II zāle Perpetuum mobile

18. gadsimtā pilnveidojās iemaņas pārnest griezes spēku un mehāniskās ierīces kļuva komplicētākas un produktīvākas. Vidzemē tolaik lietoja dzirnavas ar dažādiem enerģijas avotiem – ar rokām darbināmās jeb rokas maltuves; zirgu vilkmes; ūdensdzirnavas, ko darbināja ūdensrats un  vējdzirnavas. Muižu saimniecībās sāka dominēt ūdens un vēja dzirnavas.

Muižu dzirnavās mala pārsvarā rudzu, kā arī kviešu miltus pārtikai. 18. gadsimtā lielu daudzumu miltu izmantoja muižu spirta dedzinātavās t. s. brenkūžos, degvīna gatavošanai. Mala jeb brucināja rupjus graudus lopbarībai. Lobīja miežus, iegūstot grūbas vai putraimus biezputrām. Vairākās dzirnavās mala arī iesalu muižu alus brūžiem. Brūži un dedzinātavas bieži atradās ūdensdzirnavu tuvumā. Bruņniecības/ privātu muižu privilēģiju ierīkot un uzturēt dzirnavas atcēla tikai 1871. gadā.

Livonijas Bruņinieku tiesībās - Livlaandische Ritterrecht, kas bija spēkā vēl 18. gadsimtā runāts arī par zādzībām dzirnavās: Zaglis, kas zog dzirnavās vai pirtī vismaz vienas lotes vērtībā, pelnījis karātavas. Ja zagtā vērtība ir mazāka, zagli iezīmē ar karstu dzelzi uz vaiga vai ausīm, vai soda ar rīkstēm.

Mūžīgās dzirnavas

18. gs II pusē Limbažos darbojās kāds ļoti talantīgs kalējs, zirgu dzirnavu īpašnieks Ādams Heine. Pēc zirgu bojāejas un citām likstām, Heine pievērsās ļoti neordināram dzirnavu risinājumam. Smēdes ēkā viņš uzbūvēja mehānismu, kas darbojās pēc perpetuum mobile jeb mūžīgi darbojošos dzirnavu principa. Apskatīt izgudrojumu pilsētā ieradās Rīgas gubernators Aleksandrs Bekleševs. Lai gan dzirnavas pēc palaišanas, sūkņu bojājumu dēļ, darbojās ar pārtraukumiem un tikai dažas dienas, Bīriņu muižas grāfs L.A. Mellins, bija sajūsmā par izgudrojumu, iztēlodamies, ka šis mehānisms varētu aizstāt visus līdzšinējos dzirnavu un citu mašīnu dzinējspēkus. Vēlāk Mellins publicēja dzirnavu mehānisma zīmējumus un aprakstu, pateicoties kam no ārzemēm ienāca līdzekļu piedāvājumi par dzirnavu modeļa izgatavošanu un Limbažu vārds kļuva zināms Eiropas zinātnieku aprindās. Tās tika dēvētas par sausajām dzirnavām – trockenen Wasermuule. Diemžēl kalējs Heine pēkšņi nomira, bet jaunais smēdes īpašnieks, vietējais mucinieks dzirnavu iekārtu demontēja, materiālus izmantodams citām vajadzībām.