frizieru cunftes oficiālajā terminoloģijā kopš trīsdesmitajiem gadiem dēvēja par sušuāriem un tautā sauca par fēniem. Var droši apgalvot, ka sēdēt zem attēlā redzamā aparāta ne tik senos laikos gadījās katrai Limbažu novada dāmai un pat vienam otram tobrīd īpaši stilīgu frizūru nēsājošam kungam. Pie visiem citiem padomju režīma grēkiem, frizētavu pakalpojumi bija pārsteidzoši lēti. Sešdesmito gadu cenrādis paredzēja 38 kapeikas par manikīru un pat sarežģītākā dāmu frizūra neizmaksāja vairāk par rubli. Tiesa gan, lai nokļūtu pie īpaši labas dāmu frizieres, nācās piemaksāt par blatu, kā dēļ labi ieliktu ilgviļņu ''tirgus'' cena ap 1970. gadu sasniedza 3, bet desmit gadus vēlāk 5 rubļus. Matu žāvējamās ierīces - sušuārus, PSRS Ziemeļrietumu reģionam ražoja Tallinas eksperimentālās mehānikas fabrika Teras un muzejā izstādīts 1975.gada modelis, kas Latvijas frizētavās nokalpoja līdz pat PSRS sabrukumam.
19.gadsimta vidū, augot pilsētām un tajās dzīvojošo modes dāmu skaitam, parādījās pirmās sieviešu frizētavas, kas tūlīt sadūrās ar matu žāvēšanas problēmu. Pirmā žāvēšanas ierīce, ap 1880.gadu ieviestais termikons, bija ar platgala cauruli savienots medicīniskais termofors ar papildus plēšām. Ap 1888.gadu franču friziermeistars Aleksandrs Godefrojs piedāvā biedējoša izskata konstrukciju kur dāmai jāievieto mati benzīna motora uzsildīta karsta gaisa skurstenī. Šāda žāvētāja vietā pakāpeniski ieviešas uz statīva novietots ar elektrību darbināms aparāts, ko nosauc dažādi, taču kontinentālajā Eiropā tiek pieņemts vācu firmas AEG 1908.gada ierīces logo vārds ''fēns'' kas ceļas no fjona - šauru kalnu ieleju saulainu dienu karsta gaisa plūsmas nosaukuma. 1920.gadā Savienotajās Valstīs sāk ražot mazos elektriskos rokas fēnus, kas kļūst neaizvietojami ikdienā, taču nogalina ar strāvu simtiem sieviešu, pirms amerikāņi 1954.gadā apjēdzas noslēpt elektromotoru necaurlaidīgā čaulā. No aptuveni 1910.gada frizētavas fēnus veido kā dubultas konstrukcijas rīkus, kur karsta gaisa caurule tiek piestiprināta krēslam, kurā sēdošajai dāmai jāliek galvā īpašs režģis vai kapuce. 1934.gadā amerikāņi abus savieno vienā ķiveres formas aparātā, kurš kara dēļ Eiropā ienāk tikai pēc 1950.gada. Padomju frizētavās vēl 50.gados par sušuāriem apzīmē režģa un gaisa caurules kombināciju, ķiveres fēni tiek ieviesti sešdesmito gadu sākumā, desmit gadus vēlāk kā Rietumos. Atšķirībā no citām muzeja lietām, sušuārs vai karsta gaisa mašīna nav izzudis, tikai mūsdienu frizētavu ierīces izskatās vairāk atbilstošas robotu un datoru laikmetam nekā tās, zem kurām sēdēja iepriekšējās paaudzes.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists